Vēlāk, kad es izaugu liels, es sapratu, ar ko mani aizrāva šis stāsts. Ar to, ka tā nebija nekāda fantastika – daudzi ko līdzīgu kaut vai vienu reizi izdzīvo reālajā dzīvē.

No tā laika es iegaumēju jauno autoru. Un ar katru nākošo reizi pārliecinājos: tas pirmais lasītais stāsts nebija izņēmums. Visos Fineja darbos, ko man izdevās izlasīt – gan tulkojumā, gan oriģinālā – varoņi atradās tās pašas dilemmas priekšā: palikt šajā, ierastajā pasaulē, kas apnikusi līdz nāvei, vai spert izšķirošu soli citā pasaulē (protams, ne jau tādā nozīmē, kādā to visbiežāk saprot). Vienkārši noticēt tai un tās realitātei – ar to arī ir pietiekami.

Daudz vēlāk es izlasīju arī visu , ko varēju, par Džeku Fineju. Un kārtējo reizi biju pārsteigts: cik maz – pēc amerikāņu fantastikas mērauklas – viņš ir paguvis uzrakstīt. Un, cik maz ziņu par sevi ir atstājis. [Daudz vairāk ziņu ir par viņa uzvārda brāli Čārlzu Fineju, fantāzijas romāna “Doktora Lao cirks” (1935.) un citu darbu autoru – autora piezīme]

Džeks Finejs ir Voltera Breidona Fineja literārais pseidonīms. Viņš ir dzimis 1911. gadā Milvoki (Viskonsīnas štatā). Pēc Noksas koledžas Geilsburgā pabeigšanas (minētās kaimiņu štata Ilinoisas pilsētas nosaukums vēl pavīdēs rakstnieka darbos) viņš strādā dažādās reklāmas aģentūrās un par savu profesionālo pieredzi ne reizi vien vēlāk atceras romānos un stāstos. Vēlāk viņš pilnībā pārslēdzas uz rakstniecību, jo tā dod iespēju uzturēt ģimeni – sievu, dēlu un meitu. Lielāko dzīves daļu autors dzīvo Losandželosā. Tuvāk Holivudai – gandrīz vai savai galvenajai barotājai.

Rakstīt Finejs iesāk ātri, taču nepavisam ne fantastiku. Galvenokārt detektīvus vai “vienkārši romānus”, tos, ko vispārināti sauc par mainstream (“galveno straumi”).

Pirmo zinātniskās fantastikas stāstu “Tādi interesanti kaimiņi” Džeks Finejs publicē tikai 1951. gadā, turklāt, nevis specializētā zinātniski-fantastiskās preses izdevumā, bet tieši otrādi – prestižā, “glancētā” iknedēļas izdevumā “Collier's Weekly”. Tajā laikā iesācējs rakstnieks-fantasts jau ir vairāk nekā piecdesmit gadus vecs.

Debijas stāstā ir aprakstīta situācija ar “bēgšanu no sava laika”. Šoreiz apgriezta otrādi – stāsta varoņa kaimiņi izrādās bēgļi no tālās nākotnes, kurā gaidāms pasaules gals un visi Ze3mes iedzīvotāji steidzamā kārtā pārceļas uz dažādiem laikmetiem, cerot tur atrast mierīgāku dzīvi. Stāsts, ko aprakstīja Finejs, iznāca tik cilvēcīgs, “literārs”, ka tam īstā vieta bija “biezā” žurnālā, kur, starp citu, laiku pa laikam publicēja vēl vienu kolēģi, kas arī dzīvoja Losandželosā – Reju Bredberiju. Arī citi Džeka Fineja zinātniski-fantastiskie un fantāzijas stāsti ieraudzīja dienasgaismu analoģiskos, plaša profila periodiskajos izdevumos - “The Saturday Evening Post” un “McCall's”. Tie bija žurnāli, kas lepojās ar savu “nopietno” un “literatūras” žurnālu statusu, atšķirībā no specializētajiem zinātniski fantastiskajiem žurnāliem, kurus nicinoši sauca par “pulp fiction” - “zemas klases lasāmvielu”, kā krieviski ne visai precīzi tulko šo nosaukumu pēc tāda paša nosaukuma Kventina Tarantino kulta filmas, filmas sižetā tas iederas, bet formāli nav visai precīzs. [Latviskā tulkojumā filmu sauc “Lubene” - t.p.]

Paradoksāli, bet galvenie panākumi – materiālā ziņā – Fineja literārajā karjerā saistās tieši ar zinātniskās fantastikas darbu. Pavisam ne “literāru” un, būsim godīgi, tik banālu, ka vairāk nevar! Runa ir par asa sižeta grāvēju ”Ķermeņu nolaupītāji” (1955.), kur uz Zemes iebrūk kādi citplanētiešu organismi (“pākstis”), kas sāk cilvēku ķermeņu medības. Iebrucēji vārda burtiskā nozīmē iesūc cilvēka ķermeni sevī, atstājot no “saimnieka” tikai pīšļus; rezultātā planētu lēnām, bet neatvairāmi sāk piepildīt cilvēku “dubultnieki”, kuros no cilvēka ir palicis tikai apvalks – āda.

Pats autors ne reizi vien sacīja, ka nav stādījis sev nopietnus uzdevumus. Taču autors domā, bet lasītājs dara... Makartisma histērijas apstākļos, kas tolaik pārņēma Ameriku, romānam noteikti bija otrs plāns. Un pavisam ne fantastisks...

Taču neskatoties uz politisko zemtekstu, grāmata lielu ažiotāžu neizsauca. Toties kļuva par pamatu slavenai ekranizācijai – vienai no labākajām 1950. gadu zinātniski-fantastiskajām filmām, Dona Sīgela “Ķermeņu nolaupītāju iebrukumam” (1956.). Filmas popularitāte bija tik liela, ka 1978. gada rimeiku taisīja ne jau kaut kāds, bet paša intelektuālākā amerikāņu kinematogrāfa pārstāvis - Filips Kaufmans. Galvenās lomas tēloja pirmā lieluma zvaigzne Donalds Sazerlends un leģendārais “misters Spoks” no seriāla “Zvaigžņu ceļš” Leonards Nimojs. Abās filmās “augstpierainā” kritika saskatīja daudz, pat slēptu satīru par konformisma pilnajiem amerikāņiem, kas lielā mērā ir pazaudējuši savu slavēto brīvību un ir gatava pakļauties jebkuriem sociālajiem standartiem un streotipiem.

Var jau būt, ka tas ir pārspīlējums. Taču, lai kā arī nebūtu, tieši šai filmai Džeks Finejs ir lielā mērā pateicību parādā par savu vienīgo balvu fantastikas pasaulē – Vispasaules fantāzijas prēmijai, kas saņemta 1987. gadā nominācijā “Par kopējo ieguldījumu žanra attīstībā”.

Džekam Finejam ir arī citas – ne fantastisku darbu – ekranizācijas: izceļas grāvēji “Pieci pret iestādi” un “Uzbrukums “Karalienei””, kā arī filma “Labais kaimiņš Sems”. Visās šajās filmās tēloja zvaigznes: pirmajā galveno lomu tēloja Kims Novaks, otrajā filmējās Frenks Sinatra un Virna Lizi, bet trešajā reklāmas aģenta lomu nospēlēja Džeks Lemons.

Divi citi Fineja zinātniski fantastiskie romāni: “Desmit centu monēta ar Vudro Vilsonu” (1960.) un “Starp diviem laikmetiem” (1970.) lielā mērā atainoja viņa daiļrades galveno tēmu. Tā bija izsāpēta XX gadsimta cilvēka – raustīta, nepārtraukti “uzvilkta” un bezgala vientuļa cilvēka – nostaļģija, neskatoties uz visām tehniskajām rotaļlietām, ko sauc par “komunikācijas līdzekļiem”. Nostaļģija pēc pagātnes, pēc ideālās utopijas – citā laikā, vai kādā paralēlā pasaulē. Tik vienkārši, kā mūsdienās emigrēt uz kādu citu valsti. Pazīstamais amerikāņu kritiķis Gerijs Vulfs ir teicis, ka “eskeipisms ir termins, ko pārāk bieži piemin, runājot par zinātnisko fantastiku, taču gadījumā ar Džeku Fineju dīvainā veidā termins izrādās pats piemērotākais... Visa viņa fantastika ir tīrs eskeipisms”.

[Te var minēt vēl vienu autora romānu “Marionas siena” (1973.), kurā 1920. gadu kinozvaigznes “dvēsele” dziļas garīgas krīzes laikā negaidot tiek pārnesta pusgadsimtu tālā nākotnē. - Raksta autora piezīme.]

Pirmajā minētajā romānā neparasta desmit centu monēta ar prezidenta Vudro Vilsona profilu palīdz varonim aizbēgt uz paralēlo Ameriku, kur viņš kļūst slavens – kā ļoti populāru mūziklu autors (ko viņa “pirmajā” realitātē sacerējis komponists Oskars Hammersteins) un kā rāvējslēdzēja izgudrotājs... Sīkums, protams, taču tas pasakaini izmaina “Amerikas mazo cilvēku”, nemaz nerunājot par viņa pašnovērtējumu.

Otrajā romānā, kas labi pazīstams mūsu lasītājiem vēl no pirmās publikācijas izdevniecībā “Mir” [latviešu valodā romāns iznāca izdevniecībā “Zinātne”, sērijā “Fantastikas pasaulē” - t.p.], bēgšana uz pagātni atnesa varonim neizmērojami vairāk – mīlestību. Cita lieta, ka 1880. gada Ņujorka, uz kurieni beigu beigās bēg vienkāršais reklāmas aģentūras darbinieks Sajs Morlijs ar savu mīļoto (kuru viņš iepazīst, nokļūstot pagātnē 1882. gadā, kad viņu uz turieni aizsūta kā brīvprātīgo izmēģinātāju – kāda superslepena valdības projekta dalībnieku) izrādās bēgļiem sava veida utopija.

Kaut arī romānā ir atsauces uz Einšteinu un visādi zinātņveidīgi laika ceļojumu pamatojumi, autors neslēpj, kas tas ir tikai “anturāžas pēc”. Finejam svarīgāks ir cita veida pamatojums – mākslinieciskais. To viņš arī panāk. Pēc romāna izlasīšanas lasītāju vairs nepametīs sajūta, ka tagad viņš zina, kā tas ir, kādreiz pamosties citā laikā. Kas attiecas uz laka ceļošanas metodi, tad jēga ir tā pati: pagātnei vienkārši ir jānotic, kā paralēlai realitātei, kas nekur nav pazudusi, tikai ir neredzama un nesajūtama. Tā, protams, ir metafora, taču zinātniskajā fantastikā tā darbojas. Pietiekami vienkārši ar mīlestību un visām detaļām rekonstruēt pagātni, kurā jūs vēlaties pārvietoties. Jāiemācās ģērbties, kā bija toreiz pieņemts, ēst, domāt, rīkoties, kā to darīja mūsu senči. Pierast pie viņu sadzīves. Tā teikt, visu atcerēties. Un, izejot vakara pastaigā savā laikā, jūs atvērsiet mājas durvis uz pagātni.

Svarīgi tikai ļoti vēlēties spert šo soli.

“Romāns par laiku” bija tapis pašā laikā. “Vētraino sešdesmito” laikmeta beigas, kā neviens cits laikmets Amerikas vēsturē radīja nostaļģiju pēc vecajiem, labajiem, klusajiem laikiem. Kaut arī jūtami idealizētiem, bet tādas jau ir visas utopijas.

Ceturtdaļgadsimts bija vajadzīgs Džekam Finejam, lai apzinātos, ka viņš vēl visu nav pateicis par saviem varoņiem pagātnē, kur viņi bija nozuduši. Pirms pašas nāves rakstnieks pabeidz romānu-sikvelu “Starp trīs laikmetiem” (1995.), kurā viņš pacentās atpiņķerēt vismaz vismaz dažus no šādos ceļojumos neizbēgamiem laika paradoksiem – hronoklazmām.

Eskeipiski motīvi caurvij arī vairums Fineja stāstu, labākie no kuriem veido krājumus “Trešais stāvs” (1957.), “Es mīlu Geilsburgu pavasarī” (1963.) un “Aizmirstie jaunumi: gadsimta noziegumi” (1983.). Negaidīts, bet rakstniekam tik raksturīgs ir otrā krājuma apakšvirsraksts: “Fantastiskie stāsti un stāsti par laiku”. Tieši tā – novērtējiet šo saikli “un”... Bet pirmā krājuma nosaukums mūs aizsūta uz tāda paša nosaukuma noveli, kuras varonis – Ņujorkas metro biļetes īpašnieks – atklāj neparastu vagonu, kas regulāri veic reisus uz pagātni un atpakaļ. Nepārstāstot citu stāstu sižetus, atgādināšu lasītājiem tikai dažus to nosaukumus, kas zināmi no tulkojumiem: “Baidos...”, “Otrā iespēja”, “Aiz muguras – bezdibenis”, “Seja uz fotogrāfijas”, “Jābeidz plātīties ar rokām”.

Te nu ir Džeka Fineja zinātniski-fantastiskās prozas atšķirība no daudz ražīgāku kolēģu darbiem, ka gandrīz katrs rakstnieka darbs paliek atmiņā. Kaut gan, ja padomā, tad neko neiedomājami pārsteidzošu (vismaz šīs literatūras lasītājiem) tie nesatur...

Diemžēl, viņš patiesi ir sarakstījis ļoti maz. 1995. gada 14. novembrī Džeks Finejs devās savā pēdējā ceļā no Losandželosas piepilsētas Grinbrejas klīnikas palātām. Tikai, atšķirībā no saviem varoņiem, rakstnieku nevar uzskatīt par pazudušu bez vēsts: mums ir viņa stāsti un grāmatas, ar kuru palīdzību mēs vienmēr uzturēsim sakarus ar autoru.