Roberts Šeklijs piedzima 1928.gada 16.jūlijā Bruklinā (Ņujorka). Viņa vecāki pēc izcelsmes bija poļu ebreji, kuru vecāki dzīvoja Varšavā, taču tuvāk XIX gadsimta beigām izceļoja uz Ameriku. Par māti Roberts stāstīja kā par parastu meiteni Rahili no Leikplesidas. Koledžā viņa apguva kursu, kurš licenzēja viņu pasniedzējas darbam Amerikā un Kanādā. Viņa arī pasniedza Saskačevanas skolas sākumskolas klasēs. Fantasta tēvs – Devids – kalpoja amerikāņu armijā Pirmajā pasaules karā, tika paaugstināts no seržanta uz jaunāko leitinantu, kā arī apbalvots par varonību Mez-Argonas uzbrukumā (vienā no Antantes karaspēka svarīgākajām kaujām pret vācu karaspēku 1918.gada kompānijā). Sapņoja nostiprināties biznesā un, neskatoties uz biežām neveiksmēm, tomēr atrada savu vietu –Šiffa Terhjū apdrošināšanas firmu uz Džonstrītas lejas Manhetenā, kur viņš, sākot kā “ofisa zēns”, arī kāpjot pa dienesta kāpnēm ieguva sekretāra-kasiera amatu.
Roberts auga Meiplvudā (Ņūdzersijā), uz kuru Šeklija ģimene pārbrauca kad viņam bija 4 gadi, bet pēc tam atkal atgriezās Ņujorkā. Vasaras brīvlaikā vectēvs ņēma pie sevis Robertu un viņa māsu Džoanu Klainu uz fermu. Nākošais rakstnieks auga kā zinātkārs bērns, mīlēja piedzīvojumus, grāmatas, džazu un sapņoja kļūt par rakstnieku. Jaunībā aizrāvās ar Teodora Stradžona, Roberta Hainlaina, Alfreda van Vogta, Džona Koljera, Reja Bredberija un Henrija Kattera daiļradi. Zēnam nejauši tika veca rakstāmmašina, kura viņu iedvesmoja romāna uzrakstīšanai, taču šī ideja tika pamesta, un Roberts ar iedvesmu iegrima mīloto autoru pasaulē kā lasītājs.
Skolā viņš bija parasts skolnieks, bez izteiktiem sasniegumiem un nodarbēm drīzāk ar grāmatu lasīšanu, nekā ar precīzo zinātņu mācīšanos. 16 gados Roberts nolēma dzīvot atsevišķi no vecākiem, ar autostopiem nokļuva līdz Kalifornijai, pie viena no saviem daudzskaitlīgajiem tēvočiem, kur dažu mēnešu laikā izmēģināja daudzas profesijas – iznēsāja pienu, bija dārznieks, strādāja noliktavā, bija bufetnieks nakts bārā, bija “izsūtāmais zēns”. Šis viņa “dvēseles izrāviens” beidzās ne ar ko – vecāki ātri sameklēja “pazudušo dēlu” un pierunāja pabeigt mācības uz laiku pametot sapņus par brīvību un neatkarību. Ar to pašu panēmienu Šeklijs atgriezās mājās.
Ņujorkā Roberts pabeidza tehnisko koledžu ar inženiera-metalurga diplomu, paralēli fakultatīvi noklausījās literatūras kursu pie Irvina Šou. Pēc tam mācījās Ņujorkas universitātē /New York University (NYU), kuru pabeidza 1951.gadā un ieguva mākslas bakalaura grādu. Pēc tam Korejas karadarbības laikā kalpoja ASV armijā. Tur arī sākās viņa rakstnieciskā darbība – no sākuma Šeklijs bija rakstvedis, pēc tam sāka nodarboties ar pulka avīzes rediģēšanu. Štatos atgriezās dēļ konflikta ar priekšniecību, saistītu ar narkotiku lietošanu. Vēl skolā Šeklijs iemācījās spēlēt uz ģitāras un studiju gados pieklājīgi nopelnīja spēlējot dejās, kāzās un tusiņos. Iespējams, viņš sasniegtu šajā lauciņā noteiktus panākumus ja ne pirmās precības – ar Barbaru Skardonu, kuru sastapa vēl mācoties universitātē. Viņa Šeklijam dzemdēja pirmdzimto – dēlu Džeisonu.
Jaundzimušā bērna piedzimšana piespieda Šekliju iet strādāt metalurģiskajā rūpnīcā Ņūdžersijā – pirmajā specialitātē. Rūpnīcas strādnieku ilglaicīgais streiks Robertam beidzās ar to, ka viņš sāka rakstīt savus pirmos stāstus un piedāvāt tos dažādiem ZF-žurnāliem, kur sastapa siltu uzņemšanu no redaktoru puses un lasītāju atzinību.
Tā 1951.gadā viņš piedāvāja sadarbību Viljama Hemlinga žurnālam «Imagination»/“Iztēle”. Fantastiskie stāsti iepatikās galvenajam redaktoram un tika nopublicēti. Turpmakajā rakstnieks sajūsmināti stāstīja par darba ikdienu žurnāla ofisā, kurā viņš radīja no rīta līdz vakaram.
Sekojošajos 10 gados Roberts uzrakstīja dažus simtus īsus, asprātīgus fantastiskos stāstus. Pats rakstnieks atzina vienā no savām pēdējām videointervijām (2004.g.), ka tie bija viņa paši laimīgākie dzīves gadi: “Es no sākuma īrēju istabu, bet pēc tam vienistabas dzīvokli Ņujorkas centra klusā vietā, sacerēju vairākus stāstus nedēļā, drukāju tos uz rakstāmmašīnas, un uz sava skūtera “Lanbretta” izvadāju pa redakcijām”. Pēc Šeklija vārdiem, tikai fantastika dod radītājam pilnīgu brīvību.
Reiz, viena pazīstama ZF žurnāla viens pazīstams redzktors(Frederiks Pols), iepazīstoties ar iesācēja autora dažiem stāstiem, teica Šeklijam: “Es nopirkšu katru jūsu vārdu, visu, ko jūs uzrakstīsiet tāpēc, ka pārdošu visu, jel ko uzrakstīsiet”. Ralstnieks teica, ka šie bija viņam vispatikamākie vārdi.
Jaunais talantīgais autors nepaliek nepamanīts arī ASV tajos gados paša populārākā ikmēneša žurnāla “Galahy” (iesākumā saucās “Galahy Science Fiction”) redakcijā. Šeklijs sāk tur publicēties pastāvīgi saņemot jau nevis 1 bet 3-4 centus par vārdu, un ar katru jaunu izdevumu iegūst arvien lielaku popularitāti. Tādā veidā, rakstnieka honorāri par vienu stāstu ar 5000 vārdiem sastādīja līdz $ 200, kas pēcmūsdienu mērauklām sastāda $ 2000.
Darba periodu žurnālā “Galahy” Šeklijs uzskatīja par “zeltītu”. Viņam izdevās viss – gan mazi stāsti ar 1500 vārdiem un lieli izklāsti, gandrīz garstāsti. 1954.gadā Šeklijs iegūst balvu “Labākā debija”- pašu augstāko nosaukumu, kuru piešķir fantāzijas žanrā perespektīvākajam jaunajam autoram. Daudzi pieredzējušie kolēģi un kritiķi atzina vinu par labāko fantastu 1950.-60. gados.
Ilgu laiku fantasts strādāja pie antiutopijas “Bezgalības veikaliņš”/Store of Infinity. 1959.gadā stāstu krājums tiek publicēts un iegūst popularitāti filozofisko spriedumu “kā kļūt laimīgam” mīlētāju vidī.
1960.gados Roberts aktīvi publicē savus stāstus pašos pazīstamākajos žurnālos, tajā skaitā literatūras slejās žurnala “Playboy”, kurš bija ļoti populārs un maksāja lielus honorārus autoriem (pateicoties tiem laikiem milzigai tirāžai – vairāk kā 7 milj.eks. tikai ASV). Šeklijs ātri iegūst atzinību un atpazīstamību kā īsā stāsta meistars. Tomēr, žurnālu prozas “zvaigžņu” laikam ASV 1960.gados patraucēja TV plašā izplatīšanās. Ar televizora parādīšanos katrā mājā žurnālu tirāžas samazinājās, daudzi vispār aizvērās, un īso formu rakstnieki vairumā gadījumu vispār palika ne ar ko. “Galahy” samazina likmes autoriem līdz 1,5 centiem par vārdu, sak iznākt neregulāri, pēc tam jau vairs ne reizi mēnesī bet 6 reizes gadā, kamēr pavisam neaizvērās. Praktiski vienlaicīgi notika šķiršanās ar Barbaru. Šeklijs pārvācās uz mazu istabiņu Manhetenā netālu no Linkolncentra. Taču viņa jau otrā sieva – Ziva tajā laikā gaidīja bērniņu, un viņi pārvācās uz 2-istabu dzīvokli Grīnvilidžā, bet pēc tam – uz milzīgu 7-istabu dzīvokli Vestendā, kur Ziva dzemdēja Robertam meitu Alisi.
Pēc neilgas dzīves laukos pilsēta kaitināja Šekliju ar savu burzmu, troksni un netīrību, tāpēc viņš nopirka kreiserjahtu, uz kuras pavadīja praktiski visu laiku. Pēc tam negaidīti aizbrauca uz Ibicas salu (Spānija). Šī Baleāru arhipelāga sala tajā laikā kļuva par visas pasaules hipiju svētcelojuma vietu. Viņus pievilka tikumu brīvība, bohēmiskais dzīvesveids, jūra, saule, narkotikas un alkohols. Šeklijs stāstīja: “Es apmeklēju Ibicu divas reizes pirms apmesties šeit pavisam, - 1960.gadā un 1963. gadā. Man sala ļoti iepatikās, un rakstnieka dzīve tur. Zivai, Ņujorkas iedzīvotajai, daudz kas nepatika, un viņa paziņoja: “Es negribu tur dzīvot!”. Es atkal sajumu prātā no tā, cik ļoti gribēju tur dzīvot, vai, vismaz, kat kur Dienvideiropā. Tā ka es aizbēgu un sāku jaunu dzīvi. Ibica atbilda manām cerībām. Es atradu nedārgu māju un sekoju rakstnieka dzīves mutuļiem – palikt mājās un strādāju līdz pusdienai, vai aizbraukt līdz bāram Smilšainajā, bet pēc tam pāriet uz El Kiosko, kafejnīcu centrā, lai iedzertu kafiju un aprunāties ar draugiem. Bet vakarā atkal rakstīju, rakstīju. Man tas viss ļoti patika. Un kad es satiku jaunu meiteni, Ebiju Šulmani, kura bija atbraukusi ciemos pie draugiem uz vasaru, dzīve kļuva vēl labāka. Ebija palika arī rudenī un mēs sākām dzīvot kopā”.
Ibicas sala kļuva par iedvesmas avotu raksyniekam, taču attiecības ar jauno sievieti nekādi nesakārtojās. Kārtējais skaļais skandāls kļuva pārim par pēdējo. Šeklijs savāca visus savus darbus un devās ceļojumā pa Tālajiem Austrumiem. Pabija Singapūrā, Bankokā, Kuala-Lumpurā un Petangā. Viņš stāstīja: “Es aizbraucu uz Tālajiem Austrumiem, minimums apģērba un maksimums rokrakstu, ar mani bija portatīvā rakstāmmašīna”. Taču visas pārbraukšanas, personīgie pārdzīvojumi nekādi neatsaucās uz viņa daiļradi. Viņš visu laiku strādāja – daudz un mērķtiecīgi. Stāsti, garstāsti, romāni, scenāriji – Šeklijs visu laiku rakstīja pašā augstākajā līmenī. Atgriežoties, Ņujorkā viņam ienāca prāta žurnāla “Omni” koncepcija, žurnālu viņš izdeva gandrīz 2 gadus – līdz kārtējām precībām, ar rakstnieci Džeju Rozbelu, kura piedāvāja viņam pārvākties uz Floridu. Un viņi devās daudzmēnešu ceļojumā ar vecu automobili, nakšņoja teltī parkos un kempingos. Pēc tam uz neilgu laiku atgriezās Ņujorkā un devās tālak – uz Londonu, Parīzi un Gibraltāru. Šo pārvietošanos laikā viņi apprecējās, taču arī šī laulība bija neilga.
Portlendā (Origona) Šeklijs iepazinās ar žurnalisti Danu Gaiblu, kura drīzumā kļuva par viņa piekto sievu. Dana iedvesa Robertā jaunu dzīvību. Viņš atkal auglīgi strādāja pie romāniem un scenārijiem, daudz braukāja pa pasauli, aktīvi sarunājās ar presi, dzīvoja Portlendā. Reizēm atbrauca uz Krieviju, par cik tur atradās viņa galvenie fani un pielūdzēji. Kopā Šeklijs bija precēts 5 reizes. Viņam ir dēls Džeisons no pirmās laulības, meita Alise Kvitnija no otrās, dēls Džeds no trešās, kā arī 3 mazdēli.
Tirgus prasību deļ Šeklijs nolemj pamēģināt sevi lielakās literārās formās. Tomēr šeit, ne ļoti paša mīlētā žanrā, veiksme rakstniekam nesekoja. Viņam tāpat pieder daži detektīvstāsti, parakstīti pārsvarā ar pseidonīmu. Šeklija stāstus izdala paradoksāls skatījums, kurš parāda pašus parastākos apstakļus un priekšmetus no neparastā skatījumā, kā arī negaidīts nobeigums. Pēc darbu stila rakstnieku bieži salīdzināja ar O. Henri.
Liela popularitāte ir ciklam no 7 stāstiem par neveiksminiekiem biznesmeņiem Gregoru un Arnoldu, kuri nodibināja ААА-DVA (Dabiskās Vides Atveseļošanai) un mēģina nopelnīt sniedzot pakalpojumus dabiskās vides atveseļošanā citās pasaulēs. Videointervijā Roberto Kvaljem uz jautājumu:: “Kādu jautājumu jūs ienīstat visvairāk?”, Šeklijs ar viņam piemītošu humoru atbildēja: “No kurienes Jūs ņemat savas idejas? Šo jautājumu man uzdod visbiežāk. Ja es zinātu “no kurienes”, es dotos turp un paņemtu tās vairāk!”. Bet uz jautājumu: “Kāds jautājums Jums patika visvairāk?”, atbildēja: "Man tādu, par nožēlu, neviens tā arī nav uzdevis. Tas skan tā: “Vai Jūs neuzskatāt, ka takstnieks – ir gluži vai kā veikls melis no pazīstamas leģendas?” Es atbildētu: “Jā. Domāju, jā”.
Kaut arī Šeklija darbi tika publicēti pastāvīgi, dzimtenē viņa pazistamība bija ne pārāk plaša. Īsā forma, sirreāli sižeti un nesaistība ar parastiem ZF paņēmieniem radīja grūtības lasītājiem viņa daiļrades uztverē. Papildus tam – brīvais tirgus, liels fantāzijas žanrā rakstošo autoru skaits, pietiekams izdevumu skaits un to dārgums un, galvenais, žurnālistiskās prozas pagrimums ASV 1960-jos gados. Tomēr, darbi, tulkoti 1960. – 80jos gados uz krievu valodu un izdoti lielās tirāžās, momentā atnesa Šeklijam popularitāti un mīlestību PSRS – pat lielāku nekā dzimtenē. Ne maza loma tajā bija autora firmas stils – intriģējošs no pirmajiem vārdiem izklaidējošais sižets, humors, labestīgums un cilveku mīlestība, un vienmēr – negaidīts nobeigums. Rakstnieks bija, un patlaban ir, viens no pašiem Krievijas lasītāju pazīstamākajiem un mīlētākajiem aizrobežu fantastiem.
Meistara pirmajā atbraukšanas reizē uz PSRS, pie viņa pēc uzstāšanās pienāca viens no pielūdzejiem un palūdza uzrakstīt autogrāfu uz vāka Šeklija stāstu krājumam, kurš bija pārrakstīts uz rakstāmmašīnas. Rakstnieks bija pārsteigts: “Vai tiešām jums ir tāds grāmatu deficīts, ka jums nākas pašiem pārrakstīt šīs grāmatas?”. Viņš nespēja noticēt, cik ļoti bija populārs un mīlēts Savienībā.
Spilgta humorista un satīriķa veiksmi un reputāciju Šeklijam atnesa tieši īsie stāsti, uzrakstiti, galvenokārt, 1950-tajos gados. Kaut arī, vispār, Šeklija-stāstnieka darbs aprobežojas ar iecirtīgu, dzirkstosu un diezgan nekaitīgu humoru, parādītajā “jautrībā” lieliski dzirdamas satrauktas notiņas, kas īpaši attiecas uz tiem darbiem, kur autors izsaka šaubas par cilvēka spēju tikt galā ar saviem pašiznīcināšanas demoniem.
“Apsolūtajā ierocī”/The Last Weapon (1953) Marsa pētnieki, iekārojot vietējo superieroci (kurš nostrādaja uz par tuksnesīgu kļuvušās planētas), aizmirtot par to, ka tas tā arī bija domāts, redzams, apsolūti pret visiem, ieskaitot tā. Tā pati ideja ir centrālā “Lielgabalā, kurš nešauj”/The Gun Without a Bang (1958). Par absolūtu (nozīmē – pašiznīcinošs) ieroci var kļūt arī parasta cilvēku agresivitāte, kuru “morālisti” mēģina kanalizēt, piedodot slepkavībai legāla kontrakta formu (“Orderis slepkavībai” /Skulking Permit (1954) — uz pazaudēto planētu Jaunā Dilavera, uz kuras dzīvo daudz kolonistu no Zemes, atlidoja kuģis no dzimtenes lai salīgtu karavīrus, taču noskaidrojas, ka pa šo laiku Dilaveras iedzīvotāji ir atraduši no mežonīgām un iekarojošajam tieksmēm, kuras raksturīgas Zemes apdzīvotājiem, dzīvoja mierīgi, saskaņā ar sevi un kaimiņiem. Par pašu asinskārāko cilvēku tika uzskatīts zvejnieks, par cik nogalināja zivis. Pārējie uz to nebija spējīgi. Apmulsušie zemieši aizlidoja ne ar ko), vai masveida sporta un atpūtai nākotnē, kā vienā no pazīstamajām Šeklija novelēm – “Septītais upuris/Seventh Victim (1953), pēc kuras vēlāk tika uzņemta itāļu filma “Desmitais upuris” ar Marčelo Mastrojāni galvenajā lomā. Stāstā cilvēki piedalījās spēlē, kurā medīja savus saprāta brāļus. Upuri mēģināja aiziet no sekotājiem izmantojot viltīgus trikus. Tas, kurš nogalināja visus pretiniekus – uzvarēja.
Vēlāk Šeklijs ne reizi atgrieās pie šīs tēmas savos stāstos un romānos – šovbizbesa pasaule, kurā cilvēks kļūst par rotaļlietu par prieku publikai, ne reizi tika rakstnieka izsmieta. Pēc stāsta ekranizācijas Šeklijs publicēja scenārija romanizāciju – “Desmitais upuris”/Tenth Victim (1966), bet pēc 20 gadiem atgriezās pie tēmas romanos-turpinājumos: “Pirmais upuris” /Victim Prime (1987), «Mednieks-Upuris »/Hunter-Victim (1988). Brīnišķīgais stāsts «Nebeidzamais Vesterns»/The Never-Ending Western Movie (1976) veltīts demitoloģizācijai M.Kraitona filmas “Mežonīgo Rietumu pasaule” (“Rietumu pasaule”)/Westworld garā – vēl vienai asiņainai amerikāņu izklaidei.
Stāstā “Šis tas par velti”/Something for Nothing (1954) rakstnieks izsmēja kredītsistēmu. Galvenajam varonim – Džo Kolinsam – nejauši tika kaut kāda mašīna no nākotnes – utilizators, kura varēja apmierināt viņa vēlmes. Kā jau tipisks amerikānis, Džo sāka pieprasīt sev te villu, te kaudzi naudas, te sporta automobili. Un nemirstību piedevām. Stāsta beigās noskaidrojas, ka visas preces un pakalpojumi tika paņemtas kreditā, un par to visu vajag maksāt. Kolinsam nāksies pavadit ne vienu vien gadu tūkstoti akmenslauztuvēs atstrādājot iegūtās preces un nemirstību.
Ar maigāku humoru caurvīti daudzi stāsti, veltīti kontaktam un citplanētiešiem: “Neaiztikšu ar rokām cilvēku”/Untouched by Human Hands (PSRS 1952. – “Kur cilvēks nav spēris kāju”, 1958.) “Domas smarža” /The Odor of Thought (1953), “Dēle”/The Leech (1952). kultūras ģeocentrisms sastopoties ar eksotiskām ārpuszemes dzīvībām var novest pie traģēdijas – kā tas notika stāstā “Briezmoņi”/The Monsters (1953). pats mīļākais ZF zvaigžņu kuģis, kura ekipāžas locekļi vienlaicīgi ir arī tā sastāvdaļas veidojot kopībā nebojājamu biomehānismu, uzzīmēts stāstā “Speciālists”/Specialist (1953). Cits neizsīkstošs iedvesmas avots Šeklijam-satīriķim un homoristam – roboti, zemiešu un cirplanētiešu: “Laivas dumpis” /The Lifeboat Mutiny (1955), “Īpašais centīgais”/Prospector's Special (1959) , “Mans dubultnieks – robots” /The Robot Who Looked Like Me (1973) un citi. Kibernētiskā antiutopija, kurā noziedzniekus ķer un soda ar elektriskās “maitu lijas” palīdzību, atainota “Sargputnā” /Watchbird (1953); nākotnes kriminoloģijai tāpat veltīts stāsts “Laika zaglis” /A Thief in Time (1952). Jautrajā “Kaujā”/The Battle (1954) Armagedons ir demonu un automātu fināla cīņa. Atšķirībā no tradicionālajiem folkloras pārdabiskajiem radījumiem “Dēmonos” /The Demons (1953), stāsta «Grāmatvedis»/The Accountant (1953) varonis — zēns no burvju ģimenes sapņo par daudz prozaiskāku “normālu” cilvēku profesiju.
Ar Šeklijam piemītošo asprātību delikātās seksa un erotikas problemas risinās stāstos “Ideāla sieviete”/The Perfect Woman (1954) , «Svētceļojums uz Zemi »/Pilgrimageto Earth (1956), «Mīlestības valoda »/The Language of Love (1957), «Un cilvēki nodarbojas ar to?»/Is THAT What People Do? (1972). Par vienu no pašiem zināmakajiem, lasītāju mīlētākajiem un visaugstāk kritiķu novērtētākajiem Šeklija darbiem kļuva stāsts “Brīnumu koordinatori” /Dimension of Miracles (1968) par Tomu Karmodiju, kurš pirmais un vienīgais no zemiešiem intergalaktiskā datora kļūdas dēļ vinnēja loterija balvu. Mēģinot no Galaktiskā centra atgriezties ua Zemi ar balvu, pa ceļam uz mājām Karmodijs sastapa unikālas personības – visvisādus dievus, kuri palīdzēja savu spēku robežās, lūdzot cilvēkam par to palīdzību savu problēmu risinājumam. Stāstā atklājās tādas Šeklija īpašības kā neizsmeļama fantāzija, unikāla filosofija, autora versiju par pasaules un zinātnes radīšanas oriģinalitāte, labā un ļaunā jēdzienu pārskatījums, dzīves jēgas meklējums.
Uz jautājumu, kādi viņa darbi un varoņi viņam vistuvākie, Šeklijs nosauca Tomu Karmodiju (“Brīnumu koordinātas”) un Marvinu Flinnu (“Apmaiņa ar saprātiem” /Mindswap). Un paslkaidroja: “Viņi pastāvīgi ceļo pa citām pasaulēm, vienmēr iekļūst nepatikšanās. Tas viss vajadzīgs mums, romantiķiem”. Sekojoši, atbraucot pēc uzaicinājuma uz Krieviju un uzzinot par stāsta “Brīnumu koordinātas” popularitāti, rakstnieks noslēdza kontraktu par turpinājuma uzrakstīšanu apsolot ieviest savu varoņu vidū Krievijas pielūdzējus – Dimu un Sašu, kuri ļūdza par to. Savu solījumu viņš izpildīja. Tomēr, turpinājums sanāca uzspiests un jūtami mazāk interesants nekā pirmā daļa.
Par satīru savos darbos Šeklijs runāja: “Es vienkārši izsmeju lietas, kuras man nepatīk, jokoju, lai nosleptu savas bailes nākotnes priekšā”. Lasot Šeklija darbus var pamanīt spilgtus satīriskus mājienus par lietu kārtību Savienotajās Valstīs.
Viņa stāsti bija tik ļoti neparedzami, uzmanīgi “izgriezti uz otru pusi”, bet idejas tik oriģinālas, ka viņam bieži uzdeva jautājumu pat narkotiku lietošanu un narkotiskā reibuma labumu daiļradei. Rakstnieks atdzina, ka bija laiks, kad viņš lietoja tādus līdzekļus, tomēr tas nekādi nav saistīts ar daiļradi: viņš tās lietoja grūtā dzīves periodā priekš tam, lai justos labāk. Daiļradei vienmēr nepieciešama skaidra apziņa un tīras smadzenes. Taču dzīves beigās Šeklijs tomēr atzina, ka viens romāns tapa uzrakstīts Ibicā narkotiku iespaidā – “Džoznisa gājieni”/The Journey of Joenes. Interesanti, ka šis romāns popularitātes ziņā ieņem vienu no pēdējam vietām viņa darbu vidū, kas pastiprina rakstnieka vārdus: daiļradei narkotikas neder. 1990.gadā, atgriežoties mājās, no narkotiku lietošanas Šeklijs atteicās.
1999.gadā Šeklijs sadraudzējās ar savu pielūdzēju, itāļu rakstnieku Roberto Kvalju – Eiropas zinātniskās fantastikas biedribas vice-prezidentu (The European Science Fiction Society, ESFS), pie kura Genujā bieži un ilgi viesojās un ar kuru daudz ceļoja, gāja zem burām, deva intervijas, piedalījās sarunu šovos un uzstājās TV. Ar viņu Roberts plānoja uzrakstīt 2 kopīgas grāmatas. Tās tika iesāktas, bet nebija pabeigtas rakstnieka nāves dēļ. Pēdējos gados rakstnieks dzīvoja Ibicā kopā ar Danu, bet vēlāk – vientulībā. Šajā laikā Šeklijs rakstīja maz, tik pat kā netika izdots, slimoja un viņam trūka nauda. Atceroties savu popularitāti Krievijā un Ukrainā (kurp viņš brauca ne reizi vien uz ielūguma pamata kā goda viesis), pēdējos gados Šeklijs apskatīja iespēju apmesties Melnās jūras piekrastē – nedārgā, siltā vietā, kura veicinātu radošo darbību. Tomēr šiem plāniem nebija lemts piepildīties.
2005.gadā, vizītes uz literāro konventu “Portāls”, Ukrainā, laikā, Šeklija veselības stāvoklis kā saaukstēšanās sekas, pārslodzes un cienījamā vecuma dēļ, stipri pasliktinājās un viņu hospitalizēja. Rakstnieks aizkavējās Ukrainā, t.k. viņa medicīniskai apdrošināšanai bija beidzies termiņš. Sakarā ar slimības nopietību tika pieņemts lēmums ievietot viņu nevis bezmaksas valsts klīnikā, bet dārgā privātklīnikā. Šeklijam nebija iespējams apmaksāt ārstēšanos tajā, un viņa parādu (gandrīz $10 000) apmaksāja ukraiņu biznesmenis Viktors Pinčuks. Тtāpat tika organizēta līdzekļu vākšana, kas palīdzēja rakstniekam, kurš atradās smagā stāvoklī, ukraiņu ārstu uzraudzībā, atgriezties ASV, kur viņu ievietoja vienā no labākajiem. Uz Ukrainu pakaļ viņam atbrauca viņa meita Anna.
Šeklijs nespēja tikt galā ar slimību un aizgāja no dzīves no galvas smadzeņu asinsrites aneirismas komplikācijām 2005.gada 9.decembrī, 78-jā dzīves gadā pilsētas Pokipsi slimnīcā (Ņujorkas štats), divas nedēļas pēc ne visai veiksmīgas pārbaudes operācijas. Kopumā dzīves laikā Roberts Šeklijs uzrakstīja 30 romānus un vairāk kā 400 stāstus un noveles, kuras sastādīs 13 autora krājumus. Viņa darbi tika pārtulkoti daudzās pasaules valodās, kas sastādūja vairāk kā 65 grāmatas. Viņš rakstīja arī ar tādiem pseidonīmiem kā Filips Barbjē (Philip Barbe), Neds Lengs (Ned Lang) un Finns O’Donevans (Finn O’Donnevan).
Pēc Šeklija darbiem tika uzņemtas 4 filmas: «Bēgšana no Elles salas »/Escape from Hell Island (1963. Rež.: Marks Stīvenss); «Desmitais upuris»/The Tenth Victim (1965. Rež.: Elio Petri, Galvenajā lomā M.Mastrojani); «Riska cena»/Le Prix du danger (1983. Rež.: Īvs Brausse); «Bēglis» («Korporācija „Nemirstība“»)/Freejack (1992. Rež.: Džefs Merfijs, galvenajās lomās Emilio Estēvs un Miks Džaggers). Šeklija tāpat uzrakstīti scenāriji 15 epizodēm teleseriālam «Kapteinis Video »/Captain Video un 60 piecminūšu noveles ciklā «Viņpus zaļajām durvīm »/Behind the Green Door. Tie tika nolasīti pa radio aktiera Bazila Retborna izpildījumā, kurš nospēlēja izmeklētāju amerikāņu seriālā “Šerloks Holmss”. 2007.gadā tika ekranizēts stāsts “Putns-sargs” (teleseriālā «Nākotnes Hronikas»/Masters of Science Fiction).
Šeklija daiļrades pielūdzēji atradās arī amatierkino vidē. Tā, 2009. gadā Ukrainā pēc tāda par nosaukuma autora stāsta tika uzņemta amatieru īsfilma “Prēmija par risku”. 1990.gados Šeklijs strādāja tāpat arī pie scenārija datorspēlei «Netrunner». R. Šeklija apbalvojumi un prēmijas: ZF, fantāzijas un horora Prēmija /Cena Akademie Science Fiction, Fantasy a Hororu: 2004 — Kategorija: “Stāstu krājums/Tulkotais stāstu krājums” — "Lístek na Tranai" (ASV; krājums, kuru sagatavoja čehu redaktori) «Sirano prēmija »/Prix Cyrano — ikgadēja franču izdevuma Le Courrier de Russie prēmija, kuru piešķir izciliem Krievijas un Francijas cilvēkiem par neatkarību, uzticību pārliecībai un uzskatu vērtigumam (Prēmijas mērķis – atzīmēt ieguldījumu fantastikas attīstibā, kā saka, “izdarīt ko patīkamu labam cilvēkam”. Roberts Šeklijs kļuva par pirmo prēmijas laureātu, taču parasti tā tiek pieškirta vecākās paaudzes franču rakstniekiem. Šoreiz nolēma izdarīt izņēmumu): 2004 — «Rakstnieks» (США). “Nebula” prēmija/Nebula Award – ikgadēja Amerikāņu rakstnieku-fantastu asociācijas premija (Science Fiction and Fantasy Writers of America, SFWA): 2000 — Kategorija: «Godātais autors». Prēmija «Ceļotājs» (Krievijas literāra prēmija ZF jomā, tiek pasniegta Krievijas fantastu Kongresā, tiek piešķirta pamatojoties uz pazīstamu rakstnieku slēgtu balsojumu): 1997 — «Fantastikas Paladins»; 1999 — Mazie "Ceļotāji". Kategorija: «Stāsti, pēc kuru lasīšanas uz visiem laikiem iemīlies fantastikā» — «Par ieguldījumu humora jomā un ZF». Prēmija Ай-КОНа/I-CON Award – Raimonda Galluda vārdā nosauktā prēmija, kuru piešķir par labāko beletristiku: 1992 — «Par ieguldījumu ZF žanrā». Prēmija “Lielais gredzens” — žurnāla “Urālu pēddzinis” dibināta 1982.gadā kā fantastikas klubu prēmija par labākajiem fantastikas darbiem (padomju analogs “Hugo”): 1988 — Kategorija: «Lielforma (tulkojums)— «Statusa civilizācija»/The Status Civilization (1960); 1989 — Kategorija: «Mazā forma (tulkojums)» — «Septītais upuris»/Seventh Victim (1953).
Bibliogrāfija: Autora stāstu krājumi: «Kur kāju nav spērusi cilvēka kāja » («neaiztikts ar cilvēka roku»)/Untouched by Human Hands (1954); «Pilsonis kosmosā»/Citizen in Space (1955); «Svētceļojums uz Zemi»/Pilgrimage to Earth (1957); «Idejas: Bez ierobežojumiem»/Notions: Unlimited (1960); «Bezgalības veikaliņš»/Store of Infinity (1960); «Kosmosa atlūzas»/Shards of Space (1962); «Lamatas cilvēkam»/The People Trap (1968); «Jūs kaut ko jūtat, kad es to daru?»/Can You Feel Anything When I Do This? (1971); «Robots, kurš bija līdzīgs man»/The Robot Who Looked Like Me (1978); «Brīnumainā Roberta Šeklija pasaule»/The Wonderful World of Robert Sheckley (1979); «Ta cilvēki AR TO nodarbojas?»/Is THAT What People Do? (1984); «Mašīnā Šeherezāde »/The Shecherezade Machine (1995). Romāni: «Korporācija „Nemirstība“»/Immortality, Inc. (1958-59); «Statusa Civilizācija»/The Status Civilization (1960); «Ceļojums parītdienā» («Džoenisa ceļojumi»)/The Journey of Joenes (Journey Beyond Tomorrow) (1962, 1978); «Saprātu apmaiņa »/Mindswap (1965); «Aģents X jeb Spēles Beigas» («Aģenta X spēle»)/The Game of X (1965), «Brīnumu koordinatori»/Dimension of Miracles (1968), «Optimālais variants» («Izvēle», «Izvēles varianti», «Izdzīvošanas noteikumi»)/Options (1975), «Elistera Kormptona alķīmijas marjāža» («Četras stihijas», «Alistera Kormptona alķīmijas marjāža»)/The Alchemical Marriage of Alastair Crompton (Crompton Divided, The Humours) (1978), «Dramokls: Starpgalaktiskā ziepju opera» («Dromokless: Intergalaktiskā ziepju opera»)/Dramocles: An Intergalactic Soap Opera (1983), «Dieva māja»/Godshome (1999), «Lielais sirreālisru ginols»/The Grand Guignol of the Surrealists (1999). Stāsti: «Biļete uz planētu Tranaja»/A Ticket to Tranay (1955), «Četras stihijas»/The Humors (Join Now) — ar pseidonīmu Finns O’Donnevans (1958), «Saprātu cīņa»/Meeting of the Minds (1960), «Cilvēks aiz borta»/The Man in the Water (1961), «Minotaura labirints»/Minotaur Maze (1990), «Svešo zvaigžņu karstums» («Atnācējs – karsts, kā zvaigznes»)/Alien Starswarm (1991), «Mašīna Šeherezada»/The Scheherezade Machine (1991), «Džordžs un kastes»/George and the Boxes (1995). Cikli: Cikls par Gregoru un Arnoldu /The AAA Ace Sērijas: «Spoks V» («Spoks-5», «Absolūtā aizsardība »)/Ghost V (1954), «Piena furgona reiss» («Kosmiskais furgons»)/Milk Run (1954), «Laksiānas atslēga» («Indeterminētā atslēga»)/The Laxian Key (1954), «Vāveres ritenis»/Squirrel Cage (1955), «Laivas dumpis» («Glābšanas laivas dumpis»)/The Lifeboat Mutiny (1955), «Vajadzīga lieta» («Nepieciešamā minimums », «Konfigurators»)/The Necessary Thing (1955), «Skaggu pils» («Skegu pils »)/The Skag Castle (1956), «Nost ar parazītiem!»/Sarkanger (1986). Cikls «Upuris»/Victim: «Septītais upuris»/Seventh Victim (1953), «Desmitais upuris»/The Tenth Victim (The 10-th Victim) (1965), «Pirmais upuris»/Victim Prime (1987), «Mednieks-upuris»/Hunter-Victim (1988). Cikls par slepeno aģentu Stīvenu Deinu /Stephen Dain: «Nāvīgās sacensības» («Mirušais skrējiens», «Nāvinieks»)/Dead Run (1961), «50-ais kalibrs»/Calibre.50 (1961), «Dzīvais zelts»/Live Gold (1962), «Baltā nāve»/White Death (1963), «Maz laika» («Laika ierobežojums»)/Time Limit (1967). Cikls «Mirušo pilsēta»/The City of the Dead: «Mirušo pilsēta»/The City of the Dead (1994), «Viss pēc kārtas»/Weather Sirens (1994), «Persejs»/Perseus (1994). Cikls «Brīnumu kordinatori»/Dimensions of Miracles: «Brīnumu kordinatori»/Dimension of Miracles (1968), «Jaunais ceļojums uz Brīnumu koordinātām» ("Brīnumu koordinatori; otrais ceļojums", "Otrais ceļojums uz Brīnumu koordinātam")/Dimension of Miracles Revisited (1998). Kopīgie projekti: «Misija»/The Covenant (1960). Kopautori: Pols Andersons, Aizeks Azimovs, Mjurejs Leinsters, Roberts Blohs. «Flote»/The Fleet, антология #1 (1988), «Kontruzbrukums»/The Fleet Book 2: Counterattack, antaloģija #2 (1988), «Izrāviens»/The Fleet Book 3: Break Through, antoloģija #3 (1989). Redaktori-sastādītāji: Dāvids Dreiks, Bils Fosets. «Bils, Galaktikas varonis, uz aizvākotu smadzeņu planētas»/Bill, the Galactic Hero on the Planet of Bottled Brains (1990). Kopautors: Harijs Harisons. Ar Rodžeru Želazniju uzrakstija triloģiju par neveiksmīgo rudo dēmonu Azzi (1991-95): «Atnes man skaistā prinča galvu»/Bring Me The Head of Prince Charming; «Ja jums ar Faustu nepaveicās»/If At Faust You Don’t Succeed; «Lugai ir jāturpinās»/A Farce To Be Reckoned With. «Upes pasaules noslēpumi»/Quest to Riverworld (1993), «Djagiļeba priekšstati»/Diaghilev Plays Riverworld (1993). rRedaktors-sastādītājs: Filips Fārmers. Šeklijs tāpat uzrakstīja 3 humoristiskus detektīvromānus par godīgu izmeklētāju Hobe Drakonianu: «Soma-Blūzs»/Soma-Blues (1977); «Detektoivaģentūra “Alternatīva”»/The Alternative Detective (1993); «Starp Scilu un Haribdu»/Draconian New York (1996).
https://fishki.net/3032983-koordinator-chudes--robert-shekli.html