Lansdorps anonsē Mars One kā neatkarīgu, apolitisku, bet pats galvenais - komerciālu projektu. No kurienes holandietim bija tik daudz naudas? Nē, naudas viņam nebija. Bass Lansdorps misiju finansēt grasījās, pārdodot tiesības tiešā videotranslācijā sekot notikumiem - sākumā kosmiskajā kuģī, bet pēc tam no Marsa kolonijas. Tādu realitātes šovu bez šaubām skatīsies visi Zemeslodes iedzīvotāji: kaut ko tādu viņi nekad nebūs redzējuši. Pagaidām projekts dzīvo no privātām investīcijām.
Tehnika uz fantastikas robežas.
Ar naudu skaidrs. Bet kā ar tehnisko aprīkojumu? Lansdorps ar biedriem - pavisam projektā štābā ir iesaistīti 8 cilvēki - uzreiz atzinās: Mars One nav aerokosmiska kompānija, tā neražo iekārtas, kas vajadzīgas misijai. Tāpēc visu iekārtu, kas nepieciešama, būs jāiepērk no trešajām personām, bet pēc tam jāliek kopā. Tajā pašā laikā neko izdomāt nevajadzēs. Viss projekts grozās ap reāli eksistējošām, ar laiku pārbaudītām tehnoloģijām. Lansdorps izpelnījās ovācijas, kad paziņoja: "Visas nepieciešamās tehnoloģijas jau eksistē vai gandrīz eksistē". Patiešām, transports, tehnika, sakaru un dzīvības nodrošināšanas sistēmas - viss nodots tādu cilvēku autsorsingam, kuri to visu saprot. Tā, par nesējraķeti nolēma izmantot SpaceX raķeti Falcon Heavy, nolaižamais aparāts būtu Dragon Capsule - paplašināta tās pašas kapsulas versija, kas jau 2012. gada maijā sekmīgi savienojās ar SKS.
Starp citu, pirms paziņot par Marsa kolonizēšanas sākumu, Lansdorps saņēma piekrišanu ne tikai no kosmiskajām aģentūrām, bet arī no nepieciešamo komponentu piegādātājiem. Tie visi kā viens piekrita piedalīties nākamajā projektā. Tā kā, par šo projekta daļu varēja neuztraukties.
Misija nav atgriežama.
Taču, ja viss ir tik vienkārši, tad kāpēc lidojums uz Marsu joprojām nav noticis? Kāpēc savu astronautu uz Sarkano planētu nav sūtījušas tās pašas ASV un Krievija? Te mēs nonākam līdz pašam nākamās misijas sāpīgākajam aspektam: tas būs lidojums uz vienu galu, neviens no Marsa pionieriem neatgriezīsies uz Zemi... Šis apstāklis ļoti vienkāršo misiju, padara to vienlaicīgi iespējamu gan tehniski, gan finansiāli, taču neiespējamu morāli-ētiskā ziņā. Katrai valdībai, katrai civilizētai valstij savas tautas drošība ir pirmajā vietā. Vismaz uz papīra. Tāpēc ne ASV, ne Krievija, neviena cita valsts pasaulē nevar atklāti sūtīt savus pilsoņus tīšā nāvē. Viena lieta - riski, kas saistījās, teiksim, ar cilvēka pirmo lidojumu kosmosā vai astronautu izsēšanās uz Mēness. Cita lieta - jau iepriekš zināms fakts: visi tie, kas kolonizēs Marsu, ir nolemti. Neviena valdība nekad neuzņemsies uz sevis tādu atbildību. Bet komerciāla organizācija, kas stāv ārpus politikas, kas grasās translēt lidojumu, dzīvi, bet pēc tam arī šo pārceļotāju nāvi tiešajā ēterā, pelnot ar to naudu, to var vienkārši. Tāpēc, ka šī lieta ir brīvprātīga! Katrs cilvēks var izrīkoties ar savu dzīvi tā, kā uzskata par pareizu. Vēl vairāk, kad Mars One pārstāvji neko ne no viena neslēpj. Viņi uzreiz pateica, ka tas būs lidojums uz vienu galu. 202 586 cilvēki no 140 valstīm metās cīnīties par šo "one way ticket".
Jautrie starti.
Nākamo astronautu atlase sākās 2013. gadā. Sākumā kandidātiem, gan vīriešiem, gan sievietēm netika uzstādītas kaut kādas augstas prasības. Pilsonība - jebkāda. Vecums - no 18 līdz 65 gadiem. Laba veselība: nekādu hronisku kaišu, paaugstināta spiediena, problēmu ar redzi un vēl vairāk - psihiskas problēmas. Izglītība - labāk zinātniski-tehniska. Valodu zināšanas - pamatzināšanas angļu valodā.
Onlaina pieteikumus varēja nosūtīt uz Mars One portālu pilnīgi par brīvu. Taču, lai apstiprinātu sava pieteikuma nopietnību, bija jāveic brīvprātīgs ziedojums, kas variēja atkarībā no kandidāta valsts, taču nepārsniedza 40 dolārus. Rezultātā tika savākti apmēram 800 000 dolāri, kas, protams, aizgāja projekta realizācijā.
Visvairāk cilvēku, kuri vēlējās aizbraukt uz Marsu, nāca no ASV, otrajā vietā izrādījās Indija, trešajā - Ķīna, ceturtajā - Brazīlija. Krievija ar Angliju, Kanādu un Meksiku dalīja piekto vietu. No šiem 202 586 cilvēkiem otrajā kārtā tika tikai 1 058 cilvēki. Pārējiem nācās atgriezties pie saviem krēsliem, lai tālāko skatītos televizorā.
Vairums laimīgo izrādījās maģistri, bakalauri, filozofijas doktori, mediķi un juristi. 2014. gada janvārī viņiem deva startu gatavoties otrajai atlases kārtai, tas nozīmēja - kompleksiem medicīnas pētījumiem. Diemžēl šie rezultāti lika zaudēt cerības vēl 353 cilvēkiem.
Trešā kārta startēja 2015. gada 15. februārī. Ar palikušajiem 705 kandidātiem onlainā "sarunājās" projekta galvenais ārsts Norberts Krafts. Viņa uzdevums bija noskaidrot dalībnieku motivāciju, bija jāpārbauda viņu komandas gars, bet galvenais - to, vai kandidāti apzinās paši, cik ļoti viņi riskē! Rezultātā palika tikai 100 cilvēku - 50 sievietes un 50 vīrieši. Te izraisījās neliels skandāls...
Profesora izlēciens.
Nelaime nāca no vietas, no kuras to neviens negaidīja, viens no trešā kārtas finālistiem, profesors Džozefs Rošē no Dublinas paziņoja: projektam ir nopietnas grūtības ar finansējumu. Pats viņš šajā avantūrā esot iesaistījies tikai labu mērķu vadīts: atmodināt cilvēkos interesi par astrofiziku kopumā. Nosūtījis attiecīgu pieteikumu, iemaksājis nelielu ziedojumu, sācis gaidīt rezultātus, kas visai drīz parādījušies. Viņš sekmīgi izgājis vienu kārtu pēc otras. Tas aizņēmis vairākus gadus, taču pa šo laiku viņš tā arī nav ticies - ne ar vienu Mars One pārstāvi.
Par savu naudu - kā visi citi dalībnieki - viņš izgājis medicīnisku pārbaudi, atbildējis uz anketas jautājumiem, galvenokārt ar vārdiem - "jā" vai "nē", uzfilmējis - pats par sevi - nelielu video, bet pēc tam 10 minūtes parunājis Skype ar medicīnas darbinieku. Nekādu tev daudzdienu testu, treniņu trenažieros, izglītojošu programmu. Neko!
Starp citu, izziņai: lai tikai iekļūtu pretendentu sarakstā lidojumam kosmosā, nākamajam NASA astronautam ir jānolido ar reaktīvajām lidmašīnām ne mazāk par 1 000 stundām...
Ar vienu vārdu sakot, Mars One atlasi par nopietnu nekādi nevar saukt.
Toties visus trešās tūres finālistus instruēja, kā runāt ar žurnālistiem. Konkrēti, visiem rekomendēja intervijas dot tikai par honorāru, no tā 75% bija jānonāk Mars One fondā. Rezultātā profesoram no Dublinas radās priekšstats, ka finālistu vidū iekļuva, nevis paši cienīgākie, bet paši komerciāli izdevīgākie kandidāti - tie, kuri varēja ienest kompānijai vairāk naudas, sniedzot intervijas, ziedojot misijai un pērkot rūpniecības preces ar Mars One simboliku...
Ja tas ir tā, tad Mars One ir nolemts. Ir nolemts, ka galīgā izvēle - tiem, kas lidos uz Marsu - tiks veikta realitātes šova laikā: 20 viscienīgākos pretendentus izvēlēsies skatītāji. Šim divdesmitniekam vajadzēs rotāt ar sevi visus planētas teleekrānus. Piesaistīt sev cilvēku uzmanību - tas būs viņu galvenais uzdevums. Tas nozīmē, ka visiem viņiem ir jābūt dzimušiem aktieriem, šovmeņiem. Neviens neskatīsies, kā 24 stundas dienā viņi spēlēs šahu, lasīs grāmatas vai veiks novērojumus, un ierakstīs tos dienasgrāmatā. Tā būs garlaicība, tās dēļ neviens netaisīs vaļā maku. Ja nav naudas - nav arī šova. Ja nav šova - nav arī Marsa. Taču "show must go on!"
Lidojums normāls?
Protams, Bass Lansdorps visu noliedza. Taču projekts sāka atbīdīties laikā. Ja agrāk nosēšanās moduļa nosūtīšana, lai pārbaudītu saules baterijas, un komunikācijas pavadoņa starts bija paredzēts uz 2016. gadu, tad tagad tas notiks tikai 2020. gadā.
Kravu saraksts - divi dzīvojamie bloki, divi bloki ar dzīvības nodrošināšanas sistēmām un divi kravas bloki - no 2018. gada tika pārcelts uz 2022. gadu.
Un tā tālāk, un tā joprojām - tā notika ar katru Marsa iekarošanas punktu.
Pirmā kolonistu četrinieka nosēšanās uz Marsa tagad tiek paredzēta tikai 2027. gadā, bet viss divdesmitnieks pilnā sastāvā uz Marsa nonāks ne agrāk par 2035. gadu.
No projekta sāka atteikties arī tā sākotnējie piekritēji. Vairākas telekompānijas atteicās no sadarbības. Fiziķis-teorētiķis Džerards Hufts, kurš agrāk bija Mars One padomnieks, paziņoja, ka reāls termiņš Marsa kolonizācijai ir 100, nevis 10 gadi...
Arvien spēcīgāka kļūst projekta kritika.
Vieni nekautrējas izteikumos: "Viņiem nav ne kosmosa kuģa, ne kosmoostas, ne starta kompleksu - tā ir afēra un mānīšanās".
Citi ar konkrētiem piemēriem cenšas pierādīt, kāpēc misija uz Marsu nav iespējama - vismaz tuvākā nākotnē. Kaut vai dzīvības nodrošināšanas sistēmu bloku nogādāšana, kas plānota 2022. gadā. Mars One autori šo moduļu svaru vērtē ar cipariem 8 līdz 16 tonnas. Tajā pašā laikā pati smagākā krava, kas nogādāta uz Marsu, svēra tikai 900 kg: tas bija Marsa visurgājējs "Curiosity". Lai nogādātu to uz Sarkano planētu, ASV nācās iztērēt 2,5 miljardus dolāru. Šī gigantiskā summa tika iztērēta - tikai vienam lidojumam. Bass Lansdorps cer, ka viņam visa Mars One misija prasīs tikai 6 miljardus. Tur jau nevajag būt finansistam-analītiķim, lai saprastu: nekas nesanāks. Lai kolonizētu Sarkano planētu, ir vajadzīgi triljoniem dolāru, bet to nav. Velti Bass Lansdorps salīdzina izsēšanās translāciju uz Marsa ar Olimpisko spēļu translāciju. Te, protams, var labi nopelnīt, taču vispirms, lai sasildītu rokas pie olimpiskās uguns, katra valsts iegulda un tērē kolosālu naudu, lai spēles organizētu...
Suns rej, karavāna iet tālāk.
Apmēram tā var raksturot organizatoru reakciju un nākošo Mars One dalībnieku reakciju uz kritiku, kas skan viņu adresē.
Drīz vien sāksies tiešie ēteri: ceturtajā kārtā no 100 dalībniekiem tiks izvēlēti 20 cilvēki. Šie 10 vīrieši un 10 sievietes - atkal onlaina režīmā - sāks desmit gadus ilgus treniņus, to laikā apgūstot daudzas vērtīgas prasmes, tajā skaitā, iepazīsies ar medicīnu, bioloģiju, fiziku, astrobioloģiju un citām prasmēm. Rozīnīte ir tāda, ka testus plāno veikt slēgtā telpā, tā kā mums visiem būs iespēja sekot kam līdzīgam "Dom-2", tikai ar garāku mērķi - līdz pašam Marsam. Ņemot vērā šīs telepārraides nenogremdējamību, šovs var izrādīties visai veiksmīgs. Galu galā, vēl Nīls Bors teica: "Jūsu ideja, protams, ir traka. Viss jautājums ir apstāklī, vai tā ir pietiekoši traka, lai būtu patiesa?" Gadījumā ar Kars One droši var teikt, ka tā ir pati ārprātīgākā ideja no visām - īsti ārprāta griesti. Tā kā, var būt, ka sanāks...
***
Post Scriptum.
Kamēr vēl Marss nav apgūts, iespējams, ka atkal (vai pirmo reizi) jālasa Kima Stenlija Robinsona fantastiskā triloģija par Marsa apgūšanu, pirmo romānu Artūrs Klārks ir nosaucis par satriecošu grāmatu - "Labāko romānu, kas jebkad sarakstīts par Marsa kolonizēšanu".
Kims Stenlijs Robinsons. Sarkanais Marss (1992)
Kim Stanley Robinson. Red Mars
Cilvēce sāk Marsa apgūšanu. Divas kosmosa lielvalstis, Amerika un Krievija, apvieno spēkus un sūta uz Marsu pirmo pastāvīgo kolonistu simtu - pazīstamus zinātniekus, kuriem ir jāizpēta planēta, jāuzbūvē pirmās ēkas, jāiedarbina iekārtas. Kad šis eksperiments izdodas, uz Marsu ierodas tūkstošiem cilvēku. Pārsvarā - derīgo izrakteņu ieguvēji, jo tieši tie ir vajadzīgi resursu izsmeltās Zemes rūpniecībai. Turklāt pārapdzīvotajai Zemei Marss izliekas, kā "Jaunā pasaule". Uz to raujas visi tie, kuri nav apmierināti ar stāvokli uz Zemes. Zinātnieki tagad ir tikai niecīgs procents no visiem, kas ieradušies uz Marsu. Taču tieši no viņiem ir atkarīgs tas, kāds būs Marss nākotnē. Vai Marss ir jāterraformē, vai tas jāatstāj tāds, kāds tas ir - brīnišķīgs un neparasts, miljardiem gadu vēsturi glabājošs? Vai jāturpina meklēt vietējos, dzīvos organismus, vai arī jālaiž laukā savējie no Zemes? Vai Marsam jāpaliek par Zemes izejvielu koloniju, vai arī tam ir jābūt savai ekonomikai, savai valdībai un savai valstij? Atbilžu uz šiem jautājumiem ir tikpat daudz, cik cilvēku. Un katrs uzskata, ka viņa atbilde ir vienīgā pareizā.
British Science Fiction Association Award, 1993
Nebula Award, 1993
星雲賞 / Seiunshō, 第30回 - 1999, kā tulkotais romāns
"Locus" lasītāju balva
Kims Stenlijs Robinsons. Zaļais Marss (1994)
Kim Stanley Robinson. Green Mars
Marss turpina cīnīties ar 2061. gada revolūcijas sekām. Daudzi kolonisti vēl slēpjas slēptuvēs, bet dzīve pamazām sāk atgriezties normālā gultnē. Tajā pašā laikā cilvēce uz Zemes jau ir uz spēku izsīkuma robežas. Marss pēc būtības ir kļuvis par vienīgo alternatīvu, lai cilvēce izdzīvotu. Te var sākt dzīvot no jauna un savādāk. Vajag tikai labāk attiekties pret savu jauno planētu, savām jaunajām mājām... Tikai ne visi to saprot.
Hugo Award, 1994
Locus Award, 1994
Kims Stenlijs Robinsons. Zilais Marss (1996)
Kim Stanley Robinson. Blue Mars
Marss beidzot ir pilnīgi terraformēts. Beidzot arī pilnīgi neatkarīgs politiski. Taču problēmas ir palikušas un tās nav mazas. Laika apstākļu vadīšana, klimats pēc terraformēšanas izrādījies savādāks, nekā zinātnieki bija iedomājušies. Jau gandrīz visu no pirmā Simta ir miruši un tagadējai jaunatnei liekas kaut kas no mīta.
Uz Zemes viss nav tik vienkārši, Zeme ar pēdējiem spēkiem cīnās ar pārapdzīvotību un resursu trūkumu. Tāpēc daudzi Zemes cilvēki vērš savus skatus uz Marsu. Taču visa cilvēku civilizācija var izdzīvot vienīgi ar kopējām pūlēm...
Hugo Award, 1997
Locus Award, 1997