Bet Evelīna nemaz neklausījās Maijā. Viņai bija gluži vienalga vai tas džekiņš bija foršs, vai nē, jo viņai bija pašai savs puisis. Tikai... šodien viņas puiša šeit nebija, tāpēc Evelīna slinki pagrieza galvu uz to pusi, kur norādīja Maijas sasvīdušais pirksts. Pa durvīm tiešām nupat bija ienācis visai interesants radījums, kurš manāmi izcēlās uz pārējo fona, jo viņa apģērbs bija diezgan neparasts - tas zināmā mērā izskatījās pēc uzvalka, tikai tumšiem, dienvidnieciskiem rakstiem izrakstītā žakete bija tik gara, ka gandrīz aizskāra grīdu. Puisim ejot, no mēteļveidīgās žaketes vaļējās priekšas bija redzami ādas zābaki, kas sniedzās līdz celim - pēc Evelīnas domām tādi laikam bija jātniekiem. Melns... Viss viņš bija melns. Arī garo, melno matu ieskautā, izteiksmīgā seja likās tumša, bet ļoti skaista. Viņa kustībās un apģērbā bija kaut kas aristokrātisks. Kaut kas tāds, kas spēja aizskart līdz pašiem domu dziļumiem un izraisīt vieglas tirpas mugurā.
Evelīna aizgriezās un palūkojās uz Maiju, kuras duļķaini zilo acu skatiens alkohola ietekmē acīmredzami pauda neko. Maija ieķiķinājās, skatoties uz puisi, un Evelīna sakopoja pēdējos spēkus lai paprasītu:
- Kas tad nu?
- Da nē jau, nekas - Maijas trulais skatiens joprojām kavējās pie puiša - Laikam man pietiek dzert. Aj... es ej' dejot!
Un prom viņa bija. Evelīna sev ielēja, mierinot sevi ar domu, ka viņa jūtas vismaz daļēji laimīga, jo nekas jau viņai šeit pie galdiņa nekaitēja. Patukšojusi savu glāzi, viņa nolēma vēlreiz palūkoties pār plecu, lai ieraudzītu tumšo puisi, bet viņas skatiens sastapās ar tumšu drēbi, kurai bija ļoti smalka faktūra. Mirkli viņa blenza apjukumā, bet tad pacēla skatienu nedaudz augšup, lai saprastu, ka tumšā drēbe bija apģērba gabals, kas bija mugurā tumšajam puisim, kurš tagad stāvēja viņai tieši aiz muguras un smaidīja.
- Nāksi dejot? - Puisis pieklājīgi pasniedza roku un nedaudz paklanījās, paliekot noliecies un izstiepis roku Evelīnas virzienā.
- Nu ja vēl būtu kāda lēnā deja... - Evelīna ierunājās, nepazīstot savu balsi. Tajā pašā brīdī sāka skanēt lēnāka mūzika un puisis saņēma viņas roku. Evelīnai nekas cits neatlika, kā vien sekot puisim uz zāles vidu, viņa pat izjuta dīvainu paklausību, jo puiša roka viņu turēja cieši, bet maigi. Viņi sāka dejot un, pati nemaz nezinot kāpēc, Evelīna pieglaudās viņam ciešāk un nolika savu galvu viņam uz krūtīm, iedomājoties, cik viņš ir garš. Evelīna pati bija ļoti gara un slaida meitene, bet šim puisim viņa sniedzās tikai līdz zodam. Viņš patiesi bija liels... Un dejoja viņš vienkārši perfekti... Lēnā mīcīšanās uz vietas pamazām pārtapa par noteiktiem soļiem, noteiktiem pagriezieniem un pozām. Viss notika pavisam dabiski un Evelīna sāk saprast, ka viņa ar tumsnējo puisi dejo kādu pavisam sarežģītu deju, kuras nosaukumu viņa laikam nemaz nezināja. Evelīna nemaz nepamanīja, ka mūzika bija kļuvusi ātrāka un viņas izpildītie deju soļi - sarežģītāki. Drīz viņa jau bija pavisam atmodusies no trulā reiboņa un izjuta īstu eiforiju, kad puisis viņu vadīja cauri zālei ātras mūzikas pavadījumā. Evelīna ievēroja, ka pārējie ir viņiem izbrīvējuši vietu un sastājušies aplī, visu mākslīgi sakrāsotās acis pievērstas tieši viņiem diviem... Tieši viņiem... jo viņi slīdēja pa grīdu nu jau vairs nemaz tai nepieskaroties, ik pa brīdim palūkojoties viens otram acīs, un ieraugot tur mazu dejotkāres liesmiņu. Sajūta....... Sajūta, kas pārspēj gandrīz visu. Gaisīgums un brīvība. Tāds vieglums, ka Evelīna gandrīz vai sāka smieties. Likās, ka kājas kustas pašas no sevis un nes viņu uz priekšu aizvien tālāk un tālāk sapnī, kas ir TIK brīnišķīgs...
Mūzika beidzās un deja apstājās. Aplausi... Evelīna kādu brīdi lūkojās puiša tumšajās acīs un smaidīja no laimes. Nekad neviens nebija ar viņu tā dejojis. Viņa nemaz nezināja, ka pati prata tā dejot. Tas bija noticis pats no sevis, gandrīz vai mistiski.
- Tu labi dejo - Puiša balsī bija mierīgums, kas robežojās ar tādu kā izsmieklu - Varbūt vēl kādu deju?
-... nu varbūt pēc brītiņa - Evelīna bija nedaudz aizelsusies. Viņa saprata, ka joprojām tur puiša roku un ir apķērusies viņam ap vidukli - Varbūt tu gribi kaut ko iedzert?
- Neatteikšos - Puisis pasmaidīja un viņi aizvirzījās cauri atkal blīvajam pūlim līdz galdiņiem, kur Evelīna lika lietā "Smirnoff" pudeli. Puisis saskandināja savu plastmasas glāzītes malu pret Evelīnās glāzīti tik cienīgi, it kā tās būtu bezmaz vai no kristāla, un ielēja sev rīklē glāzītes saturu. Viņa sejā nemainījās ne vaibsts, pat acis nesāka asarot.
- Kā tevi sauc? - Evelīna painteresējas
- Esterads Tissens Nimfadors Turziefs Godfrojs - Puisis atbildēja pavisam nopietni un pieklājīgi - Bet tevi laikam sauc Evelīna Kalniņa, vai ne?
- Nū... jā - Evelīna bija pilnīgi apmulsusi gan par puiša savādo un garo vārdu, gan par to, ka viņš zināja viņas vārdu - A kā tu zini?
- Ko tad? Tavu vārdu? - Viņš iesmējās, skatoties viņai acīs. Viņa seja bija ?oti smalka un skaista, tomēr Evelīnas acis piesaistīja viņa smaids, kas bija nedaudz savāds, jo neatsedza zobus
- Tāpēc, ka tā ir mana dziļākā būtība - zināt!
- Tu esi savāds - Evelīna konstatēja, atkal liekot lietā pudeli.
- Tiešām? - Esterads Tissens Nimfadors Turziefs Godfrojs uz mirkli kļuva sērīgs, bet tūdaļ, it kā viņam galvā būtu iešāvusies kāda milzu doma, atkal kļuva priecīgs un smaidošs - Var jau būt, ka es nedaudz atšķiros no jūsu paaudzes...
- Mūsu paaudzes? - Evelīnai joprojām rokā bija pudele, no kuras viņa turpināja pildīt glāzes - Tu tak esi pavisam manā vecumā, vai ta' nē?
- Es tāds patiešām izskatos? - Esterads iesmējās it kā Evelīna būtu viņam izteikusi komplimentu, un ar izteiktu grāciju iztukšoja glāzīti, ko Evelīna tūdaļ atkal pacentās piepildīt
- Tad jau laikam pārējie arī mani šeit uzskata par savu vienaudzi...
- Cik tad tev ir gadu? - Evelīna jautāja, jūtot, ka šņabis kāpj galvā un atgriežas trulais reibonis, tikai šoreiz vēl trulāks, nekā pirms dejas.
- Es vairs neatceros - Esterads iesmējās un iztukšoja glāzīti - Viss ir tik vecs un jauns reizē, tik nebeidzams un bezgalīgs, ka, lai saprastu jauno, vajag pamazām aizmirst veco, tāpēc es vienkārši neatceros cik man gadu.
- Nu tu laid... - Evelīna atkal jau pildīja abas glāzītes ar šņabi no iespaidīgās "Smirnoff" pudeles un, aizmirsusi par pieklājību, jautāja - Un kāpēc tev ir tik dīvains vārds?
- Dīvains? - Esterada sejai pārslīdēja viegla aizvainojuma ēna - Pati tu esi dīvaina! Jūs, cilvēki, esat tik dažādi un grūti saprotami... Kādu vārdu man iedeva, tāds nu man ir...
- Ak, nē taču, piedod... - Evelīna nožagojās un atkal ielēja jau nez pa kuru brīdi iztukšotajās glāzītēs - Es domāju, kāpēc tik garš...
- Vārds? - Esterads lēja rīklē glāzītes saturu.
- A kas tad? Protams, ka vārds - Evelīna juta, ka ir pilnīgi apdzērusies, bet tik un tā pasniedzās pēc pudeles, lai atkal ielietu.
- A vārds man ir garš tāpēc, ka tā man patīk - Esterads sacīja, sniedzoties pēc nupat piepildītās glāzītes - Un tāpēc, ka cilvēkiem vispār patīk ārišķības. Kaut kā jau man ir jāiekļaujas... Gan gari vārdi, gan garas žaketes... jā, jā, es zinu, nemaz neskaties tā, man pašam mana žakete nu ļooooti patīk, un es to nebūt neizmantoju, lai speciāli sev pievērstu uzmanību, bet tā nu vienkārši sanāk, ka lielākā daļa cilvēku ir iegrimusi vienkāršībā un apsmej katru, kurš savai ārišķībai ļauj iznākt uz āru...
- Jā... - Evelīna truli noteica, saprotot, ka šņabja laikam jau būs diezgan. Tomēr Esteradam tā nelikās viss, jo, kad nesekoja jauna Evelīnas kustība, glāzīšu piepildīšanas sakarā, viņš ?ērās pie pudeles un ar slaidu kustību piepildīja abas glāzītes pats. Evelīnai roka pastiepās pēc šņabja, kaut gan galvā valdīja visādu domu jūklis, pār kurām valdīja galvenokārt viena doma - pēc kuras glāzītes būs jāvemj.
- Tev nav labi? - Esterads apvaicājās un paņēma starp pirkstiem Evelīnas zodu, it kā turētu kādu dārgakmeni, un ieskatījās viņai acīs - Ak, jā... šitā dzira... hm... nu jā... Nav jau nemaz tik traki...

Evelīna lūkojās viņa acīs, kas bija tumšas kā divi stiklaini, spīdīgi un noslēpumaini dārgakmeņi un pēkšņi pār viņas ķermeni pārskrēja vēsas tirpas, kas pilnīgi izvēdināja no galvas trulo reibumu. Vēsumā bija jūtams kaut kas sens, bezmaz vai vēsturisks un neizprotami biedējošs un Evelīna apjauta, ka galvā uz brīdi bija iešāvusies doma, ka viņas priekšā sēž kāds relikts, kāds, kurš ir pieredzējis visu pagātni un zina visu par visu. Kāds, kura prāts viņai saistījās ar milzīgām bibliotēkām, kur nebeidzamos plauktos aizmirstas un apputekļojušās guļ neskaitāmas grāmatas... It kā caur viņa pieskārienu varētu ieiet viņa atmiņās un domās... It kā caur pieskārienu šī doma atrada ceļu uz Evelīnas prātu. Pagātnes elpa... Un aukstums viņa pieskārienā...
- Tu esi vampīrs? - Evelīna pārbijās izdzirdot savu drošo balsi.
- Tu tici vampīriem? - Esterads painteresējās.

- Es pirmā pajautāju - Evelīna aizrādoši iesmējās it kā aizbildinādamās, ka viņas jautājums ir tikai tāds jociņš.
- Hm... Nē, es neesmu vampīrs - Esterads sacīja un it kā nevērīgi iebāza mutē mazu speķa pīrādziņu.
- Kas tad tu esi? - Evelīna jautāja jau mazliet drošāk.
- Tagad tev jāatbild - vai tu tici vampīriem - Esterads iesmējās it kā izlīdzinot rezultātu vārdu kaujā.
- Neticu, kopš tu pateici, ka tāds neesi - Evelīna lūkojās viņa tumšajās acīs un smaidīja
- Bet kā tu to izdarīji, nu, kā tu man to reiboni izdabūji no galvas?
- Tu tiešām gribi zināt? - Esterads smīnēja.
- Es pirmā pajautāju - Evelīna atkal aizrādīja.
- Bet ja jau es atbildēšu, tad no mana jautājuma vairs nebūs nekādas jēgas - Esterada balsī bija knapi jūtams izsmiekls - Un ja tu uzzināsi kā es to izdarīju, vai tad no tā kaut kas mainīsies? Pati jau tu tā nevarēsi izdarīt.
- Bet tik un tā - Evelīna lūkojās tumšajās, stiklainajās acīs, nespēdama izšķirt kur robežojas zīlīte ar varavīksneni, jo abas bija ļoti tumšas - Vai tad tas tevi apgrūtinās - pateikt?
- Ko tu no manis gribi? - Esterads ierunājās, it kā nekā nemaz nebūtu dzirdējis no tā, ko Evelīna nupat sacīja.
- Es? - Evelīnas acis iepletās - Tu jau atnāci pie manis, tātad tu kaut ko varētu gribēt. Kāpēc lai es no tevis kaut ko gribētu?
- Varbūt tu gribi, lai es ieleju šņabi? - Viņš iejautājās.
- Nu to varētu... - Evelīna lūkojās kā viņš piepilda glāzītes ar veiklību un grāciju katrā viņa kustībā - Priekā...
- Ja es šādi varu remdēt tavas zināšanu slāpes - Esterads atkal pildīja glāzes - Tad es varu tev pateikt, ka es spēju būt viss kas, arī vampīrs, ja tu tā vēlies, bet savā dziļākajā būtībā es neesmu nekas, jo patiesībā manis nemaz nav. Vismaz jūs, cilvēki tā domājat... un dēļ jūsu neticības es esmu spiests šeit šovakar būt. Man vispār ir jāpastāv dēļ jūsu neticības, ja tā var izteikties. Diezgan paradoksāli, vai ne?
- Zināms paradokss ir vērojams, tas tiesa - Evelīnu bija pārņēmis jautrs noskaņojums, jo, lai arī cik dīvains šis puisis bija, viņš nelikās bīstams. Un viņai nāca smiekli par to, ka Esterada sabiedrība bija viņā atmodinājusi daiļrunību - Bet ir tikai viens sīkums, ko mana dziļākā esība vēlētos zināt, lai varētu šo neaprakstāmi paradoksālo paradoksu izprast pilnībā.
- Un tas ir...? - Esterads nelikās pamanām viņas sarkasmu.
- Tas ir - kas tu īsti esi, ja tevis vispār nav? - Evelīna iemēja viņam acīs un iztukšoja savu glāzi ar strauju kustību.
- To es nevaru pateikt, vismaz nevienā valodā, ko tu zini - Esterads iesmējās, apturot glāzi pusceļā uz lūpām - Visi jūs te runājat briesmīgi neizteiksmīgās valodās, kurās pat nepietiek izteiksmes līdzekļu, lai pietiekami īsi aprakstītu manu esības principu. Bet nu... varētu teikt, ka es esmu, lai zinātu. Es esmu, lai pastāvētu un zinātu, bet tā kā tikai retais par mani vai manu, tā teikt, sugu ir dzirdējis, tad manai esībai patiesībā nav nekādas jēgas. Un tai ne tikai nav jēgas, bet tai arī nav attaisnojuma, tāpēc mēs pēdējā laikā, nu, apmēram kādos... pēdējos piecsimt gados, esam kļuvuši nekaunīgāki un sākuši paši meklēt to ko mums vajag, negaidot, kamēr jūs, kas mums vairs netic, izsauks mūs vai prasīs mūsu pakalpojumus...
- Kādus pakalpojumus? - Evelīnai bija dīvaina sajūta, jo nekad viņa vēl nebija satikusi kādu, kurš teiktu "jūs, cilvēki" it kā sevi nepieskaitot pie cilvēku rases. Pie tam vēl nepieskaitot sevi pie cilvēkiem jau "kādus pēdējos piecsimt gadus"...
- Nu, piemēram, es varu izpildīt tavas vēlēšanās - Esterads beidzot ielēja savas glāzītes saturu rīklē.
- Izpildīt vēlēšanās? - Evelīna sacēla uzacis - Neticu!
- Vēlies kaut ko, redzēsim... - Esterads smīnēja un izlēja glāzītēs pēdējos šņabja pilienus, kas atradās pudelē. Evelīna ar šausmām ievēroja, ka viņi abi bija izdzēruši divus litrus šņabja un nemaz nejutās piedzērušies. Gan viņa, gan, pēc visa spriežot, arī Esterads bija pilnīgi skaidrā. Izpildīt vēlēšanās... Evelīna domāja, ko gan varētu vēlēties, jo viņai nebija pārliecības, ka Esterads ir tik mistisks radījums, ka spēs viņai noorganizēt mašīnu vai māju Karību salās, ko parasti vēlējās lielākā daļa cilvēku, noķēruši nenoķeramo zelta zivtiņu, kas, pēc Evelīnas domām, tāds nesastopamais melnais vienradzis vien bija.
- Es vēlos vēl vienu pudeli šņabja - Evelīna nodeklamēja. Esterads viegli paklanījās, piecēlās un aizgāja pie blakus galdiņa, pie kura neviens šobrīd nesēdēja. Uz blakus galdiņa stāvēja pudele šņabja, ko Esterads paņēma un atnesa Evelīnai.
- Šeku būs - Viņš smaidīdams nolika pilnu "Stolichnaya" pudeli uz galda, Evelīnai deguna priekšā.
- Tu krāpies - Evelīna konstatēja, pēc neilgas blenšanas uz šņabja pudeli - Tu to vienkārši nospēri no blakus galda. Un tas nemaz nav tāds šņabis kādu es gribēju...
- Nu un? - Esterads paraustīja plecus un sāka taisīt pudeli vaļā - Tu vēlējies šņabja pudeli. Te nu tā ir... Tu nepateici kādu šņabi tu vēlies.
- Nu, bet ne jau tas ir galvenais - Evelīna satvēra ar "Stolichnaya" piepildīto glāzīti - Ja kāds saka, ka viņš var izpildīt vēlēšanos, tad viņam to vajadzētu darīt ar kaut kādu, nu... nezinu... efektu.
- Kāpēc gan? - Esterads nopietni jautāja, atkal lejot glāzītēs šņabi - Efekts nav galvenais. Galvenais ir izpildīt prasīto vārds vārdā.
- Nu labi... - Evelīna izaicinoši skatījās viņam acīs - Bet vai tu vari šo šņabi tagad pārvērst par sulu?
- Varu - Esterads palocīja galvu. Evelīna lūkojās uz pudeli, lai spētu saskatīt brīdi, kad caurspīdīgais šņabis pārvērtīsies sulā. Nekas nenotika.
- Es jau zināju, ka tu krāpies - Evelīna sarūgtināta teica.
- Ko? - Esterads eleganti stūķēja mutē kliņģera gabalu.
- Šņabis vēl joprojām ir tikai šņabis, nevis sula - Evelīna ar roku nožestikulēja uz pudeles pusi.
- Protams, jo tu jau man nekā neliki noprast, ka tu to vēlies - Esterads pasmīkņāja - Tu man tikai jautāji vai es varu...
- Argh! - Evelīna teatrāli pacēla acis pret griestiem - Tādā gadījumā es vēlos, lai šņabis, kas ir šajā pudelē, pārtop par apelsīnu sulu.
- Tava vēlēšanās ir izpildīta - Esterads ar nevērīgu žestu norādīja uz pudeli, kurā tagad atradās oranžs šķidrums. Šī pārmaiņa bija paslīdējusi gar Evelīnas acīm nepamanīta. Viņas acis iepletās un viņa sagrāba pudeli. Tās saturs tagad tiešām bija oranžs un ļoti atgādināja apelsīnu sulu gan pēc izskata, gan, kā viņa drudžaini pārliecinājās, to iedzerot, arī pēc garšas.
- Kā tu to izdarīji? - Evelīna saķēra Esteradu aiz piedurknes.
- Es jau pirmīt teicu, ka tev šī informācija neko nedos - Esterads iesmējās - Jo tu to tāpat nevarēsi atkārtot un paveikt pati.
- Nu vai tad tev gabals nokritīs, ja tu pastāstīsi? - Evelīna raustīja viņu aiz piedurknes, otrā rokā joprojām turot pudeli ar sulu.
-- Khm... nu labi - Esterads piekrita - Es to varu izdarīt gluži tāpat kā tu vari izdarīt jebko, ko tu vari jeb spēj izdarīt, nu gluži kā iet, stāvēt, kaut ko paņemt, elpot... Man tas ir tieši tāpat, es tavai vēlmei lieku piepildīties ar to pašu gribasspēku, ar kuru es gribu pakustināt kāju, kad tā notirpst, vai pacelt glāzīti pie mutes, kad gribu izdzert to, kas tur ir iekšā. Saproti?
- Saprotu, jā... - Evelīna sajuta sevī augošo nemieru un viņu pārņēma tāda kā neomulības sajūta, jo viņa nebija pārliecināta, ka Esterada atbilde uz nākamo jautājumu viņai patiks - Bet kāpēc tu man ?auj vēlēties? Kā man par to būs jāatlīdzina?
- Jāatlīdzina? - Esterads ieskatījās viņai sejā - Nū... tu jau zini, ak, laikam jau nezini gan... hmm, katrā ziņā ir tā, ka pēc cilvēka nāves no viņa apkārtējā telpā iziet jeb izdalās noteikts daudzums "sarežģītas" enerģijas, ko jūs saucat par dvēseli. Tad nu, lūk... es un mana... ē... suga pārtiek no šīs enerģijas. Ha... varētu teikt - mēs ēdam jūsu dvēseles un no tā dzīvojam. Un te varētu būt atbilde uz tavu jautājumu - es tev ļauju vēlēties tāpēc, lai varētu apēst tavu dvēseli, kad tev tā vairs nebūs vajadzīga.
- Ak šitā - Evelīnu bija pārņēmušas nelielas bailes - Un cik daudz drīkst vēlēties?
- Tu noteikti no manis gaidi kādu skaitli, kas apzīmētu daudzumu - Esterads iesmējās un pilnīgā mierā sāka ēst smalkmaizīti - Bet vēlmes nevar izmērīt. Var, protams, saskaitīt cik reizes tu pasaki, ka vēlies kaut ko, bet pašas vēlēšanās ir diezgan neizmērāmas, tamdēļ es ļauju vēlēties cik vien sirds kāro.
- Tā vienkārši... - Evelīna saspringti klausījās katrā Esterada vārdā - Cik sirds kāro...
- Nu nekas jau, protams, nav par brīvu - Esterads viegli noplātīja rokas - Cilvēka dvēsele ir pietiekama maksa par to, ko viņš saņem pretī pirms nāves. Un vai zini kāpēc? Nē? Tāpēc, ka cilvēku dvēseles mani uztur pie dzīvības. Un man nav grūti izpildīt vēlmes, kā jau es teicu, tas ir tāpat kā pakustināt roku vai nošņaukt degunu. Vai tad tu skopotos ar savām kustībām vai jebkādu darbu, ko tu vari paveikt bez mazākās piepūles, tikai lai noturētu sevi pie dzīvības? Nu, protams...
- Bet kāpēc tu gribi tieši manu dvēseli? - Evelīna jautāja - Kas tajā ir tik īpašs?
- Tavējā šajā telpā bija visskaistākā - Esterads tikko manāmi paklanījās, it kā izsakot komplimentu.
- Vai tad dvēseles atšķiras pēc izskata... vai... pēc kā tu viņas atšķir? - Evelīna interesējās.
- Ak... dvēseles ir kā puķes - Esterads sapņaini noteica - Ienākot šajā zālē es skatījos uz cilvēkiem un redzēju viņu dvēseles kā pļavu. Jā, to tā var salīdzināt - pļavā ir gan skaistas puķes, gan parasta zaļa zāle, gan nezāles, kas tā vien prasās tikt iznīdētas. Dvēseles var sajust, ne saredzēt. Es to neredzu tā kā tu tagad redzi šo sulas pudeli uz galda, ar acīm. Es to vairāk sajūtu. Cilvēki šādā veidā nejūt, to nevar aprakstīt ar vārdiem.
- Bet es jau varu vēlēties, lai tu mani tagad liec mierā un atstāj manu dvēseli tur, kur tā ir - Evelīna secināja ar smaidu uz lūpām.
- Vari jau vēlēties - Esterads noteica - Bet es šo vēlēšanos neizpildīšu.
- Kāpēc? - Evelīnas smaids pazuda
- Kāda gan man būtu jēga to izpildīt? - Esterads paskatījās uz viņu bezmaz vai pārmetošā nesaprašanā - Es te pūlos un pārvēršu vienu dzērienu otrā un beigās neko par to nedabūju pretī? Ak, šī nepateicīgā pasaule...
- Tu pūlies? - Evelīna pastiepās pēc vīna pudeles, kas bija novietota uz galda kādu gabaliņu no viņiem - Nupat tu vēl teici, ka tas nav grūtāk kā pakustināt roku vai... pastiepties pēc vīna pudeles, vai ne?
- Nu ja... bet lai tu varētu pastiepties pēc šīs pudeles, tev ir jābūt paēdušai, spēka pilnai, lai tavas gaļīgās smadzenes varētu nosūtīt tavai rokai impulsu pastiepties un paņemt pudeli, vai ne tā? - Esterads mierīgi runāja un lūkojās uz cepumu šķīvi, acīmredzami apsverot vai viņam gribās cepumu, vai ne - Viss ir saistīts. Viena parādība nevar iztikt bez otras.
- Nu jau gan... - Evelīnai nepavisam nelikās, ka viņa grib atdot savu dvēseli - Bet ja jautu vari izpildīt katru vēlēšanos, kāpēc tu nevari vēlēties, lai tu būtu mūžam paēdis, vai lai tev nekad nebūtu jāzog dvēseles?
- Jāzog?! - Esterads izskatījās aizvainots - Es gan to nepavisam nesauktu par zagšanu. Es tavu dvēseli godīgi nopērku ar lietām, ko tu citādā kārtā nekādi nebūtu spējusi dzīves laikā sadabūt! Bet kas attiecas uz mūžīgo paēšanu, es to nevaru vēlēties, jo pats priekš sevis es neko nespēju izpildīt. Manas spējas man nevar palīdzēt tieši.
- Nu, bet ja es vēlētos priekš tevis? - Evelīnas mutes kaktiņi savilkās smaidā.
- Tu nesaproti - Esterads pacietīgi teica - Es nevaru savas spējas izmantot lai jeb kādā veidā pats no tā gūtu labumu tieši.
- Kāpēc? - Evelīna vaicāja.
- Tāpēc, ka neveidojas saikne - Esterads skaidroja - Saikne, kas ir nepieciešama, lai tava dvēsele pārceļotu pie manis, kad tu nomirsi. Šī saite parādās jau ar pirmo vēlēšanos, ko es izpildu, un ar katru nākamo vēlēšanos kļūst aizvien stingrāka.
- Un to nevar nekādi... atcelt? - Evelīna jautāja ar samanāmām izbailēm un satraukumu sejā.
- Vispār jau... to var pārraut... - Esterads ieminējās - Ja nav izpildītas vairāk kā trīs vēlēšanās.
- Nu, re, cik jauki! - Evelīnas prieks bija manāmi mākslīgs no uztraukuma - Es vēlējos tikai divas lietas: šņabi un to, lai šnabis pārvēršas sulā...
- Nē - Esterads lēni un noteikti sacīja - Tu vēlējies jau četras lietas: šņabi, šņabja pārtapšanu apelsīnu sulā, vēl tu vēlējies, lai es tev ieleju šņabi, un pašā sākumā tu vēlējies lēno mūziku dejai. Un ja mēs tā labi gribētu, tad varētu vēl arī pieskaitīt piekto - tavu zemapzinīgo vēlmi mācēt dejot tikpat labi kā es to daru, kas arī tika izpildīta.
- Bet... Bet es tev negribu atdot savu dvēseli. Tu to nedabūsi! - Evelīna pielēca kājās un skrēja uz izeju. Viņas acīs mirdzēja asaras. Sasvīdušie un aizrāvušies dejotāji stampājās un lēkāja viņai ceļā kā milzu siena, kam bija gandrīz neiespējami izspraukties cauri. Evelīna grūstījās, kliedza, skrāpēja un sita uz visām pusēm, lai tikai ātrāk tiktu prom no dīvainā puiša, kas šonakt bija apsolījis viņai atņemt dvēseli. Tomēr dejojošie cilvēki nemaz nedomāja kustēties. Mūzika bija ātra un spēcīga. Dejotāji laikam nemaz nepamanīja, ka kāds viņiem pa vidu sit un skrāpējas, visi tikai sakļāvās aizvien ciešāk ap Evelīnu. Kāds viņu nogāza no kājām. Varbūt nejauši. Varbūt. Viņa rāpoja starp daudzajām kājām, kas cilājās un atrāvās no zemes vienā ritmā ar ātro un dzelžaini smago mūziku, kas Evelīnas galvā atbalsojās kā tāla dunoņa. Kāds viņai iespēra pa vēderu. Varbūt nejauši. Varbūt. Viņa sarāvās čokuriņā un tūdaļ saņēma otru spērienu pa muguru, kas tūdaļ lika viņai atkal iztaisnoties. Asas sāpes izskrēja pa visu ķermeni no punkta mugurā. Miers. Un tāda sajūta, it kā kāds būtu pielējis ķermeni ar karstu metālu. Murgs. Ārprātīgs murgs. Evelīnai likās, ka tā nav viņa, kas tagad guļ uz grīdas un saņem spērienus. Jaušus vai nejaušus... kāda gan atšķirība? Viņa neticēja, ka tā ir viņa. Tai nebija jābūt viņai. Kaut tas beigtos. Viņa to vairs nevarēja izturēt. Kaut tikai tas beigtos...
Viņa attapās, guļot uz ietves ēkas ārpusē. Bija auksti. Tik šausmīgi auksti... Evelīna tur gulēja - uz sniegaina asfalta sarkanā vakarkleitā ar lencītēm. Viņas pleci un mugura sala stindzinošajā sniegā. Bija vēl arī citāds aukstums - zaudējuma aukstums, sajūta, it kā no prāta dziļumiem būtu varmācīgi izsūkta kāda daļiņa saprāta, kāda daļiņa personības, kāda daļiņa viņas. It kā būtu izsūkta daļiņa dvēseles. Palikusi bija tukšuma sajūta. Un aukstums kaut kur dziļi iekšienē. Pat sniegs nelikās tik auksts.
Evelīna piecēlās sēdus un saprata, ka viņas kleita ir saplēsta vairākās vietās. No nobrāzuma uz vēdera, kur kāds bija iesitis, tagad sūcās tumšas asinis. Viņa mēģināja piecelties un atkal cauri ķermenim izskrēja sveloša sāpe. Piecelties nevarēja un viņa atkrita ar muguru sniegā, smagi elpojot. Sāpes šoreiz nerimās. Tās dūra aizvien spēcīgāk un uzstājīgāk.
- Tev tikai atliek pateikt vai iedomāties - No ēnas iznāca Esterads un noliecās pār Evelīnu, ap kuru jau bija izveidojusies asiņu peļķe baltajā sniegā - Un tava vēlēšanās piepildīsies. Tu vairs nevari no manis aiziet. Tev jāvēlas!
- Izdari tā, lai mitējas sāpes - Evelīna čukstēja, ātri elpojot, jo sāpes bija kļuvušas vēl sāpīgākas un durošākas. Esterads pasmaidīja un sāpes pazuda. Viņa acīs tagad bija vairāk spīduma, tās vairs nebija kā stiklaini dārgakmeņi, tagad Evelīna varēja tajās izšķirt vertikālu, melnu, zīlīti, tādu kā kaķiem. Varavīksnene arī bija kļuvusi gaišāka un tas piešķīra viņa acīm un visai viņa sejai pavisam necilvēcīgu izskatu. Pēkšņi Evelīna atkal sajuta aukstumu, it kā no viņas atkal kaut kas tiktu izsūkts un atņemts, neprasot atļauju. Drebuļi. Ne no sniega. Tajā pašā brīdī Esterada acis iegailējās un varavīksnene palika vēl gaišāka un dzeltenāka, izceļot vertikālo kaķveidīgo zīlīti. Tagad viņa skatienā jautās kaut kas ugunīgs un tuksnešains, neatminami sens un noslēpumains.
- Tu vairs nevari no manis atbrīvoties - Esterads lūkojās Evelīnai acīs ar izsmiekla pilnu izteiksmi sejā un iesmējās - Ar katru tavu vēlēšanos es kļūstu stiprāks, jo tava dvēsele pa gabaliņam vien pārceļo pie manis un padara stiprāku. Tagad jau man vairs nav pašam jāizpilda tavas vēlēšanās. Tagad tās izpildās pašas. Automātiski. Un es kļūstu stiprāks...
- Tu man meloji - Evelīna čukstēja, jūtot kā viņas asinis izplūst un silda muguru vēsajā sniegā - Tu teici, ka paņemsi visu pēc nāves, tu teici, ka vēlmes ir neizmērāmas un, ka tu ļauj vēlēties cik sirds kāro.
- Nemeloju viss - Esterads smejoties atbildēja, ļauni un nicinoši urbjoties Evelīnā ar savām gaišajām acīm - Es teicu, ka pēc nāves paņemšu visu. Tā arī būs. Pēc nāves pēdējās enerģijas paliekas būs manas. Tas tad arī būs viss. Un, protams, ka es ļauju vēlēties cik vien sirds kāro, kamēr vien tava trauslā cilvēka sirds ir spējīga sisties un vēlēties. Jo tu vēlēsies kaut ko līdz pat savam miršanas brīdim. Tas arī būs tik, cik tu kāro...
- Cilvēki tā nekad neko nenorunā - Evelīnas smagie čuksti atbalsojās tukšumā - Tu mani vienkārši esi piečakarējis
- Tādi nu mēs esam - Esterads bija pieliecies pavisam pie Evelīnas sejas. Tik tuvu, ka Evelīna varēja sajust karstumu, kas nāca no viņa dzeltenajām kaķa acīm. Tas tiešām bija karstums, kā no spuldzītes, kad tā degusi vairākas stundas - Tāda ir mūsu suga...
- Kas tu esi? - Evelīna čukstēja Esteradam sejā un vēroja, kā no viņa acīm ceļas viegli garaiņi. Tad viņa pasmaidīja un čukstēja vēlreiz - Es vēlos, lai tu man pasaki kas tu esi!
- Es esmu dēmons - Esterads smaidīja - Es esmu pavisam zināms, tomēr pēc daudzu domām nepastāvošs. Es esmu Džinns.
- Un tu izpildi vēlēšanās - Evelīna iesmējās, tomēr viņas smiekli bija čukstoši, jo viņai vairs nebija spēka sasprindzināt balseni - Tu esi Džinns. Tu dzīvo dienvidos, tuksnesī, tur ir tava vieta. Ko tu dari šeit, sniegainajā pagalmā, kur nav ne drusciņas saules?
- Tie visi ir tikai pasaku radīti ierobežojumi - Esterads iesmējās - Tas tiesa, es esmu dienvidu radījums, bet man vienalga kādā klimatā uzturēties, ka tikai ir silti. Dvēseles silda...
- Tad tāpēc tavas acis kūp... - Evelīna noteica un ar labo roku sagrāba sauju sniega un ar ātru kustību iesmērēja Esterada karstajās acīs, kas spīdēja viņai tieši sejā. Esterads iekliedzās un no viņa acīm pacēlās garaiņu mutuļi. Viņš paklupa pret ietves apmali un pakrita uz sniegainā asfalta, saķēris savas acis.
- Es vēlos kaut es nebūtu noasiņojusi - Evelīna izčukstēja pret tumšajām debesīm un sajuta, kā visas asinis satek atpakaļ viņas ķermenī. Tajā pašā brīdī pazuda daļa no viņas dvēseles. Aukstums iekšienē.
- Es vēlos, lai manas brūces aizveras - Atkal čuksts. Atkal aukstums. Evelīna piecēlās un nejuta sāpes. Vietā, kur viņa bija gulējusi, sniegs joprojām bija asiņains. Arī viņas kleita bija saplēsta, bet viņa nejuta aukstumu, kas saldēja viņas ādu. Bija tikai aukstums iekšienē. Un nežēlīgs naids. Viņa pacēla pagalmā mētājošos dzelzs stieni. Tas saldēja plaukstu, bet Evelīnai tas nerūpēja. Viņa piegāja pie Esterada, kurš bija pakritis uz ietves un vēl joprojām kunkstēja, pielicis rokas priekšā acīm. Evelīna no visa spēka iekrāva viņam ar dzelzs stieni. Viņa trāpīja Esteradam pa sāniem un viņš apvēlās uz muguras, saraujoties sāpēs. Sekoja nākamais sitiens pa vēderu. Esterads sarāvās čokurā. Un nākamais sitiens. Evelīna vairs neredzēja pa kurieni. Viņai bija vienalga. Ka tikai varētu viņam nodarīt vairāk sāpju. Un atkal sitiens. Un atkal. Un atkal. Un atkal...
- Es vēlos, lai tu... - Evelīna iesāka, bet Esterada balss lika viņai apstāties
- Esi piesardzīga ar šo vēlmi - Viņa balss skanēja pavisam skaidri - Tu nemaz negribi, lai es mirstu, jo tad mirsi arī tu... Saite paraus līdzi nāvē arī tevi. Un tu nemaz nezini kā tas ir -būt tajā pusē...
- Es tev neticu - Evelīna iekliedzās un viņas acīs parādījās asaras - Tu man meloji. Es tev vairs neticu.
- Es tev nemeloju... - Esterads skumji noteica - Es tev vienkārši patiesību pastāstīju citādāk...
- Tik un tā... - Evelīna kliedza uz viņu, asaru pilnām acīm - Man no tevis neko nevajag. Es gribu zināt, kā no tevis tikt vaļā!!!
- Nu, nu, mans bērns - Esterads piecēlās no ietves, dzeltenajām acīm atkal gailot tikpat spoži kā pirmīt - No manis vairs nevar tikt vaļā. Un paldies par vēlēšanos, ko tu nupat izteici. Tas bija tieši tik cik vajadzīgs
- Kādu vēlēšanos...? - Evelīna klusiņām iepīkstējās un jau pēc sekundes atkal viņas iekšas sarāvās no stindzinoša aukstuma viļņa.
- Tu vēlējies zināt, kā tikt no manis vaļā - Esterads iesmējās un pavērsa atplestu plaukstu uz Evelīnas pusi. Dzelzs stienis atrāvās no asfalta, uzlidoja augšup un iegūla Esterada atplestajā delnā - Un es tev pateicu, ka nevar. No manis nav glābiņa...Es dabūšu tavu dvēseli. Visu. Tūlīt!
Tad viņš atvēzējās un iesita Evelīnai. Viņa nokrita uz sniegainā asfalta un apšļāca to ar asinīm. Viņš sita atkal un Evelīna sāpēs sarāvās. Sāpes atgriezās. Viņš sita ilgi, bet dzīvība vēl turējās Evelīnas trauslajā cilvēka ķermenī kā sīka sveces liesmiņa negaisā, kas kuru katru brīdi var apdzist. Viņa jau gaidīja to mirkli, kad nāks pēdējais trieciens ar trulo metāla cauruli un viņa varēs būt brīva no šīm sāpēm. Viņa nekliedza. Neraudāja. Bet, birdinot asaras gaidīja. Tad Esterads apstājās un nometa cauruli. Pagalmam pārskrēja dzidrā skaņa, kas radās, kad caurule saskārās ar asfaltu.
- Tev ir pēdējā vēlēšanās? - Esterads mierīgi prasīja un noliecās pār sadauzīto Evelīnu, kuras seja bija asiņaina un uzpampusi.
- Jā... - Evelīnas čuksts bija tikko sadzirdams - Es vēlos, kaut tas viss nebūtu noticis...
- Tu taču... - Esterads sastomījās un tad, it kā kas būtu iesāpējies, pieķērās pie galvas un iekliedzās - Tu saproti, ko tu esi izdarījusi...? Mēs tagad būsim iesprostoti šajā laikā mūžīgi...ī-ī-ī-ī...

Atkal aukstums. Pēdējais aukstums. Aukstums, kam vajadzētu būt nāves aukstumam. Aizmirstība. Vismaz aizmirstībai vajadzētu būt. Melna bezgalība. Kā spirāle. Kā laiks, kas griežas atpakaļ. Smaga elpa. Sviedri. Asinis. Kaut kas nepazīstams. Kaut kas sapuvis un tumšs.
Kaut kas svešs. Kaut kas ne no šīs pasaules. Un tad gaisma. Mazi gaismas punktiņi. Kustīgi. Spoguļbumba...
Tumša un mirdzoša balles zāle. Lēnas kustības, mierīga un smaga mūzika, klusa balsu murdoņa. Pie griestiem griezās un mirdzēja lēta un prasta spoguļbumba, metot visiem sejās mazus gaismas zaķīšus. Mākslīgus, gluži kā viss pārējais šajā zālē. Vārdi, izteikti vai izčukstēti. Vai arī nepateikti, nesaprasti un neizjusti. Viss Evelīnai likās mākslīgs kā uzpūsta bumba. Tikai bija jauna sajūta. It kā viss būtu jau kaut kur redzēts...