Lielas šaubas
Ziemeļu kara ar zviedriem laikā pa šo ceļu, no Baltās jūras uz Oņegas ezeru, kur pa ūdeni, kur velkot, kuģus pārdzina Pētera karavīri. Pilnīgi iespējams, ka jau tad imperatoru apmeklēja doma savienot jūru un ezeru ar kanālu, lai vēlāk, caur Ladogu un Ņevu, aizkļūt līdz Baltijas jūrai un plašāk atvērt “logu uz Eiropu”. Taču reāli pie jaunā ūdens ceļa projekta ķērās tikai XX gadsimtā. Profesora Timova projekts (viens no daudziem) tika apbalvots ar Vispasaules izstādes Parīzē zelta medaļu. Taču tālāk par projektu lieta neaizvirzījās – nepietika līdzekļu.
Pagājušā gadsimta 30-jos gados pie kanāla ķērās boļševiki. Liktos, kāda var būt būve: pusbadā esošajai valstij nav ne līdzekļu, ne darba roku, un arī vispār kuram tas bija vajadzīgs. Šaubas radās pat politbiroja locekļiem, un tomēr kanālu nolēma būvēt. Tas bija nepieciešams ziemeļu teritoriju attīstībai un valsts aizsardzības nostiprināšanai. Un vēl viens ne mazsvarīgs apstāklis: caur Ņevu – Ladogas ezeru – Sviri un nākamo kanālu Baltija savienotos ar Ledus okeānu, bet pa Mariiņinsko sistēmu – ar Kaspijas un perspektīvā ar Melno jūru.
Krasts kreisais, krasts labais
Taču kur varēja ņemt naudu un darba resursus celtniecībai? Jo vēl bez kanāla valstī vienlaicīgi tika celti daudzi citi objekti. Tika pieņemts lēmums par industrializācijas paātrināšanu lai pārvarētu, liktos, bezcerīgo atpalicību no Rietumiem ekonomiskā un militārā ziņā. Taču pagaidām nācās iepirkt tehniku ārzemēs, apmaksāt ārzemju speciālistu un savu strādnieku darbu – vispār, daudz izdevumu. Vienīgais ienākumu avots bija izejvielu un graudu pārdošana.
Ar darbaspēku bija vienkāršāk: jautājumu varēja atrisināt uz masveida strādnieku un komjaunatnes entuziastu savākšanas pamata. Taču darbaspēks – tie ir dzīvi cilvēki, viņiem vajadzīgi bērnudārzi, skolas, slimnīcas. Ātri nodrošināt viņus ar visu nepieciešamo bija nevienkārši. Lietu izglāba NKVD, kurš bija gatavs piešķirt praktiski par velti strādājošo darbaspēku. Bija vajadzīga tikai balanda un 500 grami maizes dienā, kā dzīvesvieta derēja zemnīcas, barakas un teltis. Nometņu kontingents stabili papildinājās, ko, citu starpā, veicināja izcēlusies pretošanās piespiedu lauku kolektivizācijai. Bez tam, uz nometnēm, kopā ar krimināliem elementiem, sūtīja arī “puvušo inteliģenci”: baznīckalpus, bijušos meņševikus, eserus, baltgvardus un citu šaubīgu publiku. “Kas cēla Belomorkanāla kreiso pusi?” – jautāja tajos laikos. Un atbildēja: “Tas, kurš politiskās anekdotes stāstīja.” – “Un kas tad labo?” – “Tie, kuri tās klausījās”. Bija, tomēr, ne līdz jokiem: 1929.gadā jau noformējās GULAG’s.
Celtniecība uz kauliem
Belomoras-Baltijas kanāls ar 227 kilometru garumu, 15 aizsprostiem, 49 dambjiem, 5 hidroelektrostacijām un 19 slūžām, neticami grūtos, necilvēciskos apstākļos tika uzcelts 20 mēnešu laikā. Salīdzinājumam: Panamas kanālu 80 kilometru garumā cēla 28 gadus, bet Suecas kanāla (160 kilometri) celtniecībai bija vajadzīgi 10 gadi.
Mūsu kanāls ir unikāls arī vēl ar to, ka to no sākuma līdz beigām cēla speciāli radītās nometnes Beltbaltlag ieslodzītie. Jagoda, tajos laikos OGPU vadītājs, un vecākais PSRS Augstākās tiesas speciālās lietās (OGPU uzraudzības iestāde) palīgs Rubens Kaganjans piešķīra tiesības GULAG’a vadītājiem patstāvīgi palielināt ieslodzījuma termiņu nepatīkamiem celtniekiem. Par iemeslu varēja kļūt mazākais režīma pārkāpums. Pie tam lēmumi par termiņa pagarinājumu nebija pārsūdzami. Šis dokuments atņēma darbu veicējiem pēdējās juridiskās tiesības.
Viens no celtniecības darbu vadītājiem, Naftalijs Frenkels, brīnumainā kārtā palicis dzīvs un nodzīvojis līdz 1960.gadam, ciniski teica: “No ieslodzītā mums vajag paņemt visu pirmo trīs mēnešu laikā, pēc tam viņš vairs nav vajadzīgs”.
Dažādos periodos ieslodzīto skaits būvē mainījās, maksimālais skaits attiecināms uz 1932.gada decembri – gandrīz 108 tūkstoši. Vesela zeku pilsēta! Nākamajā gadā ieslodzīto skaits nesamazinājās – bija nepieciešams forsēt darbus. Pēc oficiāliem datiem, celtniecībā 2 gadu laikā nomira 12 318 cilvēks, pie kam noslēdzošajā, 1933.gadā tikai septiņu mēnešu laikā nomira 8870 celtnieku.
Vispār, propaganda kanāla tēmā strādāja uz visu jaudu: par tās galveno ideju tika pasludināta ieslodzīto pāraudzināšana ar darbu, tā saucamā pārkalšana. Ieslodzītos sauca ne citādi kā par kanālarmiešiem, lietošanā bija armijas terminoloģija: rotas, ieņemšana, štābi… Celtniecībā priekš normas izpildīšanas ieviesa dienu ieskaitīšanu – divas par trim. Kanālarmieši pārraka desmitus miljonus grunts, pārvietoja celtniecībai traucējošo Murmanskas dzelzceļu, izpildīja daudzumu citu darbu. Ieslodzīto pārtikas (paikas) norma bija atkarīga no faktiskās izstrādes: jo tā mazāka, jo paika pieticīgāka, par trieciendarbu paiku palielināja.
Taisnības labad jāsaka, kāpēc celtniecības pabeigšanas tika atbrīvoti pirms termiņa 12 500 ieslodzītie, bet 59 516 zekiem saīsināja termiņus. Pēdējo vidū izrādījās nākamais akadēmiķis, tajā laikā students Dmitrijs Lihačovs.