Jau bērnībā Barbara atšķīrās ar dzīvu iztēli – vēl neiemācījusies lasīt, viņa jau sāka sacerēt stāstiņus bildēs. Bet tad sākās (un nav vēl beigusies!) aizraušanās ar Viņas Augstību Grāmatu... Barbara lasīja daudz. Viņas pašu mīļāko darbu vidū – L. Frenka Bauma “Oza zemes burvis”, pusaudžu gados viņa aizgūtnēm lasa Berouzu, Kiplingu, Konanu Doilu, Laukraftu, Džordžetu Heieri un Mēriju Reno. Un, protams, “Gredzenu pavēlnieks”, kas ieved fantāzijas lauciņā daudzus nākošos rakstniekus. Tolkins tik ļoti aizrauj meiteni, ka viņas istabas sienas burtiski nosēj vesels, meitenes zīmētu pūķu, elfu un hobitu pulks...
Lielāko bērnības daļu Hemblija pavada dzimtajā Kalifornijā, kaut arī dziļu iespaidu uz Barbaru atstāj ceļojums uz Austrāliju pusaudzes vecumā. 1967. gadā Edvards Hemblijs tiek iecelts par savas firmas, kas noslēdza līgumu par raķešu piegādi Austrālijas GKS, pārstāvi. Aizbraucot uz pusgadu uz Jauno Dienvidvelsu, viņš paņem līdzi visu ģimeni. Barbarai bija 15 gadi, viņa nomācās austrāliešu skolā semestri un uz visiem laikiem saglabā brīnišķīgas atmiņas par zemi pasaules malā. “Es vēl līdz šai dienai loloju atmiņas par mēness apspīdēta okeāna ainu, kā par vislielāko dārgumu,” - rakstniece atceras pēc daudziem gadiem.
Atgriezusies mājās, Dienvidkalifornijas pilsētiņā Montkleirā, Barbara pabeidz tur skolu, pēc kuras iestājas Kalifornijas universitātē, Riversaidā, kur 1975. gadā iegūst grādu Viduslaiku vēsturē. Pēc tam seko praktikantes gads Francijā, universitātes pilsētā Bordo. Tad pat Hemblija aizraujas ar Viduslaiku kostīmu vēsturisko rekonstrukciju, kļūstot par aktīvu Kreatīvā Anahronisma Biedrības biedru.
Neskatoties uz ģimenes un draugu centieniem uzvest Barbaru uz “pareizā ceļa”, viņa jau skolā stingri nolēma, ka kļūs par rakstnieci. Taču ceļš uz mērķi izrādījās ērkšķains. Pēc universitātes Hemblija apzināti atsakās no zinātnieces karjeras, ar aizrautību sākot sacerēt. Sākumā gan viņa sāk strādāt skolā, pasniedzot vēsturi vecākajām klasēm – taču darbs izrādās pārāk nemierīgs. No skolas Barbara aiziet, taču no kaut kā ir jādzīvo (par honorāriem no literatūras pagaidām var tikai sapņot), tāpēc Hemblija izmēģina visdažādākos darbus, lai tikai tie atstātu pēc iespējas vairāk brīva laika daiļradei. Korektore izdevniecībā, oficiante mazā kafejnīcā, naktssardze vīna veikalā – ar ko tikai viņa nav nodarbojusies! Vienu brīdi pat strādājot par instruktori karate skolā, ar šo sporta veidu viņa aizrāvās jau universitātē, kur 1978. gadā ieguva “melno jostu”. Taču ar panākumiem literatūras lauciņā Barbara lepoties nevarēja vēl ilgi – rakstīja kaut kādus scenārijus komiksiem un multfilmām, taču bez īpašiem panākumiem.
Septiņus gadus Barbara Hemblija bombardē izdevniecības ar saviem darbiem, kas nemainīgi atgriežas pie viņas atpakaļ ar negatīvām recenzijām. Taču, ja ilgi mocīties... Vispār, 1980-tie gadi Barbarai izrādās laimīgi. To pašā sākumā izdevniecība Ballantine Books pieņem publikācijai Hemblijas romānu “Tumsas laiks” - pirmo sējumu no fantāzijas cikla “Darvetas hronikas”, turklāt noslēdzot kontraktu uzreiz par triloģiju. Un 1982. gada septembrī (pēc izdošanas nevis uzrakstīšanas laika) Barbaras debijas romāns beidzot ierauga dienasgaismu. Nebija jau tā, ka Hemblija vienā mirklī pamodās slavena, taču viņa bija cieši satvērusi ar roku savu Veiksmes putnu un negrasījās to palaist vaļā. Gandrīz viss, ko Hemblija bija uzrakstījusi iepriekšējos gados tādā vai citādā veidā tika likts lietā – sekojošajos septiņos gados iznāk 12 viņas romāni!
Īpaša veiksme tiek viņas romantiskajai fantāzijai “Drakonu gals” (1985.), kurai vēlāk parādās vairāki turpinājumi. Publikas un kritiķu uzmanību piesaista neparastais vampīru romāns “Tie, kas medī naktī” (1988.), kas kļūst par žurnāla “Locus” prēmijas laureātu. Viena no Holivudas kinostudijām pat nopērk romāna ekranizēšanas tiesības, kaut arī lieta līdz gatavai filmai nenonāk. Tomēr ar kino Hemblijai sakari izveidojas – viņas zelta 1980-tajos daži no viņas scenārijiem kļūst par pamatu dažām multseriālu epizodēm: Jayce and the Wheeled Warriors (1985.), MASK (1985.), She-Ra: Princess of Power (1986.), Starcom: The U.S. Space Force (1987.).
Sekojošajos gados Barbara Hemblija turpina ražīgi strādāt, kaut arī 2000-šajos gados viņa no fantastikas pārslēdzas galvenokārt uz vēsturiskajiem romāniem, pievienojot tiem mistiku un detektīva motīvus. Dažas no šīm grāmatām iegūst amerikāņu nacionālā bestsellera statusu.
Kas attiecas uz Barbaras Hemblijas personīgo dzīvi, tad zināms par to ir visai maz. Dažus gadus viņa bija precējusies ar pazīstamu fantastu, vienu no vadošajiem postkiberpanka autoriem Džordžu Aleku Efindžeru – līdz pat viņa nāvei 2002. gadā. Tagad Barbara Hemblija dzīvo viena savā mājā Losanželosā, kompānijā ar vairākiem kaķiem. Rakstniece aizraujas ar Viduslaiku mūziku, glezniecību, zīlēšanu ar Taro kārtīm, tūrisma pārgājieniem. Taču galvenais viņas dzīvē joprojām ir sacerēšana!
Pa sasalstošās pasaules takām.
Barbara Hemblija vienmēr ir mācējusi attēlot savu varoņu raksturus – tas ir manāms jau viņas pirmajā ciklā par Darvetas karalisti. Rakstniece apbrīnojami precīzi no psiholoģijas viedokļa rāda varoņu kaisli, jūtas un vēlmes, viņu iekšējo pasauli, bailes un šaubu mokas, kas padara cikla brīnumainos notikumus ļoti reālistiskus.
“Darvetas hronikas” - vienlaikus ir visai tipiska un tajā pašā laikā savdabīga fantāzija. Tas ir stāsts par diviem mūsu laikabiedriem (protams, amerikāņiem), kas dīvainā veidā nokļūst maģijas pasaulē. Lai stāstījums būtu oriģinālāks, Hemblija paņem divus pilnīgi dažādus cilvēkus un nomaina viņu uzvedības polus, parādot, ka īstā cilvēka būtība, kas parasti ir dziļi noslēpta no pārējiem, var kardināli atšķirties no viņa ārējās, uz apkārtējo pasauli vērstās puses. Tā, kautrīgā meitene, vēstures studente Džila (pati Hemblija?), no pirmā skata – īsta dievgosniņa, nokļuvusi Darvetas pasaulē, kļūst par bargu karotāju, karaļa gvardes sardzi. Tajā pašā laikā, plātīgais un ciniskais un no skata visai bīstamais baikers Rudijs izrādās maigs fantazētājs, artistiska persona, jo tikai cilvēki ar iztēli un smalku dvēseli var apgūt maģiju. Neparasti ir arī ienaidnieki, kas vēlas iznīcināt brīnumu pasauli. Nekādu ierasto Tumsas pavēlnieku, kas sapņo par neierobežotu varu! Tumsas radības, kas izdzer Darki dvēseles, spējīgas nogalināt tikai ar vienu pieskārienu, vairāk atgādina plēsīgus zvērus, kas domā tikai par barību. Kaut gan, viss nav tik vienkārši, kā izskatās.
Sākumā Hemblija saraksta trīs romānus par aukstuma un tumsas ieskauto Darvetas pasauli, taču pēc gandrīz piecpadsmit gadiem atgriežas pie cikla, sacerot divus ne visai obligātus turpinājumus. Žēl, bet nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē... Tomēr, romāns “Ziemas māte” kļūst par žurnāla “Locus” prēmijas nominantu, tā kā diloģiju-sikvelu par izgāšanos nosaukt nevar.
Mīlēt pūķi, nogalināt pūķi.
Romānā ”Drakona gals”, kas kļūst par vienu no romantiskās fantāzijas virsotnēm, Tolkina tradīcijas cieši savijas ar “sieviešu” mīlas psiholoģisko prozu Dafnes di Morjē stilā. Hemblija vienai no pirmajām izdodas tik harmoniski savienot “lavburgeri” ar klasisko, “augsto” fantāziju.
Sākumā tradicionālais romāns-kvests (varoņu grupa dodas ekspedīcijā, lai nogalinātu niknu, melnu pūķi) negaidot pārvēršas lieliskā romānā par mīlestības spēku un cilvēka sūtības meklēšanu. Hemblijai izdodas radīt veselu rindu krāšņu, psiholoģiski ticamu tēlu, kurus nomoka šaubas un kuri risina sarežģītas problēmas. Veidojas neparasti mīlas trīsstūri – ragana Dženija, viņas iemīļotais lords Aversins un drakons Morkelebs. Tomēr, par “mīlas” trīsstūri to var saukt tikai ar zināmu nosacītības devu. Jo Dženija, kas patiesi ir iemīlējusi maģiju, taču tajā pat laikā nav īpaši prasmīga tajā, tiek kārdināta no Morkeleba puses, kas būtu spējīgs viņa dot prasmi, izmantot Lielo spēku. Taču cena par to nav mazāk liela – atsacīšanās no cilvēciskās būtības, no zemes mīlestības. Un Dženija, pārvarot kārdinājumu, tomēr izvēlas mīlestību... Tāpēc Džona Aversina iesauka - Drakona gals – romāna finālā iegūst pavisam savādāku piepildījumu, kas nav saistīta tikai ar spārnotā monstra nogalināšanu.
Pēc kādiem desmit gadiem, kas pagāja pēc sava žilbinošā romāna iznākšanas, Hemblija atgriežas Ziemas Zemē, sarakstot trīs sikvelus. Un atkal ne visai veiksmīgi. It kā rakstniecei būtu uzlikts kāds lāsts: pēc lieliska sākuma viņa iegrimst letarģiskā miegā, lai pēc tam attaptos un radītu vairākas spēcīgas grāmatas, kas tomēr ne ar ko neizdalās citu, simtiem tādu pašu grāmatu vidū.
Iegrimšana Tumsā.
Par labāko Barbaras Hemblijas fantastisko darbu pelnīti uzskata vampīru romānu “Tie, kas medī naktī” (1989. gada “Locus” laureāts), kurā ir priekš tiem laikiem jauns, novatorisks skatījums uz asinssūcēju tautu un viņu attiecībām ar parastajiem cilvēkiem. Kaut arī Hemblija nekad nav turējusi noslēpumā to, ka viņu ir iespaidojušas Ennas Raisas grāmatas. Taču Hemblijas romāns stipri atšķiras no Lestata “māmiņas” “vampīrmīlas” stāstiem.
Grāmatas galvenais varonis nav “cēlais” vampīrs, bet gan parasts cilvēks, universitātes profesors no 20. gadsimta sākuma Anglijas Džeimss Ešers. Kaut arī par “parastu” viņu var saukt ar zināmu nosacītības devu – Ešeram aiz muguras ir ilggadējs dienests kā Kroņa slepenajam aģentam, riskantas spiegošanas misijas, piedalīšanās angļu-būru karā. Šis cilvēks ne reizi vien ir skatījies nāvei acīs, taču vislielākās briesmas viņu gaida dzimtajā Anglijā, jo vietējie vampīri piespiež viņu izmeklēt vampīru slepkavību sēriju, kā ķīlu izmeklēšanas sekmēm un lojalitātei turot gūstā varoņa karsti mīlēto sievu Lidiju. Tāds ir šīs aizraujošās grāmatas ievads, kur lielisks ir viss – no pēc Viktorijas laiku Anglijas atmosfēras līdz spēcīgajiem tēlu raksturiem. Īpaši interesanti ir asinssūcēju pārstāvju raksturi, pēc būtības pilnīgi dažādi: no neiedomājami apburošā spāņu idalgo Isidro līdz pretīgajam doktoram Gripenam. Galvenais “vampīrnīcas” jautājums, ko jau bija formulējusi Raisa - “dzert vai nedzert?” - Hemblijas versijā tiek pasniegts pavisam savādāk. Lai cik arī apburoši nebūtu daži viņas iztēlotie vampīri, rakstniece nebūt necenšas apvārdot lasītāju, nobīdot viņu uztveri – mūsu priekšā ir parasto cilvēku dabiskie ienaidnieki. Tomēr Hemblija iet tālāk par parastu mistisku detektīvu un “gremdēšanos tumsā”: daži vampīri taču saglabā savu cilvēcisko būtību, spēju ziedoties ticības vai mīlestības vārdā. Bet daži cilvēki pārvēršas baismīgos monstros nepareizi iztulkotu ideālu dēļ... Ne jau velti Džeimsam Ešeram tik bieži nakts murgos rādās tā zēna seja, kuru viņš ir nogalinājis “Karalienes un Valsts vārdā”. Ak vai, diemžēl robeža starp cilvēku un briesmoni bieži ir smalkāka par oda sīkšanu.
Otrā diloģijas grāmata “Ceļojums uz nāves valsti” ir daudz vājāka par oriģinālu, šoreiz varoņi dodas uz Turciju, lai liktu šķēršļus iespējamai vietējo vampīru un vācu emisāra aliansei pirms Pirmā pasaules kara. Tomēr grāmatā ir vairāki izteiksmīgi tēli un epizodes - ne jau velti grāmata tika nominēta “Locus” balvai un saņēma lorda Rutvena prēmiju – galveno “vampīru” literatūras balvu.
Vēl vienu “Rutvenu” Hemblija ieguva vēlāk, par romānu “Renfīlds: Drakulas kalps” (2006.), kam nav sakara ar Džeimsa Ešera stāstu. Mums priekšā ir epistolārs romāns, kura “autors” ir Renfīlds – prātā sajucis Drakulas cienītājs, viens no Brēma Stokera klasiskās grāmatas otrā plāna tēliem. Hemblijai ir izdevusies meistarīga stilizācija, kas rāda “Drakulas” notikumus no cita redzes punkta. Vienlaikus rakstniece ir radījusi spilgtu tāda cilvēka tēlu, kas ir nokļuvis pievilcīgā un nāvīgā atkarībā no negantā vurdalaka. Tieši kā mūsdienu “urrā-vampīrisma” fani...
Saule, Vējš un Zvaigznes.
Barbata Hemblija ir sarakstījusi vēl vairākus ciklus, kas nav tik pazīstami, taču, kas ir ieguvuši zināmu popularitāti.
Triloģija “Saules Vilks un Zvaigžņu Vanags” - varoņavantūras fantāzija par divu algotņu piedzīvojumiem, kuri klejo pa maģiskās pasaules ceļiem. Cikls lielā mērā sasaucas ar Džeka Vensa un Friča Leibera darbiem, tikai ar lielāku noslieci uz romantismu. Starp citu, divi pirmie cikla romāni pretendēja uz žurnāla “Locus” prēmiju – Hemblijas grāmatām šādas nominācijas ir sakrājušās visai daudz – veselas 11 (ieguvušas gan tikai vienu reizi).
Vēl viena triloģija “Vēju roze” jau ir romantiska tehnofantāzija – kuras varone – kautrīga meitene-programmiste no Kalifornijas – Džoanna nonāk brīnumu pasaulē, kur galu galā atrod savu mīlestību. Jau otrajā cikla romānā varoņiem ir jācīnās ar Tumšo magu, kas iekļuvis datortīklā kā kaitīga vīrusa programma.
Diloģijas “Saules Krusts” personāži – brīnumdari Rions un Džaldiss, mēģinot uzbūvēt Tiltu starp pasaulēm, nokļūst nacistiskajā Vācijā pašā Otrā pasaules kara sākumā un ir spiesti slēpt savu īsto spēku, lai nekļūtu par Hitlera marionetēm.
Tumšās fantāzijas diloģija “Kraukļa māsas” nes spēcīgu feminisma zīmogu – ideoloģiju, kurai maksājušas meslus tādā vai citā veidā gandrīz visas amerikāņu rakstnieces, kas rakstījušas fantastiku. Īstenībā jau gandrīz visos Hemblijas darbos ir spēcīgi sieviešu raksturi. Tomēr, tieši “Kraukļa māsās” akcents ir likts uz vājo, neuzticamo vīriešu pretnostatījumu cēlajām sievietēm, kas varonīgi pārvar jebkurus šķēršļus. Vispār, 2000-šajos gados Hemblija “pārslimo” nopietnu aizraušanos ar feministiskām idejām, kas atspoguļojas veselā viņas darbu rindā.
Neskaitot ciklus, Hemblija ir sarakstījusi vēl vairākas grāmatas, kas neietilpst sērijās, un labākā no tām ir fantāzijas trilleris “Žurku dieva līgava”, kurā darbība notiek Losanželosā, “sausā likuma” darbības laikā. Romāna varone, mēmā kino zvaigzne Kristīne Flamona iegūst kā dāvanu senu kaklarotu un kļūst par sena ķīniešu lāsta upuri.
Hemblijas kontā ir dalība vairākos daudzu autoru projektos, starp tiem var minēt “Skaistuli un briesmoni”, “Zvaigžņu karus”, “Zvaigžņu ceļu” un “Šerloka Holmsa zudušos failus”. [Runājot par “Skaistuli un briesmoni”, šeit ir domāts kādreiz ļoti populārais TV seriāls, ko rādīja arī pie mums – t.p.]
Viena, taču liesmaina kaisle!
Vēsture vienmēr ir bijusi Barbaras Hemblijas jājamzirdziņš. Daudzi viņas fantastiskie darbi, vai nu pa tiešo ir bijuši saistīti ar vēsturiskiem notikumiem, vai arī ir tikuši uzrakstīti to iespaidā. Taču vēl viens rakstnieces daiļrades slānis, kas ir atnesis viņai jūtamu popularitāti, ir pilnīgi veltīts vēsturei, kaut arī brīžiem visai iluzori saistīts ar realitāti.
Hemblijas visapjomīgākā cikla darbība norisinās Jaunorleānā, 19. gadsimta pirmajā pusē. Sērijas galvenais varonis, ārsts Bendžamins Januārijs ir “krāsainais”, kaut arī brīvs cilvēks, kas uzaudzis Francijā. Januārijam no vienas puses nākas pārvarēt amerikāņu Dienvidu sabiedrības aizspriedumus, jo tur zeļ verdzība, no otras puses – atrisināt visdažādākos noziegumus. Fantastikas kā tādas sērijā nav, kaut arī autores stilizētā, sabiezinātā Luiziānas atmosfēra, kas piesūcināta ar mistisku māņticību, piepilda stāstus par Bendžaminu Januāriju ar tumšās fantāzijas nuāra garu. Sērija, ko Hemblija iesāka 1997. gadā, turpinās vēl joprojām.
Visai lielus komerciālus panākumus guva arī Hemblijas biogrāfiskais romāns “Atbrīvotāja sieva”, kas veltīts Mērija Todai, viena no Amerikas visslavenākā prezidenta Ābrama Linkolna sievai. Grāmata pat kļūst par prestižas literatūras prēmijas finālisti, prēmiju piešķir darbiem, kas veltīti Amerikas pilsoņu kara tēmai. Vēsturiski-feministisko tēmu Hemblijas daiļradē turpina romāns “Patriotu sirdis”, kas stāsta par trīs ASV pirmajām lēdijām: Martu Vašingtoni, Abigailu Adamsu un Dolliju Džefersoni. Pagājušajā gādā iznāca vēl viens Hemblijas romāns par Pilsoņu karu ar visai daiļrunīgu nosaukumu “Dzimtene”.
Barbaras Hemblijas daiļrade ir visai neviendabīga. Lielākā daļa no viņas grāmatām ir sarakstītas profesionāli spēcīgā, taču pietiekami vidējā līmenī. Ja viņas daiļradē būtu tikai tādi darbi, tad tik lielu uzmanību rakstniece nebūtu pelnījusi. Taču vairākus Hemblijas romānus var nosaukt par izciliem, tādiem, kas ir iegājuši pasaules fantastikas zelta fondā. Kas traucē amerikāņu rakstniecei nenogāzt visaugstākās kvalitātes latiņu? Iemeslu var izlobīt kādā no Barbaras Hemblijas intervijām:
“Man galvā ir milzums lielisku ideju, kuru realizēšanai ir jāpatērē daudz laika un spēku. Ak vai, man nav bagāta vīra vai cita augsti apmaksāta darba, tāpēc es nevaru būt tik izlepusi savas daiļrades tēmu izvēlē. Literatūra ir mans galvenais ienākumu avots. Tāpēc man nākas izvēlēties projektus, kurus var labi pārdot, un, kas var mani uzturēt. Mani lasītāji kādreiz man vaicā: “Kāpēc jūs nerakstiet to vai šo?” Vienkārši, es rakstu to, ko noteikti ar garantiju nopirks mans izdevējs.” (Bārbara Hemblija.)
Žēl, taču grāmata mūsu pasaulē ir tikai – prece... Barbaras Hemblijas daiļrade ir acīmredzams pierādījums šai tēzei.
[Raksta autors nemin tādu būtisku faktu, ka no 1994. līdz 1996. gadam Barbara Hemblija bija Amerikas zinātniskās fantastikas un fantāzijas rakstnieku asociācijas prezidente.
http://en.wikipedia.org/wiki/Science_Fiction_and_Fantasy_Writers_of_America ; organizācijā pašlaik ir apmēram 1500 biedru – t.p.]
Saites: