Kā lai vidusmēra cilvēks, kurš nav ne ārsts, ne bioķīmijas doktors, zina, kam ticēt un kam ne?
Grāmatā "Sliktā zinātne" Dr. Bens Goldeikrs ironiski un nesaudzīgi kritizē “fokuss-pokuss” medicīnu un tās popularizētājus. Lai ilustrētu “slikto zinātni”, viņš veic sekmīgu Bārbijas detoksikāciju, panāk, ka viņa mirušais kaķis kļūst par diplomētu “uztura speciālistu”, un bez žēlastības atmasko darboņus, kuri pozicionē sevi kā “medicīnas doktorus”. Goldeikrs ne vien norāda uz aplamībām un klaju krāpniecību, bet arī sniedz lasītājam kritiskās domāšanas instrumentus, ar kuriem pseidozinātni var atpazīt arī bez universitātes grāda dabaszinātnēs.
Izlasot grāmatu, uzzināsiet, piemēram,
- kādiem kritērijiem jāatbilst pētījumam un eksperimentam, lai to vispār varētu uzskatīt par vērā ņemamu,
- vai kombinētās vakcīnas tiešām izraisa nopietnus veselības traucējumus, kā dažkārt tiek apgalvots,
- vai zivju eļļa patiesi uzlabo veselību un smadzeņu darbību,
- vai alternatīvās dziedniecības metodes, piemēram, homeopātija, ir kas vairāk par placebo un
- vai cilvēces aizraušanās ar visu veidu “toksīniem” ir racionāla un (kaut nedaudz) zinātniski pamatota.
Par autoru.
Dr. Bens Goldeikrs ir britu rakstnieks, žurnālists un ārsts, kurš specializējas pseidozinātnes atmaskošanā. Viņš nesaudzē ne farmācijas uzņēmumus un kosmētikas industriju, ne medijus, valdības ziņojumus, PR speciālistus un vienkārši sabiedrībā populārus “ekspertus”. Lielbritānijā plaši pazīstams kā laikraksta The Guardian slejas “Sliktā zinātne” autors. Strādā par epidemioloģijas pētnieku Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolā. Viņa darbs “Sliktā zinātne” kļuva par Lielbritānijā pārdotāko darbu populārzinātniskajā kategorijā un tulkots 25 valodās.
https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/105636-slikta_zinatne.html
Recenzija.
Interesanti, cik daudzi no tiem, kuri iegādājās “Slikto zinātni”, uzķērās uz nosaukuma, bez anotācijas izlasīšanas, sajūsmā, ka beidzot tiek atmaskota sliktā oficiālā medicīna un (no tā izrietošs secinājums) pastāstīts par alternatīvās medicīnas bezgalīgajām dziedināšanas iespējām? Ja šie cilvēki pēc pirmās vilšanās turpinātu lasīt, viņi uzzinātu daudz pārsteidzošu un nesaudzīgu faktu par to, kā mūs muļķo gan alternatīvās medicīnas darboņi, gan lielās farmācijas kompānijas un dažs labs oficiālās medicīnas pārstāvis.
“Sliktā zinātne” stāsta par to kā sabiedrībai tiek klāstīti kļūdainos vai pat neesošos pētījumos un sagrozītos pierādījumos balstīti secinājumi par veselību un uzturu. Dažkārt tas notiek neapzināti, jo cilvēki vēlas saskatīt to, ko vēlas un kam tic, vai arī vienkārši nepareizi saprot/vispār nesaprot iegūtos pētījuma datus. Tomēr bieži tas tiek darīts apzināti. Nauda nesmird, kā vēsta tautas gudrība. Ūdeni uz muļķības dzirnavām ļoti skaisti lej plašsaziņas līdzekļi, kuri alkst sensācijas, viņiem visu laiku jāziņo kas jauns, bet medicīnā pagājis lielo atklājumu laiks. Tad nu no kāda pētījuma tiek paķerta hipotēze, nevis secinājumi, vai arī tīši vai netīši pārprasti dati un pasaulē aiziet kārtējās blēņas. Piekrītu autoram, ka lielā mērā pie “zinātnisku” muļķību popularitātes un zinātnes noniecināšanas ir vainojama humanitārā izglītība, kas neļauj pietiekoši pārzināt pat salīdzinoši vienkāršus dabaszinātņu procesus. Tāpēc ir viegli noticēt tādām aplamībām kā ieteikumam ēst spinātus un tumši zaļos augus, jo tajos ir vairāk hlorofila un tātad daudz skābekļa, kas no mūsu kuņģa nonāks asinīs (šī sensacionālā atklājuma autore ir PhDr. Džiljena Makīta, es tikai pārstāstu).
Autors pārdomāti, izvērsti, pamatoti un ironiski analizē placebo, homeopātiju, dažus slavenākos Lielbritānijas “speciālistus”, vairākus zāļu un vitamīnu skandālus, un citas aizraujošas tēmas. Tāpat viņš pastāsta kā masu mediji un uztura konsultanti (nejaukt ar oficiāli atzītu izglītību ieguvušiem uztura speciālistiem) veicina muļķību izplatību un masu histēriju, kā apzināti vai neapzināti tiek sagrozīta statistika un kā atšķirt labu pētījumu no slikta. Būtībā – kā neticēt visam ko dzirdi vai redzi un kā atšķirt melus no patiesības. Sekojot autora padomam, vajadzētu kritiski pieiet arī viņa teiktajam. Man viņa teiktais šķiet loģisks, grāmata apstiprināja ar faktiem to, kur man līdz šim faktu trūka un beigās ir miljons atsauču, ja kāds grib rakņāties dziļāk. Domāju, ka epidemioloģijas pētniekam Benam Goldeikram var ticēt, viņš neslēpjas aiz tukšām frāzēm.
Attiecībā uz kritiku man ir divas piezīmes. Pirmā – personīga. Vēlos teikt, ka uz grāmatas beigām autors sāka mani pazaudēt – par daudz faktu smadzenēm, tāpēc iesaku grāmatu lasīt lēnām, nesteidzīgi, paralēli lasot ko vieglu un izklaidējošu. (To saka cilvēks ar humanitāro izglītību, eksaktā novirziena beidzējiem, visticamāk, šādu problēmu nebūs.) Otrā – mazāk personīga. Vietām autors tik daudz skaidro, atrunā visas konkrētā gadījuma nianses, atkārto savus uzskatus vai teoriju, ka tas sāk kļūt apnicīgi. Daļēji noteikti autors tā dara, lai kādam būtu mazāk iespēju viņu pārprast un iesūdzēt tiesā. Katrs iztirzātais piemērs kalpo nodaļas pamattēmas izskaidrošanai, tāpēc ar saturu viss kārtībā. Šajā brīdī arī laiks uzlielīt Viļa Kasima teicamo tulkojumu – nemanīju ne kokainas teikumu konstrukcijas, ne aizraušanos ar netulkotiem terminiem, ar ko mēdz sirgt latviski tulkotā populārzinātniskā literatūra.
Visskumjāk pēc grāmatas izlasīšanas ir apzināties, ka pārāk bieži “zinātnieki atklājuši” vai “pētījumā noskaidrots” ir pilnīgas muļķības vai vismaz puspatiesība. Nemaz nesāksim runāt par pašpasludinātu speciālistu ieteikumiem, labi? Man, kā cilvēkam bez grāda dabaszinātnēs, ir jāpavada daudz laika, lai saprastu, vai tiešām A palīdz pret B, kā tiek rakstīts presē, jo nekam vairs īsti nevar ticēt. Man šī laika nav, atliek vien paļauties uz savu veselo saprātu, iedziļināties tajā, kas patiešām svarīgs un nelaist tālāk blēņu stāstus. Tāpēc silti iesaku “Slikto zinātni”. Tā ir vērtīga (ne vienmēr viegli lasāma) lasāmviela ikvienam par muļķībām, ko mums baro pašpasludināti uztura speciālisti, krūmu dakteri, intuīcijā balstītu pierādījumu piekritēji, negodīgi farmācijas uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļi. Īsumā – viss ir slikti, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas vismaz spēsiet noteikt, kāpēc ir slikti.
https://gramatas.wordpress.com/2016/02/21/slikta-zinatne-bens-goldeikrs/
Mājaslapa.