Vispār, par šiem radījumiem var arī rakstīt bezgalīgi, tāpēc negaidiet no šī raksta izsmeļošus aprakstus – visdrīzāk, tie būs daži interesanti un ne pārāk plaši pazīstami fakti. Novēršot tādā veidā daļu iespējamās kritikas, pāreju tieši pie bestiārija.
    Zaļādainie un zobenzobainie

    Orki – Morgota darba produkts gēnu inženērijas jomā. Interesanti ar to, ka esot iznīcināti visi līdz pēdējam, spējīgi no jauna pavairoties praktiski uzreiz.
    — S.O. Rokdevjatijs, "Zvirmarilions"
    Starp daudzām Viduszemes bīstamībām orki (reizēm viņus sauc par gobliniem, “irči” elfu valodā, “uruk” Tumšajā dialektā) – ir visierastākā un izplatītākā. Pēc visparpieņemtās versijas, orkus radīja Tumšais valdnieks Morgots vēl pirms Pirmā laikmeta (laiki tik sensenīgi, ka “Gredzenu pavēlniekā” jūs gandrīz nemaz neatradīsiet pieminējumus par viņiem). Par materiālu un vienlaicīgi paraugu priekš ņirgāšanās orkiem kļuva elfi, kuri tajā laikā klejoja pa sava dzimtā ezera Kuivienena krastiem.
    Orki nav gari, īskājaini un garrokaini, viņu rupjā āda zaļā vai melnā nokrāsā, uz roku pirkstiem – nagi, viņiem ir laba oža un melnas asinis. Orki pārtiek no jēlas gaļas, nesmādē arī atrastus sen kritušo liķus. Orki (izņemot uruk-hajus) slikti panes saules gaismu un dod priekšroku naktij vai pazemes koridoriem. Viņi ir diezgan prasmīgi kalnu darbos un amatos, tomēr no viņu ķepām rodas šausmīga paskata un nozīmes izstrādājumi: ieroči, moku instrumenti, bruņas. Trešajā laikmetā (kad, protams, arī notiek “Gredzenu pavēlnieka” darbība) orki savairojās pa visu Viduszemi: no Gundabadas kalna Miglas kalnu ziemeļos līdz Mordorai dienvidos. Dažādas ciltis runāja dažādos dialektos, pakļāvās dažādiem priekšniekiem un nereti karoja viens ar otru.
    Alu racēji
    Orki, kuri apdzīvoja Miglainos kalnus, bija lielāki par saviem ciltsbrāļiem un lieliski pielāgojušies dzivei pazemēs.”Hobitā” pieminēts, ka viņiem bija pat speciāli mīksti apavi klusai staigāšanai pa koridoriem.
    Miglaino kalnu orki pazīstami ar senu un asiņainu ienaidu ar rūķiem pazemes valsts Morijas dēļ. Kaujā Azanhlbizaras ielejā gāja bojā liels skaits orku, tajā skaitā viņu vadonis Azogs. Tomēr nepagāja ne pusgads, kā orki savairojās atkal un gandriz vai sakāva Brivas tautas Piecu Armiju Laijā Vientuļā kalna nogāzēs.
    Miglaino kalnu orki uzbruka Glabātājiem Morijā, bija arī vienībā, kura saņēma gustā Meriju un Pipinu.
    Zem karminsarkanās acs
    Oriki bija galvenais Gredzenu Pavēlnieka Saurona darbaspēks un lielgabalgaļa. Mordorā viņus varēja sastapt visur: uz Gredzena Karu bezgalīgas orku kolonnas maršēja pa Gondoru, savacās pie Morannonas vārtiem.

    Trešajā laikmetā Saurons radīja (iespējams, krustojot ar cilvēkiem vai troļļiem) uzlabotu orku sugu – urukhajus. Viņi bija garāki, stiprāki un nebaidījās no saules gaismas. Gredzena Karā urukhaji cīnijās kā Saurona, tā arī Sarumana armijās (kaut arī Pītera Džeksona filmā urukhaji – Sarumana radīti).
   Sarumana kalpībā
    Taisnības labad jāsaka, ka Sarumans, neatpaliekot no Morgota un Saurona, tāpat nodarbojās ar krustošanas izmēģinājumiem. Par to rezultātu kļuva pusorki, kuriem tāpat nebija bailes no saules. Pusorki izskatījās dažādi: daži bija gandrīz neatšķirami no cilvēkiem, bet citos no pirmā acu skatiena izdalījās orku suga. Tolkīnam Sarumana orki nejāj uz vargiem, Pīters Džeksons, acīmredzot, aizņēmās šo elementu no Piecu armiju Kaujas apraksta, kur uz vargiem cīnījās  Bolga orki.

    Apgredzenotie jātnieki
    Mēs dzemdēti, lai elfi kļūtu putekļi,
    Un valdnieks mūsu pār pasauli valdīt sāktu.
    Un Saurons gredzenus un spārnus deva,
    Bet nedeva neko sirds vietā!
    — Morijas goblins, "Nazgulu maršs"
    Gredzenu valkātāji, viņi arī nazguli, viņi arī ulairi – paši šausmīgākie Saurona kalpi, kādreiz vareni cilvēku karaļi un burvji, kurus pavedināja Deviņi gredzeni. Tris no karaļiem bija numenorieši, seši – Viduszemes pamatiedzūvotāji. Gredzeni vairākkārt pastiprināja savu īpašnieku spējas un uz visiem laikiem piesaistīja viņus Saurona tumšajai gribai.
    Ar laiku gredzenu nēsātāji kluva bezķermeniski un sāka biedēt  Viduszemu kā spoki. Nazguli ir bezķermeniski, tomēr viņu apģērbs, ieroči un zirgi ir reāli. Galvenais ulairi ierocis – bailes, kuras viņi iedveš visam dzīvajam, kaut ari atsevišķos gadījumos viņi var izmantot arī nolādēto asmeni. Viņi redz pasauli savādāk nekā cilvēki, un bieži paļaujas uz ožu nevis redzi. Nazguli nemīl saules gaismu un ūdeni, baidās no uguns un vārda Elberts. Tomēr nogalināt viņus nav iespējams kamēr nav iznīcināts Saurons.
    Viduszemes goda nazgulu kāvēja tituls pieder, viennozīmīgi, elfam Glorfindeilam: viņš sakāva Angmāras ulairi karaspeku, bet Gredzena Kara laikā iedzina Melnos jātniekus Bruinenā (Pītera Džeksona filmā Glorifindeila lomu uzņēmās Arvena).
    Gredzenu valkātājus vada Karalis-Burvis (viņš ari Angmārietis), stiprākais no viņiem. Trešajā laikmetā viņš kluva par valdnieku burvju valstī Angmārā, no kuras ar karu un buršanos iznīcināja numenoriešu karalisti Arnoru. Pēc tam viņš ar saviem kolēģiem sagrāba gondoriešu cietoksni Minasitilu un pārvērta to par Minasmorgulu. Karalis-Burvis nebaidījās no ieročiem, jebkurš mēģinājums uzbrukt viņam beidzās ar uzbrukošā paralīzi. Viņu nogalināja Eovina Pelenoras laukos tā, kā viņam bija paredzējis Glorfindeils. Augumā Karalis-Burvis bija garāks par citiem nazguliem, bet uz galvas virs bruņucepures nēsāja kroni.
    Parasti nazguli pārvietojās jāšuz uz melniem zirgiem, kuri bija speciāli izaudzēti Mordorā un bija pieradināti paciest no gredzenu valkātājiem nākošos baiļu vilņus. Tomēr pēc tam, kad upairi zirgi noslika Bruinenas ūdeņos (bet viņi paši kā bezķermeniski spoki atgriezās Mordorā), Saurons uzsēdināja viņus milzigiem spārnainiem radijumiem. Jaunie nazgulu jājamie dzīvnieki bija bezspalvaini, ar ādas spārniem un gariem kakliem; lidoja viņi līdzīgi maitu lijām. Visticamāk, ka tie bija pēdējie dotās sugas pārstāvji Viduszemē.
    Uguns un ēnas šausmas
    Pēc avīzes “Darina balss” ziņojuma Morijā atrasta perspektīva balrogu dzīvesvieta. Eksperti apgalvo, ka balrogu pietiek, lai pārkrāsotu 30 – 40 Gendalfus.
    — Anekdote

     Neielaižoties Viduszemes vēstures un teoloģijas sīkumos, balrogus var apzimēt kā uguns garus. Balrogus Morgots savaldzināja vēl pirms Pirmā laikmeta sākuma un tie sastādīja Tumšā valdnieka personisko gvardi līdz pat galīgai sakāvei. To milzonigie ķermeņi atgādināja cilvēku aprises, tomēr tos aptvēra spilgtas liesmas un tumsas driskas. Ūdens balrogiem nebija nāvējošs un viņi pieņēma zvīņainu neliešu formas. Obligāta balrogu ieroču detaļa bija pletne. Viens no asākajiem jautājumoem tolkīnistu vidū – vai balrogiem bija spārni, par cik tekstu ar balroga spārnu aprakstu var saprast divējādi.
    Pēc Morgota krišanas daži balrogi aizbēga uz austrumiem, uz Viduszemi, un noslēpās tur dziļi zem zemes. Mums ir zināms tikai viena no viņiem turpmākais liktenis. Morijas balrogs, viņš ari Darina lāsts, tika rūķu atrasts, kuri rakās arvien dziļāk zem Miglainajiem kalniem, pēc vērtigā mitrila. Viņš nogalināja rūķu karali un daudzus viņa padotos, bet pārējie rūķi pameta Moriju.
    Iespējams, balrogs komandēja orkus, kuri bija apmetušies rūķu pamestajās pazemēs; jebkutā gadījumā, gan viņš, gan zaļādainie sadzīvoja viens ar otru. Grūti pateikt, vai Morijas balrogs darbojās saskaņoti ar Sauronu, taču mērķi, acīmredzot, bija kopīgi. Interesanti, ka pēc savas iesākuma būtibas un spēka balrogs neatpalika ne no Saurona, ne Gendalfa, ne Sarumana.

   Lieli un stipri

    Pļaviņā pie liela ugunskura sēdēja trīs milzīgi troļļi. Pļaviņa bija piemētāta ar bundžam ar sķinķi, kožļājamās gumijas blokiem, “Pepsi” pudelēm un citu ēdmaņu, bet troļļi nepiespiesti sarunājās.
    — Vadims Rumjancevs, “Vzzhobits jeb ceļš uz nekurieni”

    Troļļi, iesākimā devēti par Torogiem – drūmi, neveikli un truli radījumi, kuru radīšanai, acīmredzot, tāpat roku pielika Morgots. Eksistē versija par to, ka Tumšasi valdnieks radīja troļļus kā izsmieklu pār elfiem un to sakāvei. Troļļiem ir bieza āda, augumā viņi ir lielāki par cilvēku un daudz stiprāki par viņu. Troļļi pārtiek no cilvēku, rūķu, hobitu un citu tamlīdzīgu radījumu gaļas. Bailes no saules gaismas, tā vai citādi parādoties vairumam no Morgota un Sarumana kalpiem, izteikta torogiem maksimāli: jebkura tikšanās ar dienas gaismu beidzas ar viņu bojāeju pārakmeņošanās rezultātā. Hrestomātiskais piemērs tādai notikumu secibai aprakstīts “Hobitā”.

    Eksistē daudzi troļļu paveidi. Alu troļli ir visur Viduszemes pazemēs, kopā ar orkiem ietilpst Ļaunuma spēkos, kuri ir okupējuši Moriju. Šīs sugas pārstāvji ir īpaši lieli, viņu āda ir tumši zaļa, bet uz kājām nav pirkstu. Savā ceļojumā uz Vientuļo kalnu Bilbo sastapa trīs akmens troļlus. Visbeidzot, pakalnu troļļi atšķiras ar īpašu agresivitāti (tai skaitā, viņi nogalināja Aragorna tēvu, kā ari piedalījās kaujā pie Morannonas vārtiem), bet kalnu – ar spēku: tieši viņi nesa milzu tarānu Pelennoras kaujā.
    Nepieciešams īpaši pieminēt olog-hajus. Olog-haji – elitārais torogu paveids, kurus radīja Saurons uz Trešā lakmeta beigām. Viņi bija stiprāki un saprātigāki par savien ciltsbrāļiem, kā ari varēja bez īpašām grūtībām izturēt saules gaismu. Vispār, šī viņu spēja, tāpat kā daudzas citas, bija pilnībā atkarīga no kunga ļaunās gribas. Pītera Džeksona filmā “Divi torņi” troļļi, acīmredzot, olog-haji, atver un aizver Mordoras kolosālos vārtus.
    Atklāts paliek jautājums par milžiem (gigantiem) Tolkīna pasaulē. “Hobitā” ir pierminēti akmens milži, kuri negaisa laikā pārvietojas bluķios. Eksistē dažādas versijas attiecībā uz to, ko domāja Tolkīns ar akmens milžiem. Tie varēja būt tie paši troļļi, vai lielu cilvēku suga, vai pat enti. Vispār, ir Viduszemē milži, nav Viduszemē milži – to, kas par viņiem zināms, uzrakstīju.
    Viduszemes goriniči
    Morgots radīja jaunu jauna veida apbruņojuma koncepciju – ugunīgu drakonu, un izgatavoja pirmo izmēģinājuma paraugu. Jauns un dumjš, drakons Glaurungs izlīda pa Anabanda vārtiem. Elfi jau izklīda, un drakons... [fragments izlaists], ar to apgānījis apkārtējos laukus.
    — S. О. Rokdevjatijs, "Zvērmarillions"

    Kā jūs jau, laikam, sapratāt, drakoni, līdzīgi kā arī orki ar troļļiem, tāpat bija Morgota darbošanās augļi. Nav īsti skaidrs, ko par paraugu ņēma Tumšais valdnieks, un kas kļuva par materiālu drakoniem. Eksistē versija par to, ka viņi tika radīti no uguns ar burvestības palīdzību.
    Drakoni parādijās vēlāk par citiem Morgota radījumiem, tomēr izrādījās, tomēr, par pašu bistamāko viņa radijum. Drakoni dzīvo gandrīz mūžigi, ja viņus nenogalināt, bet nogalināt vinus ir pa spēkam tālu ne katram. Bez praktiski necaursitamām bruņām, drakoni vēl ir aizsargāti ar spēju apburt sarunubiedru ar savu runāšanu un skatienu. Viņiem ir ļoti asa redze, smalka oža un asa dzirde. Drakoni ir brinumaini alkatīgi, viņiem ir laba atmiņa un viņi ir nu ļoti gudri.
    Pirmie drakoni (uruloki), tajā skaitā “eksperimentālais paraugs” Glaurungs, jau mācēja spļaut uguni, tomēr bija bez spārniem. Pēc tam Morgots radīja divus spārnoto drakonu paveidus: ugunīgos un ledus, pie kam pēdejie spļaut uguni nemācēja. Tomēr tas nedarīja viņus mazāk bīstamus: vicinot spārnus viņi varēja sacelt stipru vēju, kurš nogāza pretinieku no kājām. Drakons Smaugs, kurš sagrāba rūķu zāles zem Vientuļā kalna, bija no ugunīgo spārnoto drakonu sugas.
    Pēc Morgota deinkarnācijas dzīvi palikušie drakoni pārcēlās uz Viduszemes ziemeļu klajumiem. Sauronam nekad nepietiktu varas, lai vadītu drakonus, viņi izrādījās nodoti paši sev. Ar ko tas beidzās redzams jau uz Saurona piemēra: bez rūpīgas un centralizētas vadīšanas izkaisītie drakoni kļuva par atsevišķu drakonkāvēju upuriem.
    Daudz vēlākie, ne Tolkīna avoti iemitināja Viduszemē jaunus drakonu veidus, tādus, kā alu, zemes (kemenlokus), purva (hisualokus), gaismas drakonus (katalokus) un pat lietus drakonus.

    Pinekļi un dzelonis

    Pirmo Tumšā valdnieka Morgota (tajos laikos, kad viņš vēl nebija Morgots) līdzdalībnieku vidū bija Ungolianta, kura bija ieradusies milzīgas zirneklenes veidolā. Beigu beigās (vēl pirms Pirmā laikmeta sākuma) Ungolianta aprija pati sevi, paspējot, tiesa, pirms tam palīdzēt Morgotam viņa tumšajos darbos, sastridēties ar viņu un – pats galvenais jautājums priekš mums – radīt daudzskaitlīgus pēcnācējus.
    Pēdējā no Ungoliantas pēcnākamajiem bija zirneklene Šeloba, kura dzivoja kopš Otrā laikmeta alās Kiri-Ungolas pārejā, vienā no ceļiem uz Mordoru. Viņa tur dzīvoja pirms Saurona parādīšanās Mordorā un viņai nebija nekādu darīšanu ar Sauronu; Saurons zināja par viņas eksistenci un turēja viņu kā sargsuni. Šeloba uzglūnēja ceļiniekiem – cilvēkiem, elfiem, orkiem – savu alu labirintā, kur vietām izkāra zirnekļtīklus ar diegiem, kuri bija pirksta biezumā, un izsūca no ceļiniekiem asinis. Viņas āda bija biezāka par drakona zvīņām, bet vienīgā neaizsargātā vieta bija acis. Šeloba tika apžilbināta un ievainota cīņā ar Semu un, iespējams, pēc tam nomira.
    Vispār, pēc savas preikšteces piemēra, arī viņa neatstāja pasauli bez saviem pecnācejiem. Par Šelobas pecnākamajiem tiek uzskatīti milzu zirnekļi, kuri izvietojušies Ēnu Kalnu atzaros un uz ziemeļiem no tiem, līdz pat Ziemeļu Drūmmežam. Tieši tur apmaldījusies rūķu vienība tika zirnekļu sagūstīta, un Bilbo Baginss cīnījās ar viņiem lai atbrīvotu ceļabiedrus. Gigantiskie zirnekļi ir saprātīgi un māk runāt kopvalodā ar smalkā, čīkstošā balsī.

    Kā vilkam gaudot
    Saurons... lai iesildītos aizsūtīja uz tiltu vilku, kuru Huans bez liekiem vārdiem aizsūtīja ar pazeminājumu jūras virzienā. Saurons paraustīja plecus, aizsutīja nākošo vilku, un tālāk viss norisinājās kā rakstits – Sauronam vilku pietika uz stundām četrām, taču pēc tam viņš nolēma, ka iesildīšanās ir pabeigta, un, pārvēršoties par vilku, devās uz priekšu.
    — S. О. Rokdevjatijs, "Zvērmarillions"

    Vilki un visi iespējamie radinieki vēl pirmajā laikmetā kļuva par tuvākiem Morgota sabiedrotajiem. “Silmarilionā” ir pieminēti varenākie no vilkiem – Dravugluins un Karharots; un arī pats Saurons nekautrējās laiku pa laikam pieņemt vilka izskatu. Senie vilki sarunājās Melnajā izloksnē un saprata elfu valodu.
    Iespējams, no šiem senajiem vilkiem radušies Trešā laikmeta vargi – niknie saprātīgie vilki, kuri mīt Anduīna ziemeļu ielejā, kā arī, iespējams, arī citās vietās. Vargi sarunājas savā valodā, kā arī ļoti ātri skrien, tomēr nemāk kāpt kokos un baidās no uguns. Vargi bieži apvienojas ar Miglaino kalnu orkiem kopīgai laupīšanai un izlaupīšanai. Tieši uz vargiem atjāja orku vadoņa Bolta karaspēks uz Vientuļā kalna pakāji, uz Piecu armiju kauju. Vēlāk Glabātāju vienība sastapās ar vargu baru netālu no Morijas vārtiem: nakts sadursmē tika nogalināts pienācīgs šo radījumu skaits, tomēr no rita netika atrasts neviens ķermenis.. Varbūt tas bija miglas radīts, bet varbūt arī nē.

     * * *
    Musu virtuālā ekskursija pa Viduszemes bestiāriju pienākusi pie beigām. Ceru, ka pirmo, pašu vispārīgāko priekšstatu par bīstamiem radījumiem, kuri uzglūn katram Gredzena Glabātājam Tolkīna pasaulē, jūs ieguvāt (vai atsvaidzinājāt atmiņā to, ko sen lasījāt). Šajā nelielajā apskatā es apzināti apgāju vairumu nianšu, kuras saistītas ar kosmoloģiju un Tolkīna pasaules vēsturi, daudzus īpašvārdus, kuri prasītu daudzvārdīgus paskaidrojumus, kuri būtu maz patīkami nezinošam lasītājam un neinteresanti zinošam. Un tajā pat laikā es tiecos neaprobežoties ar Pītera Džeksona filmas rāmjiem – vienkārši tāpēc, ka to skatijās visi vai gandrīz visi, un sērijas pārstāsts būtu vienkārši neinteresants.
    Ja tomēr kāds, ko īpašu gaidot, ieinteresēsies par šeit piedāvāiem faktiem, man atliek tikai nosūtīt viņu pie kompetentākiem avotiem. Īsāk, bez jau pieminētajiem “Gredzena pavēlnieka”, “Hobira” un “Silmariliona”, butība:
    Dž.R.R.Tolkīns. Viduszemes vēsture. (12 sējumi angļu valodā; 2 pārtulkoti krievu valodā);
    Dž.R.R.Tolkīns. Nepabeigtās Numenoras un Viduszemes teiksmas;
    Daudzveidīgi ceļveži, izziņu krājumi, gidi un tamlīdzīgi krievu un angļu valodās;
    Lomu un kāršu spēles Middle-Earth un Lord of the Rings;
    Internetenciklopēdijas: www.glyphweb.com/arda, www.barrowdowns.com u.tml.