„Mēris ir mūsu mājās. Ārstēt to mēs nemākam. Vēl vairāk, mēs riņķī un apkārt nespējam pat uzstādīt pareizo diagnozi. Tas, kas jau ir inficējies, bieži pat nepamana, ka viņš ir slims un var inficēt citus”.
Viņam pat liekas, ka viņš zina par fašismu visu. Visiem taču ir skaidrs, ka fašisms – tie ir: melnie esesiešu mundieri; rejošs runas veids; romiešu sveicienā paceltas rokas; svastika; melni-sarkani karogi; maršējošas kolonnas; cilvēki-skeleti aiz dzeloņstieplēm; trekni dūmi no krematoriju skursteņiem; aptracis fīrers savā, atpazīstamajā frizūrā; resnais Gērings; Himlers spīdošā stikla pensnejā – un vēl pusducis vairāk vai mazāk ticamu figūru no „Septiņpadsmit pavasara mirkļiem”, no „Izlūka varoņdarba”, no „Berlīnes krišanas”...
O, mēs lieliski zinām, kas ir fašisms – vācu fašisms, tas arī hitlerisms. [Jāatgādina, ka vēsturiski pareizais nosaukums ir „nacisms”, jo fašisms – tā ir Musolini Itālija – t.p.] Mums pat galvā neienāk, ka eksistē arī cits fašisms, tikpat pretīgs, tikpat šausmīgs, pašmāju, pie sevis izaudzināts. Laikam jau tieši tāpēc mēs to neredzam acu priekšā, kaut arī tas patiešām acu priekšā plešas valsts ķermenī, kā kluss ļaundabīgs audzējs.
Mēs, protams, atšķiram svastiku, kas ar kamuflāžu maskēta kā rūnu zīme. Līdz mums nonāk aizsmakuša bļaušana, kas sauc izrēķināties ar sveštautiešiem. Mēs dažreiz ievērojas pretīgus lozungus un bildītes uz mūsu māju sienām. Taču mēs nekādi nespējam sev atzīties, ka arī tas ir fašisms. Mums joprojām liekas, ka fašisms tas ir: melni esesiešu mundieri, rejoša svešvaloda, trekni dūmi no krematoriju skursteņiem, karš...
Tagad Zinātnes Akadēmija, pildot Prezidenta pavēli, drudžaini formulē zinātnisku fašisma definīciju. Jādomā, ka tā būs precīza, visaptveroša, derīga visām dzīves situācijām. Un, protams, visai sarežģīta.
Taču fašisms ir vienkāršs. Vēl vairāk – fašisms ir ļoti vienkāršs. Fašisms ir nacionālistu diktatūra. Attiecīgi fašists ir cilvēks, kurš sludina vienas nācijas pārākumu pār citām un turklāt – aktīvi uzstājas par „dzelzs rokas”, „disciplīnas-kārtības”, „Ježova dūraiņu” un citu totalitārisma jaukumu ieviešanu valstī.
Un viss. Nekā cita fašisma pamatā nav. Diktatūra plus nacionālisms. Vienas nācijas totalitāra vara. Viss pārējais – slepenpolicija, nometnes, grāmatu ugunskuri, karš – izaug no šīs indīgās sēklas, kā nāve no vēza šūnas.
Ir iespējama dzelzs diktatūra ar visiem tās zārka jaukumiem – teiksim, Stresnera diktatūra Paragvajā un Staļina diktatūra PSRS – taču šo diktatūru totālā ideja nav nacionālā (rasu) ideja, tas vēl nav fašisms. [Te man jāpiebilst: ja PSRS būtu izdevies radīt „vienotu padomju tautu”, tad ideja, kas jau karājās gaisā – ka šī tauta ir pārāka par visām citām, būtu realizējusies un tad – tas jau būtu fašisms – t.p.] Iespējams, valsts balstās uz nacionālo ideju, teiksim - Izraēla, taču, ja nav diktatūras („dzelzs roka”, demokrātisko brīvību apspiešana, slepenpolicijas apslēptā vara) – arī tas nav fašisms.
Pavisam bezjēdzīgi un analfabētiski ir tādi izteicieni, kā „demofašists” vai „fašists-demokrāts”. Tas ir tikpat nejēdzīgi, kā „ledains vārošs ūdens” vai „aromātiska smaka”. Demokrāts, jā – viņš zināmā mērā var būt nacionālists, taču viņš jau pēc formulējuma ir jebkādas diktatūras ienaidnieks, tāpēc būt par fašistu vienkārši nemāk. Tieši tāpat, kā jebkāds fašists nemāk būt demokrāts, vārda brīvības, preses brīvības, mītiņu un demonstrāciju brīvības piekritējs, viņš vienmēr ir tikai par vienu brīvību – Dzelzs Rokas brīvību.
Varu viegli iedomāties cilvēku, kurš iepazinies ar visām manām definīcijām, ar aizdomām sacīs: „Tā jau tev sanāk, ka pirms piecsimt-sešsimt gadiem uz pasaules visi bija fašisti – gan kņazi, gan cari, gan senjori, gan vasaļi...”
Kaut kādā veidā tāda piezīme trāpa tieši mērķī, jo ir pareiza „precīzi otrādi”; fašisms ir aizkavējies savā attīstībā feodālisms, kas pārdzīvojis tvaika laikmetu un elektrības laikmetu, un atoma laikmetu, un ir gatavs pārdzīvot arī kosmisko lidojumu un mākslīgā intelekta laikmetu. Liekas, ka feodālās attiecības ir zudušas, taču feodālā mentalitāte ir izdzīvojusi un spēcīga, tā ir izrādījusies spēcīgāka, gan par tvaiku, gan elektrību, spēcīgāku par vispārēju izglītotību un vispārēju datorizāciju.
Tā dzīvotspēja, neapšaubāmi, slēpjas apstāklī, ka ar savām saknēm feodālisms iestiepjas pirms feodālā laikā, alu laikmetā, bezastaino, utaino mērkaķu bara mentalitātē: visi svešinieki, kas dzīvo kaimiņu mežā – ir pretīgi un bīstami, bet mūsu vadonis ir lieliski cietsirdīgs, gudrs un uzveic ienaidniekus. Tā ir pirmatnējā mentalitāte, kas ne tik drīz pametīs cilvēku dzimtu. Tāpēc fašisms ir feodālisms šodien. Un rīt.
Tikai, Dieva dēļ, nejauciet nacionālismu ar patriotismu! Patriotisms ir mīlestība pret savu tautu, bet nacionālisms – naids pret svešo. Patriots skaidri zina, ka nav sliktu vai labu tautu – ir tikai slikti un labi cilvēki. Nacionālists vienmēr domā kategorijās „savi-svešie”, „mūsējie-ne mūsējie”, zagļi-fraieri”, viņš veselas tautas ar neparastu vieglumu ieraksta pie neliešiem, vai muļķiem, vai bandītiem.
Tā ir svarīgākā fašisma ideoloģijas pazīme – cilvēku dalīšana „mūsējos un ne mūsējos”. Staļina totalitārisms balstās uz līdzīgas ideoloģijas, tāpēc tie ir tik līdzīgi, šie režīmi – režīmi-slepkavas, režīmi-kultūras grāvēji, režīmi-militāristi. Tikai fašisti cilvēkus iedala rasēs, bet staļinisti – šķirās.
Ļoti svarīga fašisma pazīme ir meli. Protams, ne katrs melis ir fašists, taču katrs fašists obligāti ir melis. Viņš vienkārši ir spiests melot. Tāpēc ka diktatūru reizēm vēl kaut kā, izņēmuma kārtā saprātīgi var pamatot, nacionālismu iespējams pamatot tikai ar melu palīdzību – ar kaut kādiem viltotiem „Protokoliem” vai spriedelējumiem, ka „ebreji ir krievu tautu nodzirdījuši”, „visi kaukāzieši ir dzimuši bandīti” un tamlīdzīgi.
Tāpēc fašisti melo. Vienmēr ir melojuši. Neviens precīzāk par Ernestu Hemingveju par viņiem ir teicis: „Fašisms ir meli, ko izsaka bandīti”.
Tāpēc, ja jūs pēkšņi esat „apzinājies”, ka tikai jūsu tauta ir pelnījusi visu to labāko, bet visas citas tautas apkārt ir – otrā šķira, apsveicu: jūs esat izdarījis pirmo soli fašisma virzienā. Pēc tam jums atausīs, ka augstus mērķus jūsu tauta sasniegs tikai tad, kad iedibinās dzelzs kārtību un aizbāzīs muti visiem šiem bļaustoņām un papīra smērētājiem, kas spriedelē par brīvībām; kad pie sienas pieliks (bez tiesas un izmeklēšanas) visus, kas iet šķērsām, bet sveštautiešu vispār ir jāpakar...
Tiklīdz jūs to visu pieņemsiet – process būs beidzies: jūs jau esat fašists. Jūs neesat uzģērbis melnu mundieri ar svastiku. Jums nav paradums kliegt „hail!”. Jūs visu mūžu esat lepojies ar mūsu valsts uzvaru pār fašismu - varbūt, ka pat pats esat šo uzvaru tuvinājis. Taču jūs esat sev atļāvis iestāties nacionālistu diktatūras cīnītāju rindās – jūs jau esat fašists. Cik vienkārši! Cik šausmīgi vienkārši.
Tagad nesakiet, ka jūs nemaz neesat ļauns cilvēks, ka jūs esat pret nevainīgu cilvēku ciešanām (pie sienas ir jāliek - tikai kārtības ienaidniekus, tikai kārtības ienaidniekiem ir jānonāk aiz dzeloņdrātēm), ka jums pašam ir bērni-mazbērni, ka jūs esat pret karu... Tam visam vairs nav nozīmes, ja jau jūs esat pieņēmis Bifeļa Derību.
Vēstures ceļš jau sen ir iebraukts, vēstures loģika ir nežēlīga, tikko pie varas nonāks jūsu fīreri, sāks darboties labi pārbaudīts konveijers: citādi domājošie, kuri noteikti protestēs, tiks likvidēti – koncentrācijas nometnes, karātavas – pasaules ekonomikas krīze – militarizācija – karš...
Ja jūs attapsieties, kādā mirklī gribēsiet apturēt šo šausmīgo konveijeru, jūs bez žēlastības iznīcinās, it kā jūs būtu pats pēdējais demokrāts-internacionālists. Karogi jums būs ne sarkani-brūnie, bet – piemēram – melni-oranžie. Jūs savās sapulcēs kliegsiet nevis „hail!”, bet teiksim „slava!” Nebūs jums šturmbannfīreru, bet būs kaut kādi jesaulbrigadieri, taču fašisma būtība – nacistu diktatūra – paliks, tātad paliks arī meli, asinis, karš – tagad, iespējams, kodolkarš.
Mēs dzīvojam bīstamā laikā. Mūsu mājās jau ir mēris. Pirmām kārtām tas inficē aizvainotos un pazemotos, bet tādu tagad ir daudz.
Vai vēsturi var pagriezt atpakaļ? Iespējams, ka var – ja to vēlēsies miljoni. Tad mēģināsim to negribēt. Ļoti daudz ir atkarīgs no mums pašiem. Ne jau viss, protams, taču daudz.
Avots:
https://fishki.net/2518570-boris-strugackij-fashizm---jeto-ocheny-prosto.html