Es domāju, ka diez vai mūsdienu Rietumu ZF atrastos otrs tāds rakstnieks, kas šādu ideju spētu realizēt dzīvē. Tādam pasākumam nepietiek ar fantastisku enerģiju un organizatora spējām. Galvenais nosacījums! - ir vajadzīga liela autoritāte spalvas brāļu vidū. Līderus literatūrā neieceļ - par tādiem kļūst tie, kurus bez ierunām ciena un kuru radošos panākumus atzīst absolūts vairākums.

Pats Harijs Harisons – viņa īstais vārds ir Henrijs Maksvels Dempsijs – ilgu laiku nedomāja par rakstnieka karjeru. Piedzima viņš 1925. gada 12. martā, Stemfortas pilsētā, Konektikutas štatā un bērnībā neizrādīja nekādu īpašu interesi par kaut ko. Tikai stājoties universitātē, viņš nolēma saistīt likteni ar humanitārajām zinātnēm vai mākslu. Galīgo izvēli – par labu glezniecībai – noteica gaisā pasviesta monēta. Taču studijas Ņujorkas universitātes Mākslas fakultātē pārtrauca karš. Par šo savas dzīves periodu Harisons atceras ar pateicību. Karš, pēc rakstnieka vārdiem, atmodināja viņā pašsaglabāšanās un izdzīvošanas instinktu; iemācīja jebkurā situācijā paļauties tikai uz sevi, darboties vienam un visiem spēkiem censties sasniegt nosprausto mērķi. Visas šīs īpašības izrādījās zelta vērtas “brīvās profesijas pārstāvim”, par kādu Harisons kļuva (sākumā mākslinieks, pēc tam literāts) pēc kara. To, ka viņš sāka rakstīt tieši fantastiku, viņš pats uzskata, noteica jau viņa bērnība.

Fantastiku Harisons lasīja jau no septiņu gadu vecuma, par aktīvu fanu kļuva trīspadsmit gados, bet 40. gadu beigās, kad apmetās uz dzīvi Ņujorkā, iestājās klubā “Hidra”, kurā bija apvienojušies fantasti-iesācēji. Kluba biedru saraksts tagad skan kā amerikāņu ZF vēstures konspekts: Frederks Pols, Sirils Kornblūts, Deimons Naits, Lesters del Rejs, Viljams Tenns, Aizeks Azimovs, Teodors Stārdžons, Deniels Kizs, Džudīte Merila, Flečerts Prets, Spregs de Kamps...

Sākumā Harisons strādājā par grāmatu grafiķi, galvenokārt ilustrējot komiksus. Pēc tam D. Naits uzaicināja viņu strādāt savā žurnālā “Worlds Beyond”. 40. gadu beigās dzīves apstākļi Harisonam veidojās bēdīgi: viņš izšķīrās no pirmās sievas, naudas trūkums draudēja kļūt hronisks, turklāt, viņš izcieta smagu slimību, zaudējis gandrīz divdesmit kilogramus no sava svara. Viņš bija pārāk vārgs, lai zīmētu - trīcošie pirksti nespēja noturēt zīmuli, ar to varēja tikai uzsist pa rakstāmmašīnas taustiņiem. Uzrakstījis stāstu – pirmo dzīvē – viņš aiznesa to Deimonam Naitam un pajautāja, ko ar to darīt. Naits izlasīja rokrakstu un teica, ka pērk to par simts dolāriem. Stāsts “Akmeņu vedējs” parādījās žurnāla “Worlds Beyond” trešajā numurā.

Tā piedzima rakstnieks Harijs Harisons.

Sākumā viņš bija spiests rakstīt tīri izklaidējošu fantastiku – tādu, kādu viņam prasīja izdevēji. Taču tiklīdz viņam izdevās sakrāt kaut cik naudas, viņš nolēma pamest tādu dzīves veidu un aizbraukt no Ņujorkas. Šajā laikā Harisons jau bija apprecējies otrreiz, viņam bija piedzimis dēls. Pārdevis kondicionieri (pašu dārgāko lietu mājā) viņš savāca mantas, iekrāva tās vecā “Fordā” un kopā ar ģimeni devās ceļā.

Klejotāja gars neapturami vilināja Harisonu. Meksika, Anglija, Itālija, Pakistāna, Dānija... Pastāvīgais ceļabiedrs – naudas trūkums (Vēlāk viņš atceras, ka reiz Itālijā viņam bija palikušas tikai simts liras. Viņš ilgi domājis, kur tās iztērēt: nopirkt pastmarku priekš vēstules literārajam aģentam vai arī nopirkt pienu bērnam...). Šādos apstākļos bez uzticīgās un uzticamās sievas, kas nodrošināja viņam spēcīgu “aizmuguri”, viņam būtu grūti izturēt...

Tagad H. Harisons dzīvo Īrijā [protams, raksta tapšanas brīdī viņš bija dzīvs – t.p.]. Četrdesmit gadus pēc viņa pirmās publikācijas – viņš ir mūsdienu ZF klasiķis. Vairāk nekā piecdesmit grāmatu (ZF romāni, garstāsti, stāstu krājumi) autors, viņš ir radījis darbus, kas ir iegājuši pasaules fantastikas zelta fondā. Humānisms, sociālās un filozofiskās domas plašums, antirasistiska, antimilitāra ievirze, kas reizināta ar nebeidzamu sižetisku dažādību, ir nesusi viņa grāmatām popularitāti pie daudzu pasaules valstu lasītājiem, tajā skaitā, arī pie mums. Īpaši jāpiezīmē, ka Harisons ir darbojies arī kā antoloģists, kurš ir izdevis (daļēji kopā ar Braianu Oldisu) vairāk nekā sešdesmit ZF krājumus, un redaktors, kas vadījis žurnālus: “SF Horizons” (arī ar Oldisu), “Fantasy Fiction”, “Amazing Stories”, “Impulse”, “Fantastic”. Viņa darbu šajā žanrā bez ierunām var saukt par pirmreizēju, jaunus ceļus atklājošu, tāpēc var tikai brīnīties, kāpēc no visām prestižajām literatūras balvām fantastikas jomā viņš ir tikai vienreiz apbalvots ar Nebula prēmiju 1973. gadā, par dalību darbā pie filmas “Zaļais Soilents” (pēc viņa romāna “Pabīdieties! Pabīdieties!”). [Autors ir saņēmis virkni citu prēmiju http://harryharrison.worldpress.com/2008/02/01/harry-harrison-award-winning-author/ - taču tiešām, citu Nebulu viņam nav un nav arī Hugo – grūti pateikt, kāpēc? Rakstnieks viņš patiesi bija lielisks – t.p.]

Grūti iedot īsu raksturojumu mākslinieciskajai pasaulei, ko radījis rakstnieks, tik ļoti plašs ir viņa daiļrades diapazons. Viņa ilggadējais līdzautors un tuvs draugs Braians Oldiss reiz ir teicis: “Hariju nav iespējams klasificēt”. Patiešām, Harisons ir “gabaldarbu” autors, katrs viņa jauns darbs nelīdzinās iepriekšējam. Viņš strādā dažādos ZF apakšžanros, īpaši pievēršot uzmanību savu romānu, garstāstu un stāstu sižetiskajai “sastāvdaļai”. “Es vienmēr esmu uzskatījis, - rakstnieks intervijā sacīja, - ka lasāmība ir fantastiskās prozas pirmā priekšrocība. Fakts, ka manas grāmatas ir tulkotas vairāk nekā divdesmit valodās, apstiprina to, ka es pareizi izvēlos kontakta veidu ar maniem lasītājiem”.

Taču, deklarējot savu piederību piedzīvojumu fantastikai, Harisons nedaudz koķetē. Bez šaubām, viņš ir sižeta intrigu meistars, tā savērpšanā viņam grūti atrast līdzvērtīgus speciālistus. Tomēr, aizraujošā fabula viņam nav pašmērķis, lai ko viņš arī nesacītu, tā ir tikai forma domām, nopietnām pārdomām par mūsdienu pasauli, precīzai un rūgtai nojausmai par to, kāda tā ir. Kā piemērs var kalpot triloģija “Nāves pasaule” (tās pirmā un otrā daļa krievu valodā iznāca ar nosaukumiem “Nevaldāmā planēta”, 1972. un “Barbari zirgos”, 1990. gadā).

Galvenā varoņa Jazona din Alta piedzīvojumus var lasīt “vienā elpas vilcienā”, mēs neatraujoties vērojam, cik virtuozi viņš tiek laukā no pašām, liekas, bezcerīgākajām situācijām (kaut arī saprotam, ka varonim nevar būt pavisam slikti – autors nedrīkst viņu nogalināt, jo tas būtu pretrunā žanra likumiem...). Ne uzreiz mēs pamanām, cik veikli Harisons sapin stāstījumā dīvainās kolīzijas ar ekoloģisko problemātiku, ar asiem sociālajiem jautājumiem. Planētas Pīras murgainā pasaule ir metafora, kas rāda, cik bīstama un bezperspektīva ir eksistēšana, kas balstīta uz naidu. Pīriešu baiļu radītais naids pret pasauli, kas ir ap viņiem, izraisa planētas atbildes naidu. Harisona politiskā satīra ir vērsta pret neiecietību, kas spēj no sadzīviskās un psiholoģiskās nesavienojamības izvērsties sociālā ksenofobijā. Protams, rakstot triloģiju, autors ir orientējies uz savas pasaules problēmām, taču, cik aktuāli šie romāni skan šodien mūsu valstij, ko grauj neiecietība, dienās, kad glābiņš ir iecietība, savstarpējā sapratne, saskaņa...

Tie fantastikas mīļotāji, kuriem ir palaimējies iegūt pagaidām vienīgo, krievu valodā izdoto autora Harisona krājumu “Treniņa lidojums” [latviešu valodā iznācis ar nosaukumu “Fantastiskā sāga” - t.p.], noteikti atceras noveli, kas devusi nosaukumu visai grāmatai, kurā aprakstīts dramatisks eksperiments, kas imitē lidojumu uz Marsu. Bet romānā “Sagūstītais Visums” ir aprakstīta pretēja situācija: zvaigžņu kuģa apkalpe, kas simtiem gadu ilgi atrodas lidojumā, ir pārliecināta, ka viņi dzīvo uz Zemes, no visas pasaules izolētā ielejā, ko nav iespējams atstāt. Atmiņas par senču dzīvi ir pagaisušas, uz kuģa - “ielejā” - ir izveidojusies sava kultūra, kas atgādina acteku kultūru... Lasīt interesanti, aizraujoši? Kā vēl! Taču romāns paliek atmiņā nevis ar sižetu, bet ar sāpēm, ko nevar neizjust, lasot par desmitiem cilvēku traģēdijām, kuriem ir atņemta pagātne, kuri dzīvo izdomātu dzīvi...

Harisons ir interesants un savdabīgs psihologs. Taču psiholoģiskās analīzes smalkumi ir tikai viena autora daiļrades šķautne. Ne mazāk viņš spēj ar ar plašiem vēzieniem atainot vērienīgu nākotnes ainu. Vispilnīgāk šī prasme redzama romānā “Pabīdieties! Pabīdieties!”. 35 miljonu Ņujorkas ainas, kas 1999. gadā ir pārvērtusies par ekoloģisku elli, ir vienas no pašām spēcīgākajām mūsdienu Rietumu fantastikā, kas veltītas demogrāfiskās krīzes sekām. Padomju rakstnieks [droši vien domāts - “lasītājs” - t.p.] ir pazīstams ar šai tēmai veltītu Frederika Pola un Sirila Kornblūta romānu “Kosmosa tirgoņi” (krievu tulkojumā - “Operācija Venēra”), tikšanās ar Harisona romānu, tāpat kā ar citu autoru grāmatām: Džona Brannera “Stāvēt uz Zanzibāras”, Roberta Silverberga “Pasaule iekšienē”, Viljama Nolana un Džordža Džonsona “Logana bēgšana” - gribas cerēt, vēl ir priekšā.

Mūsdienu ZF, iespējams, viens no pašiem spēcīgākajiem novirzieniem ir fantastika, kas balstīta uz pieņēmumu “kas būtu, ja...” Šādās tradīcijās radītus darbus nosacīti varētu iedalīt tādos, kuros izmaiņas skar varoņa likteni, un tādos, kuros izmaiņas skar vēsturi. Lielā mērā otrais novirziens otrais novirziens balstās uz pieņēmumu, kas notiktu, ja reālajā dzīvē kādam no kariem būtu savādāks iznākums... Prūšu karaspēks sagrābj Angliju, jo ir pieveicis Franciju Franču-prūšu karā (Dž. Česnijs “Kauja pie Dorkingas”, 1871). Napoleons atsakās no karagājiena uz Austrumiem un iebrūk Anglijā (E. Lourenss “Tas vēl būtu varējis notikt”, 1899). Vācija un Japāna uzvar Otrajā pasaules karā un okupē Ameriku (F. Diks “Cilvēks augstajā pilī”, 1962) un Angliju (H. Beilijs “Frenča Šteinera krišana”, 1964). Šajā rindā atrodas arī Harisona romāns “Urrā transatlantiskajam tunelim!” (1972), kurā Džordžs Vašingtons ir nogalināts un Amerikas revolūcija nav notikusi. Tas ir fantastisks traktējums vienam no galvenajiem notikumiem ASV vēsturē, ko Harisons veido ar lielu taktu un māksliniecisku gaumi. Romāns lieku reizi pierāda, ka literatūrā nav aizliegtu tēmu, visu nosaka autora talants un viņa mēra sajūta.

Autora interese uz vēsturi nav apstrīdama, turklāt, laika diapazons viņa mākslinieciskajiem meklējumiem ir ļoti plašs. Te viņš raksta par vikingiem, kas 500 gadus pirms Kolumba ir atklājuši Ameriku (romāns “Kino un laika mašīna” - krievu tulkojumā “Fantastiskā sāga”, 1970.), te aizved notikumos 2000 gadus pirms mūsu ēras, kad tiek celta Anglijā lielākā, megalītiskā kulta celtne (romāns “Stounhendžs”, kā līdzautors ir Leons Stovers). Romānā “Austrumos no Ēdenes” Harisons rada pilnīgi fantastisku vēstures variantu. Sižets romānā ir balstīts uz oriģinālu pieņēmumu: uz Zemes vienlaikus eksistē cilvēki (kas atrodas pirmatnējās kopienas stadijā) un dinozauri (kas īstenībā izmira pirms vēl cilvēks parādījās uz Zemes). Dinozauri ir radījuši savu, augsti attīstītu, bioloģiska tipa civilizāciju, guvuši pārsteidzošus rezultātus gēnu inženierijā, pārveidojot apkārtējo pasauli pilnīgā saskaņā ar savām vajadzībām.

Romāns “Austrumos no Ēdenes” atstāj divēju iespaidu. No vienas puses, lasīt to ir interesanti (kā praktiski visu, kas ir nācis no Harisona spalvas), no otras puses, pēdējo lapaspusi aizšķir ar tādas kā nepabeigtības sajūtu, it kā esi izdzēris kafijas tasi, taču kafija ir bijusi auksta. Un tikai tad saproti, kas par lietu – romāns ir sarakstīts “pilnīgā nopietnībā”, tajā ir ievēroti visi piedzīvojumu fantastikas noteikumi un kanoni, taču nav tā šarma, kas piemīt viņa labākajām lietām un kas rodas tad, kad rakstnieks pievēršas humoram un ironijai. Harisonu, cilvēku ļoti atklātu un ekstravertu, saīgušu un ļoti nopietnu nav iespējams iedomāties, viņa stihija ir smaidoša attieksme gan dzīvē, gan daiļradē, jautrība ir viņa dzīves stihija.

Viņš ir neiecietīgs pret fantastikas standartgājieniem. Liekas, ka gandrīz viena no pašām jautrākajām parodijās mūsdienu ZF ir romāns “Bils, Galaktikas varonis”, kas pieder Harisona spalvai. Bez šaubām, šī grāmata ir nikna, asa satīra pret militārismu, kam ir visai liels sociālā kriticisma lādiņš. Tajā pašā laikā – un varbūt tieši pirmkārt – grāmata asprātīgi izsmej “galaktiskās impērijas ideju” (konkrēti Roberta Hainlaina romānu “Kosmiskie desantnieki”), kosmiskās operas klišejas. Ironiskais romāna nosaukums “Galaktikas reindžeru zvaigžņu izsitēji” runā pats par sevi. [Man tomēr gribas piebilst, ka minētais Hainlaina romāns pēc manām domām arī ir militārisma, tikai ļoti smalka kritika, vismaz tā es to sapratu – t.p.]

Lielā mērā ironiska ir arī garstāstu sērija par starpplanētu noziedznieka Džima di Griza piedzīvojumiem. 1957. gadā Džona Kempbela žurnālā “Astounding SF” parādījās dažas noveles no šī cikla (tā iesākās ciešās radošās un draudzīgās attiecības starp rakstnieku un izdevēju, kas turpinājās līdz pašai Kempbela nāvei 1971. gadā). Sērijas pirmā daļa “Nerūsējošā tērauda žurka” atsevišķā grāmatā iznāca 1961. gadā. Tai sekoja “Nerūsējošā tērauda žurkas atriebība” (1970), “Nerūsējošā tērauda žurka glābj pasauli” (1972), “Nerūsējošā tērauda žurkas piedzīvojumi” (1978), “Tu esi vajadzīgs Nerūsējošā tērauda žurkai!” (1978), “Nerūsējošā tērauda žurku - par prezidentu!” (1982), “Nerūsējošā tērauda žurkas dzimšana” (1985).

Sekmīgais starpplanētu zaglis Džeimss Bolivārs di Grizs ur ļoti līdzīgs sekmīgajam spēlmanim Jazonam din Altam no triloģijas “Nāves pasaule”. Abi viņi ir apguvuši visus savu “amatu” noslēpumus, tāpēc ir izlēmīgi, veikli un nebaidās ne Dieva, ne velna. Viņi dzīvo no noziegumiem, azartiskas vēlēšanās doties pa naža asmeni, jebkuru mirkli riskējot ar savu dzīvību – tas viņiem ir asinīs. Un vinnests nav svarīgs – galvenais, lai atkal asiņainā un trakā “spēlē līdz aortas plīsumam” pārbaudītu savu varēšanu...

Di Grizs ir viens no nedaudziem cilvēkiem (“viens procents”, pēc paša vārdiem) tālajā nākotnē, kas nevar un negrib pakļauties vispārpieņemtiem likumiem. “Mēs esam žurkas, kas dzīvo sabiedrības pagrabā... Pašlaik sabiedrība atgādina nesagraujamu būvi no dzelzsbetona un nerūsējoša tērauda un mums, lai izrautu savu gabalu, ir jāpārvēršas par žurkām no tāda paša materiāla...” Tāda ir di Griza, viena no Galaktikas visveiklākā blēža, dzīves filozofija.

Galvu reibinoši sižeta pagriezieni, kinematogrāfiski asa kolīziju maiņa, pārsteidzošas pārejas no varoņa dramatiskām neveiksmēm uz viņa pārsteidzošām veiksmēm... Di Grizs patiesi ir “nenogremdējams” - šajā viņa īpašībā, kas noteikti nāk no komiksiem (atceramies, Harisons vairākus gadus ilustrēja šādus izdevumus), skaidri ir redzams, ka autors pret savu varoni izturas ar smaidu. Taču, tajā pašā laikā arī ar simpātiju. Arī lasītājs nevar nesimpatizēt di Grizam – jo vairāk tad, kad viņš sarauj saites ar noziedzīgo pasauli un iestājas darbā galaktiskajā specdienestā, kas nodarbojas ar pašiem sarežģītākajiem un bīstamākajiem noziegumiem. Di Grizs to dara labprātīgi – citos gadījumos specdienests maina noķerto noziedznieku psiholoģiju un pārvērš tos... savos aģentos, spriežot: kāpēc iznīcināt spilgtu individualitāti, labāk piespiest to kalpot sabiedrībai?..

Tieši tā izdara ar Anželu – ļoti bīstamu noziedznieci, di Griza cīņai ar viņu ir veltīta lielākā daļa no pirmās grāmatas. Otrajā sērijas grāmatā di Grizs un Anžela kļūst par vīru un sievu. Šo superaģentu tandema piedzīvojumu kaleidoskops tālās pasaulēs neaizēno galveno: to, kādēļ Harisons sagriež neticamu epizožu serpentīnu. Di Grizs un Anžela cīnās ar Ļaunumu tā visdažādākajās modifikācijās. Viņi ir labā nesēji, taču nevis abstrakta, netverama, līdz nelabumam pareiza (arī pašus varoņu kaut kā īsti par pozitīviem nenosauksi – kad tas ir izdevīgi viņiem personīgi, viņi var arī samelot, piemānīt un nozagt). Rakstniekam Labais ir Labais tāpēc, ka pretojas ļaunajam, nevis tāpēc ka mudina darīt labu.

Neparasta priekš ZF ir arī mīlas līnija: kā likums, mīlestība varonim ir stimuls varoņdarbiem, mērķis, uz ko viņš tiecas visa stāstījuma gaitā un vairums piedzīvojumu fantastikas darbu arī beidzas ar to, ka mīlētāji, kas bijuši šķirti, atkal ir kopā. Harisons drosmīgi pārkāpj šo tradīciju, padarot varoņus par vīru un sievu, un precības viņiem nav attiecību fināls, bet tikai sākums. Di Grizs iegūst īstu dzīves draugu, kas kopā ar viņu dala savas profesijas grūtības un neskaitāmās briesmas, un ne reizi vien glābj viņa dzīvību (protams, abpusēji...). Ja pa Galaktiku klaiņojošā di Griza tēlā var saskatīt paša Harija Harisona – nenogurdināmā ceļotāja - vaibstus, tad Anžela bez šaubām tika norakstīta no viņa sievas Džoannas...

...Es atceros tikšanos ar Hariju Harisonu 1987. gadā Maskavā, kad notika starptautiska rakstnieku-fantastu tikšanās, un 1988. gada augustā Budapeštā. Viņš vienmēr atkārtoja, ka viņam patīk mūsu valsts un, ka viņš ļoti vēlētos, lai viņa darbus izdotu arī pie mums. Mums Harijs Harisons ir paticis vienmēr. Un ir labi, ka pienācis laiks, kad beidzot var izdot to, kas patīk.

P.S. Redakcijas piebilde. 1989. gadā Vispasaules rakstnieku-fantastu asociācija apbalvoja V. Gopmanu ar literatūras balvu, kas nes asociācijas dibinātāja vārdu, ar Harisona balvu.