Velna būšana virtuvē

1971.gada 23.augusta rītā zemniece Marija Gomesa Pereira nodarbojās ar ierastajām mājas lietām. Ieejot virtuvē, viņa devās pie plīts – un pēkšņi ar acu kaktiņu pamanīja uz betona grīdas kaut kādu tumšu plankumu. Marija padomāja, ka vīrs ar dēlu, brokastojot virtuvē pirms iešanas uz lauku, kaut ko izlējuši un nav aiz sevis saslaucījuši. Paņēmusi slapju lupatu viņa mēģināja uzslaucīt grīdu. Taču traips nepadevās. Vēl vairāk, Marijai likās, ka tas par palielinājies izmēros. Nācās doties uz noliktavu pēc tīrīšanas līdzekļa.

Atgriezusies virtuvē Marija izjuta īstu šoku – no grīdas uz viņu skatījās cilvēciska seja ar kaut kādu nepatīkamu sejas izteiksmi. Likās, tā hipnotizē viņu, sūca sevī. Pārbiedētā sieviete kā bulta izskrēja koridorā aizcērtot aiz sevis durvis.

Marija neiedrošinājās ieiet virtuvē tik ilgi, kamēr no lauka neatgriezās vīrs Huans un dēls Migels. Parādījusies seja tikai vaibstījās, taisīja ģīmjus, pastāvīgi mainot izteiksmi. Beigu beigās sadusmotais Huans paķēra perforatoru, sadrumstaloja to grīdas daļu un aizlēja ar betonu.

Dažas dienas nekas nenotika. Grīda tīri spīdēja, uz tās nebija neviena traipa. Bet pēc tam uz tās no jauna parādījās seja. Attēls izrādījās tik skaidrs, ka varēja saskatīt visas detaļas. Tā skatījās uz saimniekiem te prasīgi, te draudoši un skaidri gribēja kaut ko viņiem pateikt.

Skeleti zem grīdas

Pa to laiku baumas par neparasto notikumu Pereira mājās ātri izplatījās Belmesā. Kaimiņi bariem plūda paskatīties uz šo brīnumu. Huans un Marija nebija sajūsmā no tā, ka viņu māja izrādījās visa ciema uzmanības centrā. Saimnieks nolēma no jauna uzlauzt grīdu, taču viņu apturēja Belmesas mērs. Pēc viņa rīkojuma daļa grīdas ar seju tika rūpīgi izgriezts un nosūtīta izpētei uz Haenas universitāti – vienu no labākajām mācību un zinātniski pētnieciskajām iestādēm Spānijā.

Daļu grīdas no jauna salēja ar svaigu betonu, taču drīzumā uz grīdas no jauna parādījās seja. Huans nolēma radikāli tikt skaidrībā ar to, kas ir iemesls šādai parādībai. Viņā uzaicināja celtniekus, un tie virtuvē izjauca grīdu pilnībā. Šo darbu laikā zem mājas atklāja dažus skeletus, kuri gulēja apmēram metru zem grīdas līmeņa. Daži no tiem bija bez galvaskausiem.

Zinātnieki, kuri izveica atlieku analīzi, noskaidroja ka daļa no tiem datējami ar 1920-tajiem gadiem, citi – 1840-tiem gadiem, tas ir, varēja būt Spānijas Pilsoņu kara upuri.

Vecākie iedzīvotāji atcerējās, ka vietā, kur izvietojusies Belmesas iela, agrāk bijusi kapsēta. Tas ir, mājas burtiskā nozīmē uzceltas uz kauliem.

Skeletus eksgumēja un pārapbedīja katoļu kapsētā ar visiem piederošiem rituāliem un godiem.

Bizness uz spokiem

Likās, tagad Pereiru ģimene tagad varēja mierīgi uzelpot. Taču ka tik ne tā! Pēc tam, kad grīdu saremontēja, dažas nedēļas nekas nenotika. Bet pēc tam uz tās parādījās uzreiz vairākas jaunas šausmīgas sejas. Katrai no viņām bija sava izteiksme. Pie kam viegli varēja noteikt, kam pieder šīs sejas: vīriešiem, sievietēm vai bērniem. Viņas varēja mainīties vietām, vai arī vispār izzust, taču viņu vietā parādījās jaunas. Pie kam “rotaļājās” viņas ne tikai uz grīdas, bet arī uz sienām.

Pereiru ģimene no sākuma ar šausmām skatījās uz šo spoku bakhanāliju, bet pēc tam saprata, ka var no šīs situācijas gūt labumu. Masu informācijas līdzekļi par anomāliju izbazūnēja pa visu valsti, un uz “māju ar sejām” devās cilvēku simti. Un Pereiras sāka ņemt maksu no apmeklētājiem par ieiešanu mājā. Šis bizness izrādījās tik veiksmīgs, ka saimnieki īsā laikā spēja nozīmīgi uzlabot savu finansiālo stāvokli.

Taču veiksme rada skaudību. Pa ciemu paklīda baumas, ka brīnumi Pereiru mājā – tā ir prasmīgi radīta mistifikācija ar mērķi iedzīvoties. It kā šīs sejas uzzīmējuši Marija un viņas dēls Migels. Prereiras neveiksmīgi mēģināja pierādīt, ka neviens no viņiem nemāk zīmēt, veltīgi labvēlīgie kaimiņi mēģināja izskaidrot ciema iedzīvotājiem, ka ģimene būtu tikai priecīga, ja šausmīgās sejas pazustu no viņu mājas uz visiem laikiem, ka tā tikai izmanto negaidīto popularitāti, - baumas par krāpšanos radās un vairojās.

Krāpšana vai fenomens?

Pereirām nācās glābt savu labo vārdu. Viņi atļāva paranormālo parādību pētniekiem veikt eksperimentu. Virtuvē tika uzstādīta skaņu ierakstošā iekārta, tā tika aizslēgta un aizzīmogota.

Pēc trim mēnešiem telpu atvēra un eksperimenta dalībnieki pārliecinājās, ka daudzas sejas mainījušas izteiksmes, kā arī atrašanās vietas uz grīdas un sienām. Bet neviens no mājas saimniekiem še ienākt nevarēja! Skaņas ieraksta iekārta bija reģistrējusi klusus vaidus, kuru starpā varēja izšķirt vārdus: “Taisnīgums”, “Tas ir sāpīgi” un “Es gribu iziet laukā”.

Betona grīdas daļas ar atainoto seju analīze uzrādīja krāsas, ar kuru tā varētu būt uzzīmēta, neesamību. Skeptiķi turpināja atbalstīt mistifikācijas hipotēzi, apgalvojot, ka zīmējuma radīšanai tika izmantotas kaut kādas citas vielas, tādas kā skābes, oksidētāji vai, iespējams, pat kaut kādi gaismas jūtīgi reaģenti, kuri kļūst tumši gaismā, piemēram, sudraba nitrāts. Taču viņus iedzina strupceļā jautājums: kā varēja neizglītoti zemnieki, kuriem nebija nekādu zināšanu ķīmijā, veikt tādu afēru liela liecinieku skaita klātbūtnē? Un kā viņi panāca to, lai sejas parādītos, izzustu un mainītu izteiksmes aizslēgtā virtuvē?

Tā ka pilnībā iespējams, ka Belmesas sejas – viena no lielākajām XX gadsimta paranormālajām parādībām un neapstrīdams pierādījums garu esamībai. Un izskaidrojas tas arī ar hipotēzi, ka Marija Pereira varēja būt neapzināts mediums. Viņa savas personības specifisko īpatnību (vai arī viņas organisma) varēja būt kādu procesu, kuriem mūsdienu zinātne izskaidrojumu nedod, katalizators.

Pateicoties viņai cita pasaule (citpasaule, paralēlā pasaule) parādījās mūsu pasaulē, atstāja mums kaut kādus vēstījumus. Pēc Marijas nāves neparastās parādības šajā mājā vairs nenotika.