Tomēr, atšķirības ir lielas. Jā, Kārters ir varens karotājs. Taču viņš bija lielisks paukotājs arī pirms tam, kad aizceļoja uz Marsu. Pēc vietējiem mēriem, Zemes cilvēks ir neparasti stiprs, jo uzaudzis pasaulē ar divreiz lielāku gravitāciju, taču citas priekšrocības izcelšanās viņam nedod. Aborigēnus nevar pārsteigt ar tvaiku un elektrību. Turklāt, karotājs no Virdžīnijas, kas nav lasījis nevienu grāmatu, no tādām lietām arī neko nesaprot. Bagāža, ko viņš ir paņēmis līdzi no iepriekšējās dzīves, izrādās praktiski nelietojama.

Džons Kārters, protama lieta, kļūst par planētas valdnieku – nav vēl bijis gadījums, kas nokļuvēju citā pasaulē šāda misija nav skārusi. Taču viņš nesalauž “Marsa kārtību”, necenšas izmainīt apkārtējo pasauli, bet spēlē pēc tās noteikumiem. Ja jau marsiešiem absolūtā monarhija ir mīļāka par demokrātisku republiku, Kārters bez ierunām pieņem džedaku džedaka titulu.

Marss XX gadsimta sākumā.

Edgars Berouzs sastādīja Marsa karti, balstoties uz reāliem “Marsa gigantiskās apūdeņošanas sistēmas” zīmējumiem un fotogrāfijām. Rakstnieks apraksta planētu tā, kā to iedomājās zinātnieki pagājušā gadsimta sākumā. Par to, ka uz Marsa var dzīvot un tas ir apdzīvots, šaubījās tikai nedaudzi.

Astronomi redzēja Marsa polārās cepures, taču neredzēja okeānus. No tā viņi secināja, ka uz Sarkanās planētas pagātnē bija ūdens, taču pirms kāda laika tā ir to zaudējusi. Citi novērojumi tika iztulkoti nepareizi. Tā regulārās krāsas maiņas Marsa “vasaras” pusē, ko izsauca sezonālās smilšu vētras, tika iztulkotas kā augu valsts uzplaukšana un novīšana. Taču galvenais arguments dzīvības eksistencei uz Marsa bija “kanāli”, kas par optisku ilūziju tika atzīti tikai 1960. gadu vidū. To izcelsmi neviens nespēja izskaidrot kā dabisku. Bez tam, pa kanāliem bija jātek ūdenim. Jo no Zemes jau nevarēja novērot pašu gultni, bet tikai plašo augu joslu, kas izvietojās gar krastiem.

Ja jau uz Marsa ir kanāli, tad jābūt arī civilizācijai. Tas nozīmē, ka arī gaisam ir jābūt derīgam elpošanai. Taču izskaidrot to, kāpēc vieglākais Marss nebija pazaudējis savu gāzu apvalku, zinātne nevarēja. Rakstnieks atbildēja uz šo jautājumu, pieminot “atmosfēras fabrikas”.

Marsa parašas.

XX gadsimta sākumā astronomi uzskatīja, ka uz Sarkanās planētas, ja jau uz tās ir iespējama irigācijas zemkopība, ko uz Zemes praktizē tikai tropiskos un subtropiskos apgabalos, klimatam ir jābūt vienmērīgam un siltam. To zināja arī Edgars Berouzs. Tāpēc Barsuma iemītnieki apģērbu nenēsā. Vispār. Ar to ļoti sarežģījot dzīvi romānu ilustratoriem. Galu galā, autors, paklausot mākslinieku lūgumiem, savā “Venēras ciklā” citplanētiešus ietērpa gurnautos. Bet ne vairāk! Nekādus krūšturus, visu lieko – nost.

Marsiešu tehnoloģijas ir stilu sajaukums, kas kosmiskajā operā kļūst par klasiku. Uz Barsuma izmanto mūžīgos gaismekļus, kam enerģiju dod rādijs. Ārkārtīgi attīstīta medicīna un bioloģija: marsieši māk pārstādīt smadzenes un radīt mākslīgas, cilvēkveidīgas būtnes. Neskatoties uz kanālu eksistenci, kas savieno pilsētas un sagādā maksimālas ērtības preču pārvietošanai uz ūdens, kā transportu izmanto tikai gaisa pārvadājumus. Lidojošie kuģi vairāk atgādina dirižabļus, nekā lidmašīnas. Debesīs tos paceļ tilpnes, ko piepilda Zemes zinātnei nezināma gāze, kurai piemīt negatīva gravitācijas masa.

Taču cīnās marsieši gandrīz tikai ar zobeniem, praktiski nelieto pulveri un tikai retos gadījumos šauj no ieročiem ar rādiju. Turklāt, neskatoties uz oriģinālo izdomu, vietējie ieroči ar radioaktīvām lodēm izrādās daudz vājāki par Zemes šautenēm un revolveriem. Arī loki uz Marsa nav cieņā. Vietējie karavīri uzskata par necienīgu rīcību pretinieka nogalināšanu no attāluma.

Katrs vīrietis ir, vai nu karavīrs, vai arī vergs. Taču arī vergi bieži tiek izmantoti kā apsargi vai gladiatori. Ar godīgu darbu te nodarbojas tikai nedaudzi zinātnieki, kuru atklājumi regulāri nostāda civilizāciju bojā ejas priekšā, inženieri, kas apkalpo atmosfēras fabrikas un supermagnētus, kā arī neskaitāmie slepkavu ģilžu locekļi. Killeru amats uz Barsuma ir ļoti prestižs – šis profesijas pārstāvji izpelnās tikpat lielu sabiedrības cieņu kā izcilākie sportisti uz Zemes. Toties zagšana praktiski nav pazīstama. Sevi cienošs marsietis izdara tikai smagus noziegumus.

Ar vienu rindkopu.

1950. gadu beigās padomju astronomi, veicot Saules staru spektrālo analīzi, kas atstarojās no Marsa tuksnešu virsmas, pieņēma, ka Marsa virsmu klāj kaktusi.

Berouza oriģinālo ideju par vairošanos ar savā vaļā atstātām, augošām olām bez jebkādām izmaiņām aizņēmās Bernards Šovs lugā-utopijā “Atpakaļ pie Metuzāla”. [Ko brīnīties, Šovs bija kreisi noskaņots – t.p.]

Radiosakaru sākuma periodā tika izsludināta milzu prēmija tam, kas pirmais nodibinās radiosakarus ar jebkuru planētu... izņemot Marsu. To uzskatīja par pārāk vienkāršu.

Vai zinātniskā fantastika?

Barsuma pasauli Berouzs radīja galvenokārt kā arēnu piedzīvojumiem. Tomēr, “Marsiešu cikls” bez šaubām ir zinātniskā fantastika, nevis fantāzija, tāpēc, ka te praktiski nav maģijas un mistikas. Vienīgais izņēmums - mehānisms varoņa nokļūšanai uz Marsa: kosmosu viņš šķērso kā astrāls gars, atstājot savu ķermeni uz Zemes, bet nonācis uz citas planētas, atkal materializējas. Visam pārējam, ieskaitot lidojošos kuģus, miesassargu astrālos dubultniekus un pat gaisa ražošanu no ētera ar telepātiski vadāmām iekārtām, tā laika zinātne varēja dot izskaidrojumu.

Kad ciklu sāka rakstīt, labākie cilvēces prāti ticēja, ka starpplanētu telpu piepilda pasaules ēteris - ar savstarpēji izslēdzošām īpašībām apveltīta elastīga vide, kurā it kā izplatās elektromagnētiskie viļņi. Kvantu mehānika un korpuskulārais viļņveida duālisms svinēja uzvaru vēlāk. Gadsimta sākumā pat pret telepātiju zinātnes attieksme bija augstprātīga, neatzīstoša, bet arī ne noliedzoša. Un tikai saujiņa cilvēku tajā laikā zināja, ka ar rādiju marsieši izrīkojas nepareizi.

Ja Berouzs arī kaut kur runā pretī zinātnes patiesībai, tad viņš to dara ne jau tīšām. Un tieši tāpat, netīšām, viņš izdara veselu rindu negaidīti precīzu pareģojumu. Orgānu transplantācija, kuru aktīvi pielieto marsieši, par ko Zemes cilvēki tajos laikos varēja tikai sapņot, ir kļuvusi par realitāti. Berouzs arī raksta par “mehāniskajām smadzenēm”, kas pašas vada kosmiskos kuģus, un “Lielo Mašīnu”, kas pilnīgi kontrolē veselu pilsētu un visus tās iedzīvotājus. Tādas iekārtas mums vēl ir jārada nākotnē.