Kad zibspuldze bija nozibsnījusi, kadrs uzņemts, Provands, izlīdis no melnā aptumšojuma pārklāja apakšas, apvaicājās, kāpēc tāda steiga. „Es redzēju spoku kāpjam lek=jā pa kāpnēm,” Šira paskaidroja. „Miglainu tēlu, kas pakāpeniski ieguva sievietes izskatu.” Viņas krītošais tērps šķitis no caurspīdīga materiāla, un viņa it kā peldējusi gaisā. Provands domāja, ka tas bijis optisks māns – vai nu efekts no iepriekšējā zibspuldzes uzliesmojuma, vai atspulgs no gleznu galerijas abpus kāpnēm. Šira saderēja ar asistentu uz piecām mārciņām, ka rēgs parādīsies arī attīstītajā fotoplatē.

Viņš derībās uzvarēja.

Decembrī Country Life numurā tika publicēta sensacionāla fotogrāfija ar dīvainu gaismas tēlu uz Reinhamholas kāpnēm. Tajā pašā mēnesī attēls parāījās arī ASV populārajā žurnālā Life.

Bija vai nebija?

Nu jau vairāk nekā 70 gadu nerimst diskusijas par slaveno fotoattēlu. Spoku mednieki un pārdabisko parādību mīļotāji šo fotogrāfiju vērtēja ļoti augstu, taču ne mazāk spēcīga ir arī skeptiķu pārliecība. Tā dēvētās spoku fotogrāfijas parasti tiek apšaubītas, jo jau pirmie fotogrāfi atklāja dubultekspozīcijas (viens uz otra bofotografēti divi kadri0 iespēju, kad tādējādi bieži tika apkrāpti cilvēki.

Žurnāla Skeptical Inquirer žurnālists, paranormālo parādību pētnieks un daudzu grāmatu autors Džo Nikels pirmais izteica viedokli, ka Reinhamholas fotogrāfija ir viltojums, kas panākts ar dubultekspozīviju. Šis uzskats kļuva populārs spokiem neticošo sabiedrības pārstāvju vidū. No otras puses, kāpēc pieredzējušiem un cienījamiem profesionāļiem Širam un Provandam vajadzētu krāpties un radīt viltojumu?

Vēl viena iespēja ir fotokameras tehniska problēma vai novirze. Šo uzskatu 2006. gadā pauda cits Skeptical Inquirer autors Bens Redfords. Viņaprāt, spoku fotogrāfijas parasti rodas, kamerai izkustoties, - tad attēlā parādās neskaidras formas un ķermeņi.

Pēc sensacionālās fotogrāfijas publicēšanas tika veikts daudz izmeklējumu un pētījumu; kāds žurnālists nointervēja Reinhamholas īpašnieci marķīzi Gvledisu Taunšendu, jo šī Norfolkas lauku muiža jau gandrīz 400 gadu ir Taunšendu dzimtas īpašums. Tikai sešas nedēļas pirms spoka nofotografēšanas bija iznākusi grāmata Patiesi spoku stāsti. Tajā vairākas nodaļas par Taunšendu dzimtu un Reinhamholu bija uzrakstījusi pati marķīze. Tāpēc sāka izplatīties runas, ka spoka bildes safabricētas, lai reklamētu grāmatu. 52 gadus vecā marķīze Taunšenda jaunībā bija ne vien slavena sabiedrības skaistule, bet arī ievērojama mēmo filmu scenāriste un rakstniece. Viņa nevēlējās, lai dzimtas īpašums kļūtu par apsmieklu, un noliedza, ka rēgainais tēls fotogrāfijā varētu būt slavenais Reinhamholas spoks – Brūnā dāma.

Čārlzs un Dorotija

Marķīze Gvliedisa Taunšenda

vikonts Čārlzs Taunšends

Renhamholas slavenākais īpašnieks bija vikonts Čārlzs Taunšends, kurš britu vēsturē iemantojis iesauku Taunšends rācenis. 18. gadsimta valstsvīrs un lauksaimniecības reformators Taunšends ieviesa Anglijā ne tikai četru lauku augu sekas principu, bet arī rāceņu audzēšanu plašos apjomos – ar šo projektu viņš bija tā apsēsts, ka ieguva attiecīgu iesauku. Taču rāceņu audzēšana kļuva par Taunšenda iemīļotāko nodarbi un sarunu tēmu tikai pēdējos astoņus mūža gadus, kad viņš aizgāja pensijā. Mūsdienās vikonta popularitāte nav gaisusi sakarā ar mīklainajiem notikumiem ar viņa otro sievu Dorotiju Volpoli, ko tad arī dēvē par Renhamholas Brūno dāmu.

Kad Čārlzs 13 gadu vecumā zaudēja tēvu, par nepilngadīgā zēna aizbildni kļuva pulkvedis Roberts Volpols, viens no ietekmīgākajiem politiķiem britu parlamentā. Viņš dzīvoja kaimiņos, Houtonholā – šī pils bija dzimtas mājas vairāk nekā 400 gadu. Volpola ģimenē piedzima 19 bērnu, tiesa, desmit no tiem nomira jau dzemdībās vai agrā bērnībā. 1686. gadā pasaulē nāca trīspadsmitais bērns – Dorotija, ar kuru Čārlzs cieši sadraudzējās, kaut gan bija 12 gadu vecāks par meiteni. Kad viņi iemīlējās viens otrā, sākās nepatikšanas. Čārlzs lūdza iemīļotās roku, bet Volpols kategoriski iebilda pret laulībām.

Čārlzs taunšends padevās un drīz vien salaulājās ar barona Pelama meitu Elizabeti. 1700. gadā viņiem piedzima pirmais dēls Čārlzs. Jauniņā Dorotija piedzīvoja smagu depresiju un vieglprātības, bezcerības vai arī atriebības kāres dēļ iekūlās lielā skandālā. Proti, sākās runas, ka viņa kļuvusi par bēdīgi slavenā lorda Vortona mīļāko. Pastāv versija, ka Dorotija, pieņemot grāfienes Vortones ielūgumu paviesoties viņas mājās, tika ievilināta lamatās. Vortons bija plaši pazīstams brunču mednieks un spēlmanis, kurš galu galā izputēja un bija spiests slepus pamest Angliju milzīgo parādu dēļ. Runāja, ka lorda klātbūtnē nevar justies droša neviena sieviete. Dorotiju no vīrieša ķetnām esot izrāvis viņas vecākais brālis Roberts Volpols, kurš vēlāk kļuva bar britu vēsturē pirmo premjerministru. Pēc tam neslavu iemantojusī Doroteja bija spiesta vairākus gadus dzīvot noslēgtībā kā mūķene.

Dorotija Volpola

Taču tad liktenis piedāvāja jaunu pavērsienu Dorotijas un Čārlza dzīvē. 1711. gadā nezināma iemesla dēļ nomira Taunšenda sieva Elizabete, atstājot atraitni ar pieciem bērniem. Pēc diviem gadiem 26 gadus vecā Dorotija Volpole kļuva par lēdiju Taunšendu – viņas sapnis bija piepildījies, un, šķiet, vajadzēja sākties laimīgai laulības dzīvei. Taču pēc precībām Čārlzs, uzzinājis par skandālu, kurā Dorotija bija iesaistīta, ārkārtīgi sadusmojās.

Lēdijas mīklainā nāve

Atklājis patiesību vai arī tikai baumas par Dorotijas pirmslaulības sakaru, Taunšends pavēlēja sievu ieslēgt greznajās reinhamholas istabās, pilnīgi nošķirot no radiniekiem un sabiedrības līdz pat viņas nāvei 1726. gadā. Par 40 gadus vecās Dorotijas oficiālo nāves cēloni tika minētas bakas, taču gandrīz neviens tam neticēja un sāka klīst dažādas baumas. Daži uzskatīja, ka Dorotija mirusi ar salauztu sirdi vai no badošanās – iespējams, viņa pieteica badastreiku, protestējot pret vīra izturēšanos. Citi domāja, ka viņa, iespējams, pati metusies vai arī nogrūsta lejā pa galvenajām pils kāpnēm un lauzusi sprandu. Vēl baumoja, ka viņas nāve un bēres bijis tikai iestudēts uzvedums un ka viņa pēc tam turpinājusi dzīvot ieslodzījumā reinhamholā.

Drīz pēc lēdijas Dorotijas bērēm pils kalpotāji sāka redzēt spoku uz lielajām kāpnēm. Vairums domāja, ka sievietes gars meklē savus bērnus, ar kuriem viņai, dzīvai esot, bija aizliegts tikties. Dorotijai un Čārlzam no 1714. līdz 1724. gadam piedzima septiņi bērni – pieci dēli un divas meitas.

Šajā stāstā joprojām ir ļoti daudz neskaidrōbu. Kā varēja gadīties, ka Čārlzs pirms laulībām ar Dorotiju nebija dzirdējis par viņas skandalozo sakaru ar lordu Vortonu, par kuru baumoja visa augstākā sabiedrība? Vai tiešām viņš to uzzināja tikai pēc laulības desmit gadiem – kā citādi iespējams, ka viņiem piedzima saptiņi bērni? Dīvaini izklausās arī tas, ka var saķert bakas, ja esi gadiem ilgi ieslodzīts istabā...

Karalis bēg

Stāsta, ka Dorotija esot sākusi spokoties Reinhamholā jau drīz pēc nāves, tomēr šīs liecības nav rakstiski apstiprinātas. Vēlāk nelaimīgās lēdijas spoku redzējuši aculiecinieki, tostarp ievērojamas personas, kuras apvainot izdomājumos nebūtu iemesla.

20. gadsimta sākumā, uzturoties Reinhamholā, parādes guļamistabā nakšņoja nākamais karalis Džordžs IV, toreiz vēl tikai princis reģents. Kādu nakti viņš ar skaļiem kliedzieniem sacēla kājās visu māju, saucot, ka viņu uzmodinājusi pār gultu pārliekusies sieviete – „maza lēdija brūnā tērpā, ar izspūrušiem matiem un pelnu pelēku seju”, kā viņš izteicās. Troņmantnieks  bija tik pārbijies, ka atteicās palikt pilī.

Pēc vairākiem gadiem, 1835. gada Ziemassvētkos, lords Taunšends, Dorotijas un Čārlza pēctecis, rīkoja Reinhamholā lielas svinības. Viesu vidū bija arī pulkvedis Loftuss, kurš kādu vakaru kopā ar draugu spēlēja šahu un vēlu devās nakšņot. Uzkāpuši pa kāpnēm, vīrieši gaitenī ieraudzīja lēdiju, un viņus pārsteidza tās brūnais, senlaicīgais tērps. Viņiem šķita, ka dāma nav no lūgto viesu vidus, bet, kad tie tuvojās sievietei un vēlējās uzrunāt, būtne izgaisa. Loftuss arī nākamajā naktī palika ilgāk nomodā cerībā redzēt dīvaino tēlu. Šoreiz viņš sastapās ar to aci pret aci un varēja pēc tam skaidri raksturot sievietes tērpu: „Bagātīgiem rakstiem rotāts brūna brokāta tērps ar aubes veida cepuri galvā.” Taču viņš pamanīja arī kaut ko asinis stindzinošu – dāmas acu dobumi bija tukši! Vēlāk mājastēvs lords Taunšends atzinās, ka arī esot redzējis rēgu.

Nākamajās dienās šī vēsts vairākus pils kalpotājus rosināja uzteikt darbu un pamest savādo vietu. Gadījums tika uztverts tik nopietni, ka vairāki vietējie detektīvi pat pilnīgi pārmeklēja pili. Vēl vairāk, Brūnās dāmas medības ieintriģēja un aizrāva pārdabisko lietu entuziastus, kuri bija gatavi doties uz Renhemholu, lai sastaptos ar slaveno spoku.