“Marsiešu cikla” romāni pārsteidz ar oriģinālo sižetu: varonis glābj princesi, ko regulāri nolaupa ienaidnieki, pa ceļam novēršot arī globālās katastrofas. Turklāt princese ne vienmēr ir viena un tā pati! Un vismaz katru reizi viņu nolaupa jaunā, oriģinālā veidā.
Taču, ja nopietni, tad “Marsiešu cikla” grāmatas ciena, ne jau sižeta dēļ. “Galvenais varonis” te ir Marsa pasaule, ko aborigēni sauc par Barsumu, ideāla arēna piedzīvojumiem. Seno pilsētu drupas, kurās mīt briesmoņi, slejas izžūstošo okeānu krastos. Barbaru ordas klejo pa tuksnešiem, ko sedz oranži ķērpji. Slepenās laboratorijās cieš no bezmiega neprātīgi ģēniji. Vēl ir plaša pazeme, pirāti, kanibāli, bojāti lidojošie kuģi un valdnieki, kas sirgst ar lieluma māniju. Princesei ir tūkstošiem iespēju nokļūt nelaimē. Pēc tam viņu izglābt – tā jau ir tikai tehnikas lieta. Taču vispirms princeses ir jāatrod.
Barsuma tautas.
Pirmie marsieši, kurus ceļā satiek Džons Kārters, ir tuksnešu iemītnieki, tarkijieši – zaļi, trīsmetrīgi mežoņi ar četrām rokām. Šīs rases aprakstā redzama zināma loģika: uz planētas ar gravitāciju gandrīz divas reizes mazāku, nekā uz Zemes humanoīdiem ir jābūt daudz garākiem par mums. Kārters ātri atrada ar tarkijiešiem kopīgu valodu un pat izmēģinājumam izglāba vienu no zaļajām sievietēm, apdomīgi izvēloties mazāku eksemplāru. Taču, gan autors, gan varonis, gan lasītājs saprata, ka vispiemērotākās glābšanai ir tradicionālas miesasbūves un ērtu izmēru princeses.
Par laimi, izrādījās, ka lielāko Barsuma iedzīvotāju daļu veido rases pārstāvji, kas ārēji atšķiras no Zemes iedzīvotājiem tikai ar ādas krāsu: pēc nokrāsas tā atgādina sarkankoku. Tieši sarkanie marsieši dzīvo kanālu krastos, milzīgās pilsētvalstīs, kas uzbūvētas ūdens artēriju krustpunktos un, kas ir spējīgas sapulcināt miljoniem lielas armijas.
Sarkanādaino marsiešu sociālā iekārta un paradumi ir ārpuszemes civilizācijām tradicionālie. Ja uz Zemes jau XX gadsimta sākumā karaļu rindas strauji kļuva retākas, tad kosmosā no modes neiziet impērijas, ko vada absolūti monarhi. Karaļi, kurus te sauc par džedakiem valda arī marsiešu pilsētās.
Ar karaļu pūlēm princeses Uz Barsuma dzimst viena pēc otras. Turklāt, vairošanās šeit notiek visai oriģinālā veidā. Neskatoties uz izcilajām zīdītājbūtņu formām (iespējams, atavisms, kas saglabājies no priekštečiem), marsietes dēj olas. Taču nesēž uz perējuma, bet atstāj tās saulē. Pēc tam piecus gadus ola attīstās pati, kamēr no tās neizšķiļas praktiski jau pieaudzis un lietošanai gatavs planētas pilsonis. Tāpēc Marsa pilsētās nav bērnu. Apbrīnojami, bet ar tādām būtiskām atšķirībām fizioloģijā Zemes cilvēkiem un Barsuma iedzīvotājiem var būt kopēji pēcnācēji.
Uz Barsuma nav arī sirmgalvju. Marsieši dzīvo tūkstoš gadus, nemaz nenovecojot un nemainoties. Gluži kā nemirstīgie elfi, viņi nekad neizpauž gadsimtu gudrības un neizrāda zināšanas un pieredzi, kas liecinātu par ilgo mūžu. Sarkanās planētas iedzīvotāju izturēšanās parasti ir saskaņā ar tādu vecumu, cik veci viņi izskatās. Izņēmums ir tikai īstie ilgdzīvotāji, kas daudzas reizes ir pārstādījuši savas smadzenes jaunos ķermeņos. Sasnieguši vecumu, ko var salīdzināt ar piramīdu vecumu, marsieši pilnībā paliek bērna prātā.
Uz Barsuma mīt vēl vairākas sarkanajiem marsiešiem radniecīgas rases. Dzeltenie okarieši apdzīvo vietējo Arktiku. Viņu pilsētas, kas celtas oāzēs starp ledājiem, ir milzīgu izmēru siltumnīcas, ko aizsargā caurspīdīgi kupoli 30 kilometru diametrā. Pa ielām okarieši pārvietojas ar automašīnām – un tas ir vienīgais zemes transports uz planētas. Ārpusē okarieši iznāk reti, viņiem patīk ar gigantiskiem magnētiem pievilkt klāt garām lidojošos kuģus, nevis doties pirātu gaitās ar savējiem. No pārējiem marsiešiem šo rasi atšķir vīriešu bārdas, kā arī epizodiska apģērba nēsāšana. Bez vilnas kažokiem un zābakiem atstāt kupolu ir bīstami. Lai gan sasalis marsietis nemirst, tikai iekrīt anabiozē un var saglabāties uz ledus cik vien gribi ilgu laiku.
Balto marsiešu ir ļoti maz un tie iedalās četrās rasēs. Rudmatainie orevarieši ir bijušie jūru valdnieki. Pēc ūdens baseinu izžūšanas uz planētas arī viņi praktiski ir izzuduši un apdzīvo tikai vienu pussabrukušu pilsētu. Citās drupās dzīvo lotarieši – vareni telepāti, kas iemācījušies izmantot savas astrālās kopijas kā apsargus un darba spēku. Dienvidpola tuvumā, Barsuma vienīgās upes Isas krastos, var sastapt tarnus – degradējušos kanibālus, kuru matu krāsa nav nosakāma, jo viņiem tādu vispār nav. Beidzot, uz Fobosa, ko marsieši sauc par Turiju, dzīvo zilmatainie taridi – vēl viena telepātu rase, kuru pārstāvji māk izmantot iedvešanas spēku, lai kļūtu “neredzami”.
Barsuma melnādainie iemītnieki – zināmā mērā ir “Aizmirsto karalistu” elfu-drovu prototips: arī slēpjas alās, dzīļu jūras krastos. Līdzīgi kā tumšos elfus, “pirmdzimtos” vada pat pēc vietējās mērauklas veca vecene, kas izceļas ar niknu dabu un līdz lieluma mānijai saasinātu pašcieņu. Galvenā viņu nodarbošanās – doties virszemē, lai sagūstītu vergus un sagrābtu bagātības.
Barsuma pasaulē mīt arī citas, cilvēkiem nelīdzīgas, saprātīgas sugas. Šur tur sastopamas guleju ciltis – mežonīgi, gļēvi un padumji “somainie cilvēki”, kam, sekojot evolūcijas loģikai, vajadzētu būt nākošai attīstības pakāpei pēc oldējējiem elfiem. Taču rase acīmredzami ir uz izmiršanas robežas. “Cilvēki-ķenguri” ir viena no nedaudzajām Berouza idejām, ko vēlāk neizmanto citi fantasti. Lielāku uzmanību publikai izsauc hormadi – rupji veidoti mākslīgie cilvēki, kas dzimst zinātnes ceļā no verdošas protoplazmas.
Taču visinteresantākie ir kaldani. Tie ir milzīgi zirnekļi, kuru piepūsto vēderu pilnībā piepilda milzīgas – lielākas par cilvēka – smadzenes. Kaldani tik tikko spēj kustēties uz savām īsajām kājiņām, tāpēc dod priekšroku jāt uz pleciem īpaši audzētiem bezgalvainiem humanoīdiem – rikoniem. Uzkāpuši uz rikona kakla un ieņēmuši viņa galvas vietu, kaldani savieno savu nervu sistēmu ar humanoīda nervu sistēmu un iegūst iespēju vadīt sava “rikšotāja” ķermeni kā savu paša ķermeni.
Iemiesojoši tīru intelektu, kaldani ir ļoti, ļoti gudri (tas gan netraucē viņus reizēm darīt muļķības) un pilnīgi bez emocijām (kas netraucē viņiem cīnīties savā starpā, nolaupot un pat glābjot princeses). Kaldanu vairošanās paradumus zinātne nav atklājusi, taču ar tiem galā viņi tiek labi. Gandrīz vai katrā fantastiskajā Visumā var sastapt viņu neskaitāmos pēcnācējus: zirnekļus ar lielām smadzenēm vai parazītus, kas vada savus upurus.
Nobeigums sekos.