Soļojot pa piesnigušo ceļu, kura malā slējās tīri pieklājīgas skujkoku audzes, es tālumā pamanīju kādu vīru, kurš devās pretējā virzienā, un iekšējā balss visai dzēlīgi nokonstatēja, ka viņš šeit nebūt nav nejauši, un noteikti nāksies izveikt kādu komunikāciju. Un tiešām – kad viņš, armijas zābakos un pufaikā (es nepārspīlēju – savādāk, kā „pufaika” šo apģērba gabalu nosaukt nevarēja) tērpts bija pienācis klāt, viņš vērsās pie manis, un jautāja - „Izveņiķe, u vas ņe naiģotsja sigareta ?”. Lai arī tā bija mazsmēķēšanas nedēļa, cigarete man tiešām atradās – „Požaluista.”. Vīrs paņēma piedāvāto „Rotmanu”, un teica  - „Spasjibo !”. Tad viņš devās tālāk, aizsmēķēdams ar sērkociņu no apņurcītas kārbiņas. Šī nejaušā tikšanās, kurai nebija un nevarēja būt nekāda turpinājuma, vieda manī dziļas filozofiskas pārdomas par to, ka, lai arī lielām pūlēm celtais komunistiskais sociālisms ir sen miris, dažas smēķējošo sabiedrības tradīcijas, kas vēl arvien dzīvo šinī pasaulē, ir bāzētas uz labākajiem sociālisma idejas paraugiem.

Un drīz jau arī manam skatam pavērās blāvā sūkņu stacijas ēka (vismaz es vienmēr esmu pieņēmis, ka tāda ir šīs konstrukcijas funkcija), aiz kuras slējās dambja uzbērums, kas ierobežo mistiskos dīķus (iedomājieties – jūs ejat pa mežu, bet pēkšņi – bac! – slejas vairāki dīķi, kuri izveidoti, ūdeni sapumpējot starp vairākiem uzbērumiem. Un nevienam tas nemaz neliekas dīvaini :). Pa zemes ceļa fragmentu, kuru autotransportam norobežoja sarūsējusi ķēde, es uzkāpu uz dambja uzbēruma, no kurienes pavērās skats uz pašiem dīķiem – iekšējās uzbērumu sienas bija klātas ar betona plāksnēm, tuvākajos nosnigušais ledus klajs liecināja par to, ka vasarā te skalojas ūdens, kamēr tālākos zāle bija aizaudzējusi par kaut ko drīzāk purvam līdzīgu, ar retiem krūmāju puduriem, kas slējās ārā no sniega. Dažus dīķus papildus dambis dalīja divās daļās, kamēr citi vienpersoniski aizņēma pilnu atvēlētā taisnstūra laukumu. Pa augšu – dambja līniju - gāja zemesceļš, kurš ziemas sniegā gan nebija saskatāms, un kāda nezināma ceļotāja izbradātā taciņa bija vienīgā cilvēka klātbūtnes iezīme šajā miera un vakarīgā klusuma valstība. Es pagāju garām sarūsējušām konstrukcijām, uz kurām kādreiz droši vien bija stāvējušas laipas, kas veda uz kontrolaku attālus no dīķa krasta. Tā ejot, es nonācu līdz vietai, kur bija jālaižas lejā no uzbēruma, kas apņēma dīķus.

Vēl pēdējo reizi uzmetu skatu fantastiskajai ainavai, kurā aiz meža masīva lepni slējās debesīs kūpošais sarkanbaltais dūmenis, un tam blakus divi veco dzesinātāju torņi, kas drīzāk piedienētos kādai atomstacijai. Šie resnie masīvi mani vienmēr ir vilinājuši, liekot aizdomātie par tiem noslēpumiem, kas gaida tepat blakus, aiz horizonta. Lai arī skats bija iespaidīgs, man bija jādodas tālāk. Šeit vāji atpēdotā taciņa savienojās ar daudzām citām, kas izgāja uz tiltiņu pāri grāvim. Šajā grāvju, necaurejamu lauku un aizaugušu krūmāju valstībā tiltiņi ir būtiskas transporta artērijas. Ziemā aizsalušais piecmetrīgais ūdens klajs liekas labākais ceļš, kādu vien varētu vēlēties, taču vasarā tas kopā ar dūņaino pamatu un ūdenszālēm ir visai nopietns šķērslis.

Otrā pusē plata taka veda pa kreisi, paralēli grāvim. Vasarā tas ir lielisks velomaršruts, kur aši braucot starp saaugušo niedru puduriem var gūt patiesu ekstrēmo baudījumu, taču tagad pelēkā līnija ar pelēkām sakaltušām niedrēm drīzāk veicināja melanholisku noskaņu. Nogriežoties pa labi uz ceļa posmu, kas veda uz pāreju pāri otrajam grāvim, es ievēroju, ka spilgtā dienas gaisma ir mazinājusies. Kaut kur tur augšā, aiz svina pelēkajiem mākoņiem, kas, likās, teju, teju izverdīs smalku ziemsvidus sniegu, rietēja saule. Tur droši vien bija skaisti – ugunīgs oranžs disks, kas lēni pazūd aiz baltās mākoņu apmales, bet nekaunīgā gravitācija mani noturēja ieslodzītu te lejā – melnbaltā pasaulē starp divām pelēkām pusplaknēm.

Gabalu tālāk bija sazarojums – ceļš pa labi, kas bija tikai vāja taciņa, ved uz bērzu birzīm un lielo sētu, kas atļauj taisni šķērsot lielu daļu rajona, bet es devos pa kreisi, pa nepazīstamu ceļu. Viena tā komponente viennozīmīgi izvestu ārā ielejā, lai arī nekad nevarēs tieši pateikt kur un kā, bet otra bija tieši tā, kas vilināja mani tovakar. Pa nezināma traktora sniegā izbraukto sliedi un pa sniegā iemītu taciņu es devos arvien dziļāk mazo eglīšu jaunaudzē, kas lēnām pārtapa par normālu mežu. Šeit atpēdotās līnijas dalījās, un nācās izvēlēties tās, kas veda pareizā kopējā virzienā, kuru norādīja paša intuīcija vai arī vietējais vadātājs (kas parasti izvadā tā, ka maz neliekas).

Es ieņēmu malku mokas (kas ir īstenais pagājušās tūkstošgades ziemas ceļotāju dzēriens) no savas blašķes, un devos tālāk, kur nekāda ceļa vairs nebija, toties bija stabils virziens – uz rajona otru pusi. Nošķērsojis plaši iztraktorētu (un arī izkāpurniekotu) ceļu un tam blakusesošo mega grāvi, es turpināju savu pārgājienu caur mežu, kurš kļuva arvien skrajāks. Pēc laika pagājušās divarpus stundas varēja būt vismaz pusceļš.

Un tad manā priekšā pavērās plašs klajums, kuram otra mala nemaz nebija redzama. Pamats kļuva stingrāks; nelielā sniega kārta likās kā guļoša uz gluda un cieta seguma. Varbūt tas bija sasalis lauks, vai kāds milzīgs, nogludināts būvlaukums. Krēsla šajā brīdī pārgāja pilnīgā tumsā. Tā nu es gāju viens pats – šeit biju tikai es un nakts. Virzienu nebija grūti ieturēt : vispirms - pēc pie horizonta zūdošās meža līnijas, tad pēc savām pēdām, kas veidoja nedaudz līku taisnu līniju (gribot negribot nāca prātā teorēma par līkajām taisnēm).

Šāds bezgalīgs plašums, kurā valdīja balts klusums, likās prātam netverams. Jo tālāk es gāju, jo vēsāks kļuva vakars, un blīvāka biezējošā tumsa. Šeit nebija arī vēja, kurš visu dienu ik pa brīdim atgādināja par sevi – valdīja pilnīgs miers. Un kas bija pavisam dīvaini, ka vienā momentā tumšāks vairs nekļuva, it kā es vēl arvien būtu pilsētas tuvumā, kur simtiem atspīdošo gaismekļu neatdod naktij uzvaru pār dienas pārredzamību. Bet šeit bija tikai neierobežots sniegots lauks, un nekādu objektu pie krēslā bēgošā horizonta, it kā šajā pasaulē būtu palicis tikai es, un nekas cits. Un vēl – sals. Jo tālāk es gāju, jo aukstāks palika. Sākumā tas likās normāli, ka, iestājoties naktij, februāra aukstums pieņemas spēkā, taču tas, kas noteica temperatūru uz šī plato nebija vienkārši dabīgs sals, kuram ir savas robežas.

Pēc aptuveni divu stundu gājiena es nodomāju, ka man jau būtu jābūt ceļa otrā pusē (jo šajā laikā bija veikti krietni desmit kilometri). Taču krēslā nebija saskatāms neviens cilvēka rokas radīts veidojums. Vēl dīvaināk – šī krēsla vairs nebija tā pati biezējoša tumsa, kas sākumā, it kā šeit būtu vēl kāds, nesaskatāms gaismas avots. Un tad es to ieraudzīju – sākumā tā likās vienkārši blāva blāzma pie tumšā horizonta, kā kāda redzes ilūzija, taču, jo tālāk es gāju, jo spilgtāka tā kļuva, un, visbeidzot, nācās atzīt, ka tur, tālumā, kaut kas tiešām izstaro šo vājo zilganzaļo gaismu. Nonākot arvien tuvāk, man likās, ka es pie horizonta redzu – Kalnus. Dažiem tas liksies neiespējami, bet es tiešām tos redzēju – gaišzilas, zaļganas un mēļas virsotnes, kā no puscaurspīdīga stikla izlietas, kas izstaroja blāvu, apburošu gaismu. Un es ar visiem spēkiem lauzos tuvāk tām, cauri salušajam attālumam, mūžīgam sniega klajumam bez gala un malas, arvien pieaugošajam aukstumam, kurā sasildīt nespēja pat priekšpēdējais mokas malks.

Jo tālāk es gāju šajā kosmisko noskaņu pārņemtajā valstībā, jo aukstāks tur kļuva, it kā kāda nežēlīga ledaina roka gribētu izsūkt visu dzīvību, neļaut sasniegt kāroto mērķi, apklusināt kaut kur pusceļā. Es sapratu, ka līdz šiem kalniem, kas neapšaubāmi nozīmē kaut ko sakrāli netveramu, ir daudz tālāk, nekā sākumā likās. Šī zilganzaļā naktsgaisma bija tik mānīga – tā izkropļoja attāluma un laika jēdzienus, pārvēršot realitāti par reibinošu fantasmagoriju, kurā nav vietas ne dzīvībai, ne racionālam saprātam. Un tad es nolūzu. Es sapratu, ka šodien man nesasniegt kalnus, un neatminēt viņu noslēpumu, ka, ja es turpināšu ceļu šeit un tagad, tad es vienkārši sasalšu pusceļā. Varbūt es ar iekšējo aci biju ieraudzījis desmitiem sasalušu ceļinieku statujas, kuri nebija gatavi sasniegt šo neprāta grēdu, un tagad ir nolemti mūžīgi vērsties žilbinošajā blāzmā ar savām aizsalušajām acīm.

Es griezos atpakaļ, ejot blakus savam pēdām, kuras atgādināja par salauzto lepnumu un nerealizēto apņemšanos sasniegt horizontu. Un dīvaini (bet varbūt likumsakarīgi) – aukstums atkāpās, un kapa klusumā sāka pūst liegs vējiņš, kas atnesa sev līdzi dzīvās pasaule siltumu un apsalušu skuju smaržu, un, visbeidzot, atkal sabiezējušajā tumsā parādījās meža apmale. Un es gāju gar ceļiem un takām – atkal pa kreisi, pa taciņām, kas mijās viena ar otru, gāju, cenzdamies saturēt sevī pēdējo siltumu, kas bija palicis pēc pārgājiena pa dīvaino, mūžīgi sasalušo plato, kamēr beidzot ieraudzīju savā priekšā paceļamies stāvu krauju, nomētātu ar dažādiem priekšmetiem, kas bija redzami, neskatoties uz dziļo sniegu. Un es zināju, ka tas ir orientieris, un, griežoties pa labi, es drīz iznākšu ārā no reģiona, pie stacijas, kur vēl nesen stāvēja katram interesentam pieejami ogļu kalni. Un no turienes līdz mājām nebūs vairāk kā divas stundas civilizēta, labi zināma ceļa.

Pēc tam es sēdēju savā dzīvoklī, un raudzījos mazā kartes fragmentā, kurā simboliski bija iezīmētas piepilsētas reģiona robežas – divi dzelzceļi un upes ieleja. Otrā istabā pa logu lēca saule, kas beidzot bija saplosījusi pelēko mākoņu segu, kura atdalīja šo bezkrāsaino pasauli no tās, skaistās, tur augšā. Es redzēju lieliski zināmos attālumus – trijstūris 12-12-15 kilometri. Un tajā nav vietas milzu gludam plato, pa kuru var iet desmitiem kilometru, un neredzēt civilizāciju. Tikai kur tad es todien biju klīdis ? Un nosaukums, definīcija kaut kā atnāca pats no sevis.

Es zinu, ka kādreiz pienāks brīdis, kad debesis atkal būs svina pelēkas, pasaulē valdīs krēsla ar savu bezkrāsainību un sajūtu, ka realitāte ir kaut kur tālu projām. Tad es atkal kāpšu uz noledojušās reliktā Baltijas Ledus Ezera virsmas, tikai šoreiz es būšu gatavs sasniegt tālumā blāzmojošo neprāta grēdu, un paņemt sev visus tās kosmiskos noslēpumus, un ne sals, ne bads, ne karš ne arī mēris mani neapturēs. Tāpēc es turpinu gaidīt to momentu, kad mistiskā realitāte, kas eksistē mums tepat blakām, katrā vieta un mirklī, mani pasauks no jauna un atklāsies visā savā pilnībā.