Līdzās Marijas Gimbutienes vēsturiskajai metodei ir zināmi arī citi baltu mitoloģijas raksturošanas piegājieni, no kuriem īpaši varētu minēt Maskavas strukturālistu skolu ar tās pazīstamākajiem un ražīgākajiem pārstāvjiem – baltistiem Vladimiru Toporovu un Vjačeslavu Ivanovu. Strukturālisms ir termins, kas ir radies valodniecības klēpī, un strukturālās metodes pamatā ir pieņēmums, ka pastāv elementāras apziņas struktūras, kas ir universālas un kā tādas izpaužas mīta formā; arī dažādi valodas organizācijas līmeņi – morfoloģija, leksika, sintakse – atspoguļo šīs struktūras un ir saistīti ar tām. Tādējādi, valodas fakti var izrādīties noderīgi, rekonstruējot veselus mītiskās apziņas slāņus. To tad arī iepriekšminētie baltisti ir veikuši, analizējot baltu valodu, vēstures un folkloras materiālus, rezultātā nonākot pie divām atšķirīgām, zināmā mērā ģeogrāfiski lokalizētām struktūrām – rietumbaltu un austrumbaltu mitoloģijas. Rietumbalti – tie ir prūši, kurši, jātvingi, sūdavi un galindi. No tiem visvairāk liecību par sevi ir atstājuši prūši, un tieši viņu tradīcija ir rietumbaltu mitoloģijas shēmas pamatā. Viduslaikos bija zināmi vairāki tā sauktie prūšu dievību saraksti, gan publicētos tekstos, gan arī rokrakstos. Šie saraksti visbiežāk iesākas ar vārdu Occopirmus, Occopirnus, Ockopirmus, kas, starp citu, latviešu literārajā tradīcijā ieviesies kā Okupiernis. Tomēr, kā atzīst valodnieki, šis vārds ir veidots no uka- “vis-“ un no pirms “pirmais”, tātad – “visupirmais”, un tas izrādās prūšu panteona galvenās dievības epitets. Dievs, prūsiski Dēiws nav nosaukts vārdā, acīmredzot, ir bijis zināms aizliegums to izrunāt; tā vietā ir minēts viņa raksturojums – “visupirmais”, un to pierakstītājs ir uztvēris kā īpašvārdu. Tā Dēiws, būdams rietumbaltu panteona galvenā dievība, viens pats piepilda struktūras augstāko līmeni. Nākošajā prūšu dievu hierarhijas līmenī ir veselas trīs dievības: Patrimps vai *Trimps (rekonstruēts nosaukums), Pērkons un Patuls jeb prūsiski *Trīmps, Perkūns, Patuls. Trīs galvenos dievus var atrast daudzās indoeiropiešu tradīcijās: senindiešu Agni-Indra-Sūrya vai Brahmā-Visnu-Śiva, romiešu Jupiter-Mars-Quirinus, skandināvu Odin-Thor-Freyr, ķeltu Teutates-Esus-Taranis un citās. Visi trīs prūšu dievi ir minēti gan Simona Grūnava hronikā 16. gadsimtā, gan arī nedaudz vēlākajā Kaspara Hennenbergera Rāmavas svētnīcas mūžzaļā ozola aprakstā. Dievību trijotne kopā ar svēto ozolu dod skaidru mītiskās telpas apjausmu: Pērkons – ozola zari – debesis, Patrimps – stumbrs – virszeme, Patuls – saknes – pazeme. Patrimps kopā ar divām citām prūšu dievībām – Autrimpu un Natrimpu – ļauj rekonstruēt sākotnējo dievības vārdu *Trimps, un te svarīgi piebilst, ka saknes trimp-, tremp- baltu valodu materiālā ir saistītas ar rituālu darbību un ar auglību. No sākotnējā *Trimpa ar priedēkļiem au-, na-, pa- ir atvasināmi jau zināmie dievību vārdi, un tas varētu liecināt par sākotnējās dievības funkciju diferencēšanos, izraisot sava veida specializāciju: vēsturiskos dokumentos Autrimps ir minēts kā jūras dievs, Natrimps – kā auglības dievs, pārī ar pazemes un nāves dievu Patulu, Patrimps – kā upju un avotu dievs, arī kā pavasara un auglības dievs. Cita inovācija prūšu panteonā saistīta ar Patulu, kura epitets “bārdainais” jeb prūsiski bardaītis izvērtās par patstāvīgu kuģošanas un kuģu dievību Bardaītis. Trešajā prūšu mitoloģijas līmenī ir četras dievības– Aušauts, Pilvītis, Puškaitis un Pergrubis, prūsiski Āušauts, Pilwītis, Puskaītis, Pergrubbis. Šīs četras dabas dievības ir saistītas ar dažādām sfērām: Pergrubis – pavasara un auglības dievs, Puškaitis – zemes auglības un svētā plūškoka iemiesojums, svētbiržu sargātājs, Pilvītis – bagātības, pārpilnības dievs, Aušauts – veselības, dziedināšanas dievs. Pergrubis un Puškaitis pārstāv dabu, natūru, Aušauts un Pilvītis – cilvēku sfēru. Puškaitis tiek pretstatīts Pergrubim kā mežs – laukam, toties Aušauts tiek pretstatīts Pilvītim kā veselība – bagātībai. Tikdaudz par struktūru, kas saskatāma rietumbaltu mitoloģijas augstākajos līmeņos.
Austrumbaltu jeb latviešu un lietuviešu mitoloģijas materiāli neļauj veidot tik skaidru struktūru kā rietumbaltu gadījumā, iespējams tāpēc, ka šeit kopā saplūduši ģenētiski un hronoloģiski dažādi slāņi. Šā vai tā, strukturālistu darbos ir raksturots kopīgs austrumbaltu mitoloģijas kodols, vismaz tās augstākajos līmeņos. Centrā ir divas galvenās dievības – Dievs un Pērkons, lietuviski Dievas, Perkūnas. Noteiktās situācijās abu funkcijas pārklājas un pat saplūst, piemēram, folkloras tekstos Dieviņš un Pērkons ir savstarpēji diezgan viegli nomaināmi vārdi, tomēr ir arī atšķirības. Dievs ir pāri visiem dieviem, viņš ir visa pirmsākums, tomēr parasti viņš ir diezgan pasīvs un ļaužu gaitās tieši neiejaucas. Dieva stāvēšanu pāri mūsu pasaulei, nemijiedarbošanos ar to labi raksturo daina:
Lēni, lēni Dieviņš brauca no kalniņa lejiņā;
Netraucēja rudzu ziedu, ne arāja gājumiņa.
Vai ir gadījies redzēt ziedošus rudzus, kad topošajai vārpai ir tādi kā putekšņi, kas no visvieglākā pieskāriena vai uzpūtiena aiziet pa gaisu? Dainā teikts “netraucēja rudzu ziedu”, un tas ļoti dzejiski raksturo Dieva stāvēšanu pāri šai pasaulei. Pērkons gan ir aktīvs, darbīgs, viņa klātbūtne ir tieši sajūtama, tā var būt pat biedējoša. Dieva un Pērkona sfēra savstarpēji attiecas, mūsdienīgi izsakoties, kā likumdevēja vara un izpildvara.
Zemākā līmenī ar Dievu ir saistītas dvīņu dievības. Visupirms te būtu jāmin tradīcija, kas Latvijā vēl joprojām ir dzīva: tie ir priekšstati par auglības dievību Jumi, kā arī Jumja ķeršanas un godināšanas rituāli rudenī. Kā dvīņu dievības ir minami arī Dieva dēli, un zemākā līmenī – dažādi dvīņu simboli. Ar Pērkonu ir saistītas debesu dievības: Kalvis jeb Debesu kalējs, Mēness, Saule un Saules meita, arī citas kosmiskās dievības. Jāatzīmē, ka baltiem Saule ir sieviešu dzimtes, turpretī vairākās citās indpeiropiešu valodās – vīriešu dzimtes vārds. Šķiet, ka spožā spīdekļa nosaukuma dzimte ir zināmā mērā atkarīga no ģeogrāfiskā platuma: jo tālāk uz ziemeļiem, jo saule ir mīlīgāka un tādējādi vairāk līdzinās mātei, un par to liecina arī ziemeļnieku – norvēģu un islandiešu valodu materiāli.
Pēdējā laikā baltu reliģijas jomā ir ne mazums pētījumu un publikāciju, it īpaši Lietuvā. Latviešu mitoloģijas jomā īpaši jāatzīmē folkloras un literatūras pētnieces Janīnas Kursītes grāmatas “Latviešu folklora mītu spogulī” un “Mītiskais folklorā, literatūrā mākslā”. Pēdējā desmitgadē ir latviski tulkoti un publicēti ievērojamā teologa, arī latviešu mitoloģijas pētnieka Haralda Biezā darbi “Gaismas dievs seno latviešu reliģijā”, “Seno latviešu debesu dievu ģimene”, Lienes Neulandes darbs “Jumis senlatviešu reliģijā”, savu izdošanu gaida arī Biezā darbs par seno latviešu galvenajām dievietēm. Jau vairākus darbus ir publicējis filozofs Roberts Mūks. Protams, nevar neminēt “Mitoloģijas enciklopēdiju” divos sējumos, tur ir apcerējumi par latviešu, lietuviešu un prūšu mitoloģiju, kā arī attiecīgie šķirkļi.
Baltu pagānisma mūsdienu veidi
Līdz šim runājām par tradicionālo baltu reliģiju, nu ir laiks pievērsties jautājumiem, kas saistīti ar mūsdienu situāciju. Šeit būtu derīgi atsaukties uz Aizeka Bonevica (Isaac Bonewits) pagānisma koncepciju, kā arī izmantot viņa pagānisma periodizāciju. Taču iesākumā nedaudz par pašiem terminiem pagāns, pagānisks. Mūsdienās tas skan ne visai labi, gandrīz kā noniecinājums vai pat lamuvārds. Pats vārds ir radies no latīņu paganus, kas sākotnēji nozīmējis “laucinieks”. Agrīnie Romas kristieši šo vārdu lietoja attiecībā uz visiem, kas godināja pirmskristiešu dievības, kuras paši kristieši jau bija ierindojuši “dēmonu” kategorijā. Vairākus gadsimtus vēlāk pagāni kļuva par apvainojumu, ko kristieši izteica musulmaņiem, protestanti katoļiem un otrādi, un tā pakāpeniski vārds ieguva nozīmi “māņu ticība un tās sekotāji”. 20. gadsimta sākumā šā termina pamata nozīme jau bija “ateists”, “agnostiķis”, “hedonists”, “neticīgais” attiecībā uz eiropiešiem, un “nejēga īpatnis” vai pat “perversais” attiecībā uz visiem citiem. Tomēr mūsdienās šis vārds tiek atjaunots, piešķirot tam citu nozīmi: pagānisms – kopīgs apzīmējums senām un jaunām politeistiskām, uz dabu virzītām (panteistiskām) reliģijām, pagānisks – uz šīm reliģijām attiecināms, pagāni – šo reliģiju adepti jeb piederīgie.
Baltu reliģijas kristīgajā laikmetā tika dēvētas par “pagāniskām”, arī baltu valodas izpelnījās apzīmējumu “pagānu valodas” (pogańskie gwary, kā tas ir fiksēts attiecībā uz jātvingu valodu kādā, domājams, 17.–18. gadsimta dokumentā). Baltu reliģijas savā kodolā ir bijušas gan panteistiskas, gan politeistiskas, tomēr daži pētnieki tur saskata arī viendievības elementus. Šā uzskata pamatā ir Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina vēstule pāvesta delegātiem, rakstīta 14. gadsimta pirmajā trešdaļā, un tajā viņš ir uzsvēris domu par vienu Dievu, ko katra tauta pielūdz savā veidā.
Atgriežoties pie Bonevica darba, es gribētu sīkāk izklāstīt viņa viedokli par pagānisma trim stadijām vai periodiem – paleopagānismu, mezopagānismu un neopagānismu. Paleopagānisms – tās ir oriģinālās politeistiskās, panteistiskās ticības, pazīstamas visā pasaulē jau kopš cilvēces rītausmas un piekoptas kā patstāvīgas, ārēju spēku neietekmētas reliģijas. Šīs ticības parasti ir raksturīgas noteiktai zemei vai tautai, nereti tās ir centrētas tikai uz zināmu ļaužu kopumu – tautu vai tautu grupu, pamatojot šā kopuma īpašo vietu zem saules. Var būt pat priekšstats, ka tikai attiecīgās reliģijas kopienas locekļi ir īstie cilvēki, tādā gadījumā jāatzīst, ka šī ticība satur etnocentriskus vai pat rasistiskus elementus Paleopagānisms sevī ietver pasaules tautu, tostarp arī baltu, reliģijas jau kopš cilšu laikiem, arī hinduisms, taoisms un sintoisms atbilst šai kategorijai.
Mezopagānisms kā termins apzīmē visdažādākās kustības, gan spontāni radušās, gan organizētās, kas saistās ar ideju par senču vai priekšteču paleopagānisma atjaunošanu, atdzīvināšanu vai turpināšanu. Mezopagānisma kustību dibinātāji domājās to izdarīt vislabākajā veidā un iespējami adekvāti attiecīgajai paleopagānisma tradīcijai, taču, gribot negribot, šīs kustības stipri ietekmējuši zoroastrisma, jūdaisma, kristietības, islama monoteistiskie vai duālistiskie priekšstati un rituālā prakse. Mezopagānisma kustības ir brīvmūrnieki, rozeskrustieši, teozofi, odīnisti jeb ziemeļu pagāni, sikhi, uz šo pagānisma veidu ir attiecināmi daži druīdisma paveidi, vairākas islama un kristietības ietekmētas hinduistu sektas, kā arī monoteistiskie pagāni.
Baltijas zemēs pirmās mezopagānisma izpausmes bija domas par tā saukto sentēvu reliģijas atjaunošanu, izteiktas jau 19. gadsimta beigās, tomēr tikai 20. gadsimta 20.–30. gados radās organizētas mezopagānu kustības, tādas kā Rāmava (Romuva) Lietuvā un dievturība Latvijā. No vienas puses, viņi deklarēja seno lietuviešu vai latviešu reliģiju atjaunošanu, bet no otras, rāmaviešu vai dievturu draudzes un reliģiskā darbība lielā mērā tika strukturēta pēc kristiešu (katoļu, protestantu, brāļu draudžu) parauga. Tā, piemēram, dievturu svētrītu struktūra ir gandrīz tāda pati kā protestantu dievkalpojumos: tur ir gan draudzes sanākšana, gan svinīga dziedāšana, gan Dieva vārdu daudzināšana. Dievturiem, tāpat kā rietumu kristiešiem, ir dogmatisks ticības pamatpatiesību izklāsts – katķisms (cerokslis), kā arī vēl citas formālas līdzības.
Neopagānisms deklaratīvā līmenī arī saistās ar paleopagānisma atjaunošanu vai tā tradīciju turpināšanu, tomēr, atšķirībā no mezopagānisma, to lielā mērā ir ietekmējušas humānisma un plurālisma idejas, kā arī apzināta cenšanās pēc iespējas atbrīvoties no tradicionālā Rietumu monoteisma, duālisma un puritānisma. Plurālisms kā pasaules uztveres vai filozofiskās domas virziens izsaka to, ka kosmiskie spēki un visuma kārtība vislabāk izpaužas savā daudzveidībā, un neviens no šiem veidiem nav absolūti pārāks pār citiem. Tādējādi reliģijas jomā plurālisms asociējas ar viedokli, ka nav “vienīgās pareizās” ticības un ka garīgās kalpošanas veidi ir dažādi. Dievus var pielūgt tā vai citādi, un nevar absolutizēt kādu no šiem veidiem, noliedzot citu pastāvēšanas tiesības. Plurālisms lielā mērā ir saistīts ar patiesi demokrātiskas sabiedrības veidošanos, ar jaunām koncepcijām par mūsdienu cilvēku, par nākotnes sabiedrību. Attiecībā uz Rietumu pasauli, aizvien aktuāls ir jautājums par to, vai tik noslēgta institūcija kā kristīgā baznīca spēs atzīt šādu pieeju, līdz ar to atzīstot arī citu reliģiju līdzāspastāvēšanas tiesības.
Dažādi neopagānisma strāvojumi radās jau 1960. gados, un var minēt vairākas tiem kopīgas iezīmes. Raksturīga bija abu dzimumu dievību pielūgšana, pasaules imanenta sakrāluma atzīšana, vides veseluma, aizsardzības un ilgtspējas jautājumu akcentēšana, kā arī gatavība iesaistīties maģiskos un garīgos rituālos ar mērķi palīdzēt sev un citiem. Neopagānisma piemēri ir Visu pasauļu baznīca, lielākā daļa heterodokso Vikas (Wicca) tradīciju, druīdisms savā Ár nDraíocht Féin un Henge of Keltria veidā, Krišnas apziņas biedrība, dažas ziemeļu pagānisma, kā arī modernā budisma formas.
Interesants ir laikmets, kas radīja šo jauno garīgumu – neopagānismu. To raksturojot, jāmin iepriekšējais laikmets – modernisms – ar savu ticību cilvēka prāta varenībai, zinātnes un tehnikas progresam, ar labklājības sabiedrību. Pat mākslā dominēja intelektuālisms, konstruktīvisms un formālisms. Un šī modernisma pasaule gāja bojā līdz ar pirmajām amerikāņu atombumbām Japānā, dodot ceļu postmodernismam. Viss kļuva relatīvs, un cilvēka prāta ierobežotība kļuva acīmredzama. Pēc II Pasaules kara eiroamerikāniskajā pasaulē cilvēki meklēja izeju no pašu veidotajām sociālajām, ekonomiskajām un citādām struktūrām, sāka pievērsties “dabiskākām” lietām, meklēja alternatīvu dzīves un saimniekošanas veidu, attiecības ar apkārtējo vidi, arī reliģiju. 1950.–60. gados radās daudzas komūnas, kuru locekļi pievērsās naturālai saimniekošanai, intuitīvai mākslinieciskajai darbībai, “dabiskām” reliģijām. Bija bītniki (beatniks), vēlāk – hipiji (hippies). Šajā laikā notika “rokenrola revolūcija” mūzikā, pavisam izmainot mūzikas estētiku, stereotipus, funkcijas. Mūzika kļuva par subkultūras zīmi un dzīves veidu. Blūzu un smago roku nevar tikai klausīties un baudīt, tajos ir jādzīvo. Tāpat notika ģērbšanās revolūcija, hipiji ar savu apģērbu šokēja “labklājības sabiedrību”, vecāko paaudzi. Kopumā šī bija sava veida kultūras revolūcija eiroamerikāniskajā pasaulē, un viens no tās rezultātiem bija radikāla dzīves veida izmaiņa, jaunajās kultūras, reliģijas, saimniekošanas vai socializācijas formās akcentējot dabiskumu, autentiskumu, seno vai neeiropeizēto kultūru mantojumu. Protams, mūsdienu kultūras kontekstā “autentiskuma” jautājums bija visai nosacīts, tomēr amerikāņu blūza dziedātāji, britu radošie anahronisti vai krišnaīti savā ziņā bija daudz autentiskāki par viņu vecākajiem kolēģiem, jo šis bija viņu dzīves veids.
Šo norišu kontekstā radās daudzas jaunas reliģijas formas, nereti saistībā ar kādu spožu sacerējumu vai neparastu mākslas formu. Tā, piemēram, japāņu Tokugavas perioda kamermūzika, ko izpildīja uz cītaras koto un flautas šakuhači, kļuva par impulsu Jaunā laikmeta (New Age) reliģiskās mūzikas radīšanai. Amerikāņu dzejnieka un rakstnieka Džeka Keruaka (Jack Kerouac) romāns “On the Road”, ko publicēja 1957. gadā, kļuva par bīta (beat) kustības bībeli, tajā nestrukturētā, plūstošā, spontānā stilā aprakstīta “īkšķošana” un tās adepti – jaunieši, kas mīl dzīvi, seksu, “zālīti”, džezu un misticismu un kas pilnīgi ir atteikušies no sava laika standartvērtībām.
Apskatot neopagānisma formas Baltijā, vispirms gribētu pievērsties Lietuvai. Viena no galvenajām kustībām ir Rāmava (Romuva), ko jau iepriekš esam pieminējuši kā lietuviešu mezopagānismu. Skaidrs, ka II Pasaules karš un padomju okupācija šo kustību pārtrauca, un tā savu darbību atjaunoja 1968. gadā, starp citu, tajā pašā gadā, kad Lietuvā viesojās mums jau labi zināmā Marija Gimbutiene. Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, bet tieši pēc šīs vizītes lietuviešu mākslinieku un intelektuāļu aprindās baltu senā kultūra, reliģija ieguva īpašu nozīmi. Tās pētīšanai, atjaunošanai, praktizēšanai un popularizēšanai pievērsās daudzi, un 20. gadsimta beigās Rāmava, vairs ne kā mezo-, bet jau kā neopagānisms, kopā ar gandrīz tāda paša nosaukuma (Ramuva) etniskās kultūras biedrību kļuva par masveidīgāko ar tradicionālās kultūras mantojumu saistīto kustību (skat. www.romuva.lt). Viena no šīs kustības centrālajām figūrām kopš 1968. gada ir Jons Trinkūns (Jonas Trinkūnas), kas turklāt aktīvi darbojas Pasaules etnisko reliģiju kongresā (World Congress of Ethnic Religions, skat. www.wcer.org). Lietuvā ir publicēti vairāki neopagānu izdevumi, tostarp žurnāli “Ramuva”, “Druvis”, kā arī Jona Trinkūna grāmata “Baltų tikėjimas: Lietuvių pasaulėjauta, papročiai, apeigos, ženklai”, kas latviski būtu “Baltu ticība: Lietuviešu dzīvesziņa, ieražas, rituāli, zīmes”.
Latvijas dievturi, atšķirībā no Lietuvas rāmaviešiem, pēc kustības formālas atjaunošanas 1980. gados, turpināja darboties saskaņā ar pirmskara kanoniem. Tikai neliela dievturu jauniešu grupa transformējās par neopagāniem. Lielākā Latvijas neopagānu daļa ir folkloras kustības dalībnieki, protams, ne jau visi, jo tautas dziesmu dziedāšana un popularizēšana vēl nav reliģija. Par neopagāniem uzskatāmi tie, kas nodarbojas ar rituālo praksi – svin gadskārtu svētkus, ģimenes godus saskaņā ar senām jeb atjaunotām paražām. To, ka šādai folklorēšanai ir reliģiskas darbības pazīmes, liecina kādas folklorētājas atzinums: daba ir baznīca, un labākais dievkalpojums šajā baznīcā – tautas dziesma.
Reliģijām mēdz būt sava laika skaitīšana, savi kalendāri. Dažos gadījumos par atskaites punktu tiek uzskatīta pasaules radīšana, citos – pirmā cilvēka vai kultūrvaroņa radīšana. Citās reliģijās laiks tiek skaitīts no reliģijas dibinātāja dzimšanas, mācības došanas vai īpaša sakrālā stāvokļa sasniegšanas dienas. Panteistiskām reliģijām kalendārs mēdz būt saistīts ar dabas ciklu maiņu, ar debess spīdekļu stāvokļiem, tāds tas ir arī lielākajai Latvijas neopagānu grupai – folklorētājiem. Šajā kalendārā gadu četrās daļās sadala saulgrieži un saulstāvji, un katra šī daļa tiek dalīta vēl uz pusēm, tā iegūstot astoņas līdzīgas daļas – laikus. Kā redzam, kalendāru strukturē saskaņā ar saules stāvokļiem, mēness ciklu faktors te nedarbojas, līdz ar to gada iedalījums mēnešos tiek atmests, jo, pēc pašu folklorētāju vārdiem, Mēness kalendāri raksturīgi citiem reģioniem, un laika skaitīšana mēnešos esot svešu reliģiju iespaids. Šādu solāro kalendāru var aplūkot izdevumā “Saules gads”, ko veidojuši Aina un Gvido Tobji. Piebildīšu, ka ortodoksālie folklorētāji jeb stingrās līnijas piekritēji Jāņus un Ziemassvētkus patiešām svin astronomiskajos saulgriežos – parasti 21. jūnijā un 21. decembrī. Vislielākās atšķirības ir saistītas ar Lieldienu svinēšanu: folklorētāji to dara pavasara ekvinokcijas laikā, bet kristiešu formula, ko apstiprināja Nīkejas koncils 4. gadsimtā, ņem vērā arī mēness fāzes.
Interesanti, ka arī dievturiem ir sava laika skaitīšana. Brastiņu Ernests savulaik ieteica par atskaites punktu izvēlēties hipotētisko indoeiropiešu jeb, tā laika terminoloģijā, “āriešu” pirmtautas veidošanās laiku, kas viņaprāt bija apmēram 10 000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Tādējādi, lai iezīmēto šo “latvisko” jeb “ārisko” laiku un lai norobežotos no kristīgās laika skaitīšanas, dievturu rakstos kopš 1938. gada sāka gadaskaitlim priekšā likt vieninieku. Tā, viņu izdevums “Labietis” iepriekšējā gadā ir datēts ar 1937. gadu, taču jau nākošajiem uz vāka ir 11 938., 11 939. utt. Šādu datējuma principu saglabāja dievturu izdevumi, kas pēc II Pasaules kara tika publicēti Rietumu pasaulē, un 1980. gadu beigās un vēlāk – arī Latvijā.
Viedas Sadraudzība ir neopagānu kustība, ko 1980. gadu sākumā izveidoja viens cilvēks – Modris Slava. Izvirzot par mērķi studēt baltu reliģiju teozofijas koncepciju gaismā, Sadraudzības locekļu darbībā dominēja intelektuālas aktivitātes, mazāk – reliģijas prakse. Viedas Sadraudzība regulāri publicēja “Viedas Vēstis”, šajā izdevumā bija gan oriģinālraksti, gan teozofijas klasiķu darbu tulkojumi, gan arī materiāli par dažādām pasaules reliģijām. Zināmā mērā ar Viedas Sadraudzību ir saistīta 1990. gadu beigu radikāla, politizējusies kustība Klubs 415. Te es gribētu pieminēt viņu izdevumu – žurnālu “Saules Koks”, kurā ir daudzi okultismam, teozofijai, baltu reliģijām veltīti raksti.
Starp dažādiem neopagānisma veidiem Latvijā vēl būtu minams Baltais Aplis. Tā veidošanā zināma loma ir Rasmai Rozītei un māksliniecei Lilitai Postažai. Baltā Apļa aktivitāšu fokusā ir rituāli un meditācijas garīgās dzīves kopšanai, saturiski tie ir mēģinājumi lokalizēt un latviskot citu pasaules neopagānu kustību, piemēram, Agni jogas, reliģisko praksi.
Redzams, ka neopagānisma kustības Baltijā ir samērā spēcīgas, tās ir intensīvākas nekā caurmērā Eiropā. Domājot par baltu neopagānisma rašanās un pastāvēšanas motivāciju, nākas atzīmēt vairākus svarīgus faktorus. Baltu tradicionālā kultūra ir salīdzinoši ļoti konservatīva, un tajā saglabājušies daudzi arhaismi, dažos gadījumos veseli senkultūras slāņi. Atšķirībā no centrālās un rietumu Eiropas zemēm, Baltijā šī kultūra vēl nav izzudusi, un daudziem ir bijusi tieša saskare ar to. Tradicionālā kultūra un tās atjaunotās vai revitalizētās formas ir kļuvušas par vienu no latviskās vai lietuviskās identitātes stūrakmeņiem. Te varētu pieminēt vasaras saulgriežu svinības – Jāņus. To popularitāte, svinēšanas intensitāte, senu tradīciju klātbūtne šos svētkus padara unikālus visas Eiropas mērogā.
Jaunu reliģijas formu meklēšana, radīšana vai aktualizēšana ir lielā mērā saistīta ar situāciju 1990. gadu sākumā: radikālās izmaiņas politiskajā, ekonomikas, sociālajā jomā, nenoliedzami, izraisīja zināmu nestabilitāti, psiholoģisko un citādu diskomfortu; spontāna reakcija uz to bija reliģiozitātes pastiprināšanās, un tas, faktiski, ir viens no kompensācijas mehānismiem. Mūsdienās ir ļoti daudz cilvēku, kas tic pareģošanai, zīlēšanai, viena no viņu dzīves nepieciešamībām ir horoskopi, un pat tāda respektabla, uz pilsonisko vidusslāni orientēta avīze kā “Diena” uzskata par savu pienākumu tos publicēt. Daudzi cilvēki nodarbojas ar tā sauktajām bioenerģijām, kāri tver pēc astroloģijas, parapsiholoģijas un tamlīdzīgas literatūras, praktizē pašmācības ceļā apgūtus jogas paņēmienus, pastiprināti pievērš savu uzmanību paranormālajām parādībām. Par nepieciešamību pēc šādiem kompensācijas mehānismiem liecina daudzu jaunu, netradicionālu sektu lielie panākumi Latvijā.
Baltu pagānisms ir pazīstams arī citur pasaulē. Kanādā tiek publicēts Baltijas tautu folklorai un reliģijai veltīts žurnāls “Sacred Serpent”. Diezgan daudz materiālu par baltu pagānismu un tā dažādām formām var atrast Internetā. Savas mājas lapas ir rāmaviešiem (līdzās iepriekšminētajai lapai skat. arī www.geocities.com/Athens/Delphi/3503/contents.html), atrodamas arī ziņas par seno latviešu pagānismu (skat. pagan.drak.net/wwcrew/). Poļu antropologs Pjotrs Vienhs (Piotr Wiench) ir izveidojis apjomīgu centrālās austrumu Eiropas pagānismam veltītu mājas lapu (skat. vinland.org/heathen/pagancee/); tur līdzās dievturiem, jaunprūšiem, rāmaviešiem, Vīdūna biedrībai apskatītas arī neopagānu kustības Baltkrievijā, Ukrainā un Polijā. Vairākas lapas ir veltītas rietumbaltiem, tostarp būtu minama Antana Poškas (Antanas Poshka) jātvingu lapa (skat. www.geocities.com/Athens/Ithaca/6623/), Polijas prūšu neopagānu lapa (skat. www.perkuns.slavinet.org/), zudušajām baltu tautām veltītā lapa (skat. hello.to/Balts).
Jautājums: - Vai Jūs pats arī piederat pie kādas reliģiskās konfesijas?
Valdis Muktupāvels: - Es esmu kristietis, katolis. Gribu piebilst, ka pēc būtības nevaru piekrist vienas reliģijas, vienas noteiktas tradīcijas absolutizēšanai, izcelšanai pār citām. Kristieši parasti uzskata, ka kristietība ir vienīgā, īstā un pareizā reliģija. Līdzīgas savstarpējās reatzīšanas tendences vērojamas kristiešu konfesiju attiecībās. Musulmaņi uzskata, ka islams ir vienīgā pareizā reliģija. Manuprāt, šāda nostāja ir anahronisms, jaunais laikmets prasa citādu pieeju.