Gotfrīds (Gecs) fon Berlihingens stipri svīst zem smagajām bruņam, taču gara acīm redz mirdzam zeltu. Dažus simtus metru viņam priekšā atrodas Svētās Romas impērijas bagātākā pilsēta Nirnberga, kura tikko ir nosvinējusi vienus no gada lielākajiem baznīcas svētkiem ar labi apmeklētu tirgu. Pēc tirgus slēgšanas tirgotāju naudas lādes noteikti ir pilnas līdz malām. Tomēr starp Gecu un bagātību lādēm ir kāds šķērslis. Viņa priekšā lielceļu šobrīd aizšķērso Nirnbergas karavīri. To ir daudz, un šie vīri ir krietni labāk bruņoti par Gecu un viņa biedriem. Vienīgā iespēja uzvarēt ir doties tiešā uzbrukumā. Gecs apņēmīgi piejāj pie virsnieka, kurš sēž lielā zirgā. Pirms karavīri paspēj aizstāvēties, Gecs paceļ šķēpu un nogāž virsnieku zemē ar vienu vienīgu sitienu. Pēkšņā izgājiena radītā haosā Geca vīri dodas uzbrukumā. Negaidītais, pārdrošais manevrs pārsteidz karavīrus, un viņi metas bēgt. Gecs ar saviem vīriem trimfāli sagrābj pamestos ieročus.

Kad Godfrīds fon Berlihingens pēc daudziem gadiem apsēžas rakstīt memuārus, viņš ar prieku atceras šo dienu, 1502.gada 19.jūniju. Tā bija viņa pirmā veiksme laupītāju gaitās, un šie panākumi parādīja viņa talantu. Trīs gadu desmitus Gecs fon Berlihingens iedvesa šausmas mūsdienu Vācijas centrālajos apgabalos, kur viņš salaupīja sev bagātības un saņēma gūstā turīgus tirgotājus. Turklāt Gecs ne tuvu nebija vienīgais – visās vācu zemēs siroja brutāli bruņinieki laupītāji.

Tikumīgi elites karotāji

Puikas gados Gecs nevarēja pat iedomāties par laupīšanu. Dižciltīgā Berlihingenu dzimta varēja izsekot saviem ciltsrakstiem līdz pat 9.gadsimtam, kad bruņinieku kārtu ieviesa franku Kārlis Lielais, kas imperatora tronī valdīja no 800. līdz 814.gadam un pakļāva sev lielu daļu Eiropas. Bruņinieka tituls bija domāts kā atzinība, ko valdnieks piešķīra labākajiem un drošsirdīgākajiem vīriem. Bruņinieks vispirms bija smagi bruņots jātnieks, kam vajadzēja izcelties kaujās. Taču vienlaikus bruņinieki kļuva par sociālu kārtu, kas ar laiku pārņēma karošanas jomu viduslaiku sabiedrībā. Kopā ar titulu briņinieks saņēma arī pietiekamu zemes platību ar tās iedzīvotājiem – zemniekiem, lai tādējādi varētu sevi nodrošināt un pilnībā veltīt laiku karošanai. Nauda bruņiniekam bija nepieciešama tāpēc, ka šī vīra statuss pieprasīja, lai viņš zirga mugurā, pilnā apbruņojumā kopā ar saviem karotājiem ierastos, kad vien valdnieks viņu aicinās.

Pēc Karolingu impērijas izjukšanas tās firsti, grāfi un hercogi pārņēma varu savajās mazajās valstiņās. Visiem bija nepieciešami bruņinieki, lai zemeskungi varētu stāties cits citam pretī. Miera laikos bruņinieki satikās lielos turnīros, kur pulcējās tūkstošiem gavilējošu skatītāju. Bruņinieks bija viduslaiku elites karavīrs – un arī dievbijīgs, tikumīgs vīrs, kurš bija mācījies labas manieres un nekad nepameta jaunavu nelaimē.

Taču 14.gadsimtā bruņinieki kļuva aizvien apdraudētāki. Jaunais ierocis arbalets spēja izurbties cauri važiņu bruņukreklam, kas agrāk bija padarījis bruņinieku teju neievainojamu. Vienīgais risinājums bija izgatavot bruņas no dzelzs plāksnēm. Jaunais aizsargs bija daudz dārgāks par bruņukreklu, un papildu izdevumi nāca ļaunākajā brīdī. 14.gadsimta vidū Eiropā bija plosījies mēris. Melnā nāve bija atņēmusi dzīvību trešdaļai vai pat pusei kontinenta iedzīvotāju, to skaitā arī atkarīgajiem zemniekiem, kuri strādāja bruņinieku laukos un nodrošināja viņa ienākumus. Tagad laukos nekas neauga un bruņinieks nonāca finansiālās grūtībās.

Meklē jaunus veidus, kā pelnīt

Bruņinieka dzīvesveida bija dārgs. Vispirms viņam vajadzēja savu pili, vislabāk uz klints. Vajadzēja arī lielu skaitu kalpotāju, kas rūpējās par mājas uzturēšanu kārtībā. Bija nepieciešamas smalkas drēbes, jo bruņinieks un viņa ģimene piederēja pie zemākās aristokrātijas un apgrozījās valsts smalkajās aprindās. Un visam vēl bija jāpieskaita izdevumi par apbruņojumu.

Bruņinieki bija spiesti meklēt jaunus veidus, kā pelnīt naudu. 15.gadsimta sākumā daži no viņiem pameta karavīra dzīvi un atrada administratīvu darbu pie imperatora vai vietējā valdnieka. Citi aizvien vairāk pievērsās saimniekošamai savās zemēs, bet citi centās tikt galā kā neatkarīgi algotņi, kurus varēja nolīgt īpašiem uzdevumiem, piemēram, lai piedalītos kaujās vai nodrošinātu kārtību noteiktā teritorijā.

Taču daļa bruņinieku atteicās pamest savu godpilno dzīvi ar zirgu un šķēpu. Ar vislielāko nicinājumu viņi noskatījās, kā tirgotāji un amatnieki grezni dzīvo pilsētās. Viduslaiku beigās nereti īpaši bagāti bija kļuvuši tirgotāji, kuri īstenoja darījumus tālās zemēs, pārdeva eksotiskas preces un kurus bruņinieki nicinoši dēvēja par “piparu maisiem”.

Pieaugošie tirdzniecības apjomi sekmēja labi attīstītu finanšu nozares attstību, ietverot arī aizdevējus. Viens no ietekmīgākajiem augļotājiem bija audumu un metālu tirgotājs Jakobs Fugers no Augsburgas. 15.gadsimta beigās viņš ieguva iesauku Bagātais. Sv. Romas impērijas imperators un citi Eiropas valdnieki, kam nemitīgi pietrūka naudas, rindās vien nāca pie Fugera, lai varētu finansēt karus un grezno dzīvi. Apmaiņā pret to Fugers ieguva varu un ietekmi. Lai gan tika pārkāptas senās tradīcijas, bagātības dēļ viņu iecēla dižciltīgo kārtā. Fugers un citi tirgotāji jaunbagātnieki pievērsa nabadzīgo bruņinieku uzmanību, kas nolēma izmantot savas kaujas prasmes, lai naudu iegūtu ar laupīšanu. Viens no viņiem bija Gecs fon Berlihingens.

Nonāk laupītāju skolā

Berlihingenu bruņinieku dzimta bija kādu laiku centusies pielāgoties jaunajiem apstākļiem, strādājot imperatora ierēdņu dienestā. Taču Gecu fon Berlihingenu dzīve kantorī nevlināja. Lai gan bruņinieks prata lasīt un rakstīt, viņš savos memuāros piemin, ka viņu “vilināja nevis skola, bet zirgi un bruņinieku varoņdarbi”.

Kā jau dižciltīgās ģimenēs ierasts, jaunībā viņš bija nosūtīts pie kādas aristokrātu ģimenes, lai apgūtu dzīvi galmā. Gecs bija apsviedīgs, un 17 gadu vecumā viņu dienestā pieņēma Brandenburgas-Ansbahas markgrāfs Fridrihs I. Jauneklim bija jāpilda kalpotāja pienākumi, jāpiedalās bruņinieku spēlēs un jābūt par ieročnesēju galmā.

Markgrāfa galmā Gecs garlaikojās, tāpēc ļāva, lai viņu savervē Hanss Talkers, viens no tālaika slavenākajiem bruņiniekiem laupītājiem. Viņa paspārnē karstasinīgais jauneklis apguva laupīšanu, ķīlnieku saņemšanu un naudas izspiešanu. Sapilcējis līdzīgu klaiņojošu bruņinieku un noziedznieku baru, 1502.gadā Gecs fon Berlihingens bija gatavs pirmajam pastāvīgajam uzbrukumam Nirnbergas tirgotājiem.

Laupīšana ir likumīga

Gluži juridiski laupītāju uzbrukumi bija likumīgi. Piesakot karu kādam cilvēkam vai pilsētai, bruņinieki drīkstēja tiem uzbrukt. Saskaņā ar bruņinieku kara tiesību interpretāciju viņi drīkstēja laupīt un saņemt ķīlniekus, lai, piemēram, atgūtu parādu, kaur gan viņiem nebija attiecīgo dokumentu. Sv. Romas impērijā bruņiniekiem bija piesķirt īpaša privilēģija: viņu pilīs nedarbojās sabiedrības tikumi. Tur viņi varēja mierīgi paslēpt ķīlniekus.

Savas garās karjeras laikā Gecs piedalījās 500 konfliktos un kļuva slavens ar īpašu uzbrukuma stilu: viņš ar smago arbaletu iebelza pretiniekam uzvarošu sitienu virs auss. Sitiens bija ne vien ļoti sāpīgs, bet arī padarīja upuri nespējīgu cīnīties. “Es sevi redzēju kā jautru zēnu un uzskatīju, ka man ir tiesības uzvesties kā krietnam un drosmīgam vīram,” enerģiskais Gecs fon Berlihingens vēlāk rakstīja savos memuāros. Taču pirms tam jaunais bruņinieks piedzīvoja traģisku negadījumu, kas varēja maksāt viņam dzīvību.

Gecs zaudē roku

Svētdien, 1504.gada 27.aprīlī, Gecs fon Berlihingens cīnījās Bavārijas hercoga labā vienā no neskaitāmajiem kariem, ko valdnieki izcīnīja cits pret citu. Piepeši jaunā vīrieša labajai rokai trāpīja lauka lielgabala šāviņš. Bruņinieks seglos sāpēs locījās, tomēr palika sēžam. Gecs skaidri atcerējās, kas toreiz notika: roka bija atrauta, tā pie apakšdelma karājās tikai ādā. Viņš bija kaujaslauka vidū, ievainots un neaizsargāts. “It kā nekas nebūtu noticis, es pagriezu zirgu un neskarts izkļuvu cauri ienaidnieka rindām pie saviem ļaudīm,” un bruņinieks vairākas dienas svārstījās starp dzīvību un nāvi, līdz beidzot atguvās. Taču darbības jomā, kas prasīja veiklu apiešanos ar zirgu un zobenu, Gecu gaidīja drūma nākotne. Viņam bija tikai 24 gadi, un viņš vairs nevarēja cīnīties.

Jaunais bruņinieks jutās izmisis, līdz atcerējās kādu karavīru, par kuru reiz bija stāstījis Geca tēvs: “Viņam bija tikai viena roka, tomēr viņš kaujaslaukā pret ienaidnieku cīnījās tik par labi kā citi.” Šī karavīra glābiņš bija mākslīga dzelzs roka, un arī Gecs sev tādu gribēja.

Vēsturniekiem nav zināms, kā sauca kalēju, kurš izgatavoja Gecam rokas protēzi. Taču šis vīra noteikti bija ģeniāls meistars, jo roka bija izstrādāta tik smalki, ka bruņinieks spēja satvert zobenu un atkal doties cīņās. “Gandrīz 60 gadu piedalījies karos, uzsācis ienaidus un rīkojies ar šo dūri, es varu teikt tikai to, ka visuvarenais Dievs ir izrādījis man brīnumainu žēlastību,” memuāros raksta Gecs fon Berlihingens.

Prasa izpirkumu par ķīlniekiem

Jaunā dzelzs roka darbojās nevainojami, turklāt tā pastiprināja Geca brutālo tēlu – nebija daudz tirgotāju, kas spētu bez nodrebēšanas pieminēt “bruņinieku ar dzelzs roku”. Un Gecs parūpējās izmantot savu jauno atpazīšanas zīmi.

Neviens iegansts nebija par sīku, kad vajadzēja pasludināt ienaidu, un galvenokārt tas skāra Ķelnes, Maincas un Nirnbergas pilsētas. Piemēram, Gecs apņēmās palīdzēt skroderim Hansam Zindelfingeram, kurš labi prata šaut ar garo loku. Reiz Zindelfingerns bija uzvarējis šaušanas sacensībās Ķelnē, taču nebija saņēmis solīto naudas balvu. Gecs tūdaļ devās ieviest taisnību. Viņš zināja, ka vienkāršākais veids, kā tikt pie naudas, ir saņemt ķīlniekus. Laupīšanas uzbrukums prasīja lielas pūles, bet ķīlnieku saņemšanas gadījumā bruņiniekam vajadzēja tikai grupiņu algotņu, kai notvertu kādu tirgotāju, aizvest viņu uz pili un turēt gūstā, līdz ķīlnieka ģimene būs samaksājusi. Parasti pieprasīto summu samaksāja ātri, jo gūstekņa dzīve pilī nebija patīkama. Turklāt ķīlnieka ģimene zināja, ka bruņinieks var zaudēt pacietību un nogalināt ķīlnieku, ja sarunas ievilksies.

Gecs sēdēja slēpnī, kad tirgotājs Koncs Heimens un viņa dēls ar precēm bija ceļā no Ķelnes uz Šteinavu. Tērpies spožās bruņās, Gecs fon Berlihingens izlēca ceļa malā un ar arbaletu iesita tirgotājam pa ausi. Kamēr Koncs Heimens “skaitīja zvaigznes”, Geca vīri sagūstīja viņu un arī tirgotāja dēlu. Tagad Heimenam bija jāsamaksā par Zindelfingeram nodarīto netaisnību. Gecs ar ierastu kustību piesēja gīstekņu rokas pie segliem un aizveda viņus uz Jagsthauzenes pili, kur abus pieķēdēja stallī.

Karš pret Ķelni un Bambergu

Heimens apgalvoja, ka labprāt samaksās izpirkuma maksu, taču vispirms viņam esot jānokļūst Leipcigā, kur tirgotājam ir liela preču partija. Heimens apsolīja, ka Gecs dabūs naudu, kad preces būs pārdotas. Dēls varēja palikt Jagsthauzenē kā ķīlnieks. “Es devu viņam (Heinemenam – red.piez.) rakstiskus morādījumus un liku savam palīgam doties viņam līdzi. Turklāt es liku viņam apsolīt, ka viņš pārnakšņos iebraucamajās vietās,” memuāros stāsta Gecs.

Tomēr pieredzes bagātais laupītājs nu reiz bija iekritis. Nedēļas ritēja, taču Heimens neatgriezās. Viss kļuva vēl ļaunāk, kad Bambergas bīskaps notvēra Geca palīgu un atteicās viņu atbrīvot. Bruņinieks laupītājs ar dzelzs roku sāka terorizēt Bambergu. Viņš vairākas reizes ierīkoja slēpni pie ceļiem, kas veda uz pilsētu. Katrā uzbrukumā laupītājs ar saviem vīriem prasīja ļaudīm, no kurienes viņi nāk. Ja atbilde bija “Bamberga”, viņš tos saņēma kā ķīlniekus un piespieda rakstīt bīskapam vēstuli, lūdzot palaist vaļā Geca palīgu. Bīskaps saprata, ka laupītājs nepadosies, un beidzot prasību izpildīja. Taču Gecs vel nebija saņēmis Heimena naudu, tāpēc sācis mocīt Ķelnes tirgotājus. Visbeidzot arī viņa mērs bija pilns. Kad abas puses 1510.gada novembrī noslēdza mieru, pilsētas vadītāji piekrita samaksāt Gecam tūkstoš Reinas guldeņu – milzīgu summu un teju desmit reižu vairāk par Zindelfingera sākotnējo prasību. Beidzot Konca Heimena dēls varēja pamest pili, kur spiestā kārtā bija bruņinieka viesis gandrīz veselu gadu.

Pēc naudas un gūstekņu apmaiņas Gecs varēja dzīvot mierā kā turīgs vīrs. Taču pēc kara pret Brambergu un Ķelni viņš bija iemācījies domāt lielos mērogos: kāpēc apmierināties tikai ar vienu tirgotāju, ja viņus varēja notvert grupā?

Saņem gūstā 55 tirgotājus

“Ragad nedrīkstēja taupīt nevienu. Arī tie no Nirnbergas kļuva par maniem ienaidniekiem, un drīz es ķēros pie lietas,” viņš atklāti stāsta savos memuāros. Gecam izdevās sameklēt kādu vecu slepkavības lietu. Noziegums jau sen bija atklāts, taču Gecam tas nerūpēja. 1512.gadā Debesbraukšanas dienā viņš sapulcēja 130 rūdītu laupītāju un klejojošu bruņinieku. Otrs bandas vadonis bija Hanss fon Zelbics – rūdīts bandīts vienkājis, kurš izcēlās ar to, ka prata ar kājas stumbeņa palīdzību zibenīgi pagriezties seglos otrādi, lai varētu jāt atmuguriski un nošaut vajātājus.

1512.gada maijā Gecs un viņa vīri iekārtojās slēpnī pie ceļa uz Nirnbergu. Bandas vadonis zināja, ka tur sagaidāms “labs laupījums”. Turklāt viņš nesen bija uzzinājis, ka ceļā no Lieldienu tirgus Leipcigā bija bagātīga pajūgu karavāna, kas piederēja turīgajiem Nirnbergas tirgotājiem. Geca informācijas avots solīja, ka pajūgi būšot piekrauti ar pilnām naudas lādēm. Laupītājiem nebija ilgi jāgaida. Drīz viņi izdzirdēja pakavu klaudzoņu un ratu riteņu čirkstoņu. Geca vīri bija aptinuši zirgu pakavus ar audeklu, lai varētu bez skaņas pārvietoties pa mežu, un tagad izlēca pajūgiem priekšā. Paralizēti aiz šausmām, tirgotāji atļāva laupītājiem izrevidēt visas lādes un naudasmakus. Taču tirgotāju grūtības vēl nebija galā. 55 no viņiem saņēma par ķīlniekiem – tas bija vēl lielākas bagātības avots. Taču lielais laupījums Gecam radīja problēmas. Viņs pilī nepietika vietas 55 ķīlnieku izmitināšanai, bet draugi un citi bruņinieki nevēlējas palīdzēt, baidoties, ka tik liela mēroga nolaupīšana varētu pārkāpt pieņemama ienaida noteikumus. “Man ir vistas, bet es nevaru atrast grozu!” Gecs žēlojās, kārtējo reizi sastapis slēgtas durvis.

Imperators nespēj palīdzēt

Geca varā pavadītais laiks tirgotājiem bija ļoti nepatīkams. Viņi vēlāk stāstīja, ka laupītājs izturējies aizvien brutālāk. Uzbrukuma laikā Gecs vienam no tirgotājiem bija iedūris ar nazi plecā. Kad upuris iekliedzās, uzbrucējs nikni lika viņam pārstāt žēloties. Pats Gecs šo notikumu savos memuāros nepiemin, taču tas ir atzīmēts tālaika tiesu protokolos.

Ir lasāmas arī zeltkaļa Derera liecības. Vīrs stāsta, ka Gecs piesējis viņu pie koka kopā ar trim tirgotājiem. Viņus piesēja pamīšus – tā, ka katrs otrais karājās ar galvu uz leju. Šī metode ar nosaukumu Die Sxhwabische Katze (švābu kaķis) sagūstītajiem apgrūtināja elpošanu, jo virve pie katra elpas vilciena savilkās. Kāds tirgotājs stāstīja, ka gūstekņi ilgu laiku nav dabūjuši ne ēdienu, ne ūdeni un Gecs draudējis izsist viņiem zobus, kad izpirkuma naudas maksāšana ievilkās.

Kad naudu beidzot samaksāja un gūstekņus atbrīvoja, tirgotāji lūdza Sv.Romas impērijas imperatoru Maksimiliānu I apturēt laupītājus. Taču imperators viņus atraidīja: “Vienam (Gecam – red.piez.) ir tikai viena roka, otram (Selbicam – red.piez.) tikai viena kāja. Ko jūs iesāktu, ja viņiem būtu divas rokas un divas kājas?”

Nicīgā atbilde nozīmēja, ka Maksimiliāns I nespēj palīdzēt. Viņš gan bija Sv.Romas impērijas imperators un līdz ar to valdnieks valstī, kura stiepās no Lībekas ziemeļos līdz Itālijai dienvidos, taču viņa iespējas īstenot savu gribu bija niecīgas, jo viņam nebija armijas. Vara piederēja apmēram simt grāfiem, hercogiem, firstiem un karaļiem, kas valdīja nelielās Sv.Romas impērijas daļās. Vēl bija jāpieskaita 50 brīvās pilsētas un Katoļu baznīcas īpašumi.

Maksimiliāns I valdīja, slēdzot mainīgas savienības ar firstiem, un viņu nemitīgi vajāja naudas trūkums. Vislielākās summas prasīja imperatora kāre uz karošanu. 1493.gadā Maksimiliāns I apprecēja kāda itāļu firsta meitu, lai saņemtu milzīgo 400 000 zelta dukātu pūru. Viņš pats laulībās nepiedalījās. Vēlāk pēc ievērojama aizdevuma imperators nokļuva tirgotāja Jakoba Fugera ietekmē.

Tomēr Maksimiliāns I ar īpašu lēmumu izsludināja Gecu fon Berlihigenu ārpus likuma. Tiesa, divus gadus vēlāk slavenais laupītājs ar dzelzs roku no soda tika atbrīvots, samaksājot par to lielu naudas summu – 14 000 zelta dukātu. Šo naudu viņš daļēji atguva pavisam drīz, sagūstot un pēc tam saņemot izpirkumu par Valdekas grāfu. Tādējādi Sv.Romas impērijas imperatora bezspēcības aizsegā Gecs dzīvoja tā, it kā būtu neaizskarams. Viņš veda karus – t.i., laupīja un siroja – un par iegūto naudu pirka pilis. Turklāt viņš ne tuvu nebija vienīgais: tikai Vācijas dienvidrietumu apgabalā Švābijā vien bija vismaz 20 bruņinieku laupītāju.

Gecam nosaka mājas arestu

Neraugoties uz bruņinieku privilēģijām, Švābijas pilsētu pacietība kādā brīdī bija galā. Lai noliktu pie vietas reģiona laupītājus, 22 pilsētas apvienojās militārā savienībā ar vairāk nekā 10 000 karavīru. 1523.gada vasarā armija devās nopostīt 22 bruņinieku laupītāju pilis. Pēdējā piederēja Tomasam fon Absbergam, kurš galvenokārt terorizēja Nirnbergu.

Šis vīrs bija slavens ar savu kvēlo naidu pret pilsētas tirgotājiem: viņš visiem sagūstītajiem nocirta labo roku, tādēļ bija ieguvis iesauku Roku cirtējs. Švābu karavīri nodedzināja Absberga pili, taču pašu laupītāju neatrada. Viņš turpināja savus uzbrukumus vairākus gadus, līdz 1531.gadā Nirnbergas tirgotājiem izdevās nolīgt kādas iebraucamās vietas saimnieku, lai tas Tomasu fon Absbergu nogalinātu.

Gecam fon Berlihingenam paveicās vairāk, kad 1528. gadā vinu sagūstīja Augsburgā. Uzbrucēji bruņiniekam laupītājam ar dzelzs roku pieprasīja tikai svētu zvērestu, ka viņš nekad vairs neuzsāks nevienu ienaidu. Gecam arī noteica mājas arestu uz visu atlikušo mūžu. Kopš šā brīža viņš nedrīkstēja sēsties zirgā un pamest savus īpašumus. Bruņiniekam katru nakti bija jāguļ savā gultā.

Gecs turēja solījumu 14 gadu, līdz imperators Karls V apžēloja viņu 1540.gadā. pēc tam laupītājam izdevās atkal kļūt par daļu no labākās sabiedrības. 1542.gadā viņš dienēja imperatora karaspēkā, karojot Ungārijā pret osmaņiem, bet pēc diviem gadiem piedalījās iebrukumā Francijā. Pēdējā kaujā 62 gadus vecais bruņinieks saķēra dizentēriju un bija spiests atgriezties mājās. Geca fon Berlihingens nemiera pilnie gadi ar zobenu rokā nu bija pagājuši. Arī bruņinieku lepnās dienas sen bija galā. Kopš viņu ziedu laikiem karš bija mainījis raksturu: tagad to izkaroja galvenokārt ar šaujamieročiem un algotņiem.

Savus pēdējos mūža gadus Gecs fon Berlihingens pavadīja Hombergas pilī, kuru iepriekš bija nopircis un kurā tagad pierakstīja savas atmiņas. Viņam nebija nekādu sirdsapziņas pārmetumu par asiņainajiem darbiem – tikai urdošs nemiers par savu pēcnāves slavu. Gecs rakstīja: “Daži mo tiem, kas nevēl man labu, vai nu skaudības, vai naida dēļ gribēs aprakstīt visu, ko savā mūžā esmu paveicis, visļaunākajā veidā.” Viņš pats acīmredzot vēlējās par sevi radīt pavisam citu priekšstatu. Leģendārais bruņinieks laupītājs mierīgi nomira 82 gadu vecumā 1562.gadā.