Leopards bez piepūles atrada akācijas krūmu, kurā nesen bija ievilcis nogalinātās antilopes ķermeni, un pēc sātīgā mielasta sāka lēnām kāpt lejup no kalna. Drīz vien viņš nokļuva koku paēnā. Izgarojumu reibinošais smārds piespieda viņu apstāties, iemērkt purnu ūdenī un kāri lakt silteno duļķaino ūdeni. Pēkšņi zvērs strauta tuvumā uztvēra tik tikko sadzirdamu kustību. Atskanēja dobja rēkoņa, un no niedru biezokņa leopardam tieši virsū joņoja pelēkzaļš briesmonis, kas samīdīja trīs metrus augsto zāli un ar asām kustībām virzīja uz priekšu lielo galvu, kuru rotāja trīsstūrveida sekste.

Leopards kā atspere metās uz priekšu un piecus metrus tālā lēcienā sasniedza otru krastu. Taču gigantiskā būtne viņam nepievērsa nekādu uzmanību. Tā pielieca galvu un, spalgiem svilpieniem skanot, sāka no strauta sūkt ūdeni. Pēc tam apgriezās un aizsoļoja pa purvu. Bet lielais kaķis, nespēdams pārvarēt uzbudinājumu, vēl ilgi gulēja niedru pudurī. Sastapšanās ar milzīgo neredzēto būtni laupīja leopardam vēlēšanos doties tālāk, lauzties cauri šai smacīgajai un mitrajai pasaulei….

Nīlas augštece, Kongo džungļi, Bangveula ezera dūksnāji un Viktorijas ezers – tie nebūt nav visi rajoni, kur (ja var ticēt to vietējo iedzīvotāju nostāstiem, kurus ir satraukušas ceļotāju runas un zīmējumi uz klintīm) muklājos un necaurejamos brikšņos slēpjas neidentificēti milzu reptiļi, kas atgādina dinozaurus. Droši vien daudzi apgalvos, ka tās ir pasaciņas, jo pēdējie dinozauri izmiruši pirms 65 miljoniem gadu.

Diemžēl dinozauru izmiršanas cēloņi pilnībā nav noskaidroti. Iespējams, ka ne visas gigantisko reptiļu sugas pazudušas no Zemes virsas. Daži zinātnieki uzskata, ka atsevišķu sugu pārstāvji saglabājušies apgabalos, kur cilvēks vēl nav bijis.

Līdz mūsu dienām taču izdzīvojuši (turklāt miljoniem gadu laikā) – krokodili, jūras bruņurupuči un citi rāpuļi.

Āfrika joprojām it tikpat kā neizpētīta. Protams, uz tās ģeogrāfiskās kartes nav acīm redzamu „balto plankumu”, taču visiem kontinenta rajoniem topoloģiskās kartes nav izveidotas. Neizpētītā teritorija parasti kartē atzīmēta kā necaurejams mežs, smiltāji un purvi. Te, piemēram, varam minēt neaptveramo Kalahari apkaimi, mitros un tropu mežus Austrumāfrikā un Centrālāfrikā, Āfrikas Lielo ezeru rajonā. Tieši šajās vietās izdarīti lielākie atklājumi zooloģijā, tas ir, tika atrasts okapi, pundurbehemots, Āfrikas pāvs u.c.

Baumas pa auzvēsturisko dzīvnieku, kas mīt Centrālāfrikas mežu biezokņos, uz Eiropu nogādāja anglis Afrēds Aloizs Horns, kas kādā alā ieraudzīja bušmeņu darinātu savādu zīmējumu: ķirzaku, kura lien ārā no ūdens, bet līdzās – gūstekņus, kas iekalti ķēdēs. No zooloģijas viedokļa nepiešķirdams tiem nekādu nozīmi, Horns par redzēto gluži vienkārši, bez emocijām pastāstīja grāmatā „Ziloņkaula, „zelta kaula” un senlietu tirgoņi”, ko mūsu gadsimta sakumā izdeva Londonā. Nedaudz precīzākas ziņas par noslēpumainajām būtnēm, kas mitinās Viktorijas ezera dzelmē Austrumāfrikā, min plaši pazīstamais Āfrikas faunas pārzinātājs, Ugandas bijušais gubernators Herijs Džonstons savā grāmatā „Ugandas protektorāts” (izdota 1902.gadā).

Džonstons raksta, ka vietējie iedzīvotāji šo dzīvnieku sauc par lukvatu. Viņš pats izteica minējumu, ka tas varētu būt lamantīns jeb kāds cits sirēnu kārtas zīdītājs, vai arī – gigantiska zivs. Kāds cits eiropietis ar Viktorijas ezera mīklaini iemājnieku ticies 1900.gadā, ar tvaika kuteri šķērsodams ūdens klaidu. Negaidīti viņš ieraudzījis lielu stūrainu galvu, kas līdzinājusies zivs galvai. Ir arī citi fakti, kuri raksturo minētai līdzīgu būtni, kas dzīvo tajā pašā rajonā. Taču tai ir dots cits vārds – dingoneks. Uz to pašu laika posmu attiecas arī liecības, kas iegūtas no dinku, nueru un šilluku ciltīm. Tajās minēts milzīgs dzīvnieks, kas slēpjas alās upes krastos Baltās Nīlas rajonā un jo skaļi plunkšķinās purvā. Iedzīvotāji to sauc par lau. Angļu žurnālists Dž. Mille Dienvidsudānas pilsētā Malakalā iztaujājis vecu mednieku, vietējo zvēru zinātāju. Un viņš apliecinājis, ka lau dzīvo purvos, medīdams atstāj džungļos platu pēdu nospiedumus, skaļi kliedz, nobaidīdams cilvēkus. Saglabājušies arī baroci (Zambezes upes augštecē) tautas valstiņas pavaldoņa Levanika stāstījuma pieraksts. Viņš bija izglītots cilvēks, kas pievērsis lielu uzmanību viņa pakļautībā nodotās teritorijas dabai. Levanikam samērā bieži esot stāstīts par iespaidīgiem, lielākiem nekā ziloņiem, reptiļiem, kas mitinoties purvos pie Šobes un Kafue upēm. Šo „ķirzaku” mēģinājuši nomedīt, taču medniekiem izdevies tikai iztālēm saskatīt milzīgo ķermeni, kājas un galvu. Vietējie iedzīvotāji to saukuši par isiku-kumadevu.

1913.gadā vācu ekspedīcija Šteina fon Lauznica vadībā pētīja mazpazīstamus rajonus Kamerūnā. Ekspedīcijas pārskatā, kurš diemžēl palika tikai rokrakstā, ir minēti interesanti fakti. Ja var ticēt aculiecinieku stāstītajam, šis dzīvnieks pazīstams daudzām ciltīm ne vien Kamerūnā, bet arī tuvējos pierobežas rajonos Kongo – Lejasubangi, Sangas un Ikelembas upju baseinos. Lauznics pats gan uzskatīja, ka tie ir „visnotaļ savādi dati un būtni drīzāk gan radījusi vietējo iedzīvotāju slimīgā iztēle”. Un vēl Lauznics bezkaislīgi ziņo, ka fakti, kas iegūti no dažādu grupu iedzīvotājiem, ir ļoti līdzīgi, lai gan starp atsevišķu cilšu apmetnēm ir pamatīgi attālumi.

Ko vēl stāstījis fon Lauznics?

Ekspedīcijas dalībnieki jo bieži saņēmuši ziņas par to, ka noslēpumainais dzīvnieks mīt Ziemeļkongo – kuģošanai nederīgajā Sangas daļā. Taču būtnes apraksti bija dažādi. It īpaši liecības atšķīrās tad, kad runa bija par dzīvnieka lielumu – no behemota tas pieauga līdz zilonim. Būtnei esot brūns ķermenis ar gludu ādu. Tai esot garš kakls un viens zobs. Ļoti garš zobs! Dažs labs pat apgalvoja, ka tas ir rags. Vēl citi zvērēja, ka dzīvnieks uzbrūkot kanulaivām, kas peld pa upi. Daļa „aculiecinieku” pārliecināti stāstīja, ka briesmonis dzīvojot piekrastes alās un pārtiekot vienīgi no augu barības. Lauznicam parādīja kādas liānas varietāti ar prāviem baltiem augļiem – tos ēdot šis dzīvnieks. Citā vietā viņu aizveda līdz takai, kuru bija iemīdījusi mīklainā būtne. Nospiedumi bija pavisam svaigi, un visapkārt mētājās nule minētās liānas augļi.

Kāds Lepāžs – pēc tautības beļģis – divus tādus dzīvniekus bija novērojis iztālēm. Un tie viņam atgādinājuši ķirzakas no leguānu dzimtas. Lepāžs tuvumā paguvis izpētīt tikai trīspirkstu pēdas nospiedumus. Zinātnieki toreiz nosauca Lepāžu par meli. Tomēr pēc tam kādā vācu avīzē parādījās Ilzes fon Noldes raksts. Viņa vairāk nekā desmit gadu bija nodzīvojusi Austrumangolā un pie Kuhangas upes neskaitāmas reizes bija dzirdējusi vietējo iedzīvotāju stāstījumu par dzīvniekiem, kurus viņi dēvēja par ūdens lauvām. Diezgan lielā būtne, kas tikai nedaudz mazāks nekā behemots, dzīvo upēs, kurās ir stāvošs ūdens, un nekad neizkāpj krastā. Lietus sezonā tā pārceļo uz mazākām upītēm un uzbrūk behemotiem.

Tātad runa ir par plēsoņu. Bet kā tad ar apgalvojumu, ka noslēpumainais dzīvnieks lieto augu barību? Varbūt tiek stāstīts par atšķirīgiem dzīvniekiem, par dažādu dzimtu vai kārtu pārstāvjiem?

Vairākums no liecībām, kuras savākuši zinātnieki, saņemts no cilvēkiem, kas ilgu laiku dzīvojuši Centrālāfrikā un bieži tikušies ar vietējiem iedzīvotājiem. Nenovērtējamu palīdzību speciālistiem deva angļa Džona Hjūga piezīmes, kuras laida klajā 1933.gadā Londonā.

Hjūgs 18 gadus pavadīja netālu no Bangveula ezera Ziemeļrodēzijā (tagadējā Zambija).

„Jau daudzus gadus iedzīvotāji runā par milzīgu aizvēsturisku zvēru, kas it kā dzīvojot Bangveula ezerā. Viņi to sauca par čipekve vai čimpekve,” – raksta Hjūgs savā grāmatā „18 gadu pie Bangveula ezera”.

Kādreiz naktī viņa draugs Krouds ezera krastā izdzirdis skaļu šļakstu, un no rīta, kad ticis līdz tai vietai, atradis pēdu nospiedumus, kas nebūt nav atgādinājuši kāda viņam zināma dzīvnieka pēdu vai citu ķermeņa daļu nospiedumus. Cits fakts, kurš apliecina, ka tur tiešām kaut kas tāds mīt, ir nostāsts, kuru ikviens tēvs pastāsta savam dēlam. Tajā runa ir par čipekves medībām. Zvērs nogalināts Luapulas provincē netālu no Lubnes ciema vairākus gadu desmitus pirms HJūga ierašanās pie ezera. Mednieki esot bijuši bruņoti ar harpūnām, kuras vēl joprojām lieto medībās. Dzīvniekam esot bijis gluds tumšs ķermenis un rags ziloņkaula krāsā. Tas atgādinājis degunradža ragu. Šī ziņa sakrīt ar faktiem, ko Hjūgs ieguvis pie blakusezera (uz austrumiem no Bangveula) dzīvojošiem cilvēkiem. Viņi ir pārliecināti, ka turienes ezerā mīt ļaunais gars, kas nogremdē kanoe ar cilvēkiem. (Cik ļoti šie fakti līdzinās tiem, kuri savākti Jakutijā pie Labinkira un Vārtu ezeriem!) Tikai tur mistiskā būtne, ko jakuti dēvē par velnu, ķērusi aiz kājām briežus, kas peldējuši pāri ezeram. Hjūgs pats domā, ka „aizvēsturiskais dzīvnieks šeit mitinājies agrāk, taču tagad izmiris, jo pēdējos 15 gados (līdz 1933.gadam – tulk.piez.) es neesmu atradis nevienu lietišķu pierādījumu par tā eksistenci”.

Pienāca 1957.gads. – Jo vairāk mūsu ekspedīcijas tuvojās Telei, jo biežāk saņēmām ziņas par šo dzīvnieku, kuru te dēvē par mabomaboabba. Ticējums vēsta, ka pirms 50 gadiem tas izdējis milzīgu olu un no olas pēc dažām dienām izšķīlies mazulis, - stāsta vācu naturālists K.Pecolds, kas bija nolēmis pārbaudīt Ziemeļkongo parādījušās baumas par gigantisko reptili. Ekspedīcija nokļuva uz pēdām – ieraudzīja augsnē nospiedumu, kura diametrs bija veseli 25 centimetri! Nogurdinošos meklējumos pagāja trīs nedēļas. Reiz Pecoldu pamodināja pavadonis pigmejs.

-          Klausies, bvana, - viņš teica, - dzied mabomboabba!

Pāri purviem bija dzirdamas dobjas skaņas, it kā vienlaikus skanētu desmit taures. Pecolds ieraudzīja arī pašu dzīvnieku. „Tas stāvēja uz īsām neveiklām kājām, ar resno asti dauzīdams pa zemi. Garo kaklu vainagoja maza glezna galviņa…,” raksta Pecolds. Vietējie iedzīvotāji viņu sauc par milzu ķirzaku.

Kas tad ir ar reptili, kas līdzīgs dinozauram? Vai mīts? Pieņemt par patiesību tieši šādu izskaidrojumu ir ļoti vienkārši! Bet kas noticis ar brontozauru, kurš rāpo ārā no purva bušmeņu zīmējumā Gorozomba kalnos Zimbabves Republikā? Un ko lai domā, aplūkojot minētai būtnei līdzīga dzīvnieka fotoattēlu? Tas gan ir neass un miglains, taču publicēts Dienvidāfrikas Republikas avīzē „Cape argud”. Vai viltojums? Taču zinātnieki R.Makals un Dž.Pauels nolēma citādāk. Viņi posās uz Kongo, lai ar savām acīm ieraudzītu gigantiskos reptiļus un reizi par visām reizēm izlemtu – „bija vai nebija”. Kādi ir argumenti? Zinātnieki apgalvo: pēdējo 60 miljonu gadu laikā Zemes vēsturē reģistrētas vairākas ievērojamas ģeoloģiskas kataklizmas. Milzīgi sauszemes apgabali nokļuvuši zem ūdens, lielas platības izžuvušas un kļuvušas par tuksnešiem. „Dzimuši” un „gājuši bojā” sauszemes tilti starp kontinentiem. Saplūdušas un pēc kāda laika „sadalījušās” kalnu grēdas. Taču Centrālāfrika no ģeoloģijas viedokļa saglabājusi apskaužamu stabilitāti.

Pēc zinātnieku uzskata – nav vairāk vai mazāk argumentētu faktu, kas noliegtu hipotēzi, ka Zambijas, Angolas, Sudānas un Kongo nepārbrienamajos dumbrājos nedzīvo aizvēsturiski reptiļi. Tāpat joprojām trūkst arī pierādījumu, ka tie patiešām saglabājušies līdz mūsu dienām, tas ir, trūkst tādu pierādījumu, kas „noliktu uz lāpstiņām” visus skeptiķus. Vienīgi jācer, ka zinātnieku rīcībā drīz nokļūs jauni materiāli, fotoattēli, dzīvnieka atsevišķi orgāni, viņa kauli, varbūt pat vesels dzīvnieks – dzīvs vai miris…

Āfrikas purvu noslēpums gaida atminējumu.