Vieda vīra bailes ir otrās dienas stāsts. Kvouts turpina mācības Universitātē. Kārtējo reizi saplēšas ar ietekmīgo aristokrātu atvasi Ambrozu, taču šī reize abiem liek uz laiku mācības nolikt malā. Kvouts dodas plašajā pasaulē meklēt laimi (tas ir, patronu un atbildes par čandriāniem). To viņš tā ari neatrod, taču tiek pie piedzīvojumiem, sastop nāvējoši valdzinošo Felurianu un apgūst ademu neparasto kultūru.
Cerēju, ka šajā grāmatā Kvoutu beidzot izsviedīs no Universitātes (jo, lai gan tur ir interesanti, cik var?). Tā vietā Kvouts beidzot var neraizēties par maciņa biezumu, bet man būs jāgaida uz trešo grāmatu. Sauciet mani par sadisti, bet ir interesantāk, kad Kvouts ir mazliet nožēlojams. Grāmatai ir gaumīgs nobeigums, ne cliff-hanger’is, bet organiska pauze, taču negribu, lai Kvouts ieslīgst vēl lielākā pašapmierinātībā. (Gan jau, ka nē, jo Kvoutam trešajā grāmatā ir daudz jāizdara.)
Par pašu Kvoutu man ir dalītas jūtas. Protams, man viņš patīk. Ja nepatiktu, pat nedomātu pavadīt ar viņu 1050 lappušu. Viņš nav kaut kas pilnīgi oriģināls un svaigs, taču ir gana interesants, lai es gribētu zināt, kā no Universitātes spīdekļa viņš kļuva par to drūmo, sirdssāpju nomākto vīrieti krogā.
Taču viņa ir par daudz. Viņš ir neciešami iedomīgs. Jo tālāk lasu, jo tracinošāks viņš paliek, jo lieliskāk viss viņam sanāk un viņš tālāk aiziet no mums – vienkāršajiem, garlaicīgajiem (tāpēc nespēju vien sagaidīt, kad uzzināšu, kā Kvouts kļuva par Kotu). Taču skaidri saprotams, ka Kvouts sevi apzinās.
Viņš ik pa laikam par sevi pasmejas. Par to, cik iedomīgs, muļķīgs un godkārīgs tomēr bijis. Par to, kā ļāvis baumām par sevi izplesties kā ugunij salmos. Savā ziņā tas ir stāsts par vīrieti, kurš sevi padarījis par leģendu un kuru pēc tam šī nasta nospiež. Ir atsvaidzinoši redzēt, ka varonis saprot, ka iet pa taciņu, kuru ieminuši neskaitāmi citi tādi paši visu varoši, nepārspējami un valdzinoši jaunskungi, un pats par to pasmejas, tomēr Kvouts joprojām ir tāds pats big damn hero kā citi jaunskungi pirms viņa.
Kādā mirklī iedomājos, ka šī grāmata kaut kādā ziņā gāzīs apkārt fantasy stereotipus, taču aizvien visām dāmām un jaunavām vajag glābēju un labākais veids, kā pierādīt, ka esi īsts vecis, ir pārgulēt ar pēc iespējas vairāk sievietēm (Kvouts beidzot atrod vēja vārdu, jo power of boners). Un, jā, mazliet ir neliels rūgtums uz mēles, jo man ir aizdomas, ka Rotfuss Dennu (*fonā brēc:”MAN PATĪK DENNA!”*) varētu padarīt par kārtējo vājo un glābjamo jaunavu.
Grāmata ir arī nogurdinoši gara un neparocīga līdzi nēsāšanai (skaistais nosaukums slikti pārdzīvojis ceļošanu mugursomā un krietni pabalojis). Ja kādas dažas ainas tiktu izmestas Vieda vīra bailes, manuprāt, daudz neciestu, vien iegūtu.
3/5. Taču, ja lasīts Vēja vārds, tad jau droši vien nekas neatturēs lasīt arī tā turpinājumus.