Precētais vecpuisis

Svētās Romas impērijas un Čehijas karali Rūdolfu II pieņemts uzskatīt par “maigu” valdnieku. Viņš gandrīz nemaz neinteresējās par viņa kontrolētajām teritorijām, toties pavadīja daudz laika kopā ar visa veida burvjiem un astrologiem. Ir zināms, ka viņa augstība salaulājās likumīgā laulībā, kaut arī viņam blakus nepārtraukti atradās pašas skaistākās favorītes.

Par galveno “odalisko” Rūdolfa II “harēmā” tika uzskatīta kāda Jekaterina de Strada, galma antikvāra meita. Runā, tieši viņa bija galvenā vaininiece pie karaliskās laulības neesamības, par cik skaistulei izdevies veikli apmānīt viņa augstību. Kad Rūdolfs II lūdza spāņu valdoņa meitas roku, bijusī favorīte uzpirka imperatora galveno astrologu, un pareģis paziņoja kungam, ka tas ies bojā no sava likumīgā mantinieka rokas. Monarhs noticēja šim “pareģojumam” un atteicās no kāzām.

Pēc dažiem gadiem Rūdolfam un Jekaterinai piedzima seši bērni, un pats mīļākais no visiem bija vecākais bērns Jūlijs Cēzars (antīkie vārdi tolaik bija modē). Dons Juliuss ( tā galmā sauca bastardu) bērnībā bija ļoti izlutināts, par cik vecāki nesteidzās sodīt puisēnu par nedarbiem. Pretēji, Rūdolfs II vienkārši dievināja bērnu un nepārstāja priecāties par viņa “mīlīgajiem nedarbiņiem”. Un tāda “karaliskā” audzināšana nesa savus augļus! Dons Juliuss izauga par nevadāmu jaunekli ar noslieci uz agresiju un alkoholismu. Bez tam princis nelaida garām nevienus brunčus, tomēr jau pēc pirmā randiņa galma skaistules atteicās ar viņu tikties. Un tas nebija nejaušība. Šodien daži pētnieki uzskata, ka Rūdolfa II bastards bija slims ar šizofrēniju un pie tam vēl viņam bijušas sadistiskas noslieces, un tāpēc nav brīnums, ka augstdzimušās dāmas nedega vēlmē veidot ar viņu attiecības.

Lai ārstētos – uz klosteri

Pateicoties šim bēdīgajiem apstākļiem dona Juliusa raksturs sabojājās vēl vairāk. Izvest viņu no sevis varēja pat paši nenozīmīgākie iemesli, bet nekontrolējamie dusmu uzliesmojumi noveda šausmās visus viņa tuvumā. Tāda dēla uzvedība satrauca Rūdolfu II, un viņš nolēma aizsūtīt dēlu uz vienu no austriešu… klosteriem. Šodien tādas tēvišķas rūpes daudziem liksies vairāk nekā dīvainas, bet lūk tajos tālajos laikos lūgšanu dziedinošajam spēkam ticēja daudzi.

Un patiešām, izrādījies klosterī, dons Juliuss nedaudz pieklusa, taču, kā izrādījās, ne uz ilgu laiku. Lieta tajā, ka mūki, uzņēmušies “izdziedināt” princi ar gavēni un lūgšanām, “uzsēdināja” nelaimīgo uz stingras diētas un nedeva viņam dzert neko citu izņemot ūdeni. Protams, Juliuss nevarēja samierināties ar tādiem apstākļiem un tāpēc drīzumā aizbēga no saviem “dziedinātājiem”.

Tas ļoti apbēdināja imperatoru, par cik viņš nevarēja atgriezt galmā trakulīgo dēlu, kurš nebija izgājis “ārstēšanas” kursu. Nedaudz padomājis, viņa augstība nolēma nosūtīt nemierīgo dēlu uz Krumlovas pilsētu, lai tas nu padzīvotu tur kādu laiku. Rūdolfs II cerēja, ka, esot tālu no galma ņezgas, princis nomierināsies un nāks pie prāta. Tomēr viņš dziļi maldījās…

Liktenīgā mīlestība

Drīz no Krumlovas imperatoram sāka pienākt pilsētas iedzīvotāju žēlabas. Kā izrādījās, dons Juliuss neatmeta savus nedarbus un reizēm viņa cietsirdīgie izgājieni šokēja turienes mierīgos pilsoņus. Tomēr viņa augstība vienkārši ignorēja savu padoto vēstules. Kas kļuva par viņa liktenīgo kļūdu, kura noveda pie patiesas traģēdijas.

Reiz uz pilsētas tilta Juliuss sastapa skaistu meiteni Maerketu Piglerovu, vietējā bārddziņa meitu, un uzreiz iemīlējās šajā simpātiskajā jaunkundzē. Dabiski, jaunais cilvēks nolēma panākt skaistules labvēlību, kura, kā uzskata daži pētnieki, neatšķīrās ar pārmērīgu kautrību. Taču, lai izvairītos no iespējamām neveiksmēm, imperatora bastards pasteidzās sarunāt ar jaunkundzes vecākiem un nopirka viņu labvēlību par 300 litriem vīna, 30 karpām un dzīvu cūku. Meitenes pakalpojumus tajā pat laikā Juliuss apmaksāja atsevišķi – katru reizi Marketa atgriezās no viņa ar dārgām dāvanām.

Pēc mīlestības randiņiem skaistules ķermenis bija noklāts ar šausmīgiem zilumiem, taču skopā meitene nepievērsa uzmanību tādiem “sīkumiem”. Tomēr pēc kāda laika Juliusam atgadījās neprāta lēkme kuras laikā Marketa gandrīz gāja bojā. Lūk, kā to apraksta nejaušs hroniku čehu tā laika autors Vaclavs Bžezans: “Viņas ķermenis bija tā sakropļots, ka vairs nebija viens vesels, viņš viņu bija izmetis pa logu uz klintīm. Taču tā vēl nebija viņas pēdējā stunda, jo viņa nokrita un atkritumu kaudzes, kas arī izglāba viņas dzīvību. Knapi atveseļojusies, viņa no viņa paslēpās, taču viņš turpināja iet pie viņas mātes, tāpēc Marketa bija spiesta pie viņa atgriezties”. Bet meiteni atgriezties pie viņa Juliuss piespieda tādā veidā.

Imperatora bastards pavēlēja arestēt savas iemīļotās tēvu, pēc kā viņš sāka draudēt nelaimīgās mātei, ka atņems viņas vīram dzīvību, ja Marketa “nebūs viņam labvēlīga”. Nobijusies par vīru, nelaimīgā sieviete pati aizveda meitu uz pili, kuras vārtu priekšā šķīrās no viņas uz visiem laikiem.

Bet kur gan ir ķermenis?

Jau nākošā dienā pēc Marketas atgriešanas bastardam sākās jauna neprāta lēkme. Nesaprotot, ko dara, Juliuss satvēra zobenu un metās virsū kalpam, kurš bija atnesis viņam vīnu. Tomēr pie tādiem izgājieniem pieradušais jauneklis veikli izvairījās no sava kunga sitieniem un aizbēga prom. Jaunava palika viena istabā ar trako princi, par ko samaksāja ar dzīvību. Kas notika tajā naktī Juliusa istabā, pateikt grūti, par cik neviens kalpotājs neuzdrīkstējās pat pietuvoties durvīm, aiz kurām skanēja Marketas kliedzieni un vaidi.

Bet no rīta bastards kā nekas nebūtu noticis iznāca no istabas un pavēlēja saviem cilvēkiem “savākt” telpu. Taču, ieejot istabā, kalpi sastinga no šausmām. Sienas un grīda šeit bija pielietas asinīm, bet visapkārt mētājās Marketas ķermeņa daļas, kuras vēlāk viņi “bija spiesti ievietot zārkā pa atsevišķām daļām”. Meitenes galva gulēja asinīs, ausis tai bija nogrieztas, bet acis izspiestas.

Ziņu par šo mīļotā dēla “izgājienu” Rūdolfs II nevarēja noignorēt. Bīstoties no Krumlovas iedzīvotāju sacelšanās viņš deva rīkojumu ieslēgt nepaklausīgo pēcnācēju Krumlovas pils pagrabā un nelaist viņu ārā zem nāves bailēm. Tomēr viņš arī netiecās uz brīvību. Pēc pētnieku domām, dons Juliuss pēc tās liktenīgās nakts tā arī neatjēdzās. Viņš dienu no dienas slāja pa savu kazemātu te izmisīgi raudot un elsojot, te pieskandinot pili dvēseli stindzinošiem kliedzieniem. Slepkava pārstāja mazgāties, apgriezt matus un nagus, kā arī saplēsa driskās viņam atnesto apģērbu. Vēl pēc dažiem mēnešiem neprātis sāka atteikties no ēdiena, un drīzumā, novecojot pirms laika, vispār pārvērtās drupās.

1609.gada 25.jūnijā sargi ieraudzīja augstdzimušo ieslodzīto mirušu guļam uz kameras grīdas. Saskaņā ar oficiālo versiju, donu Juliusu iznīcināja nosmakšana, kuras iemesls bija čūlas plīsuma ļaundara kaklā. Taču tajos gados Krumlovā tika uzskatīts, ka “neērtais” princis-slepkava tika nožņaugts pēc imperatora pavēles. Tas ir tā vai nē, šodien pateikt ir sarežģīti, taču reiz mīlētā dēla bērēm Rūdolfs II izlēma netērēt naudu. Nākošajā dienā pēc nāves dona Juliusa ķermeni ielika zārkā, pēc kā monstra atliekas pārveda uz vienu no vietējiem klosteriem. Pēc tam zārku ar aizgājēju vienkārši atstāja kādā klusā klostera nostūrī, kur tas arī atradās diezgan ilgu laiku.

Pēc dažiem mēnešiem viens no prinča radiniekiem tomēr nolēma apglabāt neprātīgo slepkavu, bet lūk tikai viņa līķis bija mīklainā kārtā pazudis! Runā, ka pateicoties šim faktam arī radusies leģenda par ļaunīgo spoku, kurš laiku pa laikam parādās pie Krumlovas pils sienām.