Mēs zinām, ka Abrahams Stokers ir piedzimis Īrijas Dublinā, 1847. gada 8. novembrī un bija trešais bērns septiņu bērnu ģimenē. Viņa tēvs, kuru sauca tieši tāpat, bija valsts ierēdnis. Stokeri bija cēlušies no interesantas vides – no protestantiem, kas dzīvoja katoliskās Īrijas galvaspilsētā. Taču nekādu ziņu par to, ka ģimenei būtu grūti sadzīvot ar naidīgas ticības kaimiņiem, nav saglabājies.

Viņa bērnību nomāca smaga slimība, līdz septiņu gadu vecumam viņš bija piekalts pie gultas un praktiski nespēja staigāt, taču ticamu ziņu par to, tieši ar kādu slimību viņš slimoja, kādi bija tās simptomi un kādu diagnozi noteica ārsti, nav, vismaz neviens no viņa biogrāfiem tādus faktus nesniedz. Tas ir visai dīvaini, jo vēlāk viņš izaug par lielu, divus metrus garu, spēcīgu vīrieti. Koledžā viņš, tāpat kā viņa slavenākais, jaunākais laikabiedrs Artūrs Konans Doils, kļūst slavens kā vieglatlēts un futbolists, klases biedri viņu sauca tikai par rudo gigantu.

Pētnieki uzskata, ka tieši bērnībā, tajā laikā, kad viņam pastāvīgi nācās uzturēties slēgtās telpās, izveidojās viņa drūmā iztēle, kuru devīgi baroja viņa māte Šarlote Matilde Bleika-Tornlija. Kā citas slavenu rakstnieku mātes, viņa bija visai interesanta personība, neskatoties uz to, ka viņai rūpes paņēma daudzie bērni un viņai bija liela gadu starpība ar vīru (Abrahams Stokers-vecākais bija vecāks par viņu par deviņpadsmit gadiem), viņa saglabāja dzīvesprieku un individualitāti. Viņa izklaidēja sirgstošo bērnu ar Īrijas dienvidkrasta ķeltu provinces Slaigo leģendām, kas bija pārpilnas ar visādiem spokiem, pūķiem un nešķītiem gariem. Tieši šajās vietās bija populāri stāsti par aristokrātiem, kas naktī pārvēršas par sikspārņiem un dzer savu zemnieku asinis. Tieši šajos gados un tieši no viņas Brems Stokers izdzirdēja pašu pirmo versiju stāstam par Drakulu, kas vēlāk ierakstīja vēsturē arī viņa vārdu.

Daži biogrāfi uzskata, ka Šarlote, bet caur viņu arī Abrahams-jaunākais, ir tieša Magnusa O'Donnela Lieliskā (1517-1563) pēcnācēja. Viņš ir viens no pašiem pazīstamākajiem cilvēkiem Īrijas vēsturē, cilvēks, kuram kādreiz piederējusi gandrīz visa Īrija, simbolizēja tās neatkarību no Anglijas. Brems Stokers lieliski zināja savus radurakstus, lepojās, ka pieder pie senas un cienījamas dzimtas un sajuta atbildību, ko uzlika uz viņa pleciem tik cienījama izcelšanās.

Par lielu pārsteigumu viņa ārstiem, septiņu gadu vecumā Brems Stokers izārstējās un sāka normālu, viņa vecumam piedienīgu dzīvi, bet 1864. gadā iestājās Triniti-koledžā, Dublinā. Līdz 1870. gadam viņš tur studēja gan vēsturi un literatūru, gan fiziku un matemātiku. Triniti-koledža, kaut arī to sauca par koledžu, īstenībā bija un vēl tagad ir daļa no slavenās Dublinas universitātes. Mācību laikā Stokers sarakstīja interesantu darbu literatūras teorijā, ko sauca “Sensacionalitāte romānā”. Viktorijas laikmetā sensācijas vispār un to izmantošana literārā darba sižetā konkrēti, piemēram, noziegumi, drūma māņticība vai tamlīdzīgas lietas, tika nosodītas. Uzskatīja, ka rakstīšana, izdabājot publikas gaumei, pārlieku cenšoties to izklaidēt un pārsteigt, tas ir, rakstīt sensacionāli – esot slikta gaume. Tas ir, tieši tad, vairāk nekā pirms simts gadiem, literāti un kritiķi sajuta starpību starp pamācošo literatūru un izklaidējošo literatūru. Īstenībā, abos gadījumos runa ir par literatūras utilitāru funkciju, tas ir, par darbiem, kurus nevar pieskaitīt pie īstas mākslas. Stokers publiski attaisno šo sensacionalitāti, uzskatot, ka sensacionalitāte un īstā māksla visai labi var sadzīvot. Kā piemērus viņš min Edgaru Po un savu iemīļoto Voltu Vitmenu.

Mācību laikā Stokers iestājas universitātes Filozofijas biedrībā un drīz kļūst par tās priekšsēdētāju. Pēc tam viņš ar izcilību pabeidz universitāti (vēlāk viņš tajā atgriežas, lai iegūtu maģistra grādu) un viņam praktiski ir atlicis tikai viens solis līdz spīdošai karjerai. Taču tāpat kā viņa tēvam Brēmam Stokeram-jaunākajam nebija nopietnas karjeras ambīcijas, viņš aiziet pa tēva pēdām un desmit gadus kalpo kā klerks vicekaraļa ofisā.

Patiesībā Stokers vienmēr bija gribējis rakstīt. Būdams kaislīgs teātra pielūdzējs, viņš sāk regulāri publicēt recenzijas avīzē “Dublin Evening Mail”. Tur viًٍ iepazîstas ar citu, slavenu gotisko rakstnieku, vienu no ًî ‏anra dibinâtâjiem, D‏ozefu le Fanî, kuru vçlâk laikabiedri nosauks par îru Edgaru Po. Stokers nekïûst par izcilu kritiيi, taèu teâtra vidç sastop cilvçku, kas nospçlçs viٍa dzîvç ïoti svarîgu lomu.

1876. gadā Stokeram ir divdesmit deviņi gadi, kad viņu stāda priekšā pazīstamajam un talantīgajam aktierim Henrijam Irvingam. Protams, Stokers ir redzējis Irvingu jau daudzas reizes agrāk uz skatuves un sajūsminājies par viņu, esot par liecinieku tam, kā izveidojas šis lielais britu aktieris. Stokers un Irvings kļūst par labiem draugiem un drīz Stokers kļūst par Irvinga teātra, ko sauc “Lyceum”, pārvaldnieku. Laikam Stokers ir pilnīgi apmierināts un laimīgs par šo darbu, jo nodarbojas ar to veselus divdesmit septiņus gadus, sākot no 1878. gada līdz pašai Irvinga nāvei 1905. gada oktobrī.

Draudzība un sadarbošanās ar Irvingu pilnīgi pārvērš klusā klerka dzīvi. Irvings ieved Stokeru Londonas augstākajā literātu un mākslinieku vidē.

1878. gadā Stokers apprecas ar Florensu Belkombu, kas ir pazīstama ar savu skaistumu prerafaelītu stilā. Uz viņas roku pretendēja arī jaunais Oskars Vailds. Taču Florensa izvēlējās, kā rādīja laiks, pareizo cilvēku Stokeru, kaut arī viņš nebija tik žilbinošs, toties daudz stabilāks un uzticamāks.

Stokers un Vailds, neskatoties uz šo incidentu, saglabāja labas attiecības, vēl vairāk, Stokeru uzņem Vailda literātu pulciņā, uz kuru laiku pa laikam nāca visi vairāk vai mazāk pazīstamie tā laika britu kultūras izcilākie pārstāvji.

Brems Stokers tiekas ar sava laika daudziem vadošajiem māksliniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, viņš draudzējas ar Artūru Konanu Doilu, lordu Alfrēdu Tenisonu, Viljamu Batleru Jeitsu, Marku Tvenu, mākslinieku Džeimsu Vistleru, tiekas ar amerikāņu prezidentiem Viljamu Makinliju un Teodoru Rūzveltu.

1879. gadā piedzimst vienīgais Brēma Stokera dēls Noels.

1882. gadā Stokers publicē pirmos savu literāro pūļu augļus, pasaku krājumu bērniem. Taču Viktorijas laika māmiņas un guvernantes nenovērtē viņa pūliņus. Pārāk jau drūmas, pārāk prastas viņām likās pasakas par rūķiem un raganām.

Pilnīgi skaidrs, ka Stokers bija enerģijas un talanta pilns. Viņš vadīja Irvinga teātri, lasīja lekcijas, daudz ceļoja, devās kopā ar teātri viesizrādēs. Neskaitot daiļdarbus – viņš bez Drakulas ir sarakstījis vēl vairākus romānus – viņš publicēja arī visai interesantus populārzinātniskus darbus.

Viņa pirmais romāns “Čūskas pāreja” tika publicēts 1890. gadā. Tajā pašā gadā viņš sāk darbu pie sava visslavenākā garabērna - “Drakulas”. Taču publicēt to viņš iedrošinās tikai 1897. gadā Arčibalda Konstebla izdevniecībā, veselus septiņus gadus cītīgi izstudēdams līdzīgus sižetus daudzu Eiropas valstu, īpaši Austrumeiropas folklorā. Viņa īpašu uzmanību piesaista stāsts par Transilvānijas pavēlnieku Vladu Cepešu, kuru sāk uzskatīt par Drakulas galveno, vēsturisko prototipu.

Sižets par vampīru, ko pirmo reizi literāri izstāstījis Stokers, jau vairāk nekā simts gadus turpina rosināt lasošās publikas iztēli, radot arvien jaunus un jaunus variantus un alūzijas. Pati Stokera grāmata tiek pārpublicēta joprojām. Pēc šī sižeta ir uzņemtas vairāk nekā 120 filmas, kas uzsāka tagad ļoti populāro kinematogrāfā šausmu filmu tradīciju. Šajā ziņā pēc iespaida uz masu kultūru XX-XXI gadsimtā Brēms Stokers, iespējams, pat pārspēj Artūru Konanu Doilu.

Romānu par Drakulu Stokers velta savam labam draugam Hollam Keinam. Taču viskaislīgākā šīs grāmatas pielūdzēja bija rakstnieka māte Šarlote Bleika-Tornlija.

Atveseļojoties pēc insulta, kas viņu ķer pēc Irvinga nāves, Stokers uzraksta grāmatu “Personīgās atmiņas par Henriju Irvingu” (1906). Starplaikā starp šiem nozīmīgajiem darbiem viņš publicē arī romānu ”Jūras noslēpums” (1902), kurā lielu vērību piegriež sievietes lomai cilvēces vēsturē un viņa laika sabiedrībā.

Pēdējos dzīves gados Stokera veselība jūtami pasliktinās. Viņa nāves iemesli tā arī netiek līdz galam noskaidroti, kas rada daudzas ne visai piedienīgas spekulācijas. Oficiālie biogrāfi bija ieturētāki, tāpēc rakstnieka nāves apstākļi joprojām ir mīkla. Nesen Daniels Fārsons, kuru mēs jau minējām sākumā, publicēja Stokera miršanas apliecību, kur kā rakstnieka nāves iemesls minēta medicīniska balsta-kustību aparāta ataksija, kas tajos laikos bija pazīstama ar nosaukumu vispārējā smadzeņu paralīze. Pēc Fārsona domām šāda diagnoze var nozīmēt, ka apmēram ap gadsimtu miju Stokers varēja inficēties ar sifilisu un beigās no tā mirt 1912. gada 20. aprīlī, sešdesmit četru gadu vecumā. Mūs dienās šī slimība var likties skandaloza un odioza, taču Viktorijas laikā, kad civilizācija vēl nepazina drošu seksu, ar sifilisu slimoja visos sabiedrības slāņos. No tā nevarēja izvairīties pat godājamas matronas, kas ne vienu reizi nebija palikušas vienatnē ar svešu vīrieti. Viņām sifilisu atnesa neuzticamie vīri, kas labprāt apmeklēja publiskos namus, kas tajos laikos bija visai ierasta lieta. Vispār, reāla paliek arī versija par insultu. Stokeram tie ir bijuši pēdējos dzīves gados vairākas reizes.

Stokeru kremēja, viņa pelni patlaban atrodas Londonas Goldengrīsas krematorijas kolumbārijā.

Romāns, ko mēs piedāvājam jūsu uzmanībai, tika sarakstīts 1907. gadā. Tajā rakstnieks dod meslus plašajai XIX – XX gadsimtu mijas izglītotās publikas aizrautībai ar okultismu. Stokers bija Zelta Ausmas ordeņa biedrs – tā bija pati pazīstamā Eiropas masonu organizācija, kas darbojās tieši XIX gadsimta otrajā pusē – XX gadsimta pirmajā trešdaļā. Zelta Ausmas ordeņa biedri atšķirībā, piemēram, no amerikāņu masoniem nebija ar politiskām ambīcijām. Esot izglītoti cilvēki zinātnes nozarēs, viņi meklēja kaut kādu saskares punktu cilvēces zinību krātuvē, kur zinātne varētu apvienoties ar maģiju. Viņi vēlējās iemācīties vadīt savas dzīves bioloģisko gaitu vai precīzāk – meklēja nemirstību. Ēģiptes mitoloģija, kas apvienota ar Viduslaiku arābu alķīmiķu, kabalistu un kristiešu mistiķu pieredzi, likās šiem cilvēkiem, tajā skaitā, arī Stokeram, šajā ziņā visai perspektīva. Mācības pamatā bija pieņēmums par to, ka askētisks un izglītots cilvēks, izgājis zināmus maģiskos rituālus, var atstāt savu fizisko ķermeni un mūžīgi klejot pa pasauli kā gars bez ķermeņa. Turklāt, viņam ir iespējas attiecīgos apstākļos atgriezties savā vai citā piemērotā ķermenī pēc paša vēlēšanās. Romāns "Mūmijas lāsts jeb Septiņu zvaigžņu akmens" ir tieši par to. Tas ir Viktorijas laika satriecoši smalks, romantisks darbs. Stokers brīnumainā veidā smalkās detaļās un niansēs parāda sava laika džentlmeņa domu gaitu un jūtas, kurš dievina savas sirds izredzēto. Šī stāstnieka noskaņa, patiesīgums un dvēseles cēlums, kuru meistarīgi atveido rakstnieks, iespējams ir pašas pievilcīgākās romāna vērtības.

Stokera izdevēja stingrā prasība lika mainīt romāna finālu, pārvēršot to hepi-endā. Tādā veidā arī šī grāmata ir nonākusi līdz mums. Taču jūs, lasītāj, protams, sajutīsiet, kā mēs to redzam, ka romāns vienkārši nevarētu tā beigties un paši pabeigsiet to tā, kā to bija iecerējis autors. Šī grāmatas īpatnība ļauj lasītājiem pašiem piedalīties notikumu gaitā.

Vai Abrahams Stokers atrada aiz kapa sliekšņa to, ko meklēja – iespēju ceļot pa pasauli kā gars bez ķermeņa – mēs nekad neuzzināsim. Taču mēs esam pateicīgi ši rakstniekam par to, ka viņš ir uzdāvinājis cilvēcei neaizmirstamus tēlus, kas izrādījušies tuvi daudzām lasītāju paaudzēm.

Brēma Stokera bibligrāfija (romāni un stāstu krājumi).

   Romāni:

   The Primrose Path (1875)

   The Snake's Pass (1890)

   The Watter's Mou' (1895)

   The Shoulder of Shasta (1895)

   Dracula (1897)

   Miss Betty (1898)

   The Mystery of the Sea (1902)

   The Jewel of Seven Stars (1903)

   The Man (arī: The Gates of Life) (1905)

   Lady Athlyne (1908)

   The Lady of the Shroud (1909)

   The Lair of the White Worm (arī: The Garden of Evil) (1911)

Stāstu krājumi:

   Under the Sunset (1881), pasakas bērniem

   Snowbound: The Record of a Theatrical Touring Party (1908)

   Dracula's Guest and Other Weird Stories (1914)

P. S. Plus 24 stāsti, kas publicēti atsevišķos izdevumos.

Pilnu bibliogrāfiju skatiet saitē http://en.wikipedia.org/wiki/Bram_Stoker