"Ja mēs vienkāršoti skatāmies, šausmām kā tādām, visiem šausmu tēliem, ko redzam mūsdienu kultūrā, ir senas saknes. Raganas, velni, vilkači, kas ir populāri gan mūsdienu kino, gan cittautu literatūrā, nāk no ļoti seniem folkloras slāņiem, no mitoloģiskajiem slāņiem," uzsvēra Barovskis.
Mītu un pasaku valodā šausmas ierasti simbolizē bināras opozīcijas – labo pret ļauno, bīstamo pret drošo, kārtību pret haosu. Folklorā šausmu pārvarēšana notiek konkrētos brīžos, momentos, piemēram, iniciācijas procesā.
"Kvantitatīvi liels skaits folkloras tekstu tiešām ir par iniciāciju, kad cilvēkam no viena sociālā statusa jāpāriet citā.
Tad noteiktā brīdī viņam ir jāveic dažādi pārbaudījumi, jācīnās ar dažādiem briesmoņiem, velniem, raganām, arī citām dažādām būtnēm, spokiem, gariem un tā tālāk. Kad šī cīņa ir uzvarēta, tad cilvēks ir pieaudzis un iegūst šo jauno sociālo statusu sabiedrībā," skaidroja Barovskis.
Vienlaikus šausmu žanrs gan folklorā, gan joprojām mūsdienās, lielā mērā uz saviem pleciem iznes arī visu cilvēkiem nesaprotamo, neizskaidrojamo, nepieņemamo.
"Mītu valoda, ar visu kas tajā ietilpst, ir paredzēta tam, lai mēs varētu izskaidrot sev neizprotamo.
To, ko nevaram sev izskaidrot ar loģisko prātu. Ja paskatāmies tās pašas raganas. Cilvēkam nomirst govs, kā izskaidrot to, ka govs ir pagalam? Nu tā kaimiņiene izskatās ļoti labi, mati vēl sarkani, tātad viņa ir vainīga, ka govs ir nomirusi. Lūk šausmu tēls gatavs, ragana atrasta," skaidroja pētnieks.
Šausmu tēli tiek radīti arī vienkārši balstoties uz nepatiku pret kādu cilvēku. Tas atspoguļo cilvēku domāšanas veidu, kurā viss tiek iedalīts pretstatos. Arī mīts par pasaules radīšanu uzsver milzīgo atšķirību starp divām būtnēm – velnu un Dievu – labo un ļauno.
"Skatot mūsdienu sabiedrību man gribētos teikt, ka joprojām kaut kādā noteiktā momentā šis domāšanas veids dominē. Mēs taču izvērtējam, kas mums patīk, kas nepatīk. Varbūt tas tādā primitīvā formā parādās, bet tas ir," vērtēja Barovskis.
Vienlaikus šausmu žanrs ne tikai izskaidro neizskaidrojamo, bet arī izglīto, jo gan no teikām, gan pasakām, var gūt daudz mācību.
"Ja paskatāmies klasiskajā literatūrā, ir dažādas atmiņas par to, ka vakaros skalu gaismā ir stāstīti dažādi spoku stāsti, dažādi, kā mēs mūsdienās teiktu, šausmu stāsti. Ar vienu noteiktu un svarīgu mērķi – šīs te šausmas un to izstāstīšana savā ziņā kalpo kā norādījums par tabu ievērošanu.
Šausmu situācijā, vismaz folklorā, personāžs nonāk momentos, kad atrodas tur, kur viņam nav jāatrodas vai dara to, ko viņam nevajadzētu darīt," skaidroja pētnieks.
Vismazāk šausmu elementu atrodamas dzīvnieku un sadzīves žanra pasakās, visvairāk teikās un brīnumu pasakās.
"Brīnumu pasakas pašas par sevi ir populārs avots mūsdienu šausmu filmu scenāristiem un režisoriem. Ja mēs paskatāmies uz pasakas un šausmu filmas struktūru – sākumā tā ir došanās ceļā, ceļojumā, tad ceļojums noved kaut kādā noteiktā vietā, kur tiek piedzīvoti dažādi notikumi un pēc šo piedzīvojumu atrisināšanas notiek atgriešanās reālajā pasaulē," stāstīja pētnieks.
"Ja mēs paskatāmies uz amerikāņu šausmu filmu klasisko variantu, kur bariņš jauniešu nonāk kādā vietā, izdara kaut ko, piemēram nolasa kaut ko latīņu valodā, pēc tam notiek šausmas un brīnumi, un beigās kādam varbūt izdodas izglābties, un tas tad ir izturējis šo pārbaudījumu – pasakās ir ļoti līdzīgi," viņš norādīja.