1991. gadā viņš izdeva romānu Skudras, fantastikas stāstu, kurā skudras ir varoņi un cilvēki - ļaunie antivaroņi. Šo romānu Verbērs sāka rakstīt 16 gadu vecumā. Skudras padarīja Verbēru par vienu no Francijas populārākajiem zinātniskās fantastikas autoriem. Šim romānam viņš radīja arī divus turpinājumus - Skudru diena (1992) un Skudru revolūcija (1995). Tiesa, romāns populārs kļuva tikai lasītāju vidū, kamēr kritika jauno franču rakstnieku pilnībā ignorēja. Triloģijas otrais romāns Skudru diena saņēma žurnāla Elle lasītāju balvu un tika iztulkots 33 pasaules valodās.
Paralēli Skudru triloģijai 1994. gadā Verbērs izdeva romānu Tanatonauti, kurā pievērsās pēcnāves dzīves tematikai. Vēlāk Tanatonauti arī kļuva par triloģiju, bet triloģijas trešā daļa - Mēs - Dievi - arī izvērtās par trīsdaļīgu romānu.
Līdzās rakstnieka darbībai Verbērs izveidoja cilvēces iespējamo attīstības scenāriju analīzes asociāciju. Asociācija savāca lielu datu daudzumu un reizi divos mēnešos notur konferences Parīzes lielākajās grāmatnīcās.
Verbēra plānos ietilpst viņa romānu ekranizācija. Sīkākas ziņas par autoru var atrast viņa mājas lapā:
Tā kā viņa darbi šogad ir izdoti arī krievu valodā, tad mājas lapai ir arī lapaspuses krievu valodā (dažās citās valodās arī):
http://www.verber.ru/
http://www.verber.ru/bio/
Rakstnieks pats ir uzrakstījis diezgan detalizētu autobiogrāfiju, pacentīšos to iztulkot...
1961 Ieņemšana. Mans tēvs atgriezās no ceļojuma pa Andoru. Māte viņu ļoti nepacietīgi gaidīja.
Jūlijs — Visai miglainas atmiņas par manu dzīvi tieši pirms dzimšanas. Nekādu iespaidu, tikai tumši oranža gaisma un zemas skaņas. Jādomā, ka mātes sirds sišanās un barības trakta darbība. Tajā laikā viņa bija piāniste, taču sēdēja mājās, tāpēc es bieži dzirdēju (kaut arī pieklusināti, aiz vēdera dobuma sieniņas) klasiskās mūzikas gammas un pasāžas. Īpaši no Šopēna un Debisī.
Septembris — Labi, laiks taisīties uz izeju. Dzimšana Tulūzā. 3,4 kg.
1962 Raksturs diezgan emocionāls, pat uzvilkts. Es bieži smejos. Bieži raudu. Un ļoti ātri pārslēdzos no viena režīma uz otru. Sapnis aizsniegt durvju rokturi. Lai iepazītu pasauli, es visu bāžu mutē un tā iepazīstos ar smiltīm, koka sprungulīšiem un plastmasas gabaliem, kurus apsūkāju, vecākiem ļoti par to uztraucoties.
Mēs ar māsu visur slienam sev telšu mājiņas. No krēsliem un segām. Šajās mājiņās es kaudzēm savācu visus savus dārgumus: putnu ligzdas un lidmašīnītes, ko taisu no pildspalvām. Durvju atslēgu kolekciju. Izteikta vēlēšanās zīmēt.
Audzinātājs uzskata, ka tas nozīmē, ka es kļūšu profesionāls mākslinieks, mani labāk virzīt šim talantam un nedot samainīties pret citiem. Tajā pat laikā, kad visi citi skolēni tiek «apstrādāti» ar normālu programmu, man ir tiesības sēdēt kaktā un darboties tikai ar akvareļiem. Reiz es novelku zemes līniju kādam tēlam padušu augstumā. Citi skolnieki sāk smieties par mani un saka, ka «cilvēki staigā pa zemi, nevis zemē iekšā!» es atkal tīri intuitīvi esmu uzvilcis «horizonta perspektīvu», lai gan pats to nemaz neapzinos. Un nevaru viņiem neko paskaidrot. Šauboties, sabiedrības spiediena dēļ es pārtaisu savu zīmējumu un nolieku cilvēku uz zemes.
1968 Es uzrakstu savu pirmo stāstu par brīvo tēmu. To sauc «Blusas piedzīvojumi». No blusas redzes viedokļa tiek stāstīts par to, kā tā rāpjas cilvēkā; no kājām līdz galvai, izlienot zem biksēm, apakšbiksēm, krekliņu. Iegāžas nabā, apmaldās paduses audzēs un cenšas izprast cilvēka, pa kuru staigā, ikdienas darbošanos. 6 lapas. Audzinātājs ļoti uzjautrinās, tāpēc ka es nesaprotot, ko šie vārdi nozīmē, esmu uzrakstījis, ka blusai (franču valodā — puce) bija tēvs puceau (jaunēklis, kas nav vēl zaudējis nevainību) un māte pucelle (jaunava). No otras puses, viņš ir pārsteigts par to, ka es esmu intuitīvi sapratis sižeta eskalācijas principu un beigās devis negaidītu atrisinājumu — kulmināciju (tajā brīdī, kad blusa tūlīt pat visu sapratīs, to nospiež ar pirkstiem). Ja neskaita franču daiļrunāšanas stundas, es citādi esmu visai viduvējs skolnieks. Nekādi nespēju iegaumēt visādus tur datumus, ziedu, galvaspilsētu nosaukumus, nemaz nerunājot par fragmentiem, kas jāiemācās no galvas.
1969 Radīts otrais stāsts «Brīnumu pils». Kādas pils noslēpums, tā aprij savus apmeklētājus. 3 lapas. Šis stāsts palīdz man izstrādāt sistēmu, kā spēlēt lasītājam uz nerviem. Kā pamazām atvērt ceļu uz noslēpuma atminēšanu. Sānis uz lapām es atzīmēju: «X rindā lasītājs domā, ka slepkava ir Y» utt. Izklaidējos visādi, sacerot dažādus stāstus, lai uzjautrinātu manus skolas draugus. Vispār un faktiski, tās ir šausmenes. Uz malām zīmēju monstrus. Māte piesēdina mani pie pianino. Es šo disciplīnu nevaru ciest, visu, kas ar to saistās. Pēc 6 gadu apmācībām pie klasiskā pianino, es vēlāk — protesta dēļ — sāku mācīties spēlēt elektroģitāru.
1970 Trešais stāsts «Izmeklētājs Topans». Pirmais darbs (būs vēl citi), kurā izmantots princips — slepkavība slēgtā istabā. Spēles noteikumi: izdarīt noziegumu it kā ir neiespējami un, neskatoties ne uz ko, atrodas loģisks risinājums. Jāatrod Topana piedzīvojumu apraksta princips. Vajag, lai Topans nonāk tādā situācijā, kad lasītājs sev teiks «viss pagalam, viņš laukā no turienes netiks», bet pēc tam, par spīti visam, Topans spēs izdzīvot, pateicoties kādai stratēģijai, kas lasītājam pat galvā neienāktu. Iespaids: Edgars Alans Po. 8 lapas.
1971 Ceturtais stāsts: «Medības nomaļā vietā lauvas acīm» un... viņa gals paklāja lomā. 4 lapas. Kas man bija interesanti šajā stāstā, tas bija, radīt humoristisku situāciju, mainot redzes viedokli. Lauva stāsta, kā viņš redz mednieku tuvošanos, kas grib viņu nogalināt un, ko viņš domā par cilvēkiem. Mācības skolā brīvajā kritienā. Ar lielām pūlēm pārveļos no vienas klases uz otru. Joprojām problēmas ar atmiņu. Nekādi nespēju iegaumēt, ne Krievijas upju nosaukumus, ne lielo kauju datumus. Ņemsim kaut vai Marinjano, tas vispār mani no sevis izved: labi, lai ir runa par 1515. gadu, bet kurš ar kuru sitās? Vēlāk jau es to visu izpētīju. Tas izrādās bija pret šveiciešiem. Marinjano, 1515.: Francisks I iznīcināja šveiciešu algotņus Itālijā, lai pakalpotu Romas pāvestam, kas uzskatīja, ka ziemeļitāļi ir pārāk brīvību mīloši! Kāpēc tad mums nestāstīja visu patiesību? Pēc trīs mēnešiem Franciska karaspēku izdzina ārā un viss karš izrādījās pilnīga nulle. Kāpēc bija jārausta skolnieki, lai to visu atcerētos?
1974 Kaislība uz elektroniku, aviamodeļi no balsas, maiju indiāņu civilizācija un Lieldienu salas iezemieši. Kaislība uz astronomiju un it īpaši Saules plankumu sistemātiska pētīšana Tulūzas Astronomiskajā centrā. Mēģinu pāriet uz dabaszinātņu specializāciju (es arī matemātiskās formulas nespēju pienācīgi atcerēties. No otras puses, es tās spēju turpināt, taču skolotājiem bija vienalga), pāreju uz specializāciju ekonomikā (tas ar kaislību uz zinātni! Kāds kauns!). Raksturs arvien vairāk un vairāk noslēgts. Varēju stundām ieslēgties tualetē ar grāmatu rokās, lai tikai mani neviens netraucē. [Gluži kā es!!! - t.p.] Šajā laikā mani īpaši piesaista Žils Verns. «Noslēpumu sala» liekas, kā unikāls šedevrs.
1978 Pievienojos liceja avīzei «EIFORIJA». Tāpēc nākas mācīties parfimērijas mākslu (Tulūzas parfimērs Anrī Berdū ir mans kurators), ofseta spiedes mākslu, burtu salikšanu. Mēs bijām trīs, kas strādājām pie šīs avīzes un maz-pamazām to sāk pārdot arī citās mācību iestādēs. Avīzē bija 30% teksta par dzīvi licejā un 70% komiksu. EIFORIJAS komiksi bija ar vienu īpatnību: to lasīšanai palīdzēja smaržas, kas tika speciāli radītas ar «parfimērijas orgāniņa» palīdzību, lai labāk radītu stāstītā atmosfēru (orgāniņu sauca par «muzikālo Bandessino» [La bande dessinée — franciski - «komikss»], tāpēc ka tas izdeva arī skaņas, lai rezultātā varētu nodarbināt trīs maņu orgānus: acis, degunu, ausis). Smaržas bija uznestas uz papīra strēmelītes, kas bija piesātināta ar visai nelielu tīras parfimērijas esences daudzumu. Es rakstīju scenārijus, bet Fabricijs Kožē tos ilustrēja. Pateicoties Fabricijam, es uzzināju sev jaunus literatūras «žanrus»: amerikāņu 60-to gadu ZF un pagājušā gadsimta barokālo fantastiku. Tā es atklāju Laukraftu (Ktulhu ciklu), Azimovu (Fonda jeb Akadēmijas ciklu), Van Vogtu (A pasaules ciklu), Haksliju (Labāko no pasaulēm). Bet pēc tam Borisu Vijanu, Mūzikā es arī pametu man ierastās sliedes. Pēc «Beatles», kas man bija vienīgā paraugroka grupa, es atklāju arī citas, daudz lecīgākas un izteiktākas: «Genesis», «Yes», «Pink Floid». «Genesis» (tajā laikā ttur vēl bija Pīters Gebriels) — laikam ir pats lielākais mūzikālais brīnums manā dzīvē. Un vispirms «Nursery Crime». Pat šī albūma nosaukums man skanēja kā brīnišķīga poēzija!
1978 Pabeidzis liceju, sāku rakstīt «Skudras» (pēc 7 lapu scenārija komiksam kopā ar Fabriciju Kožē). Uzrakstījis vienu, visai naivu versiju, kur skudras dzīvo alumīnija folijā, bet viņu karaliene-māte ievieš reformas ar mērķi mainīt skudru mentalitāti, es apzinājos šī ekscentriskā sižeta neiedomājamās iespējas, ja tikai izdotos saprast īsto skudru reālo uzvedību. «Jo patiesāk, jo brīnumaināk». Un no šī mirkļa es nolēmu radīt biezu grāmatu. Varbūt pat 200 lapaspušu. Pats no sevis sākās disciplinēts režīms: pa 4 stundām darba katru rītu (no 8:30 līdz 12:30), lai kas arī nenotiktu, ir brīvdienas, vai nav brīvdienas.
1979 Mācības tiesību fakultātē Tulūzā. Turpinās «Eiforijas» izdošana, palīdzot Fabricijam Kožē, kā arī Tulūzas māksliniekam Mišelam Dezeraldam. Izgāžos pirmā kursa sesijā. Atklāju Frenka Herberta ciklu «Kāpa» (atklāsme, apzināšanās, ka var būvēt romānu kā spēli. «Kāpas» tiek veidotas kā «Taro» pareģošanas kāršu kava). Sāku izzīmēt romānu arhitektūru. Tās bija tādas ģeometriskas shēmas, kas pilnas skaitļiem un bultiņām.
1980 Kursi Tulūzas kriminoloģijas institūtā (tieši tur es uzzināju, kā tiek analzēti mati un revolvera čaulītes). Bieži un cītīgi eju uz Tulūzas apriņķa tiesu un piesēdētāju tiesu, lai tur atrastu tēmas saviem detektīvsstāstiem. «Otrais», pirmais kurss Tieslietu fakultātē. Pievienojos teātra trupai
(STAC, Tulūzā), kur mēs nodarbojamies ar Hičkoka lugas uzvešanu (tupa tā arī nespēj uzvest nevienu lugu). Ceļojums pa ASV, no Ņujorkas līdz L.A. (un tad pietiekami liels loks caur Hjūstonu un Memfisu), ar autostopu kopā ar draugu. Kad mēs ierodamies Ņujorkā, mūs apšmauc kāršu blēži, tā kā abus ceļojuma mēnešus mums nākas iztikt ar 2000 frankiem. ASV atklāšana, tādā veidā pārvēršas par tādu dienu, kad esam spiesti ēst tikai vienu reizi pa dienu, un nakšu, kad jāguļ YMCA kopmītnēs, atklāšanu. Mēs mēģinām iestāties darbā par oficiantiem franču restorānos, taču bez «zaļēs kartes» tas izrādās ārkārtīgi grūti.
1982 Es pametu tieslietas (socioloģijas pasniedzējs mums saka tā: «jurisprudence jūs iemācīs divām lietām: mānīt citus un melot pašam». Man neliekas, ka šie mērķi nav pārāk aizraujoši, nu un turklāt... labi, runāsim atklāti: jurisprudence jo vairāk man neder, ja es ortajā kursā izgāžos sesijā). «Aizlasos» uz Parīzi, lai nodarbotos ar žurnālistiku Augstākajā žurnālistikas skolā. Filipa K. Dika atklāšana (vēl viens grandiozs literatūras šoks). Filips K. Diks ar vienu rāvienu aizēno man visus iepriekšējos literatūras etalonus. Azimovs man ir demonstrējis visu zinātniskās fantastikas intelektu, Herberts — mistiku, Diks savukārt... ārprātu. Un ār šo ārprātu viņš pārspēj abus citus. Diks nav no zinātniskās fantastikas, viņš ir no filozofiskās fantastikas, no kuras uzsprāgst galva. Vismaz, es to tā sajutu. Liekas, ka Diks savus romānus raksta ar vienu piesēšanos, bez atiešanas no rakstāmgalda, 3 dienās, uz amferamīniem, neatraujoties miegam un ēšanai, uzkāris durvīm uzrakstu «Netraucēt!». To var just viņa darbos. Tie pa īstam «uzbudina». Tiešām, reizēm jūt, ka darbs ir ticis paveikts ļoti ātri, viņa stāstos ir tik daudz ideju, ko nekur citur nesastapsi, ka viss pārējais sāk likties «banāls». Vienīgais, cits autors, kas mani tolaik ietekmē, ir Flobērs ar savu «Salambo». Tāpēc, ka šī grāmata ir pa īstam izstrādāta un ļoti kinomatogrāfiska (kaut arī nedaudz drudžaina). Turpinu rukāt pa 4 stundām katru rītu pie savu «Skudru» rokraksta. Uz šo laiku es jau 18 reizes esmu pārrakstījis savu romānu. 18 sižeti, katru reizi cits. Gan varonis, gan notikumu fons — viss savādāks. Lai tos visus labāk atšķirtu, katrai versijai ir savs cipars un savs burts. Kad es mainu burtu, tas nozīmē, ka mainās sižets. Mainu ciparu — tātad, mainās tikai stils un fons. 1982. gada septembrī manās rokās ir versija «Skudras — P63», apjoms virs 1000 lapaspušu. Jau 4 gadus tas ilgst un strādāju es pie tās katru dienu. Turpinu zīmēt savas ģeometriskās struktūras ar bultiņām, Katedrāles būvniecības principa atklāšana, tas ir, kad visas nodaļas apvienojas krustojoties līdzīgi katedrāles plānam (es ņemu par paraugu Amjēnas katedrāli, vienkārši tāpēc, ka tā man liekas skaista). Mēģinu vienā versijā izmantot akrodzejas principu (tas ir, paņemt pirmos burtus no katras frāzes, iegūstot vēl vienu, kurā apslēpts stāsts). Atsakos no šīs idejas, jo tā ir pārāk samudžināta, turklāt pēc tam vairs nevar ienest izmaiņas, kupēt tekstu vai mainīt nodaļas vietām.
1983 marts - Fondation News prēmija, kā labākajam jaunajam reportierim. Tas dod man līdzekļus, lai rakstītu reportāžu no Āfrikas (Ekotropais centrs Lamto, Kotdivuāra) par skudru Magnan pētīšanu. Kopā ar profesoru Lerū mēs pētām gigantiskas migrējošo skudru kolonijas, kas aprij visu savā ceļā. Tašu vairāk par skudrām es atklāju sev dzīvi Āfrikas savannā, Baule cilts vidū. Šeit runa ir par zonu, ko glābj Rietumu civilizācija un, kur visas ar māliem apmestās būdas ir aprīkotas ar TV-antenām un visi to iemītnieki (ieskaitot arī Lielo burvi) rūpīgi seko seriāla «Dallasa» varoņu piedzīvojumiem...
1983 jūlijs – žurnālists vietējā avīzē Kambrā (slejas: zem mašīnām pakļuvušie suņi, pašnāvības, laika apstākļi, precības, baznīcu zvaņu torņu remonti). Uzsāku savu pirmo izmeklēšanu par noslīcinātu bērnu. Man izdodas atrast visai ticamas pēdas, kas izskaidro šo slepkavību, taču policija un mans galvenais redaktors uzliek veto publikācijai, baidoties izjaukt vietējās dzīves gaitu un piespēlēt kādas idejas tiem, kas var atkārtot šādu noziegumu. Melnbaltās fotogrāfijas tehnikas apgūšana.
1983 sākot ar oktobri — ārštata žurnālists «Evenement du Jeudi», «le Point», «Ca m`interesse», «Liberation», «Le Nouvel Observateur». Atkal esmu respektablā izskatā, ar kaklasaiti, klauvēju pie redakciju durvīm ar saviem rakstiem. Bieži šie raksti iznāk ar nodaļu priekšnieku parakstiem, it kā viņi tos būtu rakstījuši, nevis es, taču vismaz dzīvei nopelnu. Turpinu rakstīt “Skudras”. Savā dzīvoklī – studijā iekārtoju “skudru teātri” (koku skudras), lai tās pētītu un atrastu oriģinālas sižetiskas idejas. Esmu klāt to minikaros, valsts apvērsumos, starpgrupu sadursmēs. Tā vietā, lai lasītu zinātnieku grāmatas, kas stāsta par viņu novērojumiem, uzskatu par labāku, novērot pats. Un tieši tāpēc, ka skaties uz tām visu laiku, sāc pat tās pazīt “pēc sejas”. Mana draudzene tajā laikā runāja tā: “Skūūūdras!! Cik pretīgas! Un ja tās tiks laukā un sāks pa mums staigāt?!” es atbildu viņai, ka nekāda riska nav. Tomēr, vienreiz tām izdodas izgrauzties cauri kartonam un izklīst. Mēs patērējām visu dienu, lai izķertu tās ar tējkarotēm. Skudras bija tik pārbijušās...
1983 — 1990 štata zinātniskais žurnālists «Nouvel Observateur», 7 gadi. Raksti par visām zinātniskajām tēmām: kosmosa apgūšana, no medicīnas līdz mākslīgajam intelektam vai socioloģijai. 1990. gadā tieku prēmijas Mumm finālā par gada labāko rakstu: reportāža «Singapūra — datoru pilsēta». Vienas prēmijas dēļ es atvēru durvis uz žurnālistiku, otras prēmijas dēļ dabūju ar kāju par dibenu. Mans tiešais šefs un vēl viena dāma, galvenā redaktore, kas arī ir iesnieguši rakstus šajā konkursā, bet nav tikuši finālā, pieprasa manu atlaišanu. Aiz pretīguma pret sistēmu, kur hierarhija ir svarīgāka, nekā talants, es es pametu «Nouvel Obs» pēc 7 cītīgiem un lojāliem darba gadiem. Šajā dzīves periodā es atklāju sev Pārkinsona likumu, kas skan tā: «uzņēmums ir ieinteresēts tikt vaļā no dinamiskiem un slikti apmaksātiem elementiem, lai nomainītu tos pret letarģiskiem un labi apmaksātie elementiem vispārējā miera labad». Un patiešām, mani aizvieto ar žurnālistu, kas nesaceļ nekādus viļņus, raksta vienu rakstu sešos mēnešos un saņem trīs reizes lielāku algu kā es. Pēc šīs epizodes, kuru es uzskatu par visīstāko traumu (es pat romānu esmu uzrakstījis «Skaistā atraušana», varbūt kādreiz arī nopublicēšu), mani sāk pārņemt nelabums no darba firmā, no dienesta intrigām un «skrūvītes» mentalitātes redakcijās. Ja viņi nespēj vadīt dinamiskus elementus un, ja ķeras pie savas nožēlojamās ikdienas rutīnas, bet necenšas tikt galā ar šaubām, tad lai viņiem arī ir sliktāk no tā.
1990 Bezdarbs. Izmantoju brīvo laiku, lai apgūtu kinoscenārista amatu pie INA. Kad esmu jau nolēmis mest pie malas savas «Skudras», notiek tikšanās ar manu izdevēju. Viņu ieinteresē rokraksts, taču viņš palūdz to saīsināt. Sekojot viņa padomam, es pārvēršu savu pēdējo «Skudru» variantu (Z-53, kas toplaik ir 1463 lapaspušu garš, ar 8 batālijām un daudzām ainām un dialogiem) «atvieglotā» versijā — 350 lapaspuses, minimums aprakstu un dialogu, viena vienīga kauja («Kauja par sarkanajām magonēm») un es novācu visu, kas traucē aktīvās sižeta līnijas attīstībai. Īsāk sakot, tas, ko jūs lasāt, ir tikai viens «videoklips» no pilnmetrāžas lentes... Kamēr es rakstu pēdējo variantu, es daudz domāju par to, kā veidot atrisinājumu, uzskatot, ka, ja «skudru» sižets ir tik nekaunīgs, tad jātur lasītājs trauksmainās gaidās, lai viņš mani nepamet.
Tāpēc es izmantoju ideju par pagrabu un noslēpumaino slepkavību skudru pūznī, lai pēc iespējas spēcīgāk sagrieztu spriedzi. «Absolūto un relatīvo zināšanu enciklopēdiju» es pievienoju pašā pēdējā mirklī, lai atrastu vietu zinātniskai un vēsturiskai informācijai. Es izmantoju paralēlās montāžas kinematogrāfa tehniku, lai vēl vairāk iedotu dinamiku notikumiem, ātrā tempā lecot no skudru pasaules uz cilvēku pasauli. Jā, es esmu patērējis 12 gadus, lai sarakstītu «Skudras», taču pēc būtības šie gadi man pagāja, lai iemācītos daudz smalkāku mākslu, kas sastāv no tēlu un situāciju izgudrošanas, oriģinālu mizanscēnu, dramatiskās spriedzes režisūras meklējumiem un, it īpaši, no PĀRSTEIGUMA, pastāvīga pārsteiguma. Es pat mācījos hipnozes tehniku, lai saprastu, kā apburtu lasītāju un iekustinātu viņa iztēli. Šī hipnozes tehnika īpaši spilgti parādās stāstā par pagrabu, kurā personāži kāpj, turklāt, tas nemaz nav kaut kāds pagrabs, bet «personālais», viņu neapzinātais pagrabs.
1991 marts - «Skudras» publicē izdevniecība Albin Michel. Panākumi mazi, «sarafāna radio». Kaut kāda vārga kritika, pa lielākai daļai no Parīzes žurnālistu puses, kuri uzskata mani pa r pavecu amerikāņu rakstnieku, vienkārši tāpēc, ka Francijā fantastikas žanrs tiek uzskatīts tikai par anglosakšu žanru. No kritiķu-pūristu redzes viedokļa te neiet runa par īstu ZF, tāpēc ka darbība norisinās nākotnē, kas ļoti līdzīga mūsdienām. Šī ideja, kas man likās oriģināla (vai tad tiešām nākotnei ir tik ļoti jāatšķiras no mūsu laikiem), laikam apmānīja visus tos, kuriem patīk vienīgi raķetes, lāzeri, roboti un zaļie cilvēciņi. Bet mani tieši šāda zinātniskā fantastika neinteresē. Tā nav nekas cits, kā «pārģērbti» vesterni, kur lāzeri aizvieto vinčesterus, bet citplanētieši — indiāņus. Īsta ZF realizējas ideju un morāles līmenī, nevis konkrētu ainu un aparātu līmenī. Starp citu, skudras nav nekas cits, kā vien atteikšanās no cilvēka redzes viedokļa, demonstrējot to, kā cita bioloģiskā suga atrod citus risinājumus dzīves problēmām lielās pilsētās.
1992 Publicēju «Skudru dienu». Nebiju domājis rakstīt turpinājumu, taču sāka kaitināt, ka mani uztver tikai kā skudru speciālistu. Es gribēju runāt par cilvēci, nevis par kukaiņiem. Tāpēc es izmantoju to pašu «vitrīnu», taču apspriedu pavisam citus jautājumus. «Skudru dienā» es pamatā balstījos uz filozofiski-refleksīvo aspektu. «Skudru dienai» arī bija jāparāda, ka var izmantot šo neparasto tēmu, lai radītu filmu-epopeju visiem un katram (pēc 5 gadiem amerikāņi bez sirdsapziņas pārmetumiem nocels man šo ideju). Es mēģināju arī ienest jauninājumus kodēšanas struktūrā un sistēmās. Kā apslēptu struktūru es piemēroju filozofiskā akmens pagatavošanas recepti. Upuri nes ingredientu vārdus, ko jālasa no otra gala. (Piemēram, brāļi Saltas ir atlanti (franciski — atlas), kas balsta katlu; Karolīna Nogar[d]a ir pūķis — dragon -,kas sakarsē bāzes sastāvu; Sjūzena Odegrina — tā ir momelnēšanas frāze Nigredo, utt.) «Skudru diena» iegūst Elle lasītāju balvu. Frederika Brauna atklāšana (īsās noveles «Fantomi un mājas gari», izdevniecība Denoll). Pēc to izlasīšanas, nolemju ievest jaunu dienas kārtību. Četrām rīta stundām no 8:30 līdz 12:30 pievienoju vēl vienu stundu, lai rakstītu noveles, no 18 līdz 19. Principā, lai būtu, gan sākums, gan vidusdaļa, bet beigās — negaidīts pērsteigums. Noteikums tāds: neatstāt neko nepadarītu. Viss ir jāpaspēj stundas laikā, pat, ja man neizdosies atrast piemērotas beigas, paņemu pirmo ideju, kas iešaujas galvā. Šīs noveles tiks publicētas 2002. gadā, krājumā «Iespējamību koks». Tās bieži kalpo kā pastiprinājums maniem lielajiem romāniem.
1993 Publicē «Absolūto un relatīvo zināšanu enciklopēdiju», kas sarakstīta uz dīvainu un interesantu faktu bāzes, kurus es vācu burtnīciņā no 13 līdz 19 gadu vecumam, bet pēc tam uz sava mīļā datora diska. Giljems Areto pievieno tur lieliskas ilustrācijas. Izdod Sida Meiera datorspēli «Civilizācija», kas atņem man daudz laika. Ceļojums uz Dienvidkoreju. No pirmā skatiena iemīlos šajā valstī, kas maz pazīstama francūžiem. Dienvidkorejā izdod manu grāmatu «Skudras», kas tur tiek pasniegta kā poētiska grāmata, tas stipri atšķiras no Rietumeiropas, kur to pasniedz kā «fantastikas» žanram piederošu.
1994 Publicē «Tanatonautus». Grāmata, ceru, noņēma no manis «skudru» etiķeti. Tēma — Paradīzes iekarošana, jauni avantūristi-pētnieki, tanatonauti (es izdomāju šo vārdu uz divu grieķu vārdu bāzes: «tanatos» - nāves dievs, «nautis» - pētnieks). Lai sarakstītu šo grāmatu, es pētu reliģijas, mitoloģiju. Austrāliešu un amerikāņu primitīvos rituālus, tibetiešu un ēģiptiešu Mirušo grāmatas. Es cenšos atrast visus saskares punktus starp visiem sakrālajiem tekstiem. Bet pēc tam, kad es apguvu to saturu, es uzbūvēju grāmatu tā, lai lasītājs pārdzīvotu to visu pa tiešo, no pirmās personas redzes viedokļa un tagadnē, lai viņš pats priekš sevis atklātu Paradīzi. Grāmatā es izmēģinu daudz jaunus paņēmienus. Piemēram, pasīvā stāstnieka ideju vai beigu variantus (šeit es par tiem nerunāšu). Es izmēģināju, starp citu, kādus divdesmit nobaiguma variantus, līdz izvēlējos labāko. Grāmatu es rakstīju austiņās, klausoties prelūdiju Debisī «Fauna pēcpusdienai», tiešī ŠĪ mūzika atbilda manu tanatonautu lidojumam. «Tanatonautus» nepamana. Tomēr, man šī grāmata liekas novatoriska.
1995 Depresija. Nedaudz vīlies grāmatu pasaulē, es pārslēdzos uz glezniecību. Pēc tam saņemu sevi rokās un uzrakstu «Skudru revolūciju». Izvēles nav. Redzot, ka nevienas citas vitrīnas, izņemot šo, es to izmantoju, lai popularizētu savas idejas. Beidzot, atrodu nosaukumu savai pieejai. Tā ir formula «4 A». AUTODIDAKTS: es visu izpētu pilnīgi patstāvīgi, lasot grāmatas pēc saviem ieskatiem un pēc tam apspriežot tās ar saviem draugiem, kuriem ir zināšanas, kas man trūkst. AGNOSTIĶIS: man nav nekādas pārliecības. Domāju, ka tie, kas saka «es zinu, ka Dievs ir», kļūdās, tāpēc ka nav nekādu pierādījumu, ka Viņš eksistē. Domāju, ka ateisti, kas saka «es zinu, ka Dieva nav» arī kļūdās. Tāpēc, ka nav nekādu pierādījumu, ka Dieva nav. Pēc būtības mēs neko nezinām un tieši šī neziņa mums liek iepazīt un izpētīt pasauli. AUTONOMIJA: es neesmu atkarīgs ne no kādas filozofijas, domu pilāra, intelektuālās grupas vai dogmas. Domāju, ka katrasm ir jāizstrādā savs viedoklis, pamatojoties uz savu dzīves pieredzi, ko nedrīkst piemērot citu cilvēku dzīves pieredzei. ANARHISTS: cilvēka ideāls — kļūt brīvam un atbildīgam pašam par sevi. Lai nebūtu vajadzīgas nekādas valdības, ne policijas, ne aizspriedumi, apbalvojumi vai sodi. Lai nevajadzētu tos, kas norādītu, ko un kā darīt. Taču priekš tā ir vajadzīga civilizētība un ideāla izglītība. Tagad tas nav iespējams. Taču ir jāgatavo augsne, lai kādā skaistā dienā (kaut vai pēc tūkstots gadiem) cilvēce to sasniegtu. «Skudru revolūcijā» es pētu praktisku metodi, kā realizēt maigu, nevardarbīgu un nemanāmu revolūciju, lai mainītu mentalitāti un pamestu kastu sistēmu. Internets man liekas kā līdzeklis, lai šo mērķi sasniegtu. Es fokusēju savu uzmanību uz VMV (Mazākās vardarbības Ceļa meklējumi) un «Nākotnes koka» koncepcijām. Pēc tam uz «Infraworld» koncepciju — tā ir spēle, kur kauliņiem ir sava griba.
1997 Publicē «Klejojumu grāmatu» pēc psihoanalīzes un pašhipnozes izpētes. Bez tam, šajā grāmatā ir izmantota Sentekziperī «Mazā prinča» struktūra, taču iedomātā tēla vietā es stāstījuma centrā ieliku pašu lasītāju. Tā ir grāmata, kas ir vērsta uz lasītāju. Un tieši lasītājs darbojas. Grāmata funkcionē kā spogulis, kurā katrs cilvēks redz savas personīgās atmiņas, bailes, gaumi, cerības un avotus. Grāmata piespiež lasītāju no jauna pārdzīvot savu jaunību, bet pēc tam dzimšanu, spiež savā iztēlē nonākt līdz pirmajam cilvēkam, pēc tam līdz pirmajai šūnai, un tad arī līdz «Lielajam Sprādzienam». Acīmredzot, tādi «klejojumi» darbojas tikai tad, kad cilvēks pats tos grib un neatraujas no lasīšanas. Domāju, ka šī grāmata pilnīgi «nostrādā» ceturtajai daļai lasītāju. Citiem ir jāuzdod sev jautājums, par ko šī grāmata runā, un tas prasa izpildīt iekšēju garīgu darbu.
1998 Iznāk «»Mūsu tēvu tēvs». Pēc skudrām, pēc tanatonautiem un klejojumiem, es apstājos pie klasiskāka sižeta. Pirmais: «Mūsu tēvu tēvs» ir detektīvs un struktūra tam arī ir kā detektīvam: noziegums, izmeklēšana, aizdomās turamie un negaidīts pārsteigums beigās. Otrais: «Tēvs» balstās uz pašiem jaunākajiem un maz zināmajiem zinātniskajiem atklājumiem paleoantoloģijā, ģenētikā un medicīnā. «Tēva» sižeta kompleksai stimulācijai funkcionē arī ceļojumi līdz cilvēces sākotnei: no Paŗīzes līdz Tanzānijai. Šajā grāmatā es izgudroju savu Šrloku Holmsu un doktoru Vatsonu, kurus es domāju izmantot arī vēlāk. Šerloks Holms ir Izidors Kacenbergs, resns žurnālists — zinātņu apskatnieks, izgudrotājs un smalki jūtošs tēls, kas dzīvo Parīzes priekšpilsētā, ūdenssūkņu ēkā. Doktors Vatsons — tā ir Lukrēcija Nemro, jauna un miniatūra žurnāliste, dzīves enerģijas pārpilna, bārene un bijusī zagle, cietsirdīga, kas daudz nedomājot metas visur iekšā. Bez tam, priekš manis «Tēvs» ir bāze filmas radīšanai. Grāmatā ir viss, lai sanāktu franču Indiana Džonss, tikai ar lielāku zinātnes un spēles ticamību.
1999 Iznāk komikss EXIT («IZEJA») - tas piedzīvojumu krājums, sākumā sarakstīts, lai radītu televīzijas seriālu. Jauna meitene iestājas interneta klubā, kas palīdz cilvēkiem izdarīt pašnāvības, nogalinot vienam otru. Gatavošanās izdot datorspēli «Skudras» ar firmu Microids. Tā kā nekādu citu kinematogrāfisku piedāvājumu neseko un man jau ir līdz kaklam uzmundrinošu uzsitienu pa muguru, es nolemju pats uzrakstīt savu scenāriju, kurā pats vadīšu darbību un attēlus kā režisors. Lietas kustās tikai tad, kad tu pats pie tām sāc strādāt un turklāt es jau esmu gaidījis 10 gadus, lai franču producenti un režisori ieinteresētos par manu darbu. Ar vienu vārdu sakot, es sarakstu nelielus piedzīvojumus Lukrēcijai un Izidoram. Sauc tos par «Perlamutra karalieni». Tas ir stāsts par noslēpumainu noziegumu sēriju, kurus nav iespējams izprast, kamēr nesaproti, ka tie ir sava veida gigantiska šaha partija. Zirgs — tas ir zirgs ar bruņinieku, kas auļo pa tuksnesi ar zobenu rokā. Muļķis auļo pa diagonāli, apāvis nakts kreklu ar bļodu galvā utt. ... Martā es iepazīstos ar firmas 109 Film producentiem. Viņi ir entuziasma pilni. Aprīlī Canal+ un Artemis (no Beļģijas) apsola mums savu palīdzību un maijā sākas kastings. Jūlijā es iepazīstos ar Sebastiānu Druānu, kas ir arī specefektu autors. Augustā mēs beidzam reklāmkadrēšanu, septembrī animāciju kombinētajiem kadriem, ieskaitot gaismu uzstādi, kameras kustības utt. ... Aizrāvies ar scenāriju, Ralfs Kemps gatavo mums oriģinālus kostīmus, Luks Etjēns raksta mūziku un 26. septembrī mēs sākam: 9 intensīva darba dienas, no 7 rītā līdz pusnaktij Dibuā studijā, mežā un Ermenonvilas smilšainajās pludmalēs.
2000 pirmais aprīlis: pēc 2 gadu darba pabeidzu «Eņģeļu impēriju» (pēc būtības tas ir «Tanatonautu» turpinājums, taču grāmatu var lasīt arī atsevišķi). Šeit lasītājs atkal sastop Raulu un Mišelu, taču šoreiz viņi strādā par eņģeļiem, cenšoties palīdzēt cilvēkiem kļūt patiesi cilvēcīgiem... «Impērijas» ideja slēpjas tur, ka gribu parādīt darbību no eksotiska redzes punkta. «Skudrās» tas bija skudru redzes punkts, no bezgalīgi maza radījuma puses. «Impērijā» mēs visu redzam eņģeļu acīm, tas ir no bezgalīga augstuma. Tas dod iespēju parādīt cilvēku dzīvi un viņu likteņu mehānismu no neierasta attāluma. Tas atkal ir eksperiments. Kaut ir ļoti daudz romānu par eņģeļiem, nemaz nav tik daudz tādu, kuros darbība notiek tieši Paradīzē un, kur lasītājs redz eņģeļu dzīvi ikdienā.
2001 oktobris. Iznāk «Pēdējais noslēpums». Šo grāmatu es uzrakstīju pēc tam, kad atklāju kaut ko ļoti svarīgu. Runa ir par galvas smadzeņu baudu centru.
Piezīme 1: pēc 6 mēnešiem, kad romāns bija publicēts, tika veikti īsti eksperimenti ar žurku galvas smadzenēm, tieši tādi paši, kā tika aprakstīts romānā.
Piezīme 2: 2001. gada ceptembrī «Boing» ietriecas ēkā, tieši tāpat, kā tas tiek aprakstīts «Eņģeļu impērijas» sākumā, kas publicēta 2001. gada aprīlī.
Piezīme 3: atrod ģenētisku saikni ar cūkām, kā manā «Visu tēvu tēvā». Nospēruši manu ideju... Nē, jau. Es jokoju.
2002 Apvienoju savus labākos stāstus projektā «Iespēju koks». Publikācija oktobrī. Ceturto reizi mana grāmata ieņem augšējo vietu bestselleru sarakstā (pateicoties jums, maniem lasītājiem, šo godu jau bija ieguvuši: «Mūsu tēvu tēvs», «Eņģeļu impērija» un «Pēdējais noslēpums»). Tāpat arī man jāpateicas skolu skolotājus, kas iepazīstināja savus skolniekus ar maniem darbiem.
Bez tiešas literāras darbības, es lieku priekšā radīt iespējamās nākotnes scenāriju izstrādes asociāciju, kas balstītos uz manu noveli «Iespēju koks» (ar šīs asociācijas darba principiem jūs varat iepazīties šajā saitā).
Darbā: noņemos ar savu lielo projektu «Dievu karaļvalsts». Programmā visa cilvēces vēsture plus vizīte pie dieviem Olimpā.
Un vēl par kino: iespējams, es kaut kur pēc gada sagatavošu adaptāciju «Pēdējā noslēpuma» uzņemšanai kino.
2003 Iznāk luga «Mūsu draugi Cilvēki». Pēc tās arī tiek uzņemta īsfilma — par cilvēkiem no citplanētiešu redzes viedokļa.
2004 Luga «Mūsu draugi» tiek uzvesta teātrī. Iznāk pirmais Dievu triloģijas romāns «Mēs, dievi».
2005 Iznāk otrais Dievu triloģijas romāns «Dievu elpa», komikss «Ievas bērni» (kopā ar mākslinieku Ēriku Pjuešu).
2006 Iznāk romāns «Zvaigžņu tauriņš». Tēma vecum vecā — paaudžu kuģis - Saules burinieks, kas bēg no bojā ejošās Zemes. Paiet vairāki gadsimti, uz kuģa mainās paaudzes, notiek kari, revolūcijas. Kas sasniegs galapunktu? Un vai vispār sasniegs?
2007 «Dievu mistērija» - pēdējais Dievu triloģijas romāns. Tiek uzņemta pilnmetrāžas filma «Mūsu draugi Cilvēki», tās producents — Klods Lelušs.
2008 Iznāk stāstu krājums Paradīze katram”.
2009 Romāns “Kasandras spogulis”.
Izdevniecība Geleos Publishing House kopā ar Ripol Klassik vairākus gadus jau izdod rakstnieka grāmatas krievu valodā. Tā kā, nav jāzina obligāti franču vai kāda cita valoda, lai tos izlasītu.
Par to, vai kāda no grāmatām tulkota latviski, man ziņu nav.