Un ar pāris pirmajiem stāstiem par vīru, kuru vecumdienās moka sirdsapziņa, par mēra laiku šausmām vai jauna kunga negaidīta nāve no slimības un mēģinājumiem izskaidrot, kādēļ ar labiem un vienkāršiem cilvēkiem tā var notikt, un vēl daži stāsti, lika domāt, ka aizdomas un prognoze par stāstu būtību būs apstiprinājušās un ka pats šausminošākais beigās izrādīsies pats grāmatas vāks.

Tomēr par prieku manam lasītāja garam tiku iepriecināts ar labsirdīgu teātra spoku (apmeklējot nacionālo, JRT vai daili nav gadījies manīt :D), ar dārznieku, kuram mūža nogalē apnicis saņemt kārtējo apbalvojumu par jaunu selekcionētu rožu šķirni un vēlas radīt visskaistāko un pārāko rozi, kāda jelkad bijusi. Šis, Visu rožu roze, stāsts ar Tūristu sezonu ir starp maniem krājuma favorītiem. Piebilstot vēl par Tūristu sezonu, ka tā jau var atbaidīt cilvēkus pilnībā no lauku tūrisma iecerēm! :D

Arīdzan stāsti kā Vīzija, Spogulis, Bērnu impērija un Kupraino krogs (nemeklējiet tikai Kuprainajā kalnā) nelika vilties! Nu piezogas klāt iracionālā un tik viegli neizskaidrojamo parādību burvība! : )

To, kāpēc krājumā ticis iekļauts Engures kapsētas zilā zārka stāsts, man neizprast, jo tur nav ne mazākās smakas vai vēja pūsmiņas no šausmām. Izbojā vien visu līdz tam labu krājumu, kur beidzamie stāsti var lepoties ar lielāku vai mazāku, bet esošu baiļu faktoru.

https://poseidons99.wordpress.com/2016/11/15/barbala-simsone-latviesu-sausmu-stasti/