1838. gadā Roubotems eksperimentāli “pierāda”, ka mūs planēta ir plakana kā pankūka. Viņš deviņus mēnešus veic eksperimentus Oldbedfordas-Levelas kanālā Kembridžšīrā (Anglijā). Stāvot uz Velnijas tilta, Roubotems neatraujoties skatās teleskopā uz dažādiem marķieriem, ko viņš pats ir izvietojis uz Oldbedfordas tilta, kas atrodas no viņa sešu jūdžu attālumā. Pirms tam grāmatā viņš ir izlasījis, ka Zemes liekuma dēļ objektiem uz viena no tiltiem, kuriem ir vienāds augstums, vajag likties par dažām pēdām zemākiem, nekā uz otra. To vajadzētu ļoti labi saskatīt teleskopā, protams, ja Zeme ir apaļa. Kā vairums cilvēku, Roubotems redzēja to, ko gribēja redzēt.

Semjuēls sāka braukt pa Angliju, popularizējot savu “atklājumu”. Savās maksas lekcijās viņš stāstīja, ka Zeme ir nekustīgs, plakans disks, no kuras Saule atrodas tikai 400 jūdžu attālumā, kā arī “par Bībeles ideju triumfu pār melīgo zinātnieku vārgajām teorijām”. Pēc aculiecinieku atmiņām, Roubotems bija karstasinīgs strīdnieks un diskusijās bieži uzbruka, ne tikai saviem oponentiem, bet arī piekritējiem. Bez lekcijām, Roubotems veica arī līdzīgus maksas eksperimentus brīvā dabā, “pārliecinoši pierādot, ka Zemes liekums neeksistē”.

Semjuēls savas teorijas un eksperimentus popularizēja, 1849. gadā izdodot 16 lappušu brošūru ar “lakonisku nosaukumu” - “Zetētiskā astronomija. Dažu eksperimentu apraksts, kuri pierāda, ka jūrai ir pilnīgi plakana virsma, bet Zemei nav lodes forma!”, lietojot pseidonīmu Paralakss.

1865. gadā savu “Zetētisko astronomiju” viņš jau izdod 221 lappusi biezumā, bet 1881. gadā “Zetētiskās astronomijas” biezums jau bija 430 lapaspuses. Roubotems kļuva slavens un bagāts, bet viņa sekotāji pat radīja Vispasaules Zetētisko biedrību, kas popularizēja Semjuēla uzskatus.

1870. gadā viens no šīs biedrības biedriem, Džons Hemdens pat nodibināja prēmiju 500 sterliņu mārciņu lielumā, tajos laikos tā bija milzīga summa, tam, kas spēs pierādīt, ka Zeme nav plakans disks; “nodemonstrēs veidā, kas būs saprotams katram saprātīgam cilvēkam, izliektu dzelzceļu, upi, kanālu vai ezeru.

Kārpenters pret Vollesu vai Netici savām acīm.

Darvina līdzgaitnieks, naturālists un ģeogrāfs Alfrēds Rasels Volless pieņēma “plakanzemiešu” izaicinājumu un 1870. gada 28. septembrī pats sev par nelaimi atkārtoja Roubotema eksperimentus.

Volless izvēlējās eksperimentam taisnu kanāla posmu sešu jūdžu garumā. Šī posma abos galos atradās divi tilti, uz viena no tiem uzstādīja attēlu 50 reizes palielinošu teleskopu ar viziera svītrām okulārā. Šī posma vidū (trīs jūdzes no katra tilta) Volless uzstādīja augstu mastu ar melnu apli galā. Bet uz otra tilta piestiprināja dēli, kas kalpoja par mērķi, uz kura novilka horizontālu, melnu joslu. Visi šie trīs priekšmeti: aplis, teleskops un melnā josla atradās vienādā augstumā virs ūdens. Ja Zeme būtu plakana, tad melnā josla uz mērķa un aplis uz masta sakristu. Taču viņi nesakrita: aplis izrādījās augstāks par joslu. Vēl vairāk, nesakritība precīzi sakrita ar aprēķināto lielumu, ko zinātnieks izskaitļoja no mūsu planētas rādiusa.

Taču tas viss neatstāja nekādu iespaidu uz “plakanzemiešiem”, kas vēroja eksperimentu un, kurus vadīja Viljams Kārpenters. Džons Hemdens nebija riskējis ņemt dalību eksperimentā. Tā vietā viņš atsūtīja savu sekretāru, kas apliecināja visiem klātesošajiem, ka – aplis un līnija atrodas vienā augstumā. Bet tas, ka teleskopā tas izskatās savādāk, esot aberācijas sekas teleskopa lēcās. Respektīvi, kļūdas sekas.

Šī eksperimenta-derību tiesnesis, redaktors Volšs, paziņoja, ka uzvarētājs ir Volless un, neskatoties uz skaļajiem Viljama Kārpentera un viņa satrakoto domubiedru protestiem, iedeva viņam apsolīto balvu. Drīz viņi iesūdzēja Vollesu tiesā par “krāpšanu”.

Trīs tiesneši, kas noklausījās lietu, atteicās spriest tiesu zinātniskā jautājumā, “kas neattiecas uz valsts tiesību kompetences sfēru”. Taču tiesa nolēma, ka minētajām derībām nav juridiska spēka, tāpēc misters Hemdens, kas neatzina mistera Vollesa mērījumus par ticamiem, var saņemt savu naudu atpakaļ.

Taču arī tas nemazināja Kārpentera niknumu, kas iesāka “kampaņu par taisnīgumu”, kas pārvērtās Vollesa cietsirdīgā vajāšanā, kas ilga veselus 16 gadus! “Plakanzemieši” sūtīja Vollesa sievai un bērniem vēstules ar draudiem un apvainojumiem, kā arī brīdināja visus Vollesa lekciju klausītājus, ka viņi būšot “krāpnieka” līdzdalībnieki.

Galu galā, Volless pieprasīja tiesā sava labā vārda aizstāvību un Kārpenteram piesprieda vienu gadu cietumā. Taču, iznācis brīvībā, viņš turpināja vajāt Vollesu.

Rezultātā, Volles tika gandrīz izputināts, tiesas izdevumu dēļ un novests līdz nervu sabrukumam. Bet Kārpenters emigrēja uz Ameriku, kur turpināja propagandēt ideju par Roubotema plakano Zemi.

“Plakanzemieši” planētas otrajā pusē.

Amerikā Roubotema idejas uztvēra Džons Aleksandrs Doui, kas XX gadsimta sākumā bija nodibinājis Kristīgo katoļu apustulisko baznīcu. Plakanās Zemes ideja nebija no pašām mežonīgākajām ko propagandēja Doui. Pat pašiem primitīvākajiem mežoņiem ir medicīna. Bet Doui aizliedz saviem sekotājiem lietot jebkādas zāles un griezties pie ārstiem. Visas kaites viņa organizācijā tika ārstētas vienīgi ar lūgšanām (“garīgu dziedināšanu”).

Šī prakse - “garīga dziedināšna”, “ārstēšana ar ticību” - arī tagad ir ļoti populāra pie harizmātiķiem (neopiecdesmitniekiem). Saskaņā ar šo amerikāņu sektu mācību, visu bēdu un slimību cēlonis ir nepareiza cilvēku domāšana. Savā iztēlē ir jārada veselības un bagātības tēls, bet pēc tam tas ir jāsāk sludināt sev un citiem: “Es esmu izveseļojies, es esmu vesels! Es gūstu panākumus! Es esmu bagāts!...” Un efemērais tēls kļūs par taustāmu realitāti. Toties, runāt par savām problēmām nedrīkst. Tāpēc, ka pateicis par savu problēmu skaļi, viņš tā arī ar to paliks, it kā radījis savu realitāti. Tas ir, harizmātiķi spiež cilvēkus, kas nokļuvuši viņu sektā, skaļi noliegt jebkuru nepatīkamu lietu (slimību, nabadzību), tā vietā skaļi sludinot vēlamo (veselību, bagātību). Ar šādu vienkāršu psiholoģisku triku harizmātiķu garīgie līderi sekmīgi manipulē ar ierindas sektantiem.

Doui vadītie “plakanzemieši” 1905. gadā nodibināja Mičiganas ezera krastā Cionas apmetni. Šo pilsētu no 1906. līdz 1942. gadam vienpersonīgi vadīja Vilburs Glens Voliva. Un visus gadus Cionas “pārraugs” piespieda savus padotos ticēt, ka Zeme ir nekustīgs, plakans disks, kura centrā ir Ziemeļpols un, ko apjož ledus siena, aiz kuras atrodas elle. Saule un Mēness nav lieli un atrodas netālu no mums. Vilburs mēģināja savu mācību izplatīt arī ārpus Cionas, taču viņam tas neizdevās.

“Plakano prātu” biedrība šodien.

Vispasaules Zetētiskā biedrība atdzima 1956. gadā Semjuēla Šentona vadībā ar nosaukumu Starptautiskā Plakanās Zemes biedrība. Kad Šentonam parādīja Zemes fotogrāfijas, kas bija uzņemtas no orbītas, viņš ironiski pasmaidīja un teica:

-Viegli pamanīt, ka tāda veida foto var apmuļķot vienkāršu cilvēku.

Kas attiecas uz amerikāņu izsēšanos uz Mēness, tad, pēc Šentona, tā ir dokumentāla filma, kas apliecina faktu, ka to uzņēmuši Holivudā pēc Stenlija Kubrika vai Artūra Klārka scenārija. Šī galvenā “plakanzemieša” versija ir ļoti populāra.

Lūk, ko par to teicis pats “scenārists” Klārks:

-Smieklīga teorija par to, ka amerikāņi nav bijuši uz Mēness, bet filmu par “Apollo-11” nosēšanos it kā esam uztaisījuši mēs ar Kubriku. Visas sarunas par to, risina cilvēki, kas nepavisam nav idioti, taču izliekas par tādiem – tie ir paši bīstamākie tipi. Jā, ja jau es esmu sarakstījis scenāriju šai filmai, tad kāpēc man par to nav samaksājuši? Es joka pēc pat aizsūtīju uz NASA vēstuli ar šādu jautājumu.

1971. gadā par Starptautiskās Plakanās Zemes biedrības prezidentu kļuva amerikānis Čārlzs Džonsons, kas, paša vārdiem runājot, bija ieguvis “nesakarīgu izglītību un vājas gramatikas zināšanas”, tomēr viņam piemīt “loģiska domāšana, kas nav tik deformēta, kā vairums cilvēkiem”. Viņa biedrība izplatīja literatūru, kurā tika aizstāvēta plakanās Zemes eksistence. Džonsona prezidentūras 30 gados viņa biedrības biedru skaits pieauga no dažiem desmitiem līdz 3000 cilvēku dažādās valstīs.

Pēc viņa nāves 2001. gadā Starptautiskā Plakanās Zemes biedrība pajuka un sadalījās vairākās organizācijās. Tomēr, tās sadarbojas savā starpā un apgaismo cilvēci par ideju, ka Zeme ir plakana.

Iespējams, netālā nākotnē, ja visas valstis un nācijas kļūs par vienu veselumu, ticība par plakano Zemi kļūs obligāta vairums mūsu planētas iedzīvotājiem. Ja cilvēkiem liek ticēt kaut kam neiespējamam (piemēram, plakanai Zemei) un nepieņemt acīmredzamus faktus, tad nav grūti kontrolēt viņu apziņu.