Reliģija parādījās vēl pirmatnējiem cilvēkiem. Un kā tikai viņi sāka kā nebūt noteikt un saukt savus dievus, tā uzreiz arī sajuta centienus padarīt viņu veidolus saskatāmus. Tas ir izskaidrojams, jo ir taču sarežģīti komunicēt ar neredzamu. Daudz vienkāršāk lūgt aizsardzību, pateikties par palīdzību vai nest veltes, ja to dari kā materiāla priekšā. Tā parādījās elki, bluķi un tēli. Zinātnieki pieļauj, ka tas notika neolīta laikmetā, tas ir apmēram VIII-VI tūkstošgadēs pirms mūsu ēras. Elkus veidoja no koka vai akmens. Paši senākie, no koka, saprotamu iemeslu dēļ praktiski nav saglabājušies līdz mūsdienām, bet lūk akmens elki atrasti daži. Viens no tiem – noslēpumainais Kernosovskas elks.

Atradums silonas bedrē

Kernosovskas elku atrada nejauši 1973.gada augustā. Pieci padomju skolnieki no Kernosovskas ciema Dņepropetrovskas apgabala Novomoskovskas rajona (tagad tā ir Ukrainas teritorija) vizinājās ar velosipēdiem. Ciemata nomalē Toļa Bezima, Saša Bugajs, Saša Gorbatoks, Saša Gruzdjs un Saša Keibals apstājās pie nesen izraktas skāpbarības bedres. Tur viņi pievērsa uzmanību blakus gulošam akmenim. Redzams, viņu izvilka no zemes, kad raka bedri. Puikas izlēma notīrīt no tā netīrumus un atklāja zem zemes un mālu slāņa zīmējumus.

Var likties dīvaini, ka skolnieki uzreiz padomāja par sava atraduma arheoloģisko vērtību. Bet viņi dzīvoja tādā vietā, kurā diezgan bieži atrada tā saucamās “akmens sievas” – polovciešu akmens skulptūras, kuras attiecināmas uz IX-XII gadsimtiem. Var būt, puikas par bija bijuši Dņepropetrovskas vēstures muzejā, kur savākta liela polovciešu pieminekļu kolekcija, un redzēja tos savām acīm. Patiesībā, par vienu no tādām “akmens sievām” viņi arī noturēja atrasto elku. Par savu atradumu puikas paziņoja Kijevas arheoloģijas institūtam. Taču zinātnieki neatbildēja skolniekiem – acīmredzot, vēstule pazuda daudz svarīgāku sūtījumu vidū.  Tad tika nosūtīta vēstule uz Dņepropetrovskas vēstures muzeju. Un muzejnieki atsaucās.

Kad muzeja arheoloģe Ludmila Krilova atbrauca uz Kernosovku un ieraudzīja elku, viņa bija sajūsmā. Uzreiz kļuva skaidrs, ka tas nav vienkārši kārtējā “akmens sieviete”, bet kaut kas daudz interesantāks. Radās jautājums – kā šo jaunieguto brīnumu nogādāt muzejā? Elks kaut arī nebija milzīgs, līdzīgs tamlīdzīgiem Eiropas megalītiem, taču svēra 238,5 kilogramus. Iekraujot to transportā tika nolemts izmantot pa rokai esošos palīglīdzekļus. Ak vai, rezultāta izkalumu nopietni pabojāja – labajā pusē palicis dziļš iespiedums.

Kad atradumu nogādāja muzeja un kā nākas izpētīja, zinātnieki noelsās. Viņu priekšā bija piemineklis, radīts neeolīta laikmetā (periodā, kad cilvēki pakāpeniski pārgāja no primitīviem akmens rīkiem uz varu un bronzu), apmēram III tūkstošgadē pirms mūsu ēras.

Cilvēks ar asti

Elks izgatavots no pelēka smilšakmens bluķa un atveido simbolisku vīrieša figūru 1,2 metru aukstumā. Faktiski tā ir taisnstūra stēla ar šķautnēm platumā 36 un 24 centimetri. Virspusē ir neliels izvirzījum – it kā galva, ierauta plecos. Elka seja plakana, acis dziļi ierautas, skatiens ass, caurubjošs. Deguns neliels, mute cieši sakniebta, ūsas ar galiņiem nolaistas lejup. Galvas malās ir nelielas, nedaudz uz augšu saspicētas ausis ar padziļinājumiem centrā. Elka rokas skaidri iezīmētas – viņš tās vai nu piespiež pie krūšu labās puses, vai arī grib pielikt pie sejas. Aizmugurē tāpat labi iezīmētas pēdas – acīmredzot, elks attēlots nometies uz ceļiem lūgšanā. Bet nedaudz zemāk redzama... aste.

Visas stēlas šķautnes klātas ar ornamentiem un zīmējumiem. Ornamenti – trijstūru un zigzagveidīgu līniju rindas – raksturīgi jamas arheoloģiskajai kultūrai, kura bija izplatīta teritorijā no Dienvidu Pieurāliem līdz Dņestrai IV-III gadu tūkstošos pirms mūsu ēras. Vispār, līdz tam tie bija sastopami tikai uz keramikas, tā ka elks – unikāls atradums.

Zīmējumi ir vēl interesantāki! To vidū sastopami kā atsevišķi attēlojumi, tā arī veselas kompozīcijas. Figūru vidū var pārliecināti atšķirt ieročus – loku ar bultām, vāli, kā arī darba instrumentus – kapli, cirvi, liešanas formu un karoti metāla liešanai. Sastopami dažādu dzīvnieku attēli – vēršu, zirgu, suņu, cūku. Ir arī ainas, kurās dzīvnieki ir kaut kāda sižeta daļa. Tā, stēlas centrā uzzīmēts cilvēks ar asti, kurš izseko divus dzīvniekus. Sānu šķautnē atainos skats, kur tas pats vīrietis ar asti (vai ko tai līdzīgu) stājas dzimumsakaros ar sievieti.

Rūpīgi izpētot visus zīmējumus, zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka tās, visiespējamāk, ir ainas no mītiem, kuri veltīri pasaules radīšanas un apgūšanas laikiem. Virkne pētnieku izteica versiju, ka daļa attēlu uz elka sasaucas ar mītu sižetiem no senindiešu literatūras pieminekļa Rigvēdas – viena no četriem tekstiem, kuri kopā sastāda slavenās Vēdas. Protams, uz Kernosovskas elka radīšanas brīdi šie sižeti vēl nebija noformēti stabilā mitoloģiskā sistēmā. Drīzāk, tie ir pirmsākumi tiem pašiem stāstiem, kuri vēlāk – jau II tūkstošgades pirms mūsu ēras vidū – tiks savākti kopā un noformēti Vēdās.

No Indras līdz Velesam

Daudz šķēpu tika salauzts zinātniskajā sabiedrībā mēģinājumos noskaidrot, kas tad ir šis dievs? Tomēr nekādas vispāratzītas teorijas nav joprojām. Vairums pētnieku atrada kopsaucēju tajā, ka Kernosovskas elks atveido kādu nebūt dievību kopīgajā indoeiropiešu panteonā.

Par cik elks tika radīts III tūkstošgadē pirms mūsu ēras, kad indoeiropiešiem vēl nebija savas rakstības, viņa vārdu mēs nezinām. Iespējams, neuzzināsim nekad. Taču, salīdzinot dievus no dažādiem indoeiropiešu panteoniem, var mēģināt noteikt kaut aptuvenu Kernosovskas elka “saimnieka” funkciju.

Vadoties no tā, kādi atribūti uz tā atainoti, daži zinātnieki uzskata, ka akmens elks – tas ir pasaules radītājs, dzīvības un labklājības devējs. Atsevišķi pētnieki pat ir gatavi iet tālāk un identificēt to ar induistu Indru. Jo taču uz akmens virsmas sastopams vērša atainojums. Bet ar līdzību ar vērsi, niknu un stipru, visbiežāk saistīts tieši karotāju-kšatiru dievs Indra.

Citi pētnieki elkā redz senslāvu Velesu. Bet obligātā atribūta – ragu – neesamība tiek izskaidrota ar to, ka tos nolauza vēlāk. Tie visi ir visai strīdīgi pieļāvumi, iespējams, ne pēdējie.

Bez atšifrētiem atainojumiem, elka ķermenis glabā arī daudz nesaprotamu zīmējumu, kuru jēgu un nozīmi joprojām nav atminējuši. Kāds nebūt tajos redz noslēpumainas zīmes un maģiskus simbolus, kāds nebūt – mums nezināmu mītu sižetus. Ja šo sižetu patiesā nozīme tiks atklāta, mēs vairāk uzzināsim gan par pašu noslēpumaināko seno elku, gan arī par tautu, kura to pielūdza pirms 5 tūkstošiem gadu.

Ar Kernosovskas elka izpēti nodarbojās zinatnieki no visas pasaules. Un arī nespeciālistiem atradums izraisīja un izraisa lielu interesi. Kaut arī iesākumā par tā eksistenci zināja tikai zinātnieki. Bet plašai publikai dīvainais akmens bluķis neizraisīja vētrainas emocijas. Kaut arī no cilvēku acīm to neviens slēpt nemēģināja. Pēc arheologu apskates atradumu parādīja Kijevā republikas Tautsaimniecības izstādē. Taču tur tas furoru neizraisīja. Pēc tam elku veda uz Maskavu, uz A.S.Puškina vārdā nosaukto Tēlotājmākslas muzeju. Tad tue arī sākās tā pasaules slava. Maskavas muzejnieki sapņoja atstāt eksponātu galvaspilsētā uz visiem laikiem, taču to alka dabūt arī citas pilsētas.

Trīs mēnešus Kernosovskas elka pavadīja Ermitāžas zālēs. Tam piešķīra atsevišķu zāli un īpašu apgaismojumu, kurš “atdzīvināja” mirušo akmens seju, un uz tā parādījās dažādas izteiksmes. Aculiecinieki stāstīja, ka mirkļiem seja bija koncentrēta, bet mirkļiem – vienaldzīga vai sasprigta. Bez tam, Kernosovskas elks pabija Itālijā un citās valstīs. Taču beigu beigās atgriezās uz Dņepras krastiem, kur atrodas arī tagad.