1953.gada janvāris. ASV. Saskaņā ar Pentagona uzdevumu Bettelas Lietišķo zinātņu institūts pabeidza visu 1947.gada – 1952.gada ziņojumu par NLO padziļinātu analīzi (Project Bear). Šī darba rezultāta bija slepens “Ziņojums Nr.14”, kurā bija izanalizēti 1900 novērojumi (29,9 procenti no tiem netika izskaidroti). Ziņojums tika nosūtīts Kosmosa aizsardzības un gaisa spēku pavēlniecībām un CIP. “Zilās grāmatas” (Blue Book) darbiniekiem uz minēto ziņojumu bija kategoriski aizliegts atsaukties.
Oficiālā valdības nostāja attiecībā uz informācijas izpaušanu par NLO joprojām ir ārkārtīgi negatīva. Par to daļēji liecina 70.gados atslepenotie sanāksmju, kurās piedalījās CIP direktors Alens Dulles, protokoli. ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde dara visu iespējamo, lai liegtu civiliedzīvotājiem piekļūt svarīgai informācijai par NLO un visos iespējamos veidos visu valstu iedzīvotājiem slēptu NLO esamības realitāti.
14.-18.janvāris. Pēc CIP iniciatīvas un valdības uzdevumā piecu izcilu fiziķu grupa, Kalifornijas tehnoloģiju institūta profesora, doktora H.P.Robertsona, vadībā, veic “neatkarīgu” NLO problēmas izmeklēšanu, ko “Zilajā grāmatā” apkopojis E. Ruppelts.
Robertsona komisijas nobeiguma ziņojumā (daļēji atslepenots 1966.gadā – 1967.gadā) teikts, ka NLO nacionālo drošību neapdraud. Tajā pašā laikā slaveni zinātnieki, kas vēlāk kļuva par Nobela prēmijas laureātiem, norādīja: “… Komisija atzīmē, ka… ir diezgan bīstami veicināt sabiedrības interesi par šādiem jautājumiem. Ņemot vērā, ka komisijas darbā ieinteresētais departaments ir militārs, tad problēmas būtība ir saistīta ar jautājuma, cik lielā mērā šie objekti rada vai radīs potenciālus draudus mūsu valsts drošībai, atrisināšanu. Vēl jo vairāk iemeslu pārtraukt oficiālo ažiotāžu ap šo problēmu…”.
Vēlāk kļuva zināms, ka visus komisijas secinājumus un ieteikumus inspirējusi CIP. Lai Amerikas Savienotajās Valstīs un citās valstīs samazinātu interesi par NLO, ziņojumā tika stingri ieteikts “likvidēt fenomena īpašo statusu un atmaskot ap to esošo noslēpumaino auru”, apgalvojot, ka visu var izskaidrot ar parastiem iemesliem.
23.februāris, ASV Kinrosasa (Mičiganas štats) gaisa spēku bāzes rajonā jebkuros laika apstākļos strādājošais pārtvērējs F-89C (pilots – leitnants Vilsons) tuvojās NLO. Rezultātā lidmašīna vienkārši pazuda bez vēsts. Radari savos ekrānos konstatēja vienlaicīgu iznīcinātāja un NLO zīmju pazušanu.
Ziemeļamerikas Kontinentālās pretgaisa aizsardzības komitejas vadītājs, ģenerālis Bendžamins Cidlovs: “Mums ir milzīgs daudzums ziņojumu par lidojošiem šķīvīšiem. Mēs to visu uztveram ļoti nopietni, jo mēs jau esam zaudējuši daudzus cilvēkus un daudzas lidmašīnas, kas mēģināja notvert NLO”.
21.maijs. Arizonā avarējušu, neidentificētu objektu izmeklē īpaša ASV gaisa spēku komanda. Pēc 20 gadiem viens no izmeklētājiem NICAP (Atmosfēras fenomenu valsts pētniecības komitejai) sniedza šādu liecību:
“Es, Frics Verners, apliecinu, ka 1953.gada 21.maijā, atrodoties īpašā uzdevumā ASV gaisa spēkos, es palīdzēju izmeklēt nezināma objekta avāriju Kingmenas apkaimē, Arizonā.
Objekts bija izgatavots no nezināma metāla, kas līdzīgs alumīnijam. Tas bija iegrimis smiltīs, apmēram 50 centimetru dziļumā, bez manāmiem konstrukcijas bojājumiem. Tas bija ovāls, diametrā apmēram 9 metri. Ieejas lūka bija nolaista vertikāli lejā un atvērta. Tā bija aptuveni 1 metru augsta un 50 centimetrus plata. Man radās iespēja runāt ar vienu no izmeklēšanas grupas locekļiem, kurš pētīja objekta iekšpusi. Viņš redzēja divus mīkstus sēdekļus, ovālu kabīni un daudzus instrumentus un indikatorus. Objekta tuvumā atradās kuģa vienīgā pilota mirstīgās atliekas, kas bija apklātas ar tentu. Viņš bija apmēram 120 centimetru garš, viņam bija tumši brūna sejas krāsa, divas acis, divas ausis, divas nāsis un neliela apaļa mute. Viņš bija ģērbies sudrabaini metāliskā kostīmā, un viņam bija no tāda paša materiāla izgatavota galvassega. Ķiveres viņam galvā nebija.
Apliecinu, ka augstāk minētā liecība ir patiesa, dokumentu parakstu 1973.gada 7.jūnijā.
Paraksts: Frics A.Verners.
Liecinieks: Reimonds E.Faulers.”
Papildus šim īsajam dokumentam R.Faulera savā ziņojumā NICAP stāstīja arī citas detaļas:
“…Uz avarējušā objekta bija redzami divi spilgti plankumi… tik spilgti, ka nebija iespējams pat skatīties uz to aptverošo apkārtni. Objekts bija ovāls, diametrā apmēram 9 metri, un tas izskatījās pēc diviem dziļiem šķīvjiem, kas ar malām ir salikti kopā. Izliektās virsmas (apmēram 6 metru diametrā) veidoja apakšējo un augšējo virsmu…
Objekts bija izgatavots no blāvi sudrabaina metāla, kaut kas līdzīgs matētam alumīnijam. Metāls tumšāks bija vietā, kur šķīvju “malas” veidoja apmali, gar kuru varēja redzēt kaut ko līdzīgu spraugām. Lūkas izliektās durvis bija nostiprinātas ar vadoni un nolaistas vertikāli uz leju… Šī ierīce nebija traps.
Pēc tam, kad visi atgriezās autobusā, Gaisa spēku pulkvedis visiem lika zvērēt, ka par redzēto nevienam neizpaudīs…”.
Pēdējo sešu gadu laikā (no 1947.gada janvāra līdz 1952.gada decembrim), saskaņā ar amerikāņu ufologu datiem, dažādās pasaules daļās bija avarējuši vai veikuši avārijas nosēšanos vismaz 16 NLO, tajā skaitā 13 gadījumi reģistrēti Amerikas Savienotajās Valstīs (Ņūmeksikā, Arizonā, Nevadā…), viens Norvēģijā, divi Meksikā. Tika identificēti 65 citplanētiešu ķermeņi un sagūstīts viens dzīvs pilots, kurš gaisa spēku pētniecības iestādē 1952.gada vidū nomira no nezināmas slimības. Informācija, kas iegūts par piecu gadu laikā notikušiem kontaktiem ar šo radījumu (doktors D.Bronkss to nosauca par “ārpuszemes bioloģisku būtni” (EBE Extra-terrestrial Biological Entity) tika iekļauta ļoti slepenajā “Dzeltenajā grāmatā”. Šī citplanētieša dzīvības uzturēšanas sistēma balstījās uz hlorofilu (D.Bronkss – biofiziķis un neirofiziologs, kurš darbojās grupā “Majestic – 12”, no 1949.gada līdz 1953.gadam bija Džona Hopkinsa universitātes prezidents, no 1952.gada līdz 1962.gadam bija ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas prezidents).
No tiem pašiem avotiem izriet, ka 1953.gadā tika atklāti vēl 10 avarējuši NLO ar 26 ķermeņiem un četriem dzīviem citplanētiešiem. Viens no avarējušajiem (notriektajiem?) NLO tika atklāts Edvarda gaisa spēku bāzes teritorijā. Tam bija diska forma, diametrā apmēram 30 metri. Pa perimetru bija uzstādīti iluminatori, kas augstas temperatūras ietekmē bija nomelnējuši. Visstingrākajā slepenībā NLO atlūzas un pilotu mirstīgās atliekas tika nogādātas bāzē.
Pēc aculiecinieku teiktā, tajā pašā gadā neliels NLO (apmēram 10 metru diametrā un 7 metru augstumā) tika nogādāts Raita-Patersona gaisa spēku bāzē (Ohaio štatā). Objekta (izgatavots no pulētam alumīnijam līdzīga materiāla) apakšā atradās ovālas durvis. Iekšpusē divvietīgā sēdeklī tika atrasti aptuveni 1,2 metrus garš pilota ķermenis, kuram mugurā bija sudrabains kombinezons. (Iespējams, ka tas bija tas pats objekts no Arizonas, par kuru stāstīja Frics Verners).
Zināmi ir pierādījumi, ka 1953.gadā astronomi kosmosā atklāja lielus objektus, kas virzās uz Zemi. Sākumā tos noturēja par asteroīdiem. Tomēr pēc kāda laika kļuva skaidrs, ka tie ir kosmosa kuģi. Tad, kad tie sasniedza Zemi, tie virs ekvatora veidoja ļoti augstu orbītu. Nacionālās drošības aģentūras programmas, kas tika apstiprināta ar prezidenta Trūmena rīkojumu tālajā 1952.gadā (kopš 1954.gada Project Sigma), lai atšifrētu citplanētiešu sakaru tīklu, ietvaros tika pārtverti citplanētiešu radio sakari. Nedaudz vēlāk, lai ar citplanētiešiem nodibinātu radiokontaktu, itka izveidots jauns projekts – “Platons”. Kas drīz vien deva pozitīvus rezultātus.
Divas, ar radara ekrāna uzņemtas, fotogrāfijas skaidri parāda, kā NLO “eskadra” precīzā plūsmā 10 minūtēs pārvietojas diezgan ievērojamā attālumā uz ziemeļaustrumiem. Fotogrāfijas tika uzņemtas 1954.gada 3.jūlijā Bermudu salu apvidū. Foto no “Zilās grāmatas” arhīva.
Tā paša gada vasarā angļu astronomi uz Mēness novēroja noslēpumainu parādību – pāri Krīžu jūrai “milzu tiltu”.
ASV bruņotajos spēkos, izmantojot militārās lidmašīnās uzstādītu speciālu aprīkojumu, turpinās mērķtiecīga NLO izpēte. Darbs nopietni sākās 1952.gada rudenī, kad Aviācijas tehniskās izlūkošanas centru (ATIS) Raita-Patersonā, kas bija atbildīgs par NLO izpēti, sāka vadīt bijušais Gaisa spēku izlūkošanas priekšnieka vietnieks, ģenerālis Viljams Gārlends. Būdams NLO izpētes instrumentālo metožu piekritējs, viņš novērošanas torņus aviācijas bāzēs, radaru stacijas un dažus pārtvērēju iznīcinātājus ātri aprīkoja ar papildus aparatūru. Tie bija akustiskie instrumenti, magnetometri un radioaktivitātes indikatori. Speciālās kameras ar diviem objektīviem fiksēja ne tikai gaismas objektus, bet arī to individuālos spektrus, kas ļāva, analizējot filmas, atšķirt NLO no citiem gaismas avotiem, zvaigznēm, planētām, meteorītiem, lidmašīnu sānu gaismām… Kinoaparatūra dokumentēja visu neparasto, kas parādījās radara ekrānos.
12.augusts. NLO lidojumu netālu no Rapidsitijas (ASV, Dienviddakotas štats) nofilmēja militārais pilots uz 16 mm filmas.
23.augusts, Portmorsbija (Jaungvineja). Jaungvinejas civilās aviācijas direktora vietnieks Toms Drurijs sievas un bērnu klātbūtnē, izmantojot teleobjektīvu, nofilmēja NLO lidojumu uz 8 mm filmas. Iegarenais objekts pārvietojās vismaz piecas reizes ātrāk nekā virsskaņas reaktīvais iznīcinātājs. Filmā bija skaidri redzams gan pats objekts, gan tā atstātā “precīzā tvaika taka”. 94 filmas kadri ar Gaisa administrācijas starpniecību tika nodoti ASV gaisa spēkiem. Filma tika atgūta pēc deviņiem mēnešiem, bet kadri, kuros bija redzams objekts, bija izgriezti.
26.augusts. ASV Gaisa spēku štābs izdod klasificētu instrukciju “AFR Nr,200-2”, saskaņā ar kuru NLO pētījumi ir koncentrēti trīs galvenajās organizācijās: Pentagona Gaisa spēku izlūkošanas aģentūrā, Rait-Patersona bāzes Gaisa spēku zinātnes un tehnoloģiju centrā (ATIS), Zinātniskā nodrošinājuma 4602.eskadrā, kurai bija savi pārstāvji visās aviācijas bāzēs. Pat augstākajiem gaisa spēku virsniekiem saskaņā ar norādījumiem no šīm organizācijām bija aizliegts mēģināt iegūt informāciju par NLO un notiekošajiem pētījumiem. Iespējamās NLO daļas un detaļas, autentiskas fotogrāfijas, kā arī ar radaru ekrāniem uzņemtās fotogrāfijas, kurās redzami lidojošo šķīvīšu manevri, tika pavēlēts nekavējoties nosūtīt uz Gaisa spēku Zinātnes un tehnoloģiju centru.
Pilots Mels Noels, kurš piedalījās NLO izpētē, vēlāk teica:
“Tas notika 1953.gada beigās un 1954.gada pirmajos mēnešos. Ne es, ne mani biedri lidotāju skolā Korejas karā tiešā veidā nepiedalījās – mēs vēl tikai mācījāmies. Kā abiturienti mēs bijām pierakstīti eskadrā, kas bāzējās ASV rietumos. Pēc kāda laika vadība trīs izvēlējās, es biju viņu vidū. Mums teica, ka mums būs jāpiedalās ar valsts drošību saistītā misijā, un paskaidroja, ka tas viss ir saistīts ar NLO. Mums arī pateica, ka viss, kas misijas laikā varētu notikt, ir stingri konfidenciāls.
Vairākas stundas mums rādīja filmas, kas uzņemtas no militārajām lidmašīnām. Mēs ekrānos redzējām simtiem NLO. Liela daļa dokumentu bija no valdības arhīviem, daži bija konfiscēti civiliedzīvotājiem.
No mūsu F-86A “Sabre” lidmašīnām tika izņemti visi ieroči, un aizstāti ar foto un kino aparatūru. Mēs sākām lidot ciešā viens otra tuvumā dažādos atmosfēras apstākļos aptuveni 38 tūkstošu pēdu (apmēram 12,5 tūkstošu metru) augstumā virs Klinšaino kalnu apgabala (Aidaho un Jūtas štati)…
Tad kādu dienu vienā pusē pēkšņi parādījās 16 objekti. Tie lidoja precīzā rindā ar tādu pašu ātrumu kā mēs. Bija skaidri redzams, ka katru objektu ieskauj sava veida aura, līdzīga neona mirdzumam. Pēc tam objekti sadalījās četrās grupās pa četrām vienībām katrā. Pēc minūtes viņi atkal pārgrupējās un demonstrēja manevrus, kādi saskaņā ar mūsu mācību grāmatām ir vienkārši neiespējami, uzreiz samazināja ātrumu līdz 3000 jūdzēm (vairāk nekā 4800 kilometriem) stundā, kādu brīdi noturēja, un tad atkal sāka kustēties ar momentānu paātrinājumu. To diametrs bija 150–180 pēdas (apmēram 50 metri) un augstums 20-30 pēdas (6-9 metri)…
Tad, kad mēs atkal sastapāmies ar NLO, tie bija pieci. Tikai tie uzvedās savādāk: kustējās, lidinājās augšup un lejup, pilnībā ignorējot aerodinamikas un lidojuma likumus, kādus mēs bijām mācījušies.
Drīz notika arī trešā tikšanās. Kādā brīdī mēs izdzirdējām pavēli mainīt radio frekvenci. Tad, kad es to uztvēru, austiņās dzirdēju nepazīstamu balsi, kas atbildēja uz jautājumiem, lai gan neviens no mums neko nejautāja. Vēlāk, jau tad, kad mēs nosēdāmies uz zemes, pulkvedis teica, ka jautājumus ir uzdevis viņš. “Es jautāju nevis ar balsi, bet ar prātu,” viņš teica.
Viņa pirmais jautājums bija: “Vai jūs ticat Dievam?” Atbildi dzirdēja visi: “Mēs ticam Visuma visvarenajam spēkam. Jums ir jāsaprot, ka ir 150 miljardi citu pasauļu”. Uz citu jautājumu: “Kas jūs esat? No kurienes jūs atlidojāt?” atbilde bija: “Mūsu eskadras ietver indivīdus no planētām, kuras jūs saucat par Venēru, Jupiteru, Merkūru, Marsu un Saturnu”. Pulkvedis mūs brīdināja: “Jūs varat teikt, ka redzējāt NLO, bet nevienam nestāstiet par radiosakariem”.
Tam, kas notika, mēs nebijām gatavi ne morāli, ne psiholoģiski. Mēs gribējām tikai vienu, aizbraukt vienalga uz kurieni, ka tikai vairs nevajadzētu piedalīties īpaši slepenajā misijā. Mums iedeva nomierinošus līdzekļus un atbrīvoja no turpmākās dalības speciālajā uzdevumā.
Pēc diviem mēnešiem man piezvanīja pulkvedis un uzaicināja pie sevis uz mājām. Pie viņa es satiku pārējos divus pilotus. Pulkvedis manāmi nervozēja, nemitīgi staigāja pa istabu. Beidzot viņš sāka runāt: “Tā radio saziņa nebija pirmā. Pirmā tā bija tikai jums, jo jūs tai bijāt liecinieki.” Pēc tam viņš mums pastāstīja kaut ko par savu pieredzi. Protams, tā nebija pat desmitā daļa no tā, ko viņš zināja. Bet pat tas mūs satrieca.
Vienā no lidojumiem, kura laikā pulkvedis pirmo reizi runāja ar citplanētiešu kuģu pilotiem, viņi viņam paziņoja, ka vienā no NLO ir viņam noorganizējuši tikšanos. Tā notika nelielā tuksneša ielejā 18 jūdžu attālumā no Fīniksas Arizonas štatā. Lidojošais šķīvītis, 150 pēdu (45 metru) diametrā, uz zemes stāvēja uz trīs balstiem. Pirms pulkvedis tajā iegāja, viņam tika pasniegts neliels metāla disks, tas viņam bija jātur starp plaukstām vēdera līmenī, lai nekaitētu NLO apkārt esošais spēka lauks.
Uz kuģa pulkvedis tika iepazīstināts ar Skolotāju, kuram viņš nekavējoties sāka uzdot jautājumus: kāpēc viņi lido uz Zemi, ko var gaidīt no nākotnes utt. “Viņi man atbildēja,” ar mums dalījās pulkvedis, “ka viņi ir atbildīgi par mūsu planētu, kuras nākotne nevieš optimismu. Mūsu planēta tiek uzskatīta par pagaidu, savā ziņā par pārejas dzīvesvietu, uz kuru primāri tiek sūtīti tie, kam ir nopietnas problēmas, kas prasa risinājumus. Viņi man arī apstiprināja reinkarnācijas teorijas pamatotību.”
Pēc tam Skolotājs teica, ka tuvojas jauns laikmets, kura ietekme jau ir jūtama, bet kas pilnībā par sevi liks manīt 2000.gadā. kā prelūdija ir sagaidāmas daudzas politiskas mutācijas, kā arī reliģiskas un sociālas revolūcijas. Pēc Skolotāja domām, Zemes iedzīvotāji izstaro tikai negatīva rakstura starojumu. “Zemes pasaule ir materiālistiska, tā vairs nav garīgās dzīves mērķis,” viņš teica. “Bērni ir jūsu vienīgā cerība. Taču četru gadu vecumā viņus jau tiktāl ietekmē jūsu aizspriedumi, neuzticēšanās, naids un savtīgums, ka viņi jau ir uz nepareizā ceļa. Mēs bērnus sākam audzināt no trīs mēnešu vecuma, un 15 gadu vecumā viņi jau ir speciālisti telepātijas jomā…”.
1957.gadā es atgriezos Konektikutā. Pēc diviem gadiem es no pulkveža saņēmu telegrammu. Viņš atradās Vaitpleinsas lidostā un paziņoja man savu tālruņa numuru. Es viņam uzreiz piezvanīju. Viņš piedāvāja satikties un teica, ka viņam ir kaut kas ļoti svarīgs man sakāms. Tad, kad es ierados, pulkvedis izskatījās manāmi satraukts, bet apmierināts. “Esmu nolēmis,” viņš teica, “es iešu kopā ar viņiem!” “Vai jums nav bail?” es jautāju. “Nemaz,” viņš pasmaidīja. “Gluži pretēji, es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Es gaidu šo brīdi kā bērns, kas gaida Ziemassvētku vecīša ierašanos…”
No šī brīža es sāku viņam zvanīt katru dienu… Pēc 27 dienām, kad es viņam piezvanīju, man pateica: “Pulkvedis atrodas misijā virs Atlantijas okeāna.” Pēc vairākām stundām es piezvanīju vēlreiz, un tad man pateica, ka pulkvedis ir pazudis un ka viņš tiek meklēts. Nākamajā rītā es zvanīju vēlreiz. “Nav nekādu pēdu, ne viņa, ne lidmašīnas. Mēs pārtraucam meklēšanu,” es dzirdēju atbildi…
Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem šo informāciju publiskot Amerikas Savienotajās Valstīs un tam sekojošās atlaišanas no gaisa spēkiem (“par nediscilplinētību”), bijušais ASV gaisa spēku leitnants Mels Noels šo informāciju paziņoja vācu žurnālam “Esotera”. “Es vēlos, lai mana personīgā pieredze kļūtu par vēl vienu pierādījumu tam, ka pastāv citas pasaules, kurās dzīvo saprātīgas būtnes. Otrkārt, cilvēkiem ir jāzina: ASV militārās iestādes, lai gan tās apgalvo, ka citas pasaules ir iztēles auglis, pašas vāc jebkādu ar tām saistītu informāciju.”
Neilgi pēc šīs publikācijas Mels Noels pazuda bez vēsts. Varbūt, ar viņu notika tas pats, kas ar viņa kolēģi – pulkvedi, vai, varbūt, vēl trakāk, tas, kas notiek ar tiem, kas daudz runā?...