1315.gads ikvienam, kurš dzīvoja Eiropā, bija viens no sliktākajiem laikposmiem, kādi pieredzēti. Tas bija sākums, iespējams, vissmagākajam bada periodam Eiropas vēsturē, ņemot vērā cietušo iedzīvotāju īpatsvaru. Katastrofu izraisīja lietusgāzes un plūdi visā kontinentā, kas smagi ietekmēja pārtikas ražošanu un transportu. To vēl vairāk pasliktināja nesenais iedzīvotāju skaita straujais pieaugums, jo pārtikas ražošanas apjomi sāka krietni atpalikt no tā, kas bija nepieciešams cilvēku pabarošanai. Vissmagāk bada sekas bija jūtamas Britu salās, Francijā un Vācijā. Kaut arī aplēses atšķiras, dati liecina, ka pārtikas trūkuma dēļ Eiropas iedzīvotāju skaits samazinājās par 10 – 25%. Bads arī lauku reģionos izraisīja atsevišķus, taču postošus slimību uzliesmojumus. Ap 10 – 15% cilvēku saslima ar pneimoniju, bronhītu un tuberkulozi, ko izraisīja nepietiekam uzturs un vispārēja organisma novājināšanās. Lai gan tas nebija nekas salīdzinājumā ar postījumiem, ko sagādāja mēris jeb melnā nāve tikai 30 gadu vēlāk, tomēr 1315.gadā Eiropa piedzīvoja vienu no dramatiskākajiem iedzīvotāju skaita samazināšanās gadījumiem.
Gads bez vasaras
1816.gads, ko joprojām mēdz dēvēt par gadu bez vasaras, arī bija pietiekami slikts, lai būtu pelnījis vietu baiso gadu sarakstā. Lai gan daži avoti kā galveno cēloni min Tamboras vulkāna izvirdumu Indonēzijā 1815.gadā – lielāko vulkāna aktivitāti uz planētas pēdējo 10 000 gadu laikā -, daudzi pētnieki uzskata, ka Eiropa bija sākusi atdzist jau 1815.gada sākumā. Nevar noskaidrot, kas izraisīja krasās klimata pārmaiņas, taču zināms, ka vidējā temperatūra visā pasaulē toreiz pazeminājās par aptuveni diviem grādiem. Tas bija iemesls daudziem atsevišķiem, tomēr saistītiem notikumiem Ziemeļamerikā un Eiropā. Visā kontinentā neparasti aukstā vasara neļāva novākt kartupeļu ražu, kas izraisīja badu un vienu no lielākajiem tīfa uzliesmojumiem vēsturē. Vairākās valstīs notika sacelšanās un nemieri, kas bija saistīti ar pārtikas trūkumu.
Mazais ledus laikmets
Grūti precīzi noteikt cēloņus, kāpēc 1600.gads un viss XVII gs. kopumā bija viens no sliktākajiem pasaules vēsturē, jo saglabājies maz liecību, izņemot Trīsdesmitgadu karu. Toreiz iestājās t.s. mazais ledus laikmets, kas, visticamāk, sākās ar Hainaputnas vulkāna izvirdumu Peru 1600.gadā, lai gan jaunākie pētījumi kā vēl vienu iespējamo cēloni min iedzīvotāju skaita masveida samazināšanos pēc eiropiešu ierašanās Amerikas kontinentā. Toreiz daudzos pasaules reģionos, tostarp Ķīnā, Korejā, Japānā, gandrīz visā Eiropā, kā arī daļā Āfrikas un Amerikas, gadu desmitiem valdīja ārkārtīgi auksti laikapstākļi. Globālā temperatūras samazināšanās kļuva par pamatu visiem XVII gs. vētrainajiem notikumiem pasaulē. Vasaras temperatūras krasas pazemināšanās dēļ Ķīnā sākās bads un epidēmijas. Tas galu galā noveda pie Minu dinastijas krišanas 1644.gadā zemnieku sacelšanās dēļ, ko lielā mērā veicināja pārtikas trūkums. Tas pats notika arī citos Āzijas reģionos. Eiropā vasaras mēnešos gandrīz visu gadsimtu valdīja salnas, un tas izraisīja badu, dumpjus un infekcijas slimību uzliesmojumus, kas pārauga karā un plašos sociālajos satricinājumos. Saskaņā ar dažiem datiem XVII gs. 50.gados Īrijā pilsoņu kara un bada dēļ gāja bojā 500 000 cilvēku. Šajā gadsimtā visā Eiropā norisinājās Trīsdesmitgadu karš, iespējams, viens no nežēlīgākajiem reliģiskajiem konfliktiem cilvēces vēsturē, ko ļoti tieši veicināja vispārējais pārtikas tūkums un mazā ledus laikmeta radītās pārmērīgās temperatūras svārstības. XVII gs. klimata izmaiņu seku dēļ gāja bojā aptuveni trešdaļa no tābrīža pasaules iedzīvotājiem.
Migla un aukstums
Kā 2018.gadā apgalvoja Hārvarda Universitātes viduslaiku vēstures profesors Maikls Makormiks, vissliktākais cilvēces vēsturē bija 536.gads. Toreiz pēkšņi parādījās noslēpumaina migla, kas iegremdēja Eiropu, Tuvos Austrumus un lielu daļu Āzijas nepārtrauktā, 18 mēnešu ilgā pustumsā, kas aizsedza sauli. Temperatūra pazeminājās līdz 2,5 grādiem pēc Celsija. Šajā periodā Ķīnā un citās Āzijas daļās vasarā valdīja sals un sniegs, kas likumsakarīgi noveda pie ārkārtīgi sliktas ražas un slimībām, kā arī izraisīja ilgstošu badu dažādos Eiropas reģionos. It kā ar to nepietiktu, 541.gadā visu Eiropu skāra t.s. Justiniāna mēris – buboņu mēra uzliesmojums. Tas bija viens no nāvējošākajiem mēriem vēsturē, ko vēl vairāk pasliktināja karš starp Austrumromas impēriju un Ostgotu karalisti Itālijā. Mēris visā Bizantijas impērijā prasīja vairāk nekā 100 miljonu cilvēku dzīvību. Iespējams, katastrofas sākums bija spēcīgs vulkāna izvirdums Islandē. Pagāja gadsimti, līdz smagāk skartie reģioni spēja atgūties.
Spāņu gripas pandēmija
Varbūt 1918.gada spāņu gripa nebija smagākā pandēmija cilvēces vēsturē, tomēr kopā ar Pirmo pasaules karu un sociālajiem un politiskajiem satricinājumiem, kas sekoja, tā bija sākums vienam no skarbākajiem posmiem. Tiek lēsts, ka spāņu gripas pandēmija visā pasaulē bija iemesls 50 – 100 miljoniem nāves gadījumu, kas ievērojami pārsniedz bojāgājušo skaitu abos pasaules karos. Gripas uzliesmojums ilga 15 mēnešu, trīs viļņos skāra gandrīz visas lielākās valstis, un katrs no tiem bija nāvējošāks par iepriekšējo. Spāņu gripa izplatījās rekordātrumā – kamēr iepriekš pieredzētā mēra nāves pļauja notika desmitiem gadu garumā daudzos atsevišķos viļņos pa visu pasauli, spāņu gripai tam vajadzēja tikai nepilnu pusotru gadu. Pandēmija turklāt iegadījās laikā, kad notiks viens no postošākajiem kariem vēsturē, tāpēc tās sekas bija vēl izteiksmīgākas. Vidējais paredzamais dzīves ilgums samazinājās par aptuveni 10 – 12 gadiem. 1918.gads arī iezīmēja gadu desmitiem ilgu nemieru sākumu lielā daļā zemeslodes, ko vēl vairāk veicināja pandēmijas postījumi un, protams, revolūcija Krievijā. Tā iedvesmoja neskaitāmus antiimperiālistiskus un antikoloniālus pilsoņu karus visā pasaulē.
Volstrītas krahs
1929.gada Vilstrītas krahs notika pēc līdzīga modeļa kā visi pārējie finanšu tirgus sabrukumi pirms vai pēc tam. Tas bija skarbs, taču likumsakarīgs piemērs tam, kā globālie tirgi spēj paši sevi regulēt. Krahu veicināja pārmērīgas spekulācijas ar tirgus aktīviem, kas neatspoguļoja reālo situāciju, īpaši ASV, kā arī lētu kredītu pieplūdums no finanšu iestādēm, kas ļāva burbulim aizvien pieaugt, līdz tas pārplīsa. Tomēr no visām citām krīzēm 1929.gada finanšu tirgus sabrukums atšķīrās ar mērogu un sekām. Ņemot vērā toreizējo ekonomikas apjomu, recesija, kas sekoja, bija lielākā attīstīto valstu vēsturē. Bezdarbs tikai ASV pēc biržas kraha pieauga līdz vairāk nekā 20%, IKP kritās par vairāk nekā 30%, kas ievērojami pārspēja nākamo lielāko recesiju vēsturē 2007. – 2009.gadā. Lielā depresija, kā Volstrītas kraha sekas drīz sāka dēvēt visā pasaulē, izraisīja daudzas no XX gs. smagākajām traģēdijām, pat ja neņem vērā tiešās sekas, piemēram, masveida nabadzību. Recesija apvienojumā ar strauji izsīkstošajiem resursiem nesen industrializētajās ekonomikās, piemēram, Vācijā un Japānā, veicināja galēji nacionālistisku un populistisku ideoloģiju uzplaukumu, bruģējot ceļu postam, ko nesa Otrais pasaules karš – vēsturē lielākais globālais militārais konflikts.
Sliktākais sliktajā
1943.gads neapšaubāmi bija tas posms, kad norisinājās daži no Otrā pasaules kara baisākajiem notikumiem. Pirmkārt, tas bija holokausta kulminācijas punkts. Līdz 1943.gada pavasara beigām genocīds jau bija prasījis aptuveni 1,3 miljonu ebreju gūstekņu dzīvības visā nacistu kontrolētajā teritorijā, kur gāja bojā arī ļoti daudz citu tautību pārstāvju. Turklāt tas bija gads, kad Aušvicas koncentrācijas nometnē par atbildīgo iecēla Jozefu Mengeli – sadistiskāko no visiem nacistu zinātniekiem, kurš bija atbildīgs par necilvēcīgajiem eksperimentiem ar ieslodzītajiem.
Otrā pasaules malā, Indijā, norisinājās cita postoša katastrofa – 1943.gadā sākās bads, ko izraisīja britu spēki, novirzot milzīgus pārtikas resursus no reģiona, lai palīdzētu sabiedrotajiem karā Eiropā. Tas noveda pie gandrīz trīs miljonu cilvēku nāves Bengālijas štatā, padarot to par vienu no smagākajām humānajām krīzēm visā kara laikā.
1943.gadā notika arī Staļingradas kaujas kulminācija. Tā bija lielākā un asiņainākā kauja cilvēces vēsturē – gāja bojā vairāk nekā miljons abu pušu karavīru un civiliedzīvotāju. Lai gan sabiedrotajiem Staļingradas kauja bija pagrieziena punkts un Vācija beidzot bija spiesta atzīt, ka ir cietusi smagu sakāvi, zaudējumi bija neaptverami.
Amerikas kolonizācija
Eiropiešu ierašanās Amerikā bieži tiek uzskatīta par vienu no postošākajiem notikumiem šā kontinenta iedzīvotājiem. Tomēr reti kurš apzinās, par cik milzīgiem skaitļiem ir runa. Neseni pētījumi pierādīja, ka 1492.gads, kad Kristofors Kolumbs pirmo reizi piestāja Karību jūras krastos un aizsāka Amerikas kolonizāciju, iezīmēja vienu no vissliktākajiem periodiem cilvēces vēsturē.
Pētījumā, ko 2019.gadā veica Londonas Universitātes zinātnieki, pirmo reizi tika apkopoti visi publicētie dati par kontinenta iedzīvotāju skaitu pirms Kolumba ierašanās – toreiz Amerikas populācija sasniedza gandrīz 60 miljonus cilvēku. Līdz XVII gs. sākumam šis skaits saruka par aptuveni 56 miljoniem, jo viss reģions bija izpostīts. Gadu desmitiem ilga kari, bet vēl ļaunākas bija slimības, pret kurām kontinenta iedzīvotājiem nebija imunitātes, piemēram, bakas, buboņu mēris, gripa.
Svešzemnieku iebrukuma dēļ samazinājās aramzemes platības, bet vairums iedzīvotāju pārtika no lauksaimniecības. Tas bija lielākais pasaules iedzīvotāju skaita samazinājums vēsturē – gandrīz par 10%. Salīdzinājumam: otrs postošākais notikums – Otrais pasaules karš – samazināja pasaules iedzīvotāju skaitu par 3%. Šīs absolūtās Amerikas pamatiedzīvotāju iznīcināšanas ietekme bija tik milzīga, ka atstāja iespaidu pat uz globālajiem laikapstākļiem. Kad pēc kolonistu holokausta milzīgās lauksaimniecības zemju platības vairs netika apstrādātas, visu šo teritoriju drīz vien atguva daba. Kā jau minēts, apvienojumā ar vulkāna izvirdumu Peru tas izraisīja temperatūras pazemināšanos visā pasaulē līdz pat XVII gs. sākumam.
Melnās nāves posts
Mēra pandēmijas ne tikai izraisīja neaprakstāmas ciešanas, bet arī atstāja iespaidu uz nākotni. Daudzējādā ziņā tieši mēris izveidoja mūsdienu pasauli. Par melno nāvi nodēvētais buboņu mēris jau VI gs. bija nogalinājis miljoniem cilvēku un izraisījis haosu visā Eiropā, un 1348.gadā infekcijas slimība uzradās atkal.
Daži pētījumi liecina, ka tas parādījās, kad mongoļi 1346.gadā Kafas aplenkuma laikā, karojot ar dženoviešiem par šo Krimas cietoksni, izmantoja paņēmienu, ko mūsdienās dēvētu par bioloģisko karu. Kad aplencēju mongoļu pusē sākās mēris, viņi, pirms bija spiesti atkāpties, ar katapultām pāri Kafas nocietinātajām sienām pārmeta savu inficēto karavīru līķus. Itāļi centās no tiem ātri atbrīvoties, taču posts jau bija nodarīts. Mēģinot izvairīties no mēra, no Kafas izbrauca četri Dženovas kuģi, kuru apkalpes maldīgi domāja, ka ir pasargātas no slimības. Uzskata, ka tieši šie kuģi ieveda mēri dziļi Eiropā, kā rezultātā 1347.gadā sākās milzīga epidēmija, nogalinot vairāk nekā 50 miljonus cilvēku, kas bija aptuveni 60% no visiem tālaika kontinenta iedzīvotājiem.
Mēris iznīcināja veselus ciemus un pilsētas arī Persijā un Ķīnā. Tomēr, tā kā gandrīz visā Āzijas un Tuvo Austrumu reģionā tolaik pilnā sparā plosījās mongoļu iekarotāji, ziņas par šo laikposmu tur ir trūcīgas un lielākoties neuzticamas. Lai gan slimības uzliesmojums ilga aptuveni sešus gadus, tā pilnībā nebeidzās vēl daudzus gadsimtus. Līdz pat XVII gs. Eiropā tika ziņots par atsevišķiem melnās nāves gadījumiem. Mērim bija milzu ietekme uz kontinenta politiku un sociālo kārtību, un dažas no šīm izmaiņām šodien var dēvēt par pozitīvām. Piemēram, tā kā bija dramatiski sarucis iedzīvotāju skaits, trūka darbaroku, un lielie zemju īpašnieki bija spiesti strādniekiem maksāt krietni vairāk nekā līdz tam, tāpēc pamazām sāka rasties nosacīta vidusšķira.