Pasaules šausmu literatūras apskatu varētu sākt ar Stīvenu Kingu un ar viņu arī beigt – aktīvās daiļrades desmitgadēs viņš aprakstījis visu, kas varētu nobiedēt vidēji statistisko Rietumu cilvēku. Taču tālāk par Kingu nebūs neviens vārds, bet mēs parunāsim par krievu literatūru, kur par šausmu karali nevienu tā uzreiz nenosauksi. Mūs maz kas baida. Mēs paši no sevis baidāmies. Tomēr nedaudz vēstures nenāks par sliktu. Gādīgais daudzu neticamu briesmoņu tēvs Hovards Lavkrafts 1927. gadā publicēja rakstu „Pārdabiskās šausmas literatūrā”. http://literature.gothic.ru/hpl/hpl-esse.htm Tajā viņš mēģināja pasekot mistiskai literatūrai no zināmās pagātnes līdz savam laikam, taisnīgi atzīmējot kā šausmu žanra radītājus Viduslaiku eposus un gotiskos romānus, kā arī pastāstīja par jau nobriedušā žanra pārstāvjiem – Edgaru Alanu Po, Artūru Meičenu un pārējiem. Diemžēl krievu rakstnieki netika rakstā minēti. Krievijā agonēja Sudraba gadsimts, pēc tam Staļins palaida represiju gaļas mašīnu, pēc tam nāca smags karš, pēc tā šausmas presē netika pieprasītas, - pietika atmiņu par īstām bailēm. Tomēr nav nekā tāda, ko nevarētu atrast krievu literatūrā, - te būs saraksts, kas nekādā ziņā nepretendē uz objektivitāti, no sešām pa īstam šausmīgām krievu grāmatām.
1. Fjodors Sologubs „Sīkais jods”. Salīdzinājumu ar Kafku – no tā nevarēs nekādi izbēgt neviens, kad būs beidzis lasīt „Sīko jodu”. Tas viss tāpēc, ka Kafka pēkšņi ir kļuvis ļoti aktuāls – viņš izprovocēja savos lasītājos panikas lēkmes vēl ilgi pirms tam, kad ar tām sāka sirgt burtiski visi. No pirmā acu uzmetiena līdzība liekas pievilkta aiz ausīm. Skumīga, ar nezināmo biedējoša atmosfēra, tālumā vīdoši draudi, traku padaroša paģiru nelabums un nāvīga garlaicība... Sologubs ir rakstījis Kafkas prozu vai otrādi? Būtu jāatzīst, ka Francim Kafkam teorētiski pastāvēja iespēja iepazīties ar Sologuba romānu (tās tulkojums vācu valodā iznāca Minhenē 1919. gadā; To paveica Rainholds fon Valters), taču Sologubs Kafku diez vai ir lasījis, ja arī ir lasījis, tad jau pēc tam, kad praktiski bija uzrakstījis visus savus romānus, dzīves pašās beigās. Sadistiskais, smacējošais stāsts par Ardaljonu Borisiču Peredonovu, ko stāsta Sologubs "Sīkajā jodā” – ir provinciāla tumsa, kas atstāj dziļas rētas lasītāja apziņā, bet noslēpumainā, varoņa mocītāja, pelēkā Ņedotikomka [Neaizskarule? – t.p.] veikli noslīd no lapaspusēm un uz ilgu laiku apmetas tā mājās, kurš ir paņēmis rokā šo grāmatu.
2. Nikolajs Gogolis. Dažādos Gogoļa darbus nevajag stādīt priekšā. Daniila Harmsa vārdiem izsakoties (pie viņa mēs vēl atgriezīsimies), Gogolis ir tik liels, ka par viņu pat nekas nav jāraksta. Gogoļa loma krievu un ukraiņu literatūrā, viņa mistiskā nāve, sadedzinātās burtnīcas, slimīgā reliģiozitāte – tas viss padarīja N. V. Par ideālu gotisku personāžu. Protams, Viduslaiku romāni Gogolim bija pazīstami, arī Hofmani viņš bija lasījis. Hofmanis rakstīja, labi zinot bagāto vācu folkloru un balstoties tajā; Gogolim esošais likās nepietiekošs – viņš folkloru bagātīgi papildināja. „Maija nakts jeb Slīkone”, „Vijs” – šie darbi var ne pa jokam satraukt iespaidojamāku pusaudzi pat tagad, vai vērts runāt par to, kādas trīsas tie izsauca pirms pusotra gadsimta?
3. Iļja Masodovs. Dažādi darbi no Melnās triloģijas („Tavu acu tumsa”, „Tavu roku siltums”, „Tavu maigo roku saldme”) ir piederoši autoram, kura identitāte pagaidām nav atminēta, zināms, ka viņš slēpjas aiz pseidonīmu „Илья Масодов”, grāmatas ir izdevusi „Kolonna”, un tās ir izrādījušās pat pārāk trakas nosacīti brīvajam divtūkstošo gadu sākumam. [Ir viedoklis, ka romānus ir sarakstījuši vairāki autori – t.p.] Izdevniecība saņēma brīdinājumu no Preses ministrijas, bet romāni vienā mirklī ieguva kulta statusu, tagad atrast papīra eksemplāru – nav tas vieglākais uzdevums. Masodovs neticami skaisti un pievilcīgi (te nokaunējies lasītājs ir spiests sev atzīties) stāsta par pārsteidzošo cietsirdību, kas uzņem apgriezienus padomju sadzīves saulainajā, gāzētajā setingā. Galvenie varoņi – pionieri, komjaunieši, partizāni – pēkšņi kļūst par jauna mīta varoņiem, kuri sekmīgi apvieno judeo-kristīgos priekšstatus par ļauno un grēcīgo ar padomju iekārtas dialektiku (liekas, ka tādu, kā par to rakstīja Andrejs Platonovs). Ar cilvēciskās eksistences netīrumiem Masodovs izrīkojas meistarīgi: viņš zīmē gandrīz mūsdienīgas Bosha gleznas, no lasīšanas nav iespējams atrauties pat tad, kad pretīgums pret tekstu kļūst gandrīz fizioloģisks. Viņam nekas nekavē pārvērst Evanģelija rindas, ieliekot tās savu mazgadīgo varoņu mutēs: - Ziniet, ka pretīgi man ir tie, kas garā nabadzīgi, tās ir smirdīgas aitas, muļķīgi blējošas aiz bada savos aizgaldos. Pretīgi man ir arī tie, kuri raud, un tie, kuri lūdz žēlastību, nevienam nebūs glābiņa un neviens viņus neglābs. Es neieredzu kautrīgumu, tāpēc ka tur, kur ir kautrīgais, tur ir arī tas, kurš viņu moka kā lopu. Es arī zinu, ka nevienam nedrīkst piedot, tāpēc ka tev netiks piedots pat tas, ko tu neesi darījis. Sava sirds tev jāpadara par istabu, kur nekad nedegs gaisma, un slēpt to vajag vairāk par slepenajām ķermeņa vietām, tāpēc ka īstais kauns ir sirdī un, pietiek to atklāt, kad visi sāks smieties par to. Ja kāds tev pastiepj roku, uzbruc tai ar nazi, tāpēc ka viņš grib tevi iegrūst kapā vai ievilkt sev līdz. Tik tiešām es jums saku, delnas, ko sniedz jums, ir saindētas ar nāvīgu indi...
4. Jurijs Mamļejevs „Blandoņi”. Mamļejevs, samierinājies ar savu dzīvā klasiķa lomu, līdz savai nāvei bija visai aktīvs, turpināja rakstīt un uzstāties. Neticamā veidā viņš bija mīļš gan „počveņņikiem” („Južinas pulciņā” piestaigāja gan Dugins, gan Prohanovs), gan „rietumniekiem”. Jurijs Mamļejevs līdz emigrācijai un viņš pats pēc tās – pēc atgriešanās Krievijā – liekas, ka ir divi dažādi rakstnieki. Pirmais vispirms bija „Blandoņu” un melno, absurdo, lielisko stāstu autors. Otrais – tas vispirms ir filozofs, nozīmīgs rakstnieks un domātājs. Protams, „Krievija mūžīgā” patiks ne jau visiem. Taču „Blandoņi” un agrīnie stāsti ir tie, kas nevar neieiet katra cilvēka, kurš kaut nedaudz interesējas par krievu XX gadsimta literatūru, intelektuālajā bagāžā. Kāpēc „Blandoņi” ir šausmu literatūra? To var jautāt tikai tas, kurš šo grāmatu nav lasījis. Izlasījušais diez vai spēs aizmirst arī personāžus (cik nav vērts viens pats vistlīķis!) un pašu nomācošo mistiskās, neiespējamās Krievijas atmosfēru, ko radījis Mamļejevs. „Blandoņi” ir līdzīgi murgainam sapnim, vienlaikus piesaistošam un atgrūdošam.
5. Naiļs Izmailovs „Ubirs”. „Komersanta” žurnālistam Šamilam Idiatuļļinam „Ubirs” kļuva laikam par pirmo ļoti personisko grāmatu (pat izdeva viņš to ar pseidonīmu, kas saskan ar varoņa vārdu, no kura pirmajā personā arī notiek stāstījums). Kolorīta radīšanai noder tatāru sadzīves mīta bekgraunds, kas rakstniekam, bez šaubām, ir ļoti pazīstams. Realitāte, kur mīt varoņi, sākumā iezīmējas pilnīgi parasta: ģimene, skola, ikdienišķā dzīve, kas pēkšņi, kā attēls televizora ekrānā, pildās ar traucējumiem, izkropļojas, rodas sūces un pa malām irst, ielaižot sevī citu, paralēli eksistējošu ikdienišķumu, tumšu un visaptverošu. „Ubira” [vārds nāk no tjurku valodu saimes un nozīmē „izsūcējs”, tātad – vampīrs – t.p.] stindzinošās šausmas tiek sabiezinātas ar ierasto sīkumu izmaiņām: savādāk sāk uzvesties paši tuvākie cilvēki, katastrofiski brūk ikdienišķums, bet par spraugām, kas radušās, sāk līst iekšā seni, htoniski murgi, kas barojas no neskaidrām šausmām no nezināmā.
Pēc „Ubira” Idiatuļļins/Izmailovs uzrakstīja (pēc visa spriežot, izpildot saistības pret izdevniecību) romāna otro daļu, par ko te atcerēties nemaz negribas – tik viengabalains un biedējošs bija „Ubirs”, tik bezpalīdzīgs sanāca tā turpinājums. Tomēr, taisnības labad jāpiezīmē: mazāk talantīgs rakstnieks Idiatuļļins no tā nekļuva, viņa varena apjoma „Pilsēta Brežņeva”, kas iznāca „Azbukā” šogad, tika pārsvarā visai labvēlīgi sagaidīts no kritiķu puses.
6. Daniils Harms „Vecene”. Diezin vai Daniils Harms vēlējās, lai „Vecene” kļūtu par viņa opus magnum, taču kaut kā tā sanāca. Tas, protams, ir Harmsa triumfs kā prozaiķim. Dmitrijs Bikovs nosauca „Veceni” par „labāko garstāstu par trīsdesmitajiem gadiem”. Tā burtiski ir piesūcināta ar dzīvnieciskām bailēm un nāvīgām skumjām. Groteski murgi un fobijas ir ielauzušās 1939. gada pelēkajā Pēterburgā, kur katru vakaru pie kāda atbrauc melnas piltuves. Vecene, kas vajāja varoni, dzīvs mironis, kurš izsauc pretīgumu un žēlumu – tas ir tēls kaut kam neizsakāmam, neatvairāmam, necilvēciskam. Nabadzība, bads, mūžīgas bailes – visas šīs jūtas atrada savu atspoguļojumu šajā garstāstā. Pēc trīs gadiem viņi diemžēl, galīgi pieveica Harmsu, kuru viltus apsūdzības dēļ iemeta nomirt psihiatriskajā slimnīcā „Kresti”.
At least you have tried... Nebūtu lieki vēl atzīmēt sekmīgo, lieliski uzrakstīto Janas Vāgneres “Vongezeru” (diemžēl, pandēmijas vai apokalipses ideja vairs nav pat otrreizēja, bet trešreizēja, ko kā slimību līdz nāvei baidījās dzejnieks Jeseņins), auglīgo haltūristu baru, kas ar kopēju pseidonīnu Aleksandrs Vargo, raksta patiešām sliktas grāmatas pēc rietumu darbu motīviem, asprātīgo Daņihnovu, lielisko Starobiņecu, Mamļejeva wannabe – Borisu Lego, izsmalcināto Sorokinu un vēl daudzus… taču mēs to nedarīsim. Šausmas, kā laime, ir katram savas.
Sarakstam vēl varētu pievienot. N. Gogolim ir lielisks garstāsts „Portrets” – mistisks stāsts par izvēli un samaksu. Un A. K. Tolstoja garstāstu „Upirjs”. {Tas pats vietējā vampīra nosaukums – t.p.] Lasīju studiju gados un - iespaids bija satriecošs. Ilgu laiku pēc tam vakarā aizvilku logiem, kas izgāja uz akācijām aizauguši pagalmu, priekšā aizkarus. :D
Autors nancyka 2017. gada 7. decembrī, 10:19