Sareģīts maršruts

• Tas notika tajā periodā, kad es lidoju kā otrais pilots uz daudz redzējušā

AN-24 maršrutā Dušanbe – Samarkanda. Pašas trases garums, aviācijas mērogos, nav liels, bet, ņemot vērā apkaimes kalnaino reljefu, lidojums prasīja pilnīgu uzmanības koncentrāciju no katra ekipāžas locekļa – teiksim tā. Nozīmīgs maršruta posms gāja pār šauru Zeravšanas upes ieleju, kura bija iespiesta no abām pusēm varenām kalnu korēm, vietām pārklātām ar zaļumu joslu, taču pamatā kailām, sarakanķieģeļu krāsā. Paskaties pa labi – tur velkas Turkestānas kalnu grēda ar Piramidālo pīķi augstumā 5509 metri.

Divās trijās vietās uz akmeņainām nogāzēm bija saskatāmas lidmašīnu, kuras kādreiz bija cietušas šeit avāriju, salas, un šis skats nepavairoja mieru mūsu pasažieriem, daudzi no kuriem diezgan bieži vilka no kabatas laukā korvalolu.

Lūk kas vēl ir būtiski: abas kalnu virsotnes, par kurām es stāstīju, vietām bija sadalītas ar kalnu aizām, kuras cauraugušas ar kadiķu mežu.

Pārsteigums no ielejas

Lidojums norisinājās normāli, je neskaitīt stipru kratīšanu, pie kuras mēs, piloti, jau esam pieraduši. Lidot atlika vēl ceturtdaļu stundas līdz tai vietai, kur Turkestānas kalnu grēda asi apraujas atklājot skatu uz biezi apdzīvoto, labvēlīgo Zeravšanas līdzenumu. (Zeravšannas grēda stiepjas gar kreiso bortu tālāk vēl kilometrus septiņdesmit, gandrīz līdz pašai Samarkandai.)

Es uzmetu skatienu par Turkestānas grēdas stāvajām kraujām un pēkšņi ieraudzīju, kā kursa priekšā no garenas aizas it kā izveļas liels disks. Tas bija idaāli apaļas formas, bet izmērā būtiski pārsniedza mūsu “laineri”. Krāsas ziņā disks bija tieši tāds, kā gaisā karājošies mākoņi. Uz viņa muarē-matētās virsmas neredzēja nebija neviena plankumiņa. Vienkārši balts apaļš disks.

Nākošajā sekundē to ieraudzīja arī citi ekipāžas locekļi. Neviens, tomēr, neizteica be vārda. Pēkšņi disks viegli, glužai vai rotaļīgi, parāvās augšup un sāka karāties virs teritorijas burtiski mūsu kursā. Pie tam radās iespaids, ka attālums starp mums lēnām sarūk. Apiet šo parikti mēs nevarējām laik kā arī vēlējāmies, tāpat kā “padot atpakaļ”. Atlika tikai gaidīt notikuma attīstību.

Pēkšņi disks pagriezās pret mums ar sānu. Tas arī spīguļoja balti, uz kā, tomēr, varēja izšķirt kādus tumšākus apļus un līnijas. Pēc šiem orientieriem nebija grūti apjaust, ka disks lēni griežas ap savu asi. Pēc dažām sekundēm disks sāka ieiet mākonī, kurš izrādījās tam ceļā. Mākonis bija pavisam neliels, jūtami mazāks izmēros, nekā disks. Taču kaut kādā neizskaidrojamā veidā disks izšķīda šajā mākonī, izzuda, izkusa tajā... Lūk arī viss, ko mēs ieraudzījām.

Pēc nosēšanās, kad jau bija apklusuši dzinēji un bija atslēgti radiosakari, komandieris pateica mums: “Veči, ir divi varianti. Pirmais: mēs ziņojam priekšniecībai par to, ko redzējām. Tad gatavojieties rakstīt kaudzi paskaidrojumu un, visticamāk, iziet ārpuskārtas medicīnisko komisiju pārbaudot psihiskās veselības atbilstību prasībām. Otrs variants: lidojums noritēja bez starpgadījumiem. Ko te paskaidrot?”

Pirmreizējais kopsavilkums

Nedaudz vēlāk es tomēr nenoturējos un veicu nelielu izmeklēšanu. Atzīmēju kartē to vietu, no kuras uzradās disks. Sanāca, ka tā atbilda Zaaninskas kalnu-meža rezervāta koordinātām. Tiesa, rezervāts izvietojies Turkestānas grēdas ziemeļu pusē. Toties disks izvēlās no kaut kādām dienvidu nogāzes dzīlēm.

Taču tieši dienvidu nogāze atšķiras ar savu grūto pieejamību. Tajā pusē “pulcējās” liels daudzums kraujainu klinšu un necaurejamu aizu, bija sastopami arī kanjoni ar pārkares sienām, kurp, pieļauju, reti kad aizklīda pat trenēts cilvēks.

Labāku noslēpšanās vietu neatrast. Jo vairāk tādēļ, ka aiza ir blakus. Vispār, pieļauju, diska saimniekiem mūsu attālumi neko nenozīmēja.

Pēc tam, paanalizējot savus haotiskos novērojumus, es veicu dažus aptuvenus aprēķinus. Iznāca, ka diska diametrs sastādīja nekādi ne mazāk par 70 metriem, bet “skausta” augstums sasniedza 5 – 6 metrus. Neko sev aparāts! Kā tad tas spēja noslēpties pavisam nelielā mākonī?!

Tie bija citplanētieši!

Šodien es uzskatu, ka tas bija citplanētiešu kuģis. Precīzāk, modulis, uz kura viņi veica savus lidojumus virs viņus interesējošiem mūsu planētas rajoniem vai tās reģiona noteikšanu.

Pa pēdējiem gadiem es savācu un izanalizēju daudzumu faktu par NLO parādīšanos virs dažādiem Vidusāzijas rajoniem. Vietas ekonomijas dēļ atsaukšos tikai uz diviem dokumentāli apstiprinātiem faktiem, kuri norisinājās tajā pat periodā un apmēram tajās pat vietās, kur mūsu gadījums.

1984.gada jūlijā Kattakurgānas apkaimē (pilsēta kādus nebūt 50 kilometrus no Samarkandas) cigārveidīgas formas NLO veica nolaišanos šaušalīgas zemestrīces zonā, atstājot pēc sevis pēdas 80 platumā un garumā 30 metrus. Augi pēdas zonā izrādījās izžuvuši un iespiesti augsnē. Vai tad tas nav reāls pierādījums?

80-to gadu beigās daudzi simti pilsētas Zeravšana iedzīvotāji (blakusesošais Buhāras apgabals) vēroja NLO parādīšanos, to forma atgādināja lidojošos šķīvīšus, vēroja dažu dienu un nakšu garumā.

Par nožēlu, maniem novērojumiem nav dokumentālu apliecinājumu. Tāpēc, tieši, es arī klusēju tik daudz gadu. Bet vēlāk aizdomājos: bet ja nu tas ir svarīgi visiem, kuri nopietni nodarbojas ar dotās problēmas izpēti? Šī iemesla dēļ uzdrīkstējos, beidzot, atzīties, lai vai cik novēloti tas neizskatītos no malas.