Bērnība — sabiedrības radīts fenomens?
Kas ir bērnība, un kas veido bērnības pasauli? Lai gan pirmajā brīdī varētu šķist, ka bērnība ir vienkāršs un pašsaprotams jēdziens, pēdējos gadu desmitos tieši bērnībai ir veltīti neskaitāmi pētījumi un grāmatas. Vēsturnieki, sociologi un antropologi ir to vispusīgi analizējuši — sākot ar atšķirīgo attieksmi pret bērnu dažādos laikmetos un beidzot ar pētījumiem, kuros mūsdienu bērnība tiek aplūkota no pašu bērnu redzes viedokļa.
Bērnība nekad nav bijis un arī šodien nav nemainīgs un stingri definēts jēdziens. Zinātnieki apgalvo, ka atšķirībā no zīdaiņa vecumposma, bērnība nav pašsaprotama — tā ir sabiedrības radīts, nevis dabisks fenomens. Bērnību un tās izpratni veido pieaugušie, sabiedrība un notikumi, tādēļ dažādās kultūrās un laikmetos tā būtiski atšķiras. Vēl jo vairāk — ir daudzas kultūras un laika posmi, kas bērnību kā īpašu attieksmi pret bērnu nepazīst vispār.
Tiek uzskatīts, ka bērnības ideja mūsdienu izpratnē ir viens no lielajiem renesanses atklājumiem, varbūt pat viscilvēcīgākais no tiem. Interesanti, ka bērnības rašanās tiek saistīta ar grāmatu iespiešanas aizsākumiem. Pateicoties grāmatu un izglītības pieejamībai, cilvēks kļuva pats par savu pārdomu priekšmetu. Šī literatūras veicinātā pašizjūta un nepieciešamība pēc refleksijas ļāva rasties bērnībai mūsdienu izpratnē. Un kļūt par pieaugušo pirmoreiz vēsturē nozīmēja ne tikai piedzīvot bioloģisku attīstību, bet baudīt arī nopietnu kultūras apguvi, humānu audzināšanu un īpašu attieksmi. Tas nozīmēja arī bērna citādības, nevainības un vājuma atzīšanu. Veidojās priekšstats par to, ka pastāv noslēpumi, kuri jāpadara bērnam nepieejami — seksualitāte, vardarbība, slimība, nāve. Šie uzskati iezīmēja pieaugušā lomu bērna nevainības saglabāšanā un viņa sargāšanā. Jaunās attiecības parādījās arī tādējādi, ka daudz lielākā skaitā tika radītas īpaši bērniem domātas lietas — apģērbs, rotaļlietas, bērnu literatūra. Bērni bija ieguvuši īpašu vietu, savu pasauli. Tomēr pagāja vēl gandrīz 200 gadu, līdz bērnība kļuva par neapšaubāmu Rietumeiropas civilizācijas sastāvdaļu.
Bērnības noriets
Neils Postmens grāmatā Bērnības izzušana 1982.gadā izvirzīja teoriju, ka mūsdienās pamazām sākas bērnības noriets (par šīs idejas uzplaukumu viņš uzskata laiku no 1850. līdz 1950. gadam). Tas nozīmē, ka saudzējoša attieksme pret bērnu un īpašas bērnības pasaules veidošana ir nesens jaunievedums, kurš pamazām atkal zaudē savu nozīmi. Kā bērnības laika beigu zīmi Postmans minēja franču vēsturnieka Filipa Arjesa 1960.gadā iznākušo bērnības vēsturi, jo "vēsturnieki parasti ierodas nevis uz kāzām, bet gan uz bērēm". Bērnības izzušanu Postmens saista ar jauno mediju un īpaši televīzijas rašanos. Tā ir visiem pieejama, nav vajadzīga īpaša apmācība, lai aptvertu šo informācijas pasniegšanas formu, tā neprasa sarežģītu domāšanu vai uzvedību un nešķiro publiku. Televīzija dara bērniem pieejamu pieaugušo pasauli un iekļauj viņus tajā.
Es tomēr negribētu ticēt bērnības norieta hipotēzei. Iespējams, varētu iebilst, ka tā ir nespēja paskatīties no malas uz savu kultūru un vērtībām vai bailes no pārmaiņām. Varbūt, ka tā ir nevēlēšanās atzīt par novecojušām pūles, kuras esmu ieguldījusi savu bērnu īpašās pasaules veidošanā. Bet varbūt tomēr Postmens ir kļūdījies un bērnības atklāšana ir tikpat universāla kā riteņa atklāšana — atklājuma tālākā attīstība un izmantošana ir grūti paredzama, tomēr nenovēršama? Katrā ziņā ir skaidrs, ka bērnību rada pieaugušie un tikai pieaugušo ziņā ir mēģinājumi reanimēt bērnību vai pasteidzināt tās nāvi.
Kā saglabāt renesanses radīto bērna pasauli? Ņemot vērā Postmena ideju par grāmatu lomu bērnības dzimšanā, iespējams, ka viens no bērnības pasaules saglabāšanas ceļiem varētu būt literatūra, īpaši jau bērnu literatūra. Un varbūt tas arī ir viens no bērnu literatūras galvenajiem uzdevumiem — ievedot stāsta pasaulē, pasargāt bērna bērnišķību?
Mainoties bērnības izpratnei, neapšaubāmi mainās arī bērnu literatūra. Klasiskā bērnu literatūras definīcija ir: literatūra, ko raksta pieaugušie un kuru pieaugušie uzskata par ieteicamu bērniem. Ilgu laiku par bērniem piemērotu literatūru tika uzskatītas didaktiskas, pamācošas grāmatas. Bet varbūt īstā bērnu literatūra ir definējama kā literatūra, kuru izvēlas un lasa paši bērni? Šī definīcija, kas arvien biežāk parādās pētījumos par bērnu literatūru, norāda uz bērnu skatījuma nozīmīgumu. Bērnu literatūrai kā precei ir dubults raksturs — pieaugušie domā, ka viņi ir "gala patērētāji", jo viņi pērk grāmatas — tātad viņi grib, lai tās viņus uzrunā. Patiesībā "gala patērētājs" ir bērns.
Disneja grēku un lasīšanas tradīcija
Statistika bezkaislīgi norāda, ka bērnu vēlme lasīt Latvijā lēnām, bet tomēr aug, un droši var apgalvot, ka liela nozīme tajā ir LNB Bērnu literatūras centra izkoptajai Bērnu žūrijas tradīcijai: 2002.gadā programmā iesaistījās apmēram 5000 bērnu, bet 2005.gadā bērnu žūrijas darbojās 475 bibliotēkās un to eksperti bija 15 000 bērnu. Atzīstot bērnu par galveno bērnu literatūras vērtētāju, ir atbrīvots viņa lasīšanas prieks. Bet, lai bērni izvēlētos lasīt labu literatūru, ir vajadzīga bērnu grāmatu daudzveidība. Jaunā mediju kultūra ietekmē arī lasīšanas paradumus — visvairāk pārdoto grāmatu vidū pirmās vietas ieņem grāmatas pēc televīzijas un kino filmu motīviem, Disneja kompānija ar lieliem panākumiem turpina nogriezt saknes klasiskiem romāniem, pasakām un mītiem, padarot tos par bezsejas disnejstāstiem. Tomēr laba bērnu literatūra ir grāmata ar savu atšķirīgu balsi un neatkārtojamu seju.
Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome tikko ir aizsākusi latviešu bērnu literatūras attīstības un lasīšanas veicināšanas ilgtermiņa programmu Baltā Vilka grāmatas: 24.jūlijā, rakstnieka dzimšanas dienā, tiks pasniegta Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā, ir domāts arī par to, kā rakstniekus nākotnē ieinteresēt rakstīt bērnu grāmatas. Programmas ietvaros notiks ar lasīšanu saistīti pasākumi un konkursi bērniem un viņu vecākiem. Vai bērnu literatūra piedzīvos nebijušu uzplaukumu? Cerams, ka jā, tomēr diez vai programma vien spēs darīt brīnumus. Būtiskām izmaiņām ir nepieciešama daudzu cilvēku līdzdomāšana un līdzdarbība. Nesen lasīju par Vācijā īstenotu "priekšālasīšanas krusttēvu un krustmāšu" projektu. Tie ir tēti, māmiņas, vecmāmiņas, skolotāji un pensionāri, kuri brīvprātīgi uzņēmušies lasīt bērniem priekšā grāmatas (skolā, bērnudārzā, bet varbūt arī savas mājas pagalmā). Šiem brīvprātīgajiem tiek rīkoti pat īpaši kursi, izsniegtas apliecības un nozīmītes. Es nemudinu formāli atkārtot citiem derīgu pieredzi. Bet varbūt ir vērts mēģināt saprast, ko katram no mums nozīmē bērnība, kāda ir bērnu literatūras loma bērnības radīšanā, un galu galā izbrīvēt kādu stundu lasīšanai kopā ar bērnu. Nevar nepiekrist Astridas Lindgrēnes teiktajam: "Es nedomāju, ka bērniem būtu jālasa tādēļ, ka lasīt ir prātīgi. Viņiem ir jālasa, jo lasīšana sagādā prieku." Un lasīšana rada bērnību.
***
Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome (LBJLP) ir viena no Starptautiskās Bērnu un jaunatnes grāmatu padomes (IBBY) 70 nacionālajām nodaļām. Jūlijā nāk klajā LBJLP sagatavots bezmaksas informatīvs izdevums par latviešu bērnu literatūru – I.Stikānes, S.Tretjakovas un I.Zanderes grāmata Zirgs, kas naktī dzied. Latviešu bērnu literatūra. Tajā dots žanru, autoru un tēmu apskats, sīkāk pievēršoties nesenās pagātnes un jaunākā laika grāmatām.
Baltā Vilka grāmatas ir jauna LBJLP latviešu bērnu literatūras attīstības ilgtermiņa programma, ko atbalsta VKKF, LKF un Rietumu Banka. Programmas mērķis ir veicināt daudzveidīgu, mūsdienu bērnu vajadzībām atbilstošu latviešu bērnu grāmatu tapšanu un veidot pozitīvu "lasīšanas modi" pretstatā aizspriedumam, ka "bērni mūsdienās vairs nelasa grāmatas".
Jāņa Baltvilka balva 24.jūlijā tiks pasniegta otro reizi. Pirmie Baltvilka balvas laureāti 2005.gadā bija rakstnieks Māris Rungulis un māksliniece Anita Paegle.
Publicēšanas datums: Piektdiena, 2006. gada 21. jūlijs.