Acīmredzot, rakstnieka rokās varēja nonākt neliela grāmatiņa, kas tika izdota Londonā, 1577. gadā. Tās autors - garīdznieks, svētais tēvs Abrahams Flemings. Grāmatiņai pēc tā laika modes bija garš nosaukums: ''Dīvainais un šausmīgais Brīnums, kas pavisam nesen notika Bangi pilsētiņas draudzes vienā baznīcā, ne tik tālu no Noridžas pilsētas, bet konkrēti Tā Kunga 1577. gada vasarā, ceturtajā augustā, spēcīgas vētras un lietusgāzes, zibens un pērkona laikā, kādi atgadās visai reti. Ar šausmīga izskata radījuma parādīšanos, kuru visai noteikti redzēja cilvēki, kas bija tajā brīdī tur sapulcējušies. Pierakstīts un uzzīmēts parastā kārtā, saskaņā rakstītam dokumentam no Abrahama Fleminga.''

Flemings pats nebija redzējis viņa aprakstītos notikumus. Viņš strādāja par skolas skolotāju, vēlāk kļuva par Londonas Svētā Pankrasa katedrāles rektoru. Izdeva vairākus latīņu valodas mācību līdzekļus, tulkoja antīkos autorus angļu valodā.

Brošūrā viņš apraksta to, kā neparasti spēcīga negaisa laikā, kas trakoja starp 9 un 10 no rīta, kad Svētās Marijas baznīcā Bangi pilsētiņā sprediķi klausījās apmēram 20 cilvēki, zibens šautru gaismā un pērkona dārdos dievnamā ielauzās šausmīgs melns suns. Viņš pārkoda rīkli diviem vīriešiem un pazuda. Pēc dažām minūtēm negaiss beidzās un tas pats suns parādījās Svētās Trīsvienības baznīcā Blaisburgā, pilsētiņā apmēram 11 kilometrus no Bangi. Tur viņš nokoda vēl divus vīriešus un vienu zēnu un ar elles uguni apsvilināja vienam draudzes loceklim roku. Sātaniskais suns pazuda, atstājis nagu pēdas uz dievnama ozolkoka durvīm.

Šīs pēdas ir redzamas vēl šodien un ir vienīgais lietišķais pierādījums Fleminga aprakstītajiem notikumiem. ''Rakstītais dokuments'', uz ko viņš atsaucas apakšvirsrakstā, acīmredzot, ir abu dievnamu baznīcas grāmatas. Taču tajās nav ne vārda par suni, pateikts tikai tik daudz, ka neparasti spēcīga zibens triecieni šajā briesmīgajā negaisā ir nogalinājuši vairākus draudzes locekļus un apdedzinājuši citus. Tā kā Fleminga stāstījums, laikam, vairāk balstījās uz aculiecinieku mutiskām liecībām (ja tikai tas viss nav mēģinājums sacerēt bestselleru - šausmu stāstu, kuru lasītāji izpirktu daudz labprātāk).

Vēsturnieki ir mēģinājuši izskaidrot Londonas garīdznieka stāstu, atrast tajā kādu racionālu graudu. Un katrs ir izvirzījis savu versiju.

Īstenībā suns nav ielauzies dievnamā, vismaz tāds ''sātanisks suns''. Taču bija kaut kas tāds, kas nobiedēja draudzes locekļus, un neparasti spēcīgo negaisu viņu noturēja par elles sūtītu. Tajos laikos Anglijā suņus laida baznīcā kopā ar viņu saimniekiem. Bija pat speciāli kalpotāji, kas pieskatīja suņus un gadījumā, ja tie sacēla troksni vai vēl kaut kā novērsa klātesošās draudzes uzmanību no dievkalpojuma vai citas ceremonijas, tad tos izdzina pa durvīm. Par tāda veida pakalpojumu samaksu ir saglabājies ieraksts pāris rindiņu augstāk pirms atskaites par šausmīgo negaisu Svētās Marijas baznīcā Bangi.

Flemihgs raksta, ka pērkona dārdi, kas tricināja visu ēku un spilgtie zibens uzliesmojumi sabaidīja draudzi ''līdz ārprātam''. Vai viņi nevarēja tādā stāvoklī noturēt parastu suni, ko kāds bija atvedis uz baznīcu, par briesmoni? Vēl vairāk, autors stāsta, ka debesis bargi satumsa, arī baznīcā kļuva tumšs un šajā mirklī visi nokrita uz ceļiem. Pat vidēja lieluma suns sniedzas līdz pleciem cilvēkam, kas stāv uz ceļiem, un šādā veidā var likties milzīgs. Turklāt, zibens laikā dzīvnieka acis var spīdēt, tieši tāpat, kā sarkanas spīd cilvēku acis fotogrāfijās ar zibspuldzi. [Es vēl piebildīšu, ka negaiss arī suni var novest līdz panikai un... neadekvātai rīcībai - t.p.]

Starp citu, par zibšņiem. Zināms, ka pēc koša zibšņa asīs peld melni riņķi. Vai tos pārbiedētie, mistiski noskaņotie, ticīgie baznīcēni nevarēja noturēt par briesmoni?

Šausmas varēja pastiprināt vēl viens apstāklis. Viduslaikos nereti gadījās saindēšanās gadījumi ar maizi, kas bija inficēta ar vilkazobiem (melnajiem graudiem). Alkaloīds ergotamīns, ko satur minētā sēnīte, kas inficē maizes graudaugus un nokļūst ar tiem izceptā maizē, pēc iedarbības ir līdzīgs pazīstamajam halucinogēnam preparātam LSD. Ergotamīna iedarbībā var parādīties daudz kas.

Turklāt, Anglijā, īpaši tās austrumu grāfistēs, ir izplatīti folkloras stāsti par tikšanos ar melnu suni, kas pareģo nelaimi: ''Milzīgs, melns kā darva. Tādu suni neviens no mums mirstīgajiem nekad nebija redzējis. No tās atvērtās rīkles lauzās laukā liesmas, acis meta dzirksteles, pa purnu un muguru mirguļoja kustīga uguns...'' Parasti to satika vientuļi ceļinieki naktī, neapdzīvotos lauku apvidos. Pēc ceļinieku stāstiem, sunī sākumā nebija nekas tāds, kas liecinātu par tā pārdabisko dabu, un tikai tad, kad tas pazuda (dažos aprakstos - kad ceļinieks gribēja to paglaudīt), kļuva skaidrs, ka tas ir ciemiņš no viņpasaules. Suns izgaisa, kā iegrima zemē vai pazuda ar uzliesmojumu.

Pat, ja Šerloka Holmsa piedzīvojumu autors nebija iepazinies ar Fleminga brošūru, viņš noteikti zināja par šīm teiksmām. No turienes tad arī varēja rasties '''Bāskervila suns''.

Pa e-pastu atsūtīts raksts, taču minētā adresē tā nav?

http://www.nkj.ru/archive/articles/2143

Žurnāla «НАУКА И ЖИЗНЬ» arhīvs.

№10, 2005 год

Autors J. Frolovs.