Neskatoties uz to, ka šeit vienmēr ir dzīvojuši ļoti maz cilvēku, Bellas salai jau sen ir vienas no paranormālākajām vietām Kanādā, īpaši spoku ziņā, reputācija. Indiāņi un kolonisti gadsimtiem ilgi izvairījās no izkāpšanas uz Bellas, un apmetnes šeit parādījās tikai 1896.gadā, kad šeit tika atklāts bagātīgs dzelzsrūdas avots. Visa sala bija pārrakta ar šahtām, no kurām sešas bija tik lielas, ka tuneļi no tām sniedzās ne tikai zem salas, bet pat zem okeāna šelfa.
1950.gadā Bellas sala tika uzskatīta par vienu no pasaulē lielākajām dzelzsrūdas ieguves vietām, un tas, protams, salai piesaistīja daudzus piedzīvojumu meklētājus, neveiksminiekus un sabiedrības padibenes, kas šeit centās iegūt vieglu naudu. Tad, kad viņiem tas neizdevās, viņi devās no šejienes prom, bagāžā paņemot arī dažas interesantas pasaciņas, un vēlāk tās stāstīja citu pilsētu iedzīvotājiem.
Viens no zināmākajiem šāda veida stāstiem bija stāsts par aizliegumu doties uz vietu, ko sauc par Batlera purvu. Tas bija neliels dīķis, ko ieskauj dubļi un slapja zāle, praktiski vienīgā vieta uz salas, kur nekad nebija bijušas nekādas šahtas. Vietējie stāstīja, ka tur dzīvo īpaši ļaunas fejas, kuras uzbrūk ikvienam, kurš uzdrošinās iekļūt viņu īpašumā.
Stāstīja, ka pat tie cilvēki, kuriem vienkārši bija jāiet pa taku gar šo purvu, katram gadījumam, lai atvairītu ļaunos garus, līdzi ņēma papīrīti, uz kura bija uzrakstīti Bībeles fragmenti. Šo radījumu slava vienreiz sasniedza Ņūfaundlendu, un slavenais vietējais dzejnieks Roberts Čefs savos dzejoļos pieminēja fejas nodēvējot tās par “viltīgām, perversām un draudīgām būtnēm”. Runāja, ka šīs purva fejas varot ne tikai uzbrukt cilvēkiem, bet regulāri izkāpj no purva un iekļūst apdzīvotās vietās nolaupot mazus bērnus un izraisot slimību epidēmijas, raktuvju iegruvumus un citas nepatīkamas lietas.
Papildus fejām Bellas salā ir ārkārtīgi daudz kalnraču spoku, kas nav pārsteidzoši, jo šeit raktuvēs bijā ir gājuši milzīgi daudz cilvēku. Tomēr par bīstamākajām Bellas salas būtnēm tiek uzskatītas nevis fejas vai pat spoki-kalnrači, bet gan tā saucamā ragana jeb Bellas ragana. Stāsts par viņu atgriežas Otrā pasaules kara kalnos, kad vācu zemūdenes bieži ložņāja Bellas salas apkārtnē. Dažreiz jūrnieki no šīm laivām izsēdās uz pašas salas un devās uz apmetnēm, lai tur nozagtu pārtikas krājumus un pa ceļam nogalinātu mierīgos iedzīvotājus.
Kārtējā šāda reida laikā vācieši satika jaunu meiteni, kuru sākotnēji viņi nolēma vest sev līdzi, taču. Ņemot vērā, ka viņa kliedza un pretojās, viņi pārdomāja un nolēma viņu nogalināt. Diemžēl, tajā brīdī vācieši un meitene atradās tieši blakus Batlera purvam, un vietējie nelaimīgās meitenes kliedzienus pieņēma par feju kārtējo joku. Tāpēc neviens viņai nedevās palīgā.
Vācieši noslepkavoto meiteni iemeta purvā un devās prom, un tad vai nu fejas mahināciju, vai kaut kāda cita iemesla dēļ meitene pārvērtās par briesmīgu fantomu. No attāluma nejaušiem ceļotājiem viņa šķita skaista meitene baltā kleitā, kas sēdēja purva malā uz akmens. Bet, kad kāds cilvēks viņai tuvojās, viņa sāka mainīt savu izskatu. Nevainojami pašūtā baltā kleita kļuva pelēka un pārvērtās netīru lupatu drumslās, un pati meitene nokrita četrrāpus, un viņas skaistā seja pārvērtās par kaut ko neglītu. Bet visbriesmīgākā bija pretīgā puvuma smaka, kas nāca no viņas kā liels vilnis.
Šī smaka uz aculieciniekiem iedarbojās gandrīz kā paralizējoša gāze, viņi nespēja aizbēgt un no neciešamās smakas varēja tikai locīties krampjos tik ilgi, kamēr briesmīgais fantoms izzuda. Bellas salas ragana ir tik populāra leģenda, ka tā tika iemūžināta uz Kanādas pastmarkas, kas vija veltīta Helovīnam. Bez visiem šiem stāstiem par Bellas salas spokiem, fejām un raganu ir vēl viens neatrisināts noslēpums, kas notika 1978.gada 2.aprīlī, kad reģionā notika skaļš, nezināmas izcelsmes, sprādziens, kas sabojāja mājas un izsita logus, un zemē atstāja divus lielus krāterus.
Pēc sprādziena tika izteiktas teorijas, sākot ar masīvu “superzibeni” un beidzot ar slepeniem militāriem izmēģinājumiem un citplanētiešiem, taču uz jautājumu tā arī nekad neizdevās atbildēt. Lai kā arī būtu, tas tikai palielina šī dīvainā, izolētā suši gabaliņa noslēpumu. Pēc tam, kad Bellas raktuves beidzot tika uzskatītas par bīstamām cilvēkiem, tās sāka slēgt, un pēdējā tika slēgta 1966.gadā. Cilvēki aizbēga no salas, un tagad tur dzīvo ļoti maz cilvēku. Tomēr tā sāka gūt zināmus panākumus ar tūristu piesaisti šai vietai, jo stāsti par raganu, fejām un spokiem izplatījās pa visu Kanādu.