Četru vēju konflikts
Amerikāņu rakstnieks Džozefs Sitrou savās grāmatās pierakstīja stāstus par noslēpumaniem atgadījumiem Benningtonā, kuri norisinājās no 1945. līdz 1950.gadam. (Starp citu, piecām epizodēm ir dokumentāls apstiprinājums).
Tiek izteikts minējums, ka šī sliktā trīsstūra virsotnes ir Benningtonas pilsētiņa, ceļu krustojums netālu no tās un Glastenberija kalns. Apkārt izvietojušās kaut kādas, ziedošas, pateicoties mežizstradei, pilsētas Vudforta, Šaftoberija un Somerseta. Šodien tās gandrīz pilnībā kļuvušas par pilsētām-spokiem. Bet protams, jo pa 30 gadiem šajās vietās bez pēdām izzuda vairāk par 40 cilvēkiem. Un tikai 1951.gadā Benningstonas trīsstūris atstāja cilvēkus mierā.
Vēl viens dažādu anomālo parādību pētnieks, Karls Hjudžs, veica personīgo ļaunīgajā trīsstūrī notiekošo atgadījumu pētījumu. Kā izrādījās, problēmas saknes aiziet XVIII-XIXgadsimtos. Vēl indiāņi sauca šo rajonu par nolādētu vietu. Pēc teiksmas, šeit atradās ļauno garu mājvieta. Tādēļ aborigēni uzskatīja, dzīviem cilvēkiem te nav vietas. Viņi apglabāja tur savus nelaiķus, dodot priekšroku atdot dēmoniem nelaķus, lai tie neaiztiktu dzūvos.
Pēc indiāņu leģendas, Benningtonas trīsstūrī kaut kad sen sadūrās četri vēji un sāka strīdu par to, kurš no viņiem šeit pūtīs. Ziemeļvējš izrādījās pats stiprākais, viņš no kaut kurienes atnesa un nogāza uz zemes apburtu akmeni, kurš apglabāja zem sevis pārējos trīs vējus. Kopš tiem laikiem šajās vietās pūš izteikti ziemeļvējš, bet akmens arī patlaban guļ kaut kur tur, tikai neviens nezina, kur tieši...
Dabiski, baltie pārceļotāji uzskatīja to visu par pastāstiem un māņticību, bet tikai līdz tam laikam, kamēr nesāka pazust cilvēki.
Bezvēsts pazudušie
Primā pazušana notika 1945.gada novembrī starp tūristu taku Long-Treilu un automobiļu trasi. 74-gadīgs pieredzējis madnieks Middijs Riverss, kurš labi zināja apkaimi, veda pa šajām vietām četrus vīriešus, kuri vēlējās pamedīt. Kopš tā laika Riversu neviens nav redzējis. Meklētājiem neizdevās atrast nevienu pēdu, izņemot patronu, kura kādā veidā bija saglabājusies strauta dibenā. Iespējams, vīrietis pieliecās pie ūdens, tad patrona arī izkrita.
Nākošā, 1946.gada, novembrī gājiena pa Long-Treilas taku laikā izzuda otrā kursa studente Pola Džina Uelena. Meitenes kursabiedri redzēja, kā viņa devās prom. Citi liecinieki – padzīvojis Vitmenu pāris – stāstīja, ka meitene gājusi aptuveni 100 metrus viņiem pa priekšu, pēc tam pa taku nogriezusies pa labi. Tomēr, kad Vitmeni arī iegāja aiz pagrieziena, meitenes nekur nebija. Polas tēvs, pazīstams inženieris-arhitekts, bija diezgan turīgs cilvēks, tāpēc, kad meita neatgriezās koledžā, viņš nozīmēja atlīdzību 5 000 dolāru vērtībā tam, kurš atradīs meireni. No sākuma meklētāji pieļāva, ka Pola izrādījās mežā vakarā un apmaldījās. Taču vietējo iedzīvotāju un tūristu, kuri apkaimē ceļoja, aptauja neko nedeva. Tiesa, atradās liecinieki, kuri bija redzējuši Polai līdzīgu meiteni, tikai garāku par viņu. Viņa it kā iesēdās bordo krāsas mašīnā, pie kuras stūres atradās vīrietis. Kas bija šie cilvēki, tā arī palika neskaidrs, toties automašīnu atrada. Tas bija sadedzināts citā štatā. Tas viss galīgi sapina izmeklēšanu. Viens no tiem, kas apgalvoja, ka redzējis Polu, bija vairākkārt pieķers melos gan izmeklēšanas gaitā 1946.gadā, gan tās pārskatīšanas procesā 1952.gadā. tad viņš kļuva par galveno aizdomās turamo. Taču viņa vainas pierādījumus, kā arī to, ka meitene kļuvusi par nozieguma upuri, neatrada. Notikums apauga ar baumām. Vieni stāstīja, ka Pola dzīvo kā vientuļniece kalnos, citi – ka viņa aizbēgusi uz Kanādu kopā ar puisi.
Ja gadījumu ar Polu var kā nebūt norakstīt uz noziegumu, tad veterāna Džeimsa Tedforda pazušana satreica visu apkaimi. 1948.gada decembrī vīrietis autobusā atgriezās mājās no Sent-Olbansas, kur bija viesojies pie radiem. Četrpadsmit pasažieri redzēja, kā viņš ienāca salonā un apsēdās aizmugures sēdeklī. Taču pirms pašas pienākšanas Benningtonā Tedfords pazuda no autobusa, vienkārši izgaisa gaisā. Pie kam autobuss brauca bez pieturām, visas vīrieša mantas bija palikušas bagāžas nodalījumā, bet vietā, kur viņš bija sēdējis, gulēja atvēra brošūra ar autobusu sarakstu.
Par nākošo sarakstā kļuva 8-gadīgs zēns Pols Džepsons. 1950.gada oktobrī māte paņēma dēlu sev līdzi uz cūku fermu. Uz neilgu laiku novērsusies lai pabarotu dzīvniekus, sieviete atgriežoties atklāja zēna pazušanu. Neskatoties uz to, ka bērns bija apģērbts spilgtā apģērbā, pateicoties kam būtu pamanāms pat mežā, meklētāju grupas viņu neatrada. Suņi it kā paņēma pēdas, taču tās pašas skumīgi pazīstamās Long-Treilas šosejas rajonā tās pazaudēja.
Piektais, un pēdējais, dokumentāli apliecinātais pazušanas gadījums notika arī oktobrī, 1950.gadā. 53-gadīgā vietējā iedzīvotāja Frīda Langere un viņas brālēns Herberts Elsners nolēma pastaigāties ūdenskrātuves tuvumā. Tikko atgājusi no mājas Frīda paklupa un iekrita strautā, palūgusi brālēnu pagaidīt, viņa devās uz mājām kai pārģērbtos sausā apģērbā. Gāja laiks, bet Frīda neatgriezās. Tad Herberts izlēma paskatīties, kas viņu ir aizturējis. Atgriežoties mājās viņš saprata, ka māsa šeit nav parādījusies. Meklējumos ņēma dalību 300 cilvēku un pat aviācija, taču nekādas pazudušās sievietes pēdas neatrada. Tikai 1951.gada maija sākumā Frīdas ķermenis tika atrasts netālu no ūdenskrātuves. Bet meklējumu laikā pirms 7 mēnešiem šīs vietas tika rūpīgi, bet neveiksmīgi meklētāju izstaigātas. Tādēļ kopš sievietes bojāejas pagāja ļoti daudz laika, viņas nāves iemesls netika noteikts. Frīda Langere kļuva par pēdējo Benningtonas trīsstūra upuri un vienīgā, kuras ķermeni atrada.
Baumas un minējumi
Dabiski, visi šie notikumi kļuva par galveno vietējo avīžu tēmu. Bez dokumentāli apstiprinātiem gadījumiem, bija vēl radinieku apgalvojumi par noslēpumainām cilvēku pazušanām trīsstūra rajonā. Tikai policija nesteidzās ziņot par šiem faktiem lai nesatrauktu sabiedrību. Žurnālisti pieļāva, ka pazudušie cilvēki kļuva par sērijveida maniaka upuriem, tikai pazušanās nebija nekādas likumsakarības. Visi pazudušie bija dažāda dzimuma, vecuma un sociālā stāvokļa. Vienīgais, kas apvienoja visas epizodes, - notikuma vieta. Bez tam žurnālistiskajai versijai pretī runāja pierādījumi un liecinieku liecības. Tomēr dzīvot šajās vietās kļuva bailīgi. Un kad mežrūpniecība šajās vietās samazinājās, pilsētas vispār iztukšojās. Pašreiz Benningtonas trīsstūrī valda mežonīgā daba. Runā, ka retie tūristi, kuri apmeklē bīstamo vietu, turpina pazust. Tiesa, pierādījumu tam nav.
Tāpat kā nav izskaidrojuma noslēpumainajām pazušanām. Kāds nebūt no pētniekiem izvirzīja hipotēzi, pamatotu relativitātes teorijā. It kā telpā eksistē punkti, kuros iekļuvušie cilvēki pārceļas no mūsu pasaules citā dimensijā. Vācu zinātnieks Hermanis Nemeckis pieturas pie līdzīga viedokļa. Viņš uzskata, ka telpā un laikā var eksistēt paralēlas pasaules. Bet Benningtonas trīsstūrī atrodas kanāls pārejai no vienas pasaules uz citu. Tādu kanālu uz mūsu planētas, pēc viņa viedokļa, ir 13. tie izvietojušies uz Zemes secīgi, ar intervālu 72 garuma grādi. Tikai ja zinātnieks versija ir patiesa, tad kāpēc cilvēku izzušana šajās vietās beidzās 1951.gadā?
Varbūt, vēji beidzot savstarpēji sarunāja?