Lai arī vecāki katru dienu smagi strādāja, tomēr samaksāt par to, lai mēs savā starpā varētu katru dienu sarunāties, viņi nespēja. Rēķins par vārdiem tika uzlikts jau pirms pieciem gadiem, aizstājot runāšanu ar retu un īsu frāžu ierakstīšanu nelielā tabletes izmēra čipā, ko bija viegli nodot otram. Kopš tās reizes vectētiņš vien reizēm paprasīja, cik ir pulkstenis, uz ko atbildi parasti saņēma ar rokas vēzienu laikrāža virzienā.

Mani sauc Raimonds. Jau desmit gadus mēs dzīvojam šeit - pilsētā ar visai absurdu nosaukumu -"New Paradise". Nosauca par godu kādam visai svarīgam projekta dalībniekam no ASV, kas vēlējās šeit izveidot savu eksperimentālo sabiedrību.

Man ir vecāka māsa Sabīne, kuras dēļ nosacīti mēs esam šeit. Lai gan arī tā nevar teikt. Viņa jau nav vainīga, ka ir slima. Mamma un tētis tagad katru dienu strādā, lai nopelnītu normālai iztikai. Kopš mēs dzīvojam New Paradise, arī vectētiņš un vecmāmiņa šeit mitinās, jo viņiem nebija citu iespēju.

Mēs šeit neesam dzīvojuši vienmēr. Nē, agrāk mēs dzīvojām Rīgā, bet dēļ māsas slimības visi sapelnītie līdzekļi aizgāja viņas zālēm. Bieži nācās braukt uz sanatorijām, uz dažādiem ārstniecības kursiem. Es vēl tad biju pavisam maziņš. Neko daudz no iepriekšējās dzīves neatceros, vien kādu visai mazu un nepievilcīgu dzīvoklīti kādā Āgenskalna koka mājas pirmajā stāvā. Tur mēs visi dzīvojām pa ziemu, bet vasarā mani sūtīja pie mammas tantes uz laukiem, lai manu istabu varētu izīrēt kādam uz vasaru. Vienīgā bilde, kas ir palikusi no tiem nu jau šķietami senajiem laikiem - es puķu dobes vidū. Fotogrāfijas apakšējā labajā stūrī sarkaniem cipariem koši spīd uzņemšanas datums - 2000.17.07. Drīz pēc tam mēs nonācām šeit. Mamma man vienreiz uzrakstīja, kā tas viss ir noticis. Namu pārvalde esot mūs metusi ārā no dzīvokļa. Un gluži nejauši uzradies kāds tēta kolēģa paziņa, kas piedāvāja noslēgt Līgumu. Viņi piedāvāja dzīvi jaunā mājā ar savu dārzu, pilnīgu veselības aprūpi, labu darbu mammai un tētim, skolu mums ar māsu. Mani vecāki to parakstīja. Tagad mēs par to maksājam. Pretī šie cilvēki gribēja tikai vienu - lai mēs visi bez ierunām pakļaujamies viņu prasībām un pētījumiem. Vecāki cerēja, ka tā būs dzīve vismaz viņu bērniem, jo par Sabīnes zālēm viņi vairs samaksāt nespēja. Ārsti solīja vien nepilnu gadu, kas šķita tik bezcerīgi īss pret solīto jauno paradīzi.

Pie durvīm varēja dzirdēt nograbam atslēgu. Laikam mamma nāk mājās no maiņu darba bērnu dārzā. Noskrējis pa trepēm, es viņai pamāju un ātri ierakstīju "Vectēvs nav mājās. Man gāja labi". Pretī saņēmu ikdienas skūpstu uz pieres un vārgu smaidu. Viņa ir nogurusi. Paņēmu dažus nelielos iepirkuma maisiņus un aiznesu tos uz virtuvi. Viņai nedaudz jāatpūšas, lai pēc tam ķertos pie vakariņu gatavošanas. Pametu ar galvu tēta istabas virzienā.

"Netraucē, strādā!" mamma man atbildēja. Balss izskanēja nedaudz dīvaini. Varēja manīt, ka viņa uzreiz prātā šos pāris vārdus pieskaita rēķinam par runāšanu. Piekrītoši pamājis, es devos atpakaļ uz savu istabu. Ja mamma ir piekususi, arī rakstīt viņa man negribēs, kaut arī to mums ļauj darīt bez maksas. Protams, viss rakstītais tiek kontrolēts. Tāpēc arī šis pakalpojums ir bezmaksas, ka rakstītu informāciju ir vieglāk savākt no visiem raidošajiem čipiem, ērtāk glabāt un vieglāk apstrādāt kā runātu tekstu. Tomēr vārdi tiek cītīgi uzskaitīti ar nelielajiem uztvērējiem, kas gozējas pie griestiem katrā istabā blakus dūmu detektoram. Vienīgais mierinājums šādām rakstītām sarunām ir tas, ka sistēma vēl nespējot pilnīgi analizēt tekstu, lai saprastu arī labi slēptas norādes. Tādā veidā esmu reizēm ar savu ģimeni runājis par to, kas bija pirms šiem desmit gadiem, par to, vai ir kādas iespējas izkļūt no šīs dzīves. Taču New Paradise ir neliela pilsēta, kas visapkārt ietverta ar augstu sētu, kurai neviens nevar ne pārkāpt pāri, ne iziet cauri. Un, lai mēs nelūkotos pāri, visas mājas ir ne augstākas par 3 stāviem. Pie tam mūra augšmalu vēl augstāku padara tur greznojošās košās reklāmas, kas piedāvā jaunus saules bateriju paneļus siltumnīcām, kārdina ar gandrīz svaigām zemenēm no paciņas.

Ārā sāka krēslot. Drīz jau vajadzētu pārrasties Sabīnei. Viņai parasti līdz astoņiem ir sporta nodarbības. Arī vecaistēvs vēl kavējas Kreisera ielā. Taču arī tur apmeklējums ir tikai līdz astoņiem, tā kā drīz laipnās darbinieces viņu izvadīs pa durvīm, lai viņš dotos mājās. Lejā sākās rosība. Laikam tētis ir beidzis strādāt. Viņam, atšķirībā no mammas, uz darbu nav jāiet, jo viņš ir daļa no kāda jauna projekta, kur pārbauda, kā cilvēks spēj strādāt mākslīgā miegā. No malas tas izskatās tā, it kā viņš vienkārši gulētu, taču patiesībā uz viņa deniņiem var ieraudzīt sīkas uzlīmes, kas pa sīksīkiem vadiem noraida impulsus. Tētis nekad nebūtu strādājis šādu darbu, ja vien viņam būtu citas iespējas, bet tās bija nogriezis Līgums.

Vēlreiz nogāju lejā, pamāju tētim, ierakstīju arī viņam to pašu ziņu, ko mammai pirms brīža. Viņš pasmaidīja un ķērās pie avīžu pārlūkošanas.

Mēs tikko kā beidzām vakariņot, kad pa durvīm iesteidzās Sabīne. Viņas vaigi bija piesārtuši pēc sporta nodarbībām, gaišie mati nedaudz izspūruši, bet viņa izskatījās satraukta. Sabučojusies ar mammu, māsa ātri paēda un ar rokas mājienu aicināja mani augšā.

Tā mēs reizēm mēdzām sēdēt viņas istabā, sarakstoties par daudz ko, bet centāmies visu iepīt vārdos tā, lai sistēma nesaprastu, par ko ir runa.

"Šodien man Marta teica, ka esot izgudrota jauna siksniņa suņiem," Sabīne atrakstīja. Es zināju, ka suņi esam mēs, bet siksniņa ir jaunākā pakļaušanas metode.

"Stāsti," es viņai aizrakstīju atpakaļ.

"To varēšot nopirkt pēc pusgada," viņa ātri rakstīja. Tātad pēc pusgada mūs gaida kāda jauna mocību (lasīt: kontroles) sistēma.

"Ar to varēšot noteikt, ko suņi grib, kur grib iet, ko grib darīt, visu!" Sabīne satraukti rakstīja. Varēja redzēt, ka viņu tikpat cik mani uztrauc šāda metode. Jau tēta eksperiments ir sākums prāta lasīšanai. Ja šobrīd vienīgais, kas piederēja mums pašiem, bija mūsu domas, tad drīz viņi grasījās mums atņemt arī tās.

"Vai visiem suņiem tas būs obligāti?" es rakstiski vaicāju.

Sabīne uz mani skumji paskatījās. Es viņu sapratu. Ai, cik labi es viņu sapratu! Lai arī viņa bija četrus gadus vecāka par mani (kas 13 gados ir daudz), tomēr bija lietas, kas mūs visus vienoja. Visus jaunos paradīziešus. Tās bija alkas pēc brīvības. Protams, te mūs nesaistīja parāds par Sabīnes zālēm, par dzīvokli. Viss bija tik ļoti savādāk. Un tomēr visi kā viens vēlējās tik prom, visi domās nolādēja Līgumu.

"Vectēvs zinot, kā var savādāk," Sabīnes rakstītais pēkšņi iztraucēja manas pārdomas.

"Stāsti," es iesaucos un ātri aizšāvu roku mutei priekšā. Nebija lāga tā taisīt lielu rēķinu.

"Viņš nestāsta. Viņš negrib vecākiem sagādāt raizes par vārdiem. Tu jau zini, ka parakstīt viņš tik raiti vairs nespēj. Un tomēr es viņa acīs redzu tādu viltīgu liesmiņu. Man pat šķiet, ka viņš tur Kreisera ielā ir ar kādu dāmīti sadziedājies," Sabīne rakstīja ar smaidu sejā.

"Nu, nu," es smaidot aizrakstīju atpakaļ.

"Ar labu nakti, Raimond!" māsa uzrakstīja. Viņa laikam bija nogurusi pēc sporta nodarbības, tāpēc es piecēlos un devos uz istabas durvīm.

"Ar labu nakti!" es uz atvadām uzrakstīju un devos uz savu istabu. Varēja dzirdēt, ka arī vectēvs ir pārradies, tagad klusām čabinājās pa istabu.

Vectētiņš zinot metodi, kā no tā visa tikt vaļā - man neļāva aizmigt. Mani arvien vairāk pārņēma doma, ka no iekrātās kabatas naudas vajadzētu nopirkt sarunu karti, lai mammai nav jāmaksā rēķins, bet lai tomēr uzzinātu kaut ko no vectēva. Savādāk viņš spītīgi klusēja. Es piecēlos un ielūkojos konta ziņojumā. Pietiks kartei uz pusstundu, es rēķināju. Ja laicīgi izdomā uzdodamos jautājumus, tad varētu paspēt izrunāties. Ar šādu apņēmību es tomēr aizmigu.

Arī uz skolu es devos ar apņēmību. Man bija mērķis. Es to biju aizrakstījis arī Sabīnei. Viņa piekrita padomāt par jautājumiem. Sarunājām tikties pēc skolas pie nelielā kioska, kur varēja nopirkt dažādus sīkumus. Starp tiem arī sarunu kartes.