Te gan jāpiebilst, ka ne jau visus no nosauktajiem darbiem es esmu lasījis. Sarakstu stādīju informācijai. Tajā pat laikā, ne jau visu esmu lasījis tieši bērnībā. Man bērnībā nemaz tik daudz to bērnu grāmatu nebija un vecākiem arī nebija paradums ņemt grāmatas no bibliotēkas. Ja runājam atklāti, tad es ģimenē biju vienīgais, kas lasīju grāmatas. Galvenie iemesli bija divi: savā laikā biju vienīgais šāda vecuma bērns, ne tikai ģimenē, bet arī rados tādu nebija daudz un, ja bija, tad dzīvoja pietiekami tālu, lai tiktos daudzmaz regulāri; otrkārt, biju vājš bērns, daudz slimoju un, ko tad vienam bija darīt – lasīju grāmatas. Datoru jau tajos laikos nebija. Pagājušā gadsimta 80-90-tos gados man bija radušās domas par to, ka tas nekur neder: esmu jau pieaudzis, bet neesmu izlasījis daudzas ļoti populāru bērnu rakstnieku tikpat populāras grāmatas, kā piemēram - “Vinniju Pūku”, “Pīteru Penu”. Kur tas der? Tāpēc šo to no tām izlasīju, lai gan atklāti konstatēju, ka daudzām no tām esmu jau par vecu. Neatstāja vajadzīgo iespaidu un sajūsmu, taču – daudzas patiešām atstāja. Ir jau tā, ka bērnu grāmatas lasa un atrod tajās daudz ko arī pieaugušie. Pašas jaunākās, tagadējā gadsimta grāmatas gan sarakstā nebūs, jo tās jau ir plaši aplūkotas citos rakstos, piemēram, Roulingas Harijs Poters un viņa krievu klons – Taņa Grotere Jemeca izpildījumā...

Tā kā autorus toreiz sakārtoju alfabētiskā kārtībā, tad neko nemainīšu. Sāksim! Vienīgā piebilde: pasaka un fantāzija tomēr ir divi, kaut radniecīgi, tomēr dažādi žanri. Taču bieži pat paši autori tos jauc, tāpēc arī es necentīšos izsijāt pasakas. Turklāt, bieži, ekranizējot pasakas, tās tiek pārtaisītas par fantāzijām, tāpēc – nenodalīšu.

 Hanss Kristians Andersens (Dānija) – pasaku lielmeitars, kura pasakas sākumā iepazinu multfilmu veidā (“Sniega karalieni” regulāri rādīja TV), bet vēlāk arī izlasīju daudzas no tām, piemēram, “Mazo nāriņu”, kurai ASV animatori vēlāk piekombinēja laimīgās beigas. Andersens tik optimistisks nebija...

 Līmens Frenks Baums (ASV) – ļoti slavens 20. gadsimta sākuma bērnu grāmatu autors ASV, kas sarakstījis ļoti daudz, taču galveno slavu ir ieguvusi viņa Oza zemes sērija. Sīkāk par autoru var izlasīt šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/L._Frank_Baum

Droši vien kā daudzi mana gadagājuma cilvēki Oza zemi es netieši iepazinu krievu rakstnieka Volkova pasakā “Smaragda pilsētas burvis”, kas veidota pēc Bauma darbu motīviem. Pasaka bija skaista, Bauma oriģinālās pasakas nelikās vairs tik aizraujošas. Tomēr, Baums Dzimtenē bija tik populārs, ka pēc viņa nāves virkne autoru turpina viņa Ozas zemes sēriju.

 Džeimss Metjū Berijs (Lielbritānija) – autors slavenajam darbam par Pīteru Penu “Pīters un Vendija”. Izdots arī ar citiem nosaukumiem, stāstot par dažiem citiem notikumiem, piemēram, “Pīters Pens Kensingtonas dārzos”.  Viens no darbiem, ko lasīju, vairs nebūdams bērns, turklāt minētais izdevums latviešu valodā bija saīsināts, tāpēc ļoti lielu iespaidu neatstāja. Laikam tas laiks, kad negribēju pieaugt, man jau sen bija garām. Tomēr, neaubšaubāma klasika.

 Anna Brigadere (Latvija) – šeit nu jāsaka, ka lasījis esmu tikai lugu “Sprīdītis”. “Princesi Gundegu un karali Brusubārdu”, “Maiju un Paiju”, “Lolitas brīnumputnu” iepazinu radio lugās un TV. Varbūt biju par mazu, patika, bet... kaut kā līdz sirds dziļumiem neaizgāja.

 Donalds Bisets (Lielbritānija) - “Sarunas ar tīģeri”, kad šī mazā grāmatiņa tika pārtulkota latviski, tā radīja īstu bumu, diemžēl tagad jau aizmirsta, taču – palasiet anotāciju:

Tu jau zini, ka parasti tīģeri ēd gaļu un kaulus. Bet ir tīģeri, kas ēd vārdus. Viņi klausās pasakas. Ja pasaka ir interesanta, tad tīģeris ar katru vārdu kļūst resnāks un resnāks – viņš vienkārši uzbarojas. Bet, ja pasaka nav laba, tad tīģeris krīt gar zemi beigts un pagalam. Donalda Biseta grāmatā Sarunas ar tīģeri ir pasakas, kuras tīģerim garšo, pat ļoti garšo, bet dažos gadījumos tīģeris saraujas, pieplok grīdai un nekustas. Kas tad notiek? Lasiet, skatieties (grāmatā ir gluži vai 100 ilustrāciju) un padomājiet par to!
Šīs ir līksmākās, ačgārnākās un dīvainākās pasakas, ar ko vien jūs varētu iepazīties. Grāmatā ir arī mazo lasītāju iemīļotā angļu rakstnieka Donalda Biseta paša zīmējumi, kas tapuši iksvētdienas pasaku stāstīšanas laikā televīzijā, tāpēc zīmējumi ir gluži kā teksta daļa – kur pietrūkst vārdu, tur runā bilde. Jā, šīs pasakas ir klausāmas un skatāmas, tās lasot, pievērsiet uzmanību, kā jūtas mazais Tīģerēns jums blakus, kā viņam patīk šīs pasakas. Un varat sacerēt kādu pasakas daļu vai pat visu pasaku kopā! Un uzzīmēt! Lai daudz labas izdomas, lasot grāmatas kopā ar bērniem, jums nes TĪĢERA gads! ( http://www.valtersunrapa.lv/grnams/?l=lv&page=bookcatalog&id=146218&s=0 )

Autoram ir arī citas grāmatas: “Pīles Mirandas piedzīvojumi”, “Tēvoča Tik-Taka ceļojums”...

 Kirs Buličevs (Krievija) – krievu, padomju fantasts, kas daudz rakstījis bērniem un kā ļoti daudzi rakstnieki, sācis ar pasakām paša bērniem, konkrēti meitai Alisei, kurai veltīti milzum daudz zinātniski fantastiski garstāsti, kuros ar laiku iekļaujas arī fantāzijas tēli. Pirmajai mazu stāstiņu kopai ar no saukumu “Meitenīte, ar kuru nekas nenotiks” seko “Alises ceļojums”, “Alises Dzimšanas diena”, garstāstu krājumi: “Nerimša”, “Meitenīte no nākotnes”, “Alises jaunie piedzīvojumi”. Autors ļoti pozitīvi rāda dzīvi nākotnē, gandrīz komunisms, taču no komunistiem nav ne smakas. Kā jau tas gadās ar lielām sērijām, labākie darbi ir tapuši sākumā. Atliek tikai nožēlot, ka autors nav tulkots latviski.

 Kornejs Čukovskis (Krievija) – arī klasika krievu gaumē: “Doktors Aikāsāp”, “Muša Cokotuha”. Kaut kas paradoksāls, nebija slikti, interesanti – mušas, zirnekļi, odi. Dzīvnieki man patika...

 Džeralds Darels (Lielbritānija) – vairāk pazīstams, kā savu piedzīvojumu hronists, taču sarakstījis arī labu pasaku bērniem “Runājošais sainis” un fantastisku dēku romānu “Zobgaļputns”. Kā arī divas piedzīvojumu grāmatas, kas pārmaiņas pēc nestāsta par paša dzīvi: “Ēzeļu zagļi” un “Mana radiniece Rozija”, bet ir tikpat jaukas.

 Aleksandrs Ditrihs (Krievija) – populārzinātnisks garstāsts “Ar baltu uz melna”, sen tulkots latviski, stāsta sākumā darbība notiek skolas klasē brīvlaikā, daži priekšmeti atdzīvojas: tāfeles krīts, lupata un citi, sarunājas un reāli piedalās aizraujoši izzinošos piedzīvojumos, ko krītiņš uzzīmē uz tāfeles, kamēr – galīgi neizrakstās, tālāk grāmata visu burvību zaudē, bet tās sākums ilgi ir man mīļš.

 Jans Ekholms (Zviedrija) – dzīvnieku pasaka “Tutta Karlsone Pirmā un Vienīgā, Ludviķis Četrpadsmitais un citi”, gandrīz šekspīriskas kaislības ap kādu lauku sētu, kuru terorizē lapsas, gribot nolaupīt vistas, lapsēns Ludviķis iemīlas jaunā vistiņā Tuttā un kā nu viņiem tur iet, glābjot vienam otru no vecāku nesapratnes un beigās arī pašus vecākus.

Iesaku izlasīt: http://lib.ru/TALES/EKHOLM/tutta_karlson.txt

Nezinu, vai pasaka tulkota arī latviski...

 Mihaels Ende (Vācija) – ļoti populāru fantāzijas darbu autors. Atliek tikai nosaukt “Bezgalīgo stāstu” un visiem, kas kādreiz skatījušies filmu, kas uzņemta pēc šī stāsta, ietrīsēsies sirds. Diemžēl filmas – turpinājumi iznākušas daudz sliktākas. Vēl latviešu valodā ir iznākusi fantastiskā pasaka “Momo”, savulaik ļoti zināma. Rakstnieks sarakstījis arī citus darbus: “Spoguli spogulī”, divus darbus par Džimu Pogu, “Ofēlijas ēnu teātri”...

 Ištvans Fekete (Ungārija) – populārs ungāru dzīvnieku pasaku autors, kura pazīstamākās pasakas ir “Lapsēns Vuks”, “21. diena”, “Cin-Ni”, “Cende”, “Lutra”, tās var nosaukt arī par stāstiem par dzīvniekiem, taču galvenie varoņi – dzīvnieki ir stipri personificēti – gluži kā slavenā Lesija no cita rakstnieka darba. Tāpēc pievienoju šos stāstus sarakstam.

 Pols Viljams Gelliko (ASV) – amerikāņu novelists un īsā stāsta meistars. Pazīstamākais darbs – garstāsts “Sniega zoss” par labu sirdi un mīlestību, lasījis esmu tikai mazu, apburošu fantastisku pasaku par zēnu, kas cietis nelaimes gadījumā, pārvēršas kaķēnā, “Dženija”. Šeit var izlasīt krieviski – latīņu burtiem:

( http://www.eunet.lv/cgi-bin/lat/INPROZ/GELLIKO/jenny.txt )

 Kenets Greiems (Lielbritānija) - “Vējš vītolos”, bez komentāriem. Apburošs stāsts par Žurku, Krupi un viņu draugiem, un, protams, par kaislībām...

 Jākobs Ludvigs Karls Grimms un Vilhelms Karls Grimms (Vācija) – vācu folkloras vācēji un pārstrādātāji izdod grāmatu "Bērnu un mājas pasakas", kuru regulāri papildina jaunos izdevumos, kā arī „Vācu leģendas”. Kā lai nemin viņu pasakas, ja, beidzot pirmo klasi, skola man uzdāvina krāšņām bildēm rotātu plānu grāmatiņu “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, brāļu Grimmu pasaka “Sarkangalvīte un vilks” vispār man bērnībā ir pati mīļākā, kur tad vēl “Ansītis un Grietiņa” un citas tikpat briesmīgas pasakas, kas padara tik jauku ielīšanu zem segas, gulēt ejot, zinot, ka visas briesmas tev netiks klāt.

 Vitālijs Gubarevs (Krievija) - “Greizo spoguļu karaļvalsts” - ļoti populāra padomju laiku pasaka, bija uzņemta arī filma, var manīt atsauces uz “Alisi Aizspogulijā”, kaut arī tēli ir pavisam citi, turklāt meitene nonākot aiz spoguļa, ielaiž mūsu pasaulē savu “otro es”, no niķīgas meitenes Oļas kļūstot par labo Aļo, aiz spoguļa visiem varoņiem vārdi rakstās otrādi, taču izlasot no otra gala, saproti, kas tas par varoni. Piemēram, Draugu aiz spoguļa sauc Sguards. Superkariķēta tiek rādīta aizspoguļa kapitāla pasaule, kurā meitene Oļa ar draugu palīdzību iztaisa īstu revolūciju, atbrīvojot proletāriešus un vergus. Ja pasaule šaipus spoguļa tiešām būtu tik skaista, ak vai...

 Vilhelms Haufs (Vācija) – slavens vācietis, pasaku meistars. Pasakas “Kalifs Stārķis”, “Mazais Muks”...

 Ernests Teodors Vilhelms Hofmanis (Vācija) – vēl viens slavens vācietis, skaistu pasaku meistars. Pēc viņa pasakas radīts slavenais balets “Riekstkodis”, pazīstama grāmata "Runča Mura dzīves uzskati, stāsts "Mazais Cahejs, saukts par Cinoberu" un citi.

Tuve Marika Jansone (Somija) – populāra zviedru rakstniece no Somijas. Kļuvusi slavena ar savām fantāzijas pilnajām pasakām par trollīšiem Muminiem: “Mazie troļļi un lielie plūdi”, “Komēta nāk”, ”Brīnumdara cepure”, “Mumina tēva piezīmes”,  “Bīstamā vasara”, “Brīnumainā ziema”, “Neredzamais bērns”, “Muminu tēvs un jūra”, “Vēlu novembrī” un vēl četras bilžu grāmatiņas. Romantisks sentiments un poēzija, liegi joki un skumjas apbur daudzus visu vecumu lasītājus.

 Lūiss Kerols (īstajā vārdā - Čārlzs Latvidžs Dodžsons) (Lielbritānija) – slavenās Alises piedzīvojumu autors: “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē” un “Alise Aizspogulijā”. Laikam tomēr esmu pārāk dumjš, bet grāmatas tā īsti neizpratu. Ja atklāti, tad man vairāk patīk fantāzijas, kurās ... nav tik daudz fantāzijas.

 Karlo Kollodi (īstajā vārdā – Karlo Lorencini) (Itālija) - “Pinokio piedzīvojumi”, pamācoši stāsti bērniem par koka lelli, kas dara visādas blēņas, melo un tāpēc viņai aug garš deguns, taču beigās no kļūdām mācās. Klasika.

 Alberts Kronenbergs (Latvija) – grafiķis un dzejnieks, ilustrējis pats savas lieliskās grāmatas: “Jērādiņa”, “Sprunguļmuižas gadatirgus”, “Pieci kaķi”... [Simptomātiski, ka Vikipēdijā latviešu valodā var atrast rakstu par kanādiešu kinorežisoru Deividu Kronenbergu, bet par Albertu Kronenbergu nekā nav – kaut kā skumji – ils]

Jozefs Lada (Čehija) – čehu gleznotājs un rakstnieks. Visvairāk pazīstams ar to, ka ilustrējis “Šveiku”, taču sarakstījis arī pats savas pasakas, apgriežot otrādi varoņu raksturus, iegūstot visai komisku efektu. Kādreiz latviešu valodā iznāca viņa “Jautrās pasakas”.

Selma Otīlija Lovisa Lāgerlēva (Zviedrija) – slavens ir viņas romāns “Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums pa Zviedriju”, pasaka, kas sarakstīta, lai iepazīstinātu zviedru bērnus ar dzimto zemi. Faktiski – palīglīdzeklis skolai, bet, ja tos raksta Meistare... rezultāts ir lielisks.

Lazars Lagins (Krievija) – savā laikā plaši pazīstamā pasaka “Vecais Hotabičs” par Austrumu džina piedzīvojumiem Padomju Savienībā.

Astrīda Anna Emīlija Lindgrēna (Zviedrija) – pasaules slavu ieguvusī zviedru bērnu rakstniece, kura sarakstījusi daudzas skaistas pasakas bērniem un arī sadzīviskus stāstus, kā Lennebergas Emīls, pavisam sešas grāmatas. No rakstnieces fantastiskajiem darbiem var minēt: četras grāmatas par Pepiju Garzeķi – fantastisku meiteni, kurai dzīve vienmēr ir piedzīvojums, slaveno triloģiju par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta un atsevišķus fantastiskus garstāstus: “Mio, mans Mio!”, “Brāļi Lauvassirdis” un “Ronja, laupītāja meita”.

Žozē Bentu Renatu Monteiru Lobatu (Brazīlija) – ievārojams brazīļiešu rakstnieks, kuru latviešu bērni kādreiz iepazina ar viņa populārāko pasaku seriālu “Dzeltenā dzeņa Ordenis”. Vēlāk iznāca arī viņa “Krustmātes Nastasijas skaistākās brazīliešu psaakas”.

Hjū Džons Loftings (Lielbritānija) – slavenā doktora Dūlitla (krievu doktora Aikāsāp prototips) autors. Ir arī citi darbi, bet galvenie – par Dūlitlu. Tipiskas grāmatiņas mazākiem bērniem: “Doktora Dūlitla stāsts”, “Doktora Dūlitla ceļojumi”, “Doktora Dūlitla pasts”, “Doktora Dūlitla cirks”, “Doktora Dūlitla zoodārzs” un tā tālāk – pavisam kādas 13 grāmatiņas.

Klaivs Steiplzs Lūiss (Lielbritānija) – ievērojamais britu rakstnieks, Tolkina draugs un septiņu garo stāstu autors, kuri apvienoti “Nārnijas hronikās” (”Lauva, Ragana un drēbju skapis”, “Princis Kaspians”, “Pasaules ceļotāja” brauciens”, “Sudraba krēsls”, “Zirgs un viņa puisis”, “Burvja māsasdēls”, “Pēdējā kauja”). Esmu lasījis pirmos trīs gabalus, slikti nebija, bet... visu izlasīt vairs nebija iekāriena. Laikam īsti ne mans rakstnieks.

Valērijs Medvedjevs (Krievija) - “Barankin, esi cilvēks!” Jautra pasaka par to, cik labi būt cilvēkam.  Nekad vairāk tā neesmu smējies, kā lasot šo grāmatu. http://lib.rin.ru/doc/i/151413p.html Daudz citu grāmatu, taču latviski laikam nekas vairāk nav izdots.

Alans Aleksandrs Milns (Lielbritānija) – daudzu grāmatu autors, taču tās visas aizēno viņa varonis Vinnijs Pūks: divas grāmatas - “Vinnijs Pūks” un “Jaunā māja Pūka Priedītēs”, kas vēlāk tiek izdotas vienā sējumā. No citiem darbiem var minēt pasaku “Sen, tik sen”.

Edīte Nesbite (Lielbritānija) – 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma angļu bērnu rakstniece. Sarakstījusi daudzas bērnu grāmatiņas. Populārākās, laikam, ir no seriāla par smilšu trolli, kas māca bērniem uzvesties: “Pieci bērni un “tas”, “Fēnikss un dīvāns”, “Stāsts par amuletu”. Klasika ar spēcīgu didaktikas devu.

Mērija Nortone (Lielbritānija) – kļuvusi slavena ar grāmatu sēriju par maziem cilvēciņiem, kas slepus dzīvo cilvēku mājās, “aizņemoties” no viņiem visu vajadzīgo. Latviski, parasti tiek tulkoti kā “Īkstīši”, jo oriģinālais nosaukums “The Borrowers” visai labi nepadodas tulkojumam. Sarakstītas pavisam 5 grāmatiņas: “Īkstīši”, “Īkstīši laukā”, “Īkstīši uz upes”, “Īkstīši gaisā” un pēc 21 gada pārtraukuma “Īkstīši atriebjas”. Sarakstījusi arī citas grāmatiņas, piemēram, “Kā kļūt par raganu desmit vieglu lekciju laikā”.

Nikolajs Nosovs (Krievija) – sarakstījis trīs lielas grāmatas par jancīgiem, maziem ķipariem, kas padomju bērnu vidū ieguva lielu popularitāti: “Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi”, “Nezinītis Saules pilsētā”, ”Nezinītis uz Mēness”. Varoņu tēli ļoti dzīvi un ļoti bērnišķīgi, laikam tāpēc bērniem tuvi un saprotami. Trešā grāmata faktiski ir pamflets par kapitālismu.

Šarls Pero (Francija) – literārās pasakas žanra dibinātājs. Slavenākās pasakas: “Pelnrušķīte”, “Runcis zābakos”, “Sarkangalvīte”, “Īkstītis”, “Zilbārdis”, “Apburtā princese”.

Uldis Plotnieks (Latvija) – jauki stāstiņi par parastiem Latvijas lauku, mežu un ūdeņu iemītniekiem. Dzīvnieki tajos ir arī personificēti, kā pasakā “Kvāks: Tēlojumi par dīķa iemītniekiem”. Citas grāmatas: “zaļās zāles zemē”, “Viļņu šūpolēs”.

Otfrīds Preislers (Vācija) – vācu pasaku lielmeistars: “Herbe ar lielo cepuri”, “Mazā raganiņa”, “Krabats – burvju māceklis”, “Mazais ūdensvīriņš”.

Eno Rauds (Igaunija) - “Naksitrallīši” un citas jautras pasakas: “Atkal šie naksitrallīši”, “Lāča māja”, “Lidojošie šķīvji”. Pasakas mazākiem bērniem.

Džanni Rodari (Itālija) – jautras un pamācošas pasakas: “Dželsomino melu zemē”, “Čipolino piedzīvojumi”, “Zilās bultas ceļojums”, “Kā aizgāja bojā Rīmu karaļvalsts”.  Aotora uzskati ir izteikti kreisi, tāpēc labējie pamatīgi dabū pa dibenu viņa darbos. Lasījis esmu gan tikai pirmos divus.

Ondržejs Sekora (Čehija) – rakstnieks, mākslinieks un entomologs ir sarakstījis saistošas pasakas par kukaiņiem: “Skudras nepadodas” un citi stāsti par skudrulēnu Ferdu. Autora ilustrācijas. Citas grāmatas, piemēram, “Cālis Napipi un viņa draugi”, manuprāt, Latvijā nav izdotas.

Antuāns Marī Žans Batists Rožē de Sent-Ekziperī (Francija) – slavenā “Mazā prinča” autors, bērnu literatūras klasika. Ļoti poētisks, ļoti sentimentāls darbs.

Kārlis Skalbe (Latvija) – latviešu pasaku meistars, piemēram, “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties...” un citas. Var ļoti patikt, bet var arī nepatikt...

Jevgenijs Švarcs (Krievija) – krievu padomju dramaturgs. Pazīstamākās pasaku lugas: “Parastais brīnums”, “Pasaka par pazaudēto laiku”.

Džons Ronalds Rūels Tolkīns (Lielbritānija) – slavenā pasaka “Hobits jeb Turp un atpakaļ” un tās turpinājums pieaugušajiem faniem “Gredzenu pavēlnieks”. Vai vajadzīgi komentāri?

Aleksejs Tolstojs (Krievija) – pasakas par Pinokio pārcēlums krievu-padomju lasītājiem “Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi”. Skaista pasaka par dzīves mērķa sasniegšanu un rakstura nobriešanu.

Pamela Lindone Treversa (īstajā vārdā – Helēna Lindone Gofa) (Lielbritānija) – angļu rakstnieces lielākie panākumi saistās ar pasaku sēriju “Mērija Popinsa” par burvi-auklīti, kas palīdz bērniem izaugt par labiem cilvēkiem: “Mērija Popinsa”, “Mērija Popinsa atgriežas”, “Mērija Popinsa parkā” un citas, pavisam 11 grāmatas.

Žans Van Hamme (Beļģija) un Gžegožs Rosinskis (Polija) – beļģu rakstnieks un poļu grafiķis, kas veidojuši vienu no Eiropas labākajiem komiksiem. Piemēram, seriāls par barbaru – vikingu Torgalu, gandrīz bībelisku motīvu pilnā grafiskā novele “Šninkels”; “Pie bezdibens ezera” un citi darbi.

Viks (īstajā vārdā – Viktors Kalniņš) (Latvija) – latviešu rakstnieks, sarakstījis vairākas bērnu un pieaugušo iemīļotas pasakas: “Zemūdens bara lielā diena”, “Sarežģītais zvirbulēns”, “Klaids pasaku zemē”, ”Dinīts nāk”...

Viktors Vitkovičs un Grigorijs Jagdfelds (Krievija) – krievu, padomju bērnu rakstnieki. Savulaik latviski tika izdota viņu “Pasaka par krāsotāja otu”. Patika. Ir sarakstījuši arī citas pasakas, taču par tām neko nezinu.

Aleksandrs Volkovs (Krievija) – krievu padomju rakstnieks, kas pazīstams ar sešiem garstāstiem: savu versiju Frenka Bauma Oza zemei. Grāmatu, kuru viņš nolēma iztulkot, lai iemācītos angļu valodu, bet beigās sanāca pašam savs stāsts. “Smaragda pilsētas burvis”, “Urfins Džīss un viņa koka zaldāti”, “Septiņi pazemes karaļi”, “Ugunīgais marānu dievs”, “Dzeltenā migla” un “Pamestās pils noslēpums”. Manuprāt ar trešo grāmatu autors tā kā uzdod, jo varbūt vairāk raksta jau tāpēc, ka lasītāji no viņa tieši to gaida. Bet pirmās divas ir lieliskas.

Esmu lasījis bērnu grāmatas arī šajā gadsimtā: intereses pēc, tāpēc, lai varētu par tām citiem pastāstīt, tāpēc, ka daudzas ir patikušas. Taču neesmu apkopojis tās šadi, lai varētu ko uzrakstīt. Tas jau, kā saka, ir pavisam cits stāsts, ko vēl jāuzraksta.