Bezdibenīgs noslēpums
Ūdens Kok-Kolas ezerā ir neparasti tīrs, ar gaiši zilu nokrāsu. Tieši tādēļ tas arī ieguva savu nosaukumu Kok-Kols, kas tulkojumā no kazahu valodas nozīmē “gaišzilais ezers”. Brīnumaina šīs ūdenskrātuves īpašība ir tas, ka tas netiek nevienas upes vai strauta “barots” no ārpuses. Pat karstā vasarā ūdens līmenis ezerā paliek nemainīgs, par cik papildinās no pazemes avotiem.
Vietējie iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Kok-Kolam nav dibena. Starp citu, hidrologi, kuri izpētījuši ezeru, daudzās vietās tiešām neatrada dibenu, taču atrada daudzumu caurteču un kanālu. Uz šo pētījumu bāzes tika izteikts pieļāvums, ka zem Kok-Kola lielā dziļumā atrodas zemūdens alas. Ufologi uzskata, ka tajās pilnīgi iespējams varēja izdzīvot ihtiozauri. Var būt, nav nejaušība, ka starp Kok-Kolu un Lohnesu ir kopīgais – abi ezeri ir leduslaikmeta izcelsmes.
Vēl vienu nosaukumu – dzīvais ezers – Kok-Kols ieguva pateicoties savām pašattīrīšanās spējām. Tas notiek tādējādi: pat skaidrā bezvēja dienā uz ūdens virsmas parādās piltuvjveida apļi, kuri iesūc sevī visādus atkritumus, kuri peld pa ezeru. Daži mirkļi – un ūdens no jauna ir mierīgs. Vietējie iedzīvotāji uzskata šo ūdeni par ārstniecisku. Cilvēki to lieto bez jebkādas apstrādes. Pie kam tieši piltuvjveida apļu parādīšanās vietās ūdens kļūst bagātāks ar derīgiem minerāliem, un vietējie steidzas to savākt, kamēr tas nav izklīdis pa ezeru.
Čūska Aidahara
Naktīs no ezera atskan dīvainas skaņas, kuras līdzīgas krācieniem vai vaidiem, dzirdami spēcīgi ūdens šļaksti, it kā milzīgs radijums tajā šļakstītos. Saskaņā ar vienu leģendu, šis radījums, kuru dēvē par Aidaharu, līdzīgs gigantiskai čūskai vairāk par 15 metru garumā, bet pēc citas – vienkupra kamielim. Taču katru reizi, kad Aidahars parādās, virs ezera dzirdami viņa svilpieni un šņākšana, kuri pāriet ilgā rēcienā. Runā, ka monstrs savāc putnus un dzīvniekus, kuri riskējuši pietuvoties ūdenskrātuvei. Cilvēki bez īpašas vajadzības cenšas nepietuvoties ezeram.
Kazahiem eksistē leģenda par Aidaharu – čūsku, kura pārtiek no dzīvu būtņu asinīm. Kaut kad viņš valdīja pār pasauli. Bet viņa palīgs bija ods. Pēc Aidahara pavēles viņam vajadzēja pabūt dažādās pasaules vietās un pagaršot dažādas asinis, bet pēc tam pastāstīt pavēlniekam, kuras asinis garšīgākas. Un lūk reiz, atgriežoties no ceļojuma, ods sastapa bezdelīgu, acīmredzot, putniņš viņam iepatikās, un viņš padalījās ar to ar saviem novērojumiem, sak, pašas saldākās asinis – cilvēku. ilgi bezdelīga mēģināja pierunāt odu nestāstīt par to Aidaharam, taču uzticamais pavalstnieks nevēlējās piekāpties. Tad putniņš sekoja odam, un kad tas sāka savu ziņojumu, pielidoja viņam un ar aso knābi atrāva viņam mēli. Kopš tiem laikiem ods pazaudēja runas dāvanas, tikai varēja, kā vien sīkt. Čūska paspēja tikai satvert putniņu ar zobiem aiz astes un izplēst no astes vidus dažas spalviņas. Un, neaprēķinājis spēkus, nogāzās zemē un izlaida garu. Kopš tiem laikiem bezdelīgai aste ir adatas formā.
Leģenda leģendai, taču runā, ka Aidahars joprojām dzīvo Kok-Kolā un seko tam, lai ūdens ezerā būtu svaigs un tīrs.
Par paša ezera izcelšanos eksistē ne mazāk interesanta leģenda. Tā vēsta par to, ka reiz, ciešot zaudējumu kaujā Čingishans pacēlies debesis kopā ar savu karaspēku. Tiesa, viens no karavīriem ar kaut ko sadusmoja hanu, un viņš meta viņam savu pīķi, taču mongols izvairījās un pīķis, aizlidojot garām, ar spēku ietriecās zemē. Tajā vietā zeme ielūza un piepildījās ar ūdeni. Tā radās Kok-Kols.
Liecinieki
Aidahars pie vainas vai nē, taču cilvēki un dzīvnieki ezerā pazūd. Tautā runā, ka reiz vietējais gans ganīja aitas netālu no Kok-Kola un redzēja, kā divi jauni cilvēki peldās. Viņa acupriekšā viņi iegāja ūdenī, un praktiski uzreiz vīrietis izdzirdēja viņu sirdi plosošu kliedzienu. Taču kamēr nobijies gans aizskrēja līdz ezeram, cilvēku vairs nebija, tikai mutuļoja nemierīgais ūdens.
Ieinteresējušies par noslēpumainajiem notikumiem, kuri notika ezerā, kazahu novadpētnieks A.Pečerskis devās turp kopā ar delu. Nonākot pie ūdenskrātuves viņi sāka novērot peldošos putnus, kuri ūdenī ieguva sev pārtiku. Pēkšņi visi putni strauji uzlidoja un ar trauksmainu kliedzienu sāka lidot virs kādas vietas ezerā. Tostarp ūdens virsma bija klusa un mierīga. Pečerskis bija neizpratnē par putnu uzvedību. Nepagāja ne piecas minūtes, kā ezera ūdens noņirbēja, bet pēc tam uz tā parādījās zigzagi, it kā zem ūdens parvietojās milzīgs čūskveidīgs ķermenis. Novadpētnieks stāstīja, ka parādījusies sajūta, it kā monstrs bija ne mazāk kā 15 m garumā. Un šis milzīgais radījums izlocījies ar visu ķermeni, tikai galva un aste palika nekustīgas. Jāsaka, ka Pečerskis skeptiski uztvēra stāstus par Aidaharu, taču, kad ieraudzīja viņu savām acīm, uzreiz atcerējās par jauno cilvēku bojāeju. Un, protams, metās bēgt prom no ezera. Uzrāpjoties pakalnā, viņš sāka vērot notiekošo. Čūskas izlocījumi kļuva aizvien reljefāki, un no tiem izplūda nelieli viļņi, kurus sacēla vējš. Aizturot elpu pētnieks gaidīja, ka tūlīt čūska pacels no ūdens savu galvu. Taču viņa cerības neataisnojās, ezera monstrs sāka iegremdēšanos. Pēc minūtes ezers kļuva mierīgs, caurspīdīgs un tīrs.
Bet lādīte vienkārši atvērās
Kādu gaismu uz ezera Kok-Kola noslēpumiem atvēra gadījums, kurš notika ar ekspedīciju no Irkutskas pagājušā gadsimta 70-jos gados. Ūdenskrātuves dibena izpētei grupas sastāvā strādāja pieredzējuši ūdenslīdēji, kuri, starp citu, arī nespēja atklāt to pašu dibenu. Iegremdēšanas laikā notika ārkārtas gadījums – ezerā izveidojās piltuve, kura iesūca sevī vienu no ūdenslīdējiem apstulbušo kolēģu acu priekšā. Viss norisinājās tik strauji, ka neviens nepaspēja viņam palīdzēt. Un arī ķermeņa meklējumi neko nedeva. Kok-Kola neparedzamības un bīstamības dēļ, kuras bija bīstamas cilvēku dzīvībai, tika nolemts pārtraukt glābšanas operāciju un pētījumus. Taču te pienāca negaidīta ziņa, ka pazudušais ūdenslīdējs ir dzīvs. Viņu atraduši Vitimas upes ielejā. Vīrieti izglābis tas, ka viņš bija ūdenslīdēja tērpā. Ezers, ierijis cilvēku, aizvilka viņu pa savām dzīlēm un izgrūda kopā ar ūdens plūsmu Vitimas krastā. Sanāk, ka ezers ir caurtece un sazinās ar upi pa kādiem pazemes kanāliem!
Nākošā ekspedīcija, kura pabija pie ezera 1976.gadā, uz pētījumu pamata izvirzīja jaunus pieļāvumus. Grupai izdevās noskaidrot, ka Kok-Kolas ezeram ir leduslaikmeta izcelsme un tas atrodas piltuvē, kura sastāv no morēnas nogulsnēm. Tādās nogulsnēs bieži rodas caurtekas. Iespējams, tas notika arī ar Kok-Kolu. Tā dibenā izveidojās kanāli, visticamāk sifonveidigi. Pētniekiem paveicās, viņi atrada vienu tādu kanālu. Pēc zinātnieku domām šajos kanālos tiek iesūkts ūdens. Ja ūdens porcijas ir nelielas, tad ezerā odas sīkas piltuves un ūdens viļņošanās, kas atgādina milzu čūsku. Bet gadījumā, ja notiek liela un spēcīga ūdens paņemšana, tur pienāk arī gaiss, tad ezers sāk izdot skaņas. Tieši tādos brīžos virpuļos pazūd cilvēki un dzīvnieki. Un tieši šīs virpuļošanas paceļ no dzīlēm ūdeni, kurš bagāts ar minerāliem, gāzēm un sāļiem. Kas attiecas uz ezera ūdens ārstnieciskajām īpašībām, tad, visticamāk, tā arī ir, par cik sausā vasarā ūdenskrātuves krastā var ieraudzīt sāls nogulsnes.
It kā visi izskaidrojumi saturīgi un loģiski, taču tie paliek pieļāvumu un hipotēžu līmenī. Jo taču neviens un nekad nav redzējis Kok-Kola dibenu un nebija tā zemūdens noslēpumainajās alās. Bet cilvēkam raksturigi meklēt anomālo parādību reālos iemeslus.