Šausmu sākums
XX gadsimta 60-jos gados Bostona un tās apkārtne satricinājās no šausmīgu slepkavību sērijas. No 1962. līdz 1964.gadam gāja bojā 13 vientuļas sievietes, gandrīz visas viņas bija cietsirdīgi izvarotas pirms nāves, bet pēc tam nožņaugtas ar neilona zeķēm. Situāciju pasliktināja tas fakts, ka upures slepkavības brīdī atradās pie sevis mājās un ne reizi policija neatrada uzlaušanas pēdas. Visas viņas brīvprātīgi bija atvērušas durvis manjakam vai nu pieņemot viņu par remontētāju vai kurjeru, vai arī tādēļ, ka pazina viņu personiski un uzticējās tik pietiekami, lai ielaistu savā dzīvoklī.
Bostona satricinājās – un pieņēma mērus. Sievietes, nesarunājušas, sāka uzpirkt baloniņus ar asaru gāzi, uzstādīt durvīs jaudīgas atslēgas un signalizācijas sistēmas, daudzas vispār pārcēlās prom no “nāves zonas”. Kā vēlāk noskaidrojās, pārcelšanās bija īslaicīgs risinājums, par cik ne atslēgas, ne asaru gāze nevarēja apturēt slepkavu. Parasti, kā tikai prese sāka runāt par maniaku un policija izgāja meklējumos pa karstām pēdām, noziedzniekam vajadzēja uz laiku apturēt savu darbošanos. Par nelaimi, Žņaudzējs izrādījās ne tāds.
Par pirmo upuri kļuva Anna Slesere, 55 gadus veca mājsaimniece, kura gāja bojā 1962.gada 13. vai 14.jūnijā. Anna, pēc paziņu vārdiem, bija nejauka sieviete, noslēgta un mūžīgi neapmierināta ar savu dēlu Juri. Tieši dēlu, starp citu, izmeklēšana uzskatīja par pirmo aizdomās turamo, pat tad, kad patalagoanatoms konstatēja pirmsnāves izvarošanu. Kas vēl varēja bez šķēršļiem iekļūt dzīvoklī? Tikai tuvs radinieks. Juris, vispār, noliedza visus apvainojumus un pat zem liela spiediena pastāvēja uz savu: viņš nenogalināja māti. Policija cerēja vienalga uz viņa “pakārt” šo lietu, taču pēc divām nedēļām gāja bojā otrs upuris – 68 gadus vecā Nina Nikolsa. Viņu izvaroja un nogalināja ar to pašu paņēmienu, kā Annu, un šeit jau pagaidu apcietinājumā esošais Juris nu nekādi nevarēja būt vainīgs. Bet nedaudz vēlāk tajā pat dienā atrada 65 gadus vecās Elenas Bleikas un 85 gadus vecās Mari Mullenas līķus. Juri Sleseru atvainojoties palaida vaļā, taču policijai tikai pastiprinājās galvas sāpes. Nekas tā nemet ēnu uz tiesībsargu reputāciju, kā brīvībā klīstošs maniaks. Un Bostonas kārtības sargi ķērās pie lietas kā nu mācēja.
Maniaks – spoks
1.jūlija rītā Bostonas un tās apkaimes laikrakstu virsraksti kliedza bar šaušalīgo noziedznieku. “Bostonas žņaudzējs izgājis medībās!”, “Bostonas žņaudzējs nogalina vecas sievietes!”. Slepkavu tāpat dēvēja arī par Spokaino monstru par viņa gandrīz mistisko spēju iekļūt upuru dzīvokļos bez to uzlaušanas. Lai izskaitļotu maniaku. Izmeklēšana vērsās pēc palīdzības pie psihiatra, un tas veica viennozīmīgu slēdzienu: meklēt vajag gerentofilu, t.i. padzīvojušu sieviešu mīlētāju, pie kam izteikti balto sieviešu. 19. un 21.augustā šī teorija ieguva apstiprinājum divu jaunu upuru veidā: Idas Irgas, kurai bija 75, un Džeinas Salivanas, kurai bija 67 gadi. Pie tam pēc Igri nāves policijai parādījās vērtīgs liecinieks – kaimiņiene, kura dzirdēja maniaka balsi un it kā redzēja viņu no mugurpuses. Šo informāciju uzreiz nopludināja presē, lai Žņaudzējs sāktu nervozēt un sāktu pieļaut kļūdas, taču tā vietā viņš mierīgi nogalināja Džeinu Salivanu. Ar īpašu cietsirdību.
Piecas slepkavības divu mēnešu laikā – un nulle aizdomās turamo. Nevar teikt, ka Bostonas detektīvi nekam nederēja, taču Žņaudzējs izrādījās ļoti, ļoti piesardzīgs neatstājot ne mazākās pēdas. Igri kaimiņienes liecības izrādījās nevērtīgas, visas sekojošās stīdziņas ieveda strupceļā. Bostona virda nolādot kā netveramo maniaku, tā arī bezpalīdzīgos policistus. Sievietes, vecākas par 50 gadiem, dzīvoja pastāvīgās bailēs. Gāja nedēļas, aiz tām mēneši, un lūk ar ziemas iestāšanos situācija beidzot izmainījās. Tagad bailes piezagās visiem, neatkarīgi no vecuma un rases.
Gadsimta reids
Sofijai Klarkai tikko bija palikuši 20 gadi, un, atšķirībā no iepriekšējiem upuriem, viņa bija melnādainā. Un tomēr viņu nogalināja ar jau zināmo rokrakstu: izvaroja, bet pēc tam nožņaudza ar zeķēm. Policija un eksperti nevarēja noticēt, ka maniaks ir nomainījis uzvedības paternu, tā ka no sākuma tika paziņots, ka pilsētā darbojas atdarinātājs.
Bostonu pārklāja jauns panikas vilnis, bet Žņaudzējs turpināja savas zvērības. Jauni upuri sekoja 1962-tā 31.decembrī, pēc tam 1963-tā 6.martā, 6.maijā, 8.septembrī, 23.novembrī un, beidzot, 1964.gada 4.janvārī. Jauni un veci, balti un melni – slepkava pārstāja ievērot atšķirības. Dažus pat nenožņaudza, bet nodūra, dažus – mocīja pirms nāves.
Pēdējās meitenes, 19-gadīgās Mari Sallivanas, nāve sacēla sabiedrību kājās. Cilvēki gāja protestos un gandrīz vai ieņēma policijas iecirkņus pieprastot pieņemt mērus. Gubernators saprata, ka zem viņa šūpojas krēsls, un deva pavēli par totālo aizdomās turamo totālo apcietināšanas reidu. Dažu dienu laikā policija satvēra vairāk nekā 2000 vīriešus, kuri attāli atgādināja maniaku, un rūpīgi pārbaudīja katru no viņiem. Kopā ar pamatmasu aizturēja arī kādu Albero de Salvo, sīku blēdi un savaldzinātāju ar iesauku Zaļais cilvēks, kurš gāja pa vientuļu sieviešu mājām un ar viltu viņas pierunāja uz seksu. “Bērniņ, es esmu slavens producents un kā reiz vadu kastingu” garā. Pēdējo reizi, tiesa, viņš veica pilnvērtīgas izvarošanas mēģinājumu, taču procesa laikā atvainojās un aizbēga. Policisti skatījās uz de Salvo ar atklātu nicību, taču uzreiz izsvītroja viņu no pamata apsūdzamo saraksta – ne tas līmenis, ne tas profils. Kā visai drīz noskaidrojās, pavisam velti.
Traks notikums
Alberts de Salvo negribēja uz cietumu – vai nu tādēļ, ka tur nemīlēja izvarotājus, vai nu tādēļ, ka tad uzreiz no viņa šķirtos sieva. Jebkurā gadījumā alternatīva bija izlikties par traku, lai nokļūtu dziednīcā, un de Salvo izvēlējās tieši šo ceļu. Viņš uzreiz “atzinās” tūkstošos izvarošanu, tajā skaitā visos Bostonas žņaudzēja noziegumos un mierīgi devās uz Bridžvoteru, uz slēgta tipa psihiatrisko klīniku. Ar to de Salvo stāsts varētu beigties, ja ne neticama apstākļu sakritība. De Salvo padalījās par palātas kaimiņu, bijušo ganksteri Džordžu Nassaru, kurš arī izlikās par traku. Un pilnīgā nopietnībā pastāstīja jaunajam draugam, ka viņš patiesībā ir Žņaudzējs. Īstais.
Nassars, lai arī cik dīvaini, nemēģināja viņu nodot, taču saveda ar savu advokātu, perspektīvo un agresīvo Lī Beili. Tas saprata, ka uzdūries zelta dzīslai, un spēja pārliecināt de Salvo reāli atzīties izmeklētājiem. Sak, tā viņu tiešām atzīs par šizofrēniķi, pēc tam, 5 gadu laikā izārstēs un atlaidīs brīvībā. Pie kam policija no sākuma negribēja ticēt tādai atzīšanai – viņiem uzskaitē jau bija desmitiem trako, kuri gribēja pierakstīties maniakos. Taču de Salvo sniedza virkni precīzu pierādījumu aprakstot detaļas upuru mājās un nāves apstākļus. Viņam noticēja un, protams, atzina par pieskaitāmu. Se Salvo pat aizbēga no klīnikas, taču pēc tam padevās, devās uz stingras turēšanas cietumu un tur pat tika nodurts pēc 5 gadiem.
Pat pēc de Salvo atzīšanās klīda teorijas par to, ka viņš ir samelojis vai katrā gadījumā darbojies ne vienatnē. Stāstā punktu pielika 2013.gada ģenētiskā ekspertīze, kuras dēļ nācās ekshumēt pēdējās upura, Mari Sallivanas, ķermeni. De Salvo patiešām bija Bostonas žņaudzējs un galarezultātā saņēma pēc nopelniem.