Pazudušās sievas

Kur Kišs dzimis un pavadījis savus jaunības gadus, nav zināms. 1900.gadā viņš negaidīti parādījās Čikotas ciemā, kurš atrodas Budapeštas piepilsētā. Par sevi vīrietis stāstīja, ka agrāk dzīvojis kaut kur dziļā provincē, bet šurp atbraucis peļņā.

Bela bija izskatīgs, apburošs, viegli sadraudzējās, mīlēja iedzert un piecirst sievietēm. Viņš bez grūtībām iztaisīja karjeru: no sākuma strādāja par ierindas skārdnieku, pēc tam atvēra savu skārdniecības darbnīcu. Tas palīdzēja viņam ātri kļūt bagātam. Kišs apprecējās, un laulātajiem piedzima divas meitas. Tomēr drīzumā Belas sieva kaut kur pazuda, bet viņš pats atgriezās pie vieglprātīgas dzīves, kādu dzīvoja pirms kāzām. Uz iztaujāšanām vīrietis atbildēja, ka viņa uzticamā sieva aizbēga, pametot vīru un meitas likteņa varā.

1912.gadā Bela Kišs apprecējās otro reizi – šoreiz ar meiteni vārdā Mari, kura bija 15 gadus jaunāka par viņu pašu. Jaunā sieviņa vispār netaisījās glabāt uzticību vīram, kurš gandrīz vai derēja viņai par tēvu un pie kura viņa izgāja acīmredzami naudas dēļ. Pēc kaut kāda laika sieviete atrada sev iemīļoto – vietējo mākslinieku Paulu Bikari. Viņš nebija tik turīgs, kā Bela Kišs, toties bija jauns un talantīgs.

Adultērs turpinājās neilgi: vienā jaukā dienā Mari arī pazuda, tāpat kā Belas pirmā sieva. Kopā ar viņu pazuda Bikari.

Mari bija daudz draugu un paziņu, un viņi sāka uzdot skārdniekam jautājumus. Tas, raustot plecus, atbildēja, ka Mari ir aizbēgusi kopā ar mīļāko uz Ameriku. Pie tam viņš neizskatījās ne sadusmots, ne sarūgtināts.

Nevienam no ciema iedzīvotājiem neienāca prātā vērsties policijā un uzrakstīt iesniegumu par Mari Kišas un Paula Bikari pazušanu. Jo taču Kišs tika uzskatīts par godājamu cilvēku ciemā, bet par viņa jaunās sievas un mākslinieka romānu zināja daudzi. Tāpēc cilvēki noticēja viņiem izstāstīto notikumu par bēgšanu pāri okeānam.

Tai pat laikā Bela, palicis viens, atkal sāka uzdzīvot. Tagad viņš sāka vest savas īslaicīgās mīļākās tieši uz mājām.

Kiša ekonome reizēm manīja, ka sievietes ienāk mājās, taču viņa neredzēja tās iznākam no turienes. Tāpat Bela mājā glabāja lielas metāla mucas. Tās bija aizvākotas, tā ka paskatīties, kas ir iekšā, nebija iespējams neatverot tilpumu.

Zināms, ka reiz pie Kiša paviesojās policists. Varbūt, gribēja pajautāt par viņa sievu, bet varbūt, ekonome ziņoja, ka saimnieka viesi reizēm dīvaini pazūd… Kad kārtības sargs painteresējās, kas atrodas mucās, vīrietis atbildēja, ka tajās ir benzīns – noderēs, ja, piemēram, sāksies karš. Kā ūdenī skatījās. 1914.gadā nogranda Pirmais pasaules karš, un Belu Kišu paņēma uz fronti. Pēc gada uz viņa iepriekšējo adresi pienāca telegramma, kurā tika teikts, ka Kišs gājis bojā kaujā.

Septiņas mucas atlieku

Māja, kurā agrāk dzīvoja Kišu ģimene, bija neapdzīvota. Abas Bela meitas, palikušas bez vecākiem, tika nosūtītas audzināšanai pieņemtajās ģimenēs.

1916.gada jūlijā māju sāka nomāt jauns iemītnieks. Viņš nolēma tikt vaļā no vecajiem krāmiem un negaidīti uzdūrās vēstuļu kastītei, kura bija pilna ar vēstulēm no Bela mīļākajām. Tāpat mājā joprojām atradās septiņas aizvākotas metāl mucas.

Rentnieks pamēģināja atvērt vienu no tilpumiem un saoda no turienes nākošu stipru smaku. Viņš pasauca blakus dzīvojošu studentu – ķīmiķi, un tas, paostot mucu, pateica, ka tas līdzinās līķa smakai. Vīrieši izsauca policiju, un mucu beidzot atvēra.

Iekšā atradās jaunas sievietes atliekas, iebalzamētas ar kokspirta palīdzību. Nāves iemesls izrādījās nožņaugšana: virves gabals, ar kuru sieviete bija nožņaugta, atradās tur pat mucā.

Pārējos tilpumos arī izrādījās iebalzamēti sieviešu ķermeņi. Neskatoties uz atlieku apstrādi, visas tās bija dažādās sadalīšanās pakāpēs. Acīmredzot, Kišs tomēr ne pārāk saprata balzamēšanas gudrības.

Policisti pievērsa uzmanību aizdomīgiem zemes uzbērumiem Bela piemājas zemes iecirknī. Pārrokot iecirkni, viņi atrada vēl līķus, tajā skaitā arī Kiša otrās sievas Mari un viņa mīļākā. Kopumā mājā un tai līdzās tika atrastas 24 cilvēku atliekas. Viņi visi bija nožņaugti un amatnieciski iebalzamēti.

Apsekojot eksperti atklāja uz upuru kakliem dīvainus dūrienus. Tā radās versija, ka slepkava varējis dzer viņu asinis – iespējams, viņiem vēl dzīviem esot.

Pārmeklējot māju policija atrada lielu daudzumu grāmatu, kuras bija veltītas okultismam, vampīrismam, dažādām indēm un nožņaugšanas paņēmieniem. Kas attiecas uz vēstulēm, kuras atrada jaunais nomnieks, tad to autores bija Budapeštas iedzīvotājas, kuras bija pazudušas bez vēsts. Protams, nevienam pat prātā neienāktu viņas meklēt šajā ciematiņā pie skārdnieka. Acīmredzot, Kišs veica pasākumus, lai par viņa mīlas sakariem neviens neuzzinātu – jo viņš taču taisījās nogalināt šīs sievietes.

Tad tiesībsargājošās iestādes nolēma pārbaudīt, vai tiešām Kišs gājis bojā karā. Atbildē uz oficiālu pieprasījumu pienāca informācija, ka viņš bija tikai ievainots, un līdz pat šim laikam ārstējas hospitālī. Iespējams, telegrammu ar ziņu par nāvi kāds nosūtīja pēc Belas, kurš mēģināja noslēpt pēdas, lūguma. Viņam taču vajadzēja saprast, ka agri vai vēlu viņa noziegumi tiks atklāti. Bet varbūt, viņu vienkārši kļūdas dēļ atzina par mirušu, tādas lietas notiek.

Uz hospitāli, kurā atradās Kišs, nosūtīja policijas vienību. Taču, iespējams, Belu kāds brīdināja, vai arī viņš bija spējis noklausīties personāla sarunas. Vārdu sakot, noziedznieks paspēja aizbēgt no ārstniecības iestādes.

Belu Kišu tūlīt pat izziņoja meklēšanā visā Austroungārijā, taču viņš bija kā ūdenī iekritis. Slepkavam par labu nostrādāja arī tas, ka uzvārds Kišs bija ļoti izplatīts visdažādākajos variantos. Tāpēc viņš varēja mierīgi dzīvot jebkur pat nemainot vārdu.

Aizbēgušais dubultnieks

Kopš tā laika periodiski radās baumas par Belas tālāko likteni. Te runāja, ka viņš ir arestēts Rumānijā par zādzību, te, ka viņš ir miris Turcijā no dzeltenā drudža.

Policija pārbaudīja šīs ziņas, taču tās tā arī neapstiprinājās. Tomēr 1920.gadā parādījās informācija par to, ka kāds Hoffmans mēģina tikt uzņemts Franču leģionā. Lieta tajā, ka sarakstē ar savām nākošajām upurēm Kišs bieži izmantoja pseidonīmu Hoffmans. Par nožēlu, arī šajā reizē viņam izdevās izbēgt no taisnās tiesas. Kad policisti ieradās tajā vietā, kur viņš pieļaujami atradās, slepkavas tur vairs nebija.

1932.gadā pazīstams Ņujorkas izmeklētājs Henrijs Osvalds netīšām sastapa Belu Kišu uz ielas. Osvalds kļuva slavens ar to, ka viņam bija fenomenāla atmiņa uz sejām un, kaut reizi kādu ieraudzījis, atcerējās uz visiem laikiem. Kišu viņš bija redzējis fotouzņēmumos – uz to laiku sieviešu slepkavu jau bija izsludinājuši starptautiskā meklēšanā. Izmeklētājs mēģināja izsekot Kišu, taču tas nokāpa metro un drīzumā pazaudējās pūlī. Iespējams, viņš bija pamanījis sekošanu.

1936.gadā kāds atpazina Belu Kišu 60-gadīgā vīrietī, kurš strādāja par sētnieku vienā no Ņujorkas rajoniem. Un atkal, kad policisti atbrauca, lai viņu aizturētu, noziedznieks bija pazudis bez pēdām. Vairāk par viņu nebija nekādu ziņu. Nav izslēgts, ka Kišs pārvācās uz kādu attālu reģionu vai arī uzsāka mainīt ārieni, lai viņu nevarētu atpazīt.

Nenotveramais maniaks

Šajā stāstā, protams, daudz dīvainību. Piemēram, kāpēc Kišam vispār bija vajadzīgs nogalināt sievietes? Pēc vienas versijas, viņu virzīja materiālā interese: visas dāmas, ar kurām viņš tikās, bija materiāli nodrošinātas. Taču, no otras puses, nav pierādījumu, ka viņam izdevies iegūt viņu līdzekļus. Un kur palika vīrieša pirmā sieva, viņa meitas māte? Jo viņas atliekas tā arī netika identificētas.

Tālāk – kādā sakarā te okultā prakse? Varbūt, slepkavības bija kaut kas ziedošanai līdzīgs? Un varbūt tieši tāpēc Kišs dzēra savu upuru asinis? Cerēja, ka tas padarīs viņu stipru, neievainojamu vai pat uzdāvinās mūžīgo dzīvi, nemirstību, kā sola leģendas par vampīriem?

Tāpat nav saprotams, kāpēc, dodoties uz fronti. Bela nepacentās noslēpt savu ļaundarību pēdas. Vai arī viņš bija pārliecināts par savu nesodāmību? Noslēpumā paliek arī tas, kādā veidā viņam katru reizi izdevās aizbēgt no policijas, viņam kāds palīdzēja? Vai nodarbošanās ar okultismu ļāva viņam attīstīt sevī kādas pārdabiskas spējas, kas ļāva iegūt informāciju, kura nav sasniedzama vienkāršam mirstīgajam?

Tā vai citādi, Bela Kišs paliek pats noslēpumainākais pagātnes noziedznieks. Viņa noslēpumi tā arī netika atklāti, un diezin vai tagad kaut kad tas notiks.