Bībeles autori uzskatīja, ka jautājums par Visuma uzbūvi nav būtisks – pēcnācējiem par laimi. Formulējumu miglainība palīdzēja kristietībai tūkstošiem gadu izvairīties no zinātnes āķīgajiem jautājumiem. Vai Zemei ir lodes forma? Bībele taču neapgalvo, ka nav.

...Sātans ir anti-dievs ar āža kājām.

Sātans mūsdienu izpratnē ir sajaukums no vairākiem, dažādiem negatīviem Bībeles personāžiem.

„Diavolus” – ir grieķu tulkojums vārdam „satan”, kas ivrītā nozīmē „apvainotājs” jeb „oponents”. Vecajā Derībā šis vārds daudzas reizes tiek lietots šādā nozīmē, taču visbiežāk attiecībā pret cilvēkiem. Ījaba grāmatā Dievs strīdas ar kādu eņģeli, ko nosauc par „sātanu”, taču arī tas nav ragains superļaundaris, bet vienkāršs „oponents strīdā”, nepavisam ne naidīgs Dievam. Tāpat kā kritušais eņģelis Lucifers ir pazīstams tikai no dusmīgām pasāžām Tīras un Babilonas virzienā, ar kurām Bībeles autori pareģo to krišanu. Sātans pats personīgi parādās evaņģēlijos, taču arī tur viņš drīzāk ir kārdinātājs, kas pārbauda Kristus gribasspēku, nevis „dievs ar mīnusa zīmi”. Sarkanu ādu un ragus sātanam acīmredzot, ir dāvājis Zvērs no Atklāsmes grāmatas. Pārējais, ieskaitot dvēseļu pirkšanu un kājas kā satīram, ir folkloras fantāzijas.

Starp citu, Ēdenes dārza čūska, saskaņā ar Radīšanas grāmatu, ir vienkārši viltīgs dzīvnieks. Tikai vēlāk svēto rakstu tulkotāji izdomāja intriģējošo ideju, ka par Čūsku varēja izlikties kristietības galvenais ļaundaris.

...eņģeļi ir cilvēki ar spārniem.

Šie tēli ir mākslinieku un skulptoru fantāzija. Bībelē Dieva palīgi ir attēloti daudz sirreālistiskāk. Serafimi, kas parādās Jesajas grāmatā, patiešām ir ar spārniem – veseliem sešiem, ar diviem no tiem katrs eņģelis slēpj savu seju, lai neapdedzinātu citus ar savu spīdumu. Heruvīmiem (tajā skaitā arī Luciferam) ir četras sejas – lauvas, vērša, ērgļa un cilvēka – to ķermeņi ir kaut kas vidējs starp šiem dzīvniekiem, bet acis viņiem atrodas uz spārniem. Bet ofanīmi no Ecēhiēla grāmatas vispār izskatījās kā riteņi riteņos, kam pa visu malu atradās acis.

Žēl, ka masu kultūrā ieviesās garlaicīgie amoriņi. Reālā Bībele ir gatavs materiāls del Toro filmai!

...elle ir moku vieta ar katliem un dakšām.

Par elli un vispār aizkapa dzīvi Vecā Derība runā ļoti maz. Senie jūdeji pēc nāves nokļuva „šeol”, ēnu valstībā, kas bija ļoti līdzīga grieķu Aīda valstībai. No dzīves laikā iegūtās „karmas” viņu pēcnāves eksistēšana nebija atkarīga. Saskaņā ar Jauno Derību, Kristus upura jēga bija tieši dāvāt cilvēkiem aizkapa dzīvi Paradīzē, dabiski – tikai taisnajiem. Grēcinieki devās uz „ugunīgo pazemi” – dvēseles bojā eju. Īstenībā „ugunīgā pazeme” Gejenna (ebreju – Ge Hinnom) ir ieleja Jeruzālemes tuvumā, kas tika uzskatīta par netīru vietu (it kā senos laikos tur notikusi upurēšana Baalam) un šis nosaukums ir ticis lietots kā metafora. Agrīnie kristieši, kas traktēja Kristus vārdus, nolēma saprast ar Gejennu antiparadīzi, kurp pēc nāves dodas necienīgie.

Kas attiecas uz velniem ar dakšām un citiem populāriem tēliem, tad par to esamību mēs varam būt pateicīgi folklorai. Un vēl Dantem, kas izdomāja deviņus elles lokus, sašķiroja pa tiem grēciniekus un viņu sodīšanas paņēmienus. „Dievišķās komēdijas” autora fantāzijas nereti tiek uztvertas kā reālas Bībeles mācības.

...Ādamam un Ievai bija tikai dēli.

Runājot par to, nereti dodas jautājums: „Kā tad no Kaina un mirušā Ābela radās cilvēce?” Taču Radīšanas grāmatas autori nevarēja atstāt šādus sižetiskus caurumus. Ādamam un Ievai bija gan dēli, gan meitas, Bībelē to precīzs skaits nav minēts. Vārdā ir nosaukts tikai trešais dēls Sifs, Noasa priekštecis, no kura, pēc Bībeles mīta arī ir cēlušies mūsdienu cilvēki. Vienkārši, ar Sifu un citiem bērniem nekas interesants neatgadījās.

...Sodomu un Gomoru sodīja par homoseksuālismu.

Patiesībā, pēc Radīšanas grāmatas Sodoma un Gomora sodu saņēma par savu ļaundarību kopumu, par ko upuri sūdzējās Dievam. Par pēdējo pilienu kļuva Sodomas iedzīvotāju mēģinājums uzbrukt eņģeļiem (cilvēku izskatā), kas ciemojās taisnā Lota mājās. Tas ir, par „sodomiju” būtu jāsauc nevis viendzimuma sekss, bet gan viesmīlības likuma pārkāpšana.

...Mozus bija ar ragiem.

Šie jocīgie maldi bija izplatīti Renesanses laikā: Vecās derības pravieti attēloja ar ragiem kā satīram. Lielais Mikelandžello izveidoja Mozus ragaino statuju Vatikānam. Bet konspirologi veidoja teorijas, ka Mozus esot bijis no ragainu cilvēku sugas un ka viņa prototips esot Pāns.

Īstenībā, kā rakstīts Izceļošanas grāmatā, pēc tikšanās ar Dievu Sinaja kalnā Mozus seja izstaroja spīdumu. Vulgātas, Bībeles latīņu valodas versijas tulkotājs noturēja vārdu „karan” – „starot” par vārdu „keren” – „rags”. Pat zinot par kļūdu, mākslinieki nereti tradīcijas dēļ turpina attēlot Mozu ar diviem stariem, kas iznāk no pieres kā ragi.

Citi maldi ir tādi, ka Mozus nebūt nebija tāds mierīgs pravietis kā Jēzus. Vecā Derībā teikts, ka viņš pats savām rokām ir nogalinājis ēģiptiešu uzraugu, bet, kļuvis par ebreju vadoni, bieži veda viņus iekarošanas karos pret citām tautām. Tā kā Ridlija Skota jaunā filma „Izceļošana: valdnieki un dievi” nemaz nepārspīlē, attēlojot Mozu par valdnieku-karotāju.

...Noass izglāba katru lopiņu pa pārim.

Noass bija piesardzīgāks, viņš ņēma pa septiņiem dzīvniekiem no katras sugas, izņemot tos, ko jūdeji uzskatīja par „netīriem”, piemēram, cūkas. Nešķīstos viņš patiešām glāba tikai pa diviem eksemplāriem no katras sugas. Kāpēc par to aizmirsa, nav jāprasa, kristīgā ticībā nav netīru dzīvnieku idejas. Bet krievu valodā „katru dzīvnieku pa pārim” vēl arī ir pantmērā.

...Jēzus piedzima 25. decembrī.

Nevienā no evaņģēlijiem nav teikts ne vārda par to, kādā dienā Kristus ir dzimis.

Svētki ziemas vidū, kas tagad tiek svinēti kā Kristus Piedzimšanas diena, eksistēja Eiropā pirms kristietības izplatīšanās un tos sauca par Jolu vai Julu. Kristus godināšanas svētkus vienkārši noteica šajos svētkos.

Starp citu, gudro, kas atnesa dāvanas Kristus bērniņam, bija... nezināms skaits. Versija par trīs ķēniņiem dzima tāpēc, ka dāvanās tika dotas trīs lietas: zelts, smaržīgi sveķi un mirres.

...Marija Magdalēna bija staigule.

Magdalēnas profesija evaņģēlijos netiek minēta. Zināms tikai tas, ka Jēzus izdzina no viņas ļaunos garus, pēc tam Marija kļuva par viņa mācekli un pavadoni. Evanģēliju citā vietā ir stāsts par staiguli, kuru pūlis gribēja nomētāt ar akmeņiem. Jēzus apturēja pūli, liekot viņiem padomāt par filozofisku dilemmu: „Lai akmeni pirmais met tas, kurš pats bez grēka”. Pēc šiem vārdiem staigule tūlīt pat labojās un turpmāk sāka dzīvot kārtīgi. Tikai VI gadsimtā pāvests Grigorijs I noteica, ka runa abās leģendās ir par vienu un to pašu sievieti. Par kanonisku šo versiju uzskata tikai katoļi.

...Jēzus nesa savu krustu viens pats.

Kristus tēls, kas velk uz soda vietu savu krustu, ir kļuvis tik kanonisks, ka pat pārvērties par parunu („nest savu krustu”). Jo neparastāk, ka trīsos no četriem evanģēlijiem šī epizode tiek attēlota pilnīgi citādi: krustu uz soda vietu nes strādnieks Simons Kirēnietis. Tikai evaņģēlists Jānis uzstāj, ka krustu uz soda vietu ir nesis Jēzus pats. Baznīcas tradīcija Bībeles autoru strīdu atrisina tā: sākumā Krustu nesa pats Kristus, bet Simonu pasauca palīgā, kad Kristus zaudēja spēkus.

Grāmata vai grāmatas.

Tie, kas domā, ka Bībele ir viena grāmata, maldās. Īstenībā tas drīzāk ir grāmatu cikls. Gan Vecā, gan Jaunā Derība sastāv no daudzu un dažādu autoru grāmatām, kas dažreiz ir dzīvojuši pat tūkstoš gadu attālumā viens no otra. Starp citu, vēl viens malds: kristieši nerunā, ka Bībeli ir sarakstījis pats Dievs. Viņi uzskata, ka Dievs ir devis viņiem iedvesmu.

Garīdznieki pārraksta Bībeli.

Konspirologu un vēstures marginālu iemīļots temats ir tāds, ka Bībeles teksts sākumā ir bijis pavisam citāds, taču viltīgie garīdznieki ir to noslēpuši. Bet tagadējā Bībele esot daudzreiz izmainīta un to izdarījuši ļaundari no Vatikāna.

Īstenībā, vissenākie no Evanģēliju rokrakstiem, kas saglabājušies, tiek datēti ar mūsu ēras II – III gadsimtu. Sarakstīti tie ir sengrieķu valodā – katrs, kas zina šo valodu, var pārbaudīt, kas tur ir rakstīts. Pati senākā Vecās Derības kopija (daļa no Nāves jūras tīstokļiem) vispār ir vecāka par kristietību par divsimt gadiem. Bībele nav raksts Vikipēdijā, ko var izlabot uzreiz visiem lasītājiem. Nevar pārrakstīt visas rokrakstu kopijas, kas simtiem gadu laikā ir izklīdušas pa visu Eiropu un Āziju, un ko ir lasījuši tūkstošiem cilvēku. Katrs, kas būtu viltojis svētos rakstus, būtu veco grāmatu īpašnieku pieķerts un padarīts par ķeceri. Viduslaikos sadedzināja arī par mazākiem pārkāpumiem. Tā kā „slepenas, īstas Bībeles” neeksistē, lai kā par to arī nesapņotu Denam Braunam līdzīgi autori.