Žiļcovu un viņas „Atlasi” bieži piemin kā vienu no labākajām grāmatām žanrā (fantāzijas mīlestības romāni). Es šo autori kādreiz esmu mēģinājis lasīt, bet visu šo „skaistumu” tā īsti nespēju sagremot, tāpēc vienmēr pametu pusratā. Bet šādā lasīšanas formātā esmu gatavs pamēģināt vēlreiz, lai atcerētos, kas tieši bija tas, kas kaitināja un šausmināja, un kāpēc man nešķita, ka šī grāmata varētu būt viena no labākajām. Brīdinājums: lasītājs ir piekasīgs, un uzlasa visas peles (jo tās viņu kaitina).

Prologs

Grāmata sākas ar svinīgu imperatora parādīšanos tautai. Jau pašā grāmatas sākumā autors iedod patiešām svarīgu informāciju par tālāko sižeta attīstības gaitu:

„Iespēju savām acīm ieraudzīt tos, pateicoties kuriem impērija joprojām nav kritusi zem blakus pasaules iekarotāju spiediena, neviens nevēlējās palaist garām.”

Tas ir svarīgi, un, labi, ka uzreiz ir pieminēts, jo iekarotājiem ir pietiekami liela loma tālākajā stāstījumā.

„Un lūk – tieši pusdienlaikā, reizē ar svinīgas mūzikas skaņām, prospektā nesteidzīgi izpeldēja atklāta, sniegbalta platforma. Uz tās atradās tikai divi: vīrietis spoži melnā mundierī un trausla sieviete briljantiem apbārstītā, bāli zeltainā tērpā. Abu galvas rotāja platīna kroņi.

Imperators un imperatore. Ar asins saitēm sasaistītas divas viena veseluma pusītes. Tie, kuri ar savas maģijas varenību, spēja noturēt Starppasauļu Vārtu spēku.”

Lai nu kam, bet Lasītājam no šāda brauciena uz platformas uzreiz rodas Brazīlijas karnevāla sajūta. Kaut kā tā. Un pati pirmā doma – cik tas viss ir droši? Tomēr taču imperators, nevis kāds nezināmais. Bet par to drīzumā.

„Imperators Garrians un Imperatore Anna, sveicinot, māja apkārt stāvošajai tautai, ar savu izskatu un izturēšanos demonstrējot stabilitāti.”

Jūs spējat iedomāties, kā ar izskatu un izturēšanos demonstrēt stabilitāti? Es nē.

„Tas, ka uz platformas nebija nekādas apsardzes, it kā deva mājienu: imperatoram pietiek spēka, lai aizsargātu ne tikai sevi, bet arī visus pārējos pārvaldāmos cilvēkus.”

Tas, ka uz platformas nebija apsardzes, uzreiz deva mājienu, ka autorei nepieciešams sižeta pavērsiens, un kā nu kurš, bet Lasītājs to gaidīja uzreiz, par laimi, neilgi. Tāpat domas paspēja aizpeldēt sāņus. Vispār jau ar drošības tehniku tur ir pilnīgs ārprāts. Kopumā jau, protams, brīnišķīgi, pie mums jau ar tā dara: demonstrē politiķu atklātību un tuvību tautai. Bet apsardzes jau nav tikai uz pirmo acu uzmetienu, tas nenozīmē, ka tās nav vispār. Vienkārši tā ir nemanāma. Bet te – visi tādi tik godīgi, ka uzreiz asaras acīs sariešas. Ja nu teica, ka bez apsardzes, tad tiešām bez apsardzes.

Un tas viss nebūt ne miera laikā. Un stabilitātes demonstrācija patiešām nav nekas cits, kā tikai plika demonstrācija. Un nez kāpēc neviens nebaidās no atentātiem! Lasītājs pat saprot, ka Žiļcova šādā veidā mēģināja izveidot alūziju ar atsauci uz Kenedija nogalināšanu (plusiņš viņas karmai!), bet... Kenedija nogalināšanā bija pavisam citi apstākļi, neviens nespēja iedomāties, ka tieši mierīgās Amerikas vidū kāds varētu izdarīt atentātu (kurš? Ne jau kaut kādi hipiji!). Bet te arī visi tik ļoti cēli un miermīlīgi kā sešdesmito gadu ASV, un tas nekas, ka paralēli jau gadus trīssimts, ja ne vairāk, norisinās bīstams starppasauļu konflikts. Un būtu bijis tikai normāli, ja visiem būtu jau astoņdesmitā līmeņa paranoja. Bet nē, viņi tādi nav!

„Piepeši idilli pārtrauca griezīgs svilpiens, ogļmelns sabiezējums, kas nokrita kaut kur no jumtiem, un ar neticamu ātrumu ietriecās imperatoru platformā. Vienā mirklī pacēlās tumšas liesmas, pilnībā ietverot pārvietošanās līdzekli.”

„Pārvietošanās līdzekli”? Ko? Ar vienu rokas mājienu patosa pilnais teksts pārvēršas par instrukciju velosipēdam „Orļonok”. Piepeši tekstā uzradies kancelarīts vispār ir ļoti raksturīgs Žiļcovas neatkārtojamajam autores stilam. Ar laiku jau pat pieradīsi, bet iesākumā tas mazliet biedē.

Pēc teksta izrietēja, ka nostrādāja imperatora maģija un izrādījās, ka viņi nav cietuši (aptuveni piecas rindkopas).

Un te nu būs autores apburošā stila piemērs, par kuru Lasītājs izjūt kaunu viņas vietā.

„Imperators majestātiski pacēla roku un ierunājās ar maģiju pastiprinātā balsī: - Saglabājiet mieru, mani pavalstnieki! Varonīgie impērijas dienesti atradīs un likvidēs tos, kas gatavoja šo atentātu. Bet mēs nedrīkstam pieļaut, lai našvarci sabojātu šos svētkus! Mēs esam stipri! Mēs esam vienoti! Tad nu priecāsimies!

Tauta uzņēma valdnieka vārdus ar vētrainiem aplausiem un slavinošiem saucieniem.”

„Slavinošie saucieni” – tas jau ir naivi un neprofesionāli. Pārējais teksts uzrāda tādu stilistisko putru, ka smadzenes raujas čokurā. Te ir plakāts „Rīcība ugunsgrēka gadījumā: Saglabājiet mieru”. Te ir arī padomju avīžu aģitlapiņa „Varonīgie mūsu impērijas dienesti”. Te būs arī divu vidējā līmeņa menedžeru saruna biznesa centrā Čeļabinskā: „Mēs nedrīkstam pieļaut”. Un būs arī militārais plakāts ar lozungu: „Mēs esam stipri! Mēs esam vienoti!” Un tas viss paskrien gar lasītāja acīm kā tāds traks karuselis. Saproti vienīgi to, ka dzīvi cilvēki tā parasti nerunā. Imperatori jau noteikti ne. Grāmatas varonis te mēģina izveidot valdnieka publiskās runas stilistiku, kuru autore nepārzina, un rezultāts sanāk mazliet dīvains.

Lasītājs ir neizpratnē, kas gan Žiļcovai traucējis sameklēt dažus diktatoru runu tekstus un tos godīgi nokopēt? Pēc tam nonāk pie secinājuma, ka autore raksta ar domu – „tāpat būs labi”. Žēl, bet te viņai tiešām taisnība: tauta lasa, priecājas un prasa vēl.

Tālāk pavisam negaidīti (nē!), vientuļākā vietā, kur nav sajūsminātās publikas, notiek ilūzijas noņemšana no platformas. Un mēs uzzinām, ka imperatore ir mirusi, bet imperators mirst, jo ar sievu ir sasaistīts ar „asins saitēm”. Parādās galvenie varoņi – divi prinči. Mirstošais tēvs pavēl turpināt izlikties, ka viņi abi ar sievu ir dzīvi, citādi ļaunie ienaidnieki pēkšņi uzbrauks, bet „vieni paši viņi ar vārtiem galā netiks”, un nozīmē līgavu atlasi (konkursu) dēlam. Laikam jau, lai viņš apprecētos, un beidzot tiktu galā ar vārtiem.

„Netālu balta kā krīts stāvēja un uz imperatori skatījās viena no viņas tuvākajām galma dāmām – tumšmatainā skaistule Izabella. Jaunā grāfiene kopš bērnības bija augusi pilī, pēc tam, kad viņas vecāki gāja bojā vienā no atentāta mēģinājumiem.”

Te parādās viena no svarīgākajām varonēm, bet autore vēlreiz izcēla savu kļūdu. Lai gan mēģināja pievienot kaut kādu dzīvīgumu un atzīmēt, ka te nav tikai rozā puņķi vien, un varoņi mēdz arī nomirt. Bet beigās izcēlās vienīgi tas, ka drošības dienesta darbiniekus jau sen bija laiks nošaut pilnā sastāvā. Jo tie nodarbojas ar visu ko, bet tikai ne ar saviem tiešajiem pienākumiem.

 

Pirmā nodaļa

Teksts sāk rakstīties no pirmās personas viedokļa, un kopumā tas ir labi. Autores ne visai veiksmīgais teksts vienkārši uztveras kā varones domāšanas īpatnības, un cilvēki jau domā visai dažādi, tāpēc var to darīt arī neliterārā valodā.

Arī šī varone ir bārene, un viņas vecāki ir miruši. Žiļocovas pasaulē nāve jebkurā vecumā ir norma. Brīnums, ka vecmamma un viena no tantēm tomēr ir dzīva, un viņas strīdas. Varone to noklausās ar mentālās maģijas palīdzību.

Viņai ir pienācis izsaukums uz atlasi, vecmamma negrib viņu laist, jo varone ir dzimtas mantiniece (tantei maģija nav tikusi). Bet tante vēlas, lai viņa ierodas, jo viņu dzimta skaitās nedraudzīga, un meitenes ierašanās atlasē parādīšot, ka viņi tomēr ir draudzīgi, un beidzot varēs šad un tad parādīties arī galvaspilsētā, pils rīkotajos pasākumos.

Te nu beidzot tiek paskaidrots par imperatori, kura ir kā starpnieks starp imperatora maģiju un vārtiem. Vārti arī ir starp pasaulēm, un, ja tos aizvērtu, ienaidnieki tiktu izolēti, bet tāpat zustu arī visi tirdzniecības kontakti. Ienaidnieki dzīvo savā izsusējušā dzimtenē un vēlas pārcelties patīkamajā autores varoņu pasaulē.

„Iespēja jebkurā mirklī aizvērt vārtus, ja nu pēkšņi sāktos ienaidnieku uzbrukums, tiek nodrošināta tikai pateicoties imperatora un imperatores saiknei”.

Tātad līgavai vajag būt piemērotai, un iziet pārbaudījumu templī, kas uzrādīs, ka savienības rezultātā radīsies piemēroti bērneļi – kuri spēs arī nākotnē tikt galā ar vārtiem. Varones dzimtas sievietēm it kā nevajadzētu derēt imperatora līgavas lomai, jo viņām ir mazliet savādāka maģija: feministiska un vīriešus pakļaujoša. Tātad varonei nevajadzētu spēt iziet pārbaudījumu, lai gan vecmamma tāpat jūt ko nelāgu. Bet varone pati nolemj – aizbraukšu, pārbaudījumu jau tāpat neiziešu, būs vilki paēduši, un kazas dzīvas. Jo tomēr ir visai slikti skaitīties nedraudzīgai dzimtai, piemēram:

„Galu galā, mums ir pietiekami lielas raktuves, bet pēc Indarijas uzliktā aizlieguma mēs pārdodam tikai ceturto daļu no tā, ko varētu.”

Pēc šīs rindkopas mēs noskaidrojam, ka impēriju pārvalda ne visai gudri valdnieki. Viņiem nav vajadzīgas raktuves, tāpēc, ka tāpēc. Tikai pie mums jau visi nez kāpēc dzenas pēc katras zemes strēles ar kaut kādiem resursiem. Indarijas dinastija stāv augstāk par nepieciešamību! Tas jau nekas, ka iepriekš apgalvoja, ka visa tā jezga ap vārtiem ir uzsākta tikai dēļ ekonomiskā uzplaukuma, un impērijas labums ir augstāk par visu. Žiļcovai jau tas vienmēr ir tā – kaut kas tiek deklarēts, bet rīcība tam ne visai atbilst. Bet šie lepno sieviešu valdījumi taču pat nav citā valstī, bet tai pašā. Jūs spējat iedomāties, ka ASV uzliek sankcijas, piemēram, Teksasas štatam, ļaujot pārdot tikai ceturto daļu no iegūtās naftas? Un mierīgi noskatās, kā ASV ekonomika pārdod mazāk un zaudē ienākumus? Un ne vienas vien simtgades garumā? Tur taču viss sākās jau ar vecvecmāmiņu. Tas ir normāli?

Lai gan, par muļķu dinastiju mēs varējām noprast jau ātrāk, kad tika aprakstīti vārti. Tur jau no sākuma sistēma ir muļķīga – ja jau šie vārti ir tik ļoti svarīgi, tad radi bērnus pēc iespējas vairāk, un pēc iespējas ātrāk apprecini viņus ar vajadzīgajiem partneriem, lai būtu rezerve katram gadījumam. Bet nē! Indarijas imperatori acīmredzot dzīvo pēc principa „pēc mums kaut vai ūdensplūdi”. Abi viņu dēli nav precējušies un pēkšņi tiek nolikti fakta priekšā, ka vecākajam ar steigu jāapprecas. Un patiešām – kāda jēga rūpēties par pavalstniekiem, ja jau imperatori ir pagalam? Vara taču ir dota ne jau valsts iedzīvotāju labā, bet imperatoru varenībai! Brāļi arī pat neaizdomājas, ka, ienaidnieku ielenkumā, katram gadījumam būtu labi, ja apprecētos abi. Jaunākais negrib. Un vispār – viņš jau nav mantinieks, kāpēc viņam domāt par pavalstnieku drošību? Kaut kā tā.

Informācijas pasniegšana Žiļcovai sanāk ne visai. Priekšvēsture, izklāstīta varones stāstījumā, nebija sevišķi laba ideja. Varone runājas ar Lasītāju aiz kadra, visu sīki un smalki izstāstot. Tā, ka pat šaubas nepaliek – viņa zina, ka Lasītājs ir, un, ka viņš ir citplanētietis. Ne visai palīdz ielasīties.

Neiztika arī bez spoguļa:

„Kamēr kalpi veikli krāmēja manu bagāžu lidojošajā ekipāžā, es ieskatījos lielajā spogulī. Ceļojuma tērps bija ideāls, bez nevienas krunciņas. Sniegbaltie mati, kā jau visām manas dzimtas sievietēm, bija perfekti ieveidoti.”

Varones vārds ir tikpat brīnišķīgs, vislabākajās Lutieņas-Marijas-Anželikas-Arvenas-Estebanas-Želtofiolas tradīcijās. Viņu sauc Ariana Anabella Avelīna de Ardena. Lasītājs turpmāk viņu sauks AAA, vai vienkārši par Bateriju. AAA ierodas pie tempļa, kur ir rinda no uz derīgumu vēl nepārbaudītajām līgavām un viscaur lidojošas videokameras. Jo līgavu atlase vienlaicīgi ir arī šovs. Tam nez kāpēc vajadzētu izklaidēt tautu un vēl novērst uzmanību (sveiciens „Bada spēlēm” no Žiļcovas plaukstošās impērijas). AAA klausās tenkas, kurās nez kāpēc tiek apspriesta īpaši stingra drošības sistēma. Laikam jau, lai Lasītājs atcerētos, kā drošības dienesti „nolaida muļķi”, un kā turpinās nepildīt savus pienākumus. Es nejokoju, tas viss ļoti atbilst autores izpratnei par to, kā izveidot Lasītājam saspringtu atmosfēru. Ir jau protams labi, ka lasītājs pārdzīvo, bet no otras puses rodas jautājums – ko vispār tur dara visi tie dienaszagļi?

Varone ne tā, ka ļoti manāmi, bet tomēr izslienas savā citādībā, jo viņa taču nevēlas būt par prinča līgavu, un arī tenkas klausīties nevēlas, tāpēc cītīgi neklausās. Es mazliet brīnos par tiem paņēmieniem, kādus Žiļcova izvēlējusies, lai mums parādītu, cik ļoti gudra un spēcīga personība ir mūsu varone. Nav jau šie paņēmieni tik jauni, fantāzijas mīlestības romāniem pat tīri pierasti, bet te pārsteidz mērogi. Aristokrātijas meitenes precību vecumā visas kā viena ir cietpaurainas histēriķes un tenkotājas. Visnepatīkamāko glamūrīgo žurku bars. Visā impērijā ir tikai divi izņēmumi – mūsu AAA un Izabella. Nav jau grūti saprast, ka te mums pasaka priekšā, kāpēc tai otrajā iemīlas vecākais princis – visas pārējās ir tik stulbas, ka vienkārši normāla meitene tām blakus izskatās kā īsta dievietes dāvana. Bet mūsu varone jau vispār – mirdz kā zvaigzne!

Tas jau nekas, ka viņas zvaigžņainums ir zināmā mērā apšaubāms. Darbs ar informāciju Žiļcovas pasaulē vispār ir burvīgi organizēts, salīdzināt varu tikai ar Kotovu, kuras grāmatās arī visi karaļi un valsts dienesti ir absolūti bezspēcīgi dažādu viszinošu un visvarenu žurnālistu priekšā.

Tātad, mūsu Baterija ar interesi ieklausās vietējā televizorā, kas (iedomājieties tikai!) nodarbojās ar tām pašām tenkām, to visnepatīkamākajā variantā.

“- Ziniet, mani dārgie skatītāji, es nemaz nebrīnos par dievietes izvēli, - diktore pa to laiku turpināja. – Jaunās grāfienes vecāki aizgāja bojā, aizstāvot mūsu imperatoru Garrianu. Pateicībā par to viņas imperatoriskā augstība Anna uzņēmās rūpes par bāreni. Piemīlīgā un laipnā Izabella vienmēr bija imperatores svītas un visa pils galma rota. Patiesi priecājamies par viņu!”

Katrs, kurš ieskatījies dzeltenajā presē, tūlīt uz vietas atpazīs tās stilistiku. Arī Žiļcova acīmredzot ieskatās. Vēl vairāk – daudz un aizrautīgi lasa. Tieši šo stilu viņai izdodas nokopēt vislabāk. Uzreiz var manīt trenētu aci! Tur cilvēki nodarbojas tikai ar vienu – pārsteidz ar visnetīrāko veļu un pazīstamu cilvēku skeletiem skapjos. Bet pa virsu, lai ievērotu kaut nelielu pieklājību, viss ir pārklāts ar šādu saldu līdzjūtīgi-atbalstošu kārtiņu. No šādas divkosības tenkas izskatās jo pretīgāk. Bet Lasītājam šī rindkopa bija tīri svētīga: mēs kaut ko uzzinājām par autores interešu loku un estētiskajiem orientieriem.

Pirmā atlasi iziet Izabella no prologa, pēc tam kā viena no pārējām, sev par pārsteigumu, arī mūsu AAA. Vispār jau jāatzīmē, ka viņas attieksme pret atlasi ir atspoguļota normāli. Viņai ir pašai sava maģija, ar kuru vīri-imperatori vienkārši nav vajadzīgi, tāpat viņai ir patīkami uzspodrināt savu tēlu pašai savās un arī citu acīs. Viss ir pietiekami pamatoti un saprotami, un padara varoni salīdzinoši dzīvu, lai arī ne visai patīkamu. Bet vairāk par iedomības uzspodrināšanu būs nākamajā nodaļā.

“Tās, uz kurām arka nenoreaģēja, lielākoties nemaz nevēlējās aiziet. Taisni otrādi – daudzas pat mēģināja skandalēties, mēģinot izprasīt vēl vienu mēģinājumu. Meitenes nikni bārstīja savus titulus, mēģināja piesegties ar ietekmīgiem radiniekiem, raudāja…”

Lūk, tieši tas, par ko runāju iepriekš! Tā, es atgādināšu, ir impērijas aristokrātija! Kas uzvedas kā šova “Māja-2”, vai jebkura cita realitātes šova dalībnieces. Vispār jau ir acīmredzams, ar ko Žiļcova ir pazīstama, un ar ko ne. Un tā viņa arī turpina atspoguļot to, ko zina un saprot. Bet tāpat mati ceļas stāvus – kā gan viņi tai impērijā dzīvo, ar šādu aristokrātiju? Kā tā vēl nav sabrukusi zem turienes reptiloīdu spiediena? Vīrieši – pragmātiski domāt nespējīgi naivi idioti, bet sievietes – histēriķes?

Toties mūsu varone prot uzvesties. Visas ir histēriķes, bet viņa stāv “baltā mētelītī” un ir skaista!

 

2.nodaļa

Lidojošo videokameru degunu priekšā durvis tiek aizcirstas un sākas pēkšņa aristokrātu atvašu pazemošana. Vispirms viņas ieslēdz visai nepatīkamās telpās. Un te uzreiz parādās vēl viens aktuāls jautājums – kāda velna pēc auglības dievietes templī ir celles bez logiem? Pat pareizticīgo klosteros tādas var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, jo tā jau ir askēze pašiem slimākajiem. Bet kādas askētiskas prakses varētu būt cieņā auglības dievietes kultā? Un kāpēc lai tās tur būtu? Vai arī tās ir speciālas istabiņas, lai kopotos auglības vārdā, un lai neviens nenoskatītos? Kā variants jau der. Bet tad neiederas īpaši askētiskais iekārtojums.

Varone sāk aizdomāties, ka vecmāmiņai, kad tā negribēja laist viņu uz atlasi, varētu būt bijusi taisnība. Pēc tam viņa izlemj, ka domāt ir kaitīgi un pārstāj aizdomāties, citādi vēl sapratīs, ka pati kļūdījusies, bet tas jau sāk traucēt pašapmierinātībai. Autore liek treknu vienlīdzības zīmi starp pašapmierinātību un spēcīgu personību. Viņai tas ir viens un tas pats. Muļķīgas pašpārliecinātības viņas varoņiem nemēdz būt, tas viss ir tikai un vienīgi gara spēks. Muļķīga pašpārliecinātība mēdz būt tikai viņas radītajiem neliešiem, bet nelieši, kā vienmēr, tiek atpazīti pēc savas attieksmes pret varoni. Kurš par viņu domā sliktu – tas pats ir slikts!

Meiteni baro un piespiež izģērbties līdz apakškreklam bez veļas.

“Tāpēc lielākā daļa manu drēbju, ieskaitot arī šo ceļojuma tērpu, bija šūta, lai es pati spētu tās novilkt.”

Bet citas meitenes, kuras bija kuplās kleitās, kaut kā tiks galā. Gan jau pārģērbsies… Lasītāji, kuri zina, kā tiek uzvilkta un novilkta korsete un krinolīns, šai vietā var arī apraudāties. Bet varone kārtējo reizi izrādījās ļoti gudra. Un tas, ka tempļa kalpotāji un valdība te izskatās kā ļaunie punduri – arī laikam ir nozīmīga stāsta daļa. Varonei ir jācieš. Celles bez logiem arī uzcēla tieši tāpēc: lai varētu vairāk ciest gaidīšanas procesā. Te daudz kas ir iekārtots tieši tā, jo nekādu citu jēgu vienkārši nevar atrast.

Visas augstdzimušās pretendentes, kurām joprojām vajadzētu būt jaunavām, un kuras visdrīzākais ir pietiekami kautrīgas, piespiež skraidīt pusplikām ar basām kājām svešu cilvēku priekšā, dodot viņām vienkārši brīnišķīgu izvēli – tev tas ir jādara, lai turpinātu pārbaudījumu, citādi tevi apkaunos (ka tu vairs neesi jaunava). Bet tas, ka pārbaudījums kautrīgai meitenei pats par sevi ir apkaunojums – tas jau nekas. Ciet!

Turklāt viņiem ir pamatīgs līgavu trūkums (“no divtūkstoš kandidātēm pirmo kārtu izgāja tikai 23 laimīgās”), un ne viena vien no atlases varētu būt arī atteikusies, kā varones māte piemēram. Bet nē, atlases īstenotājus nemulsina fakts, ka spēja būt par piemērotu sievu tiek mantota ģenētiski (par to būs tālāk grāmatā), un, ka tā viņi var zaudēt daļu no līgavām, kuru mātes būs ieteikušas tūlīt atteikties no tālākas piedalīšanās, ja nu tiešām ir aristokrātes ar pašcieņu. Bet nē – imperatoriem der tikai tās ne-lepnās no “Mājas-2”.

“Jā, zem tik nosacīta apģērba tiešām neko nepaslēpsi, bet… bet viņi te tiešām visi nojūgušies uz visādiem drošības noteikumiem!”

Bez visa minētā mēs uzzinām vēl ko jaunu par vietējo drošības dienestu. Dienests, kā mēs atceramies, palaida imperatoru, pret kuru pastāvīgi rīko atentātus, uz atklātas platformas bez apsardzes, neviena nepārbaudītu pilsoņu pūlī. Arī celtnes plānotajā maršrutā neviens nepārbaudīja. Un vispār visi bija nezin kur, laikam jau dzēra kafiju, kad imperatoram uzbruka.

Bet kā bija jāietērpj meitieši caurspīdīgos krekliņos, tā visi bija klāt kā naglas, un nez ko pieprasīja! Ja nu kāds uzbruks! Ienaidnieki!!! Un ienesīs starp saviem pupiem ieročus! Pavīdēja tāds viedoklis, ka impērijas dienesti šai grāmatā iesprukuši tieši no pornhaba, kur uzņēmās sižetiskā pornofilmā kopā ar tādiem pašiem santehniķiem un skarbiem priekšniekiem.

“Pagaidiet, - šķiet, ka ar tādām pūlēm atgūtā paškontrole atkal sašķobījās. – Jūs gribat, lai es eju basām kājām? Pa akmens grīdu? Vai tiešām pat vieglas čībiņas netiks iedotas?

 – Viss tiek darīts tikai un vienīgi jūsu drošībai. Troņa ienaidnieki pat apavos var noslēpt ieročus!”

Jā, un arī tajā paklājiņā, kurš bija noklāts līgavām, noslēps. Ir jau skaidrs, kādi drošības dienesti tur bija. Veikt paklājiņu pārbaudi jau bija krietni pāri viņu spēkiem. Bija izdevīgāk likt līgavām ciest, un, lai neviena no viņām nākotnē savu meitu uz šādu pasākumu nepalaistu. Bet mūsu varone atkal var iedomīgi izslieties uz pārējo fona, kuras nepietiekami lepni uzņēma neizbēgamās ciešanas.

“Pateicoties tam, cauri audumam bija labi redzami aristokrātu silueti, kas padarīja mūs vēl izģērbtākas.”

Ar mums kopā atkal ir brīnišķīgais Žiļcovas rakstības stils. Vispār jau tas ir kopā ar mums nepārtraukti, bet ir apnicīgi pievērst tam uzmanību katras rindkopas galā. Apstāsimies tikai pie īpaši izciliem piemēriem. “Padarīja mūs vēl izģērbtākas” – labi skan, vai ne? Apmēram tāpat kā “vēl grūtnieciskākas”!

Un vēl mazliet tālāk – viena no manām mīļākajām vietām šai darbā. Natālija “es neko neesmu nospērusi Bene Gesseritām un Herbertam Velsam no “Kāpas”” Žiļcova dod gandrīz tiešu citātu lūgšanai pret bailēm: “Bailes un šaubas nogalina prātu, Ariana”. Tas tiem, kuri cerēja, ka autore pati izdomājusi lepnās sievietes, kurām vīrieši neko nenozīmē, un kuras dzemdē tikai un vienīgi meitas. Norakstījusi vārds vārdā, te pat šaubu nav.

Baterija iztaisno plecus.

“Viena pēc otras parādījās pārējās pretendentes, vērtējoši nopētot viena otru. Es tieši pretēji, centos nevienai nepievērst uzmanību. Kāda starpība, kura cīnīsies par imperatores vietu, ja man tā nav vajadzīga? Bet manu kandidatūru gan nopētīja visai pamatīgi. Absolūtais vairākums ar vāji slēptu nepatiku.”

Kā jau bija sagaidāms, pārējās pretendentes ir vienkārši nekur nederīgas riebekles.

“Esmu lords Karrigans de Fersels, viņa imperatoriskās augstības trešais padomnieks darbā ar sabiedrību.”

Trešais! Žiļcova brīnišķīgi orientējas arī diplomātiskajā protokolā! Trešais padomnieks jau skan lepni – uzreiz skaidrs, ka imperatoram to ir kā spaļu. Bet vispār tas ir tikpat pazemojoši, kā caurspīdīgie krekliņi - “Jūs nevienam neesat tik ļoti svarīgas, lai atsūtītu pirmo padomnieku, derēs arī trešais.”

Protams, ka ar šo līgavu ciešanas tikai sākas. Viņām paziņo, ka tagad pārbaudīs viņu tīrību. Un nekādi iebildumi netiks pieņemti.

“-Tad jums nevajag no pārbaudes baidīties, - mazliet iecietīgi noteica savedēja. – Es saprotu, ka jūs jūtaties neveikli, bet nākamajai imperatorei jāspēj tikt galā ar savām emocijām. Un iziet pārbaudi jums vajadzēs jebkurā gadījumā. Neko nepadarīsi, bet tas ir nepārkāpjams noteikums.”

Atvainojiet, kas ir jādara nākamajai imperatorei? Spriežot pēc izlasītā, jānožmiedz savs lepnums, pašcieņa, bažas par savu veselību, pārdzīvojumi un, vēlams, sava personība pilnā apjomā. Jo klātesošajiem pilsoņiem viņa ir svarīga tikai kā vārtu attaisāmais. Attaisošais un aiztaisošais. Bet viss pārējais jau tikai traucē. Tālāk jau vispār sākās brīnumi:

“Tālāk gar mūsu rindu sāka iet arhimags. Viņš apstājās pie katras līgavas, to cieši nopētot. Pēc tam teica: “Viņa ir nevainīga. Aura ir tīra.” Bet pie astotās meitenes, tieši blakus man, notika negaidītais. Nopētījis viņu, arhimags saviebās un paziņoja: “Viņa vairs nav jaunava.” Meitene izbīlī iekliedzās un paģība.”

Nē, ir jau skaidrs, ka vienam no galvenajiem personāžiem, kurš lūrēs uz Baterijas pupiem (pēc žanra likumiem tas jau būtu jādara ne tikai viņam vien, bet jebkuram piemērota vecuma vīrietim) noteikti jābūt nekauņam uz sadisma robežas, vai vēlams pat aiz tās. Tas brīnišķīgi ilustrē visu iepriekš teikto. Kāpēc gan nepasaudzēt pretendenšu nervus, un visu paziņot kaut kā maigāk? “Viņa nevar turpināt pārbaudījumu.”, piemēram. Es pat neieminos par to, ka līgavu varētu aizvest aiz kāda aizslietņa, un testu izgāzušās vienkārši izvadīt pa aizmugures durvīm, lai palīdzētu viņām izbēgt no neveiklas situācijas. Bet nē, noteikti viss jāpaziņo tieši un nepārprotami – viņa vairs nav jaunava!, skaļi, visu priekšā, lai uzreiz būtu skaidrs – te jūs neviens cienīt netaisās. Nospļausies par jūsu jūtām un stāvokli sabiedrībā. Laipni lūdzam pilī, dāmas!

Galvenais jautājums no tā visa nemainās – kāda velna pēc šīm dāmām nepieciešama apšaubāmā laime kļūt par attaisāmo? Atvainojiet – par līgavu un pēc tam par imperatora sievu. Uzreiz ir skaidrs, ka vispareizākais ir izgāzt pārbaudījumu jau šajā posmā. Skaidrs jau, ka Žiļcova vienkārši vēlas pievienot varones ciešanām vēl kādu drusku, bet rezultātā visi tik ļoti izskatās pēc elles valdnieku personifikācijām un īpaši pretīgiem neliešiem, ka atliek tikai pabrīnīties.

“Spriežot pēc šīs telpas notikumu pārstāsta, viņš sniedza interviju. Pie viena gari un plaši pakavējoties pie tā, cik nelāgi rīkojušās meitenes, kuras ieradušās uz atlasi ar necienīgām domām, slēpdamas to, ka vairs nav jaunavas. Par to bijis jādomā pirms tam, uz atlasi vienkārši neierodoties, motivējot visu ar pietiekami svarīgiem iemesliem.

Es, būdama tādas dzimtas pārstāve, kurā no atlases atteikušās pat divas meitenes, labi zināju, ka atteikumam nekādi iemesli netika uzskatīti par pietiekami svarīgiem. Šo meiteņu ģimenes tāpat tiktu apkaunotas un apvainotas necieņā pret troni.”

Tātad viņi nevienam neļauj izvairīties no publiska apkaunojuma. Brīnišķīgi cilvēki, jebkuras precību vecumu sasniegušas meitenes sapnis…

Pie Baterijas vēlreiz piedzen arhimagu. Tas ir troni nemantojošais princis, Lasītājs viņu sauks vienkārši par Mūdzi.

“Pārciest kārtējo arhimaga tuvošanos, viņa smago skatienu un karsto, pētošo vilni.”

To viņa domā par pārbaudi ar maģiju, ne jau to, ko padomājāt jūs. Atlases veicēji turpina būt cūcīgi. It kā nepietika jau ar jaunavības pārbaudi, vajadzīgs vēl rituāls.

“Aukstais akmens nepatīkami saldēja pēdas, un naksnīgais caurvējš tornī lika drebināties. Bet apaut kājas un nomainīt apģērbu mums joprojām neviens nepiedāvāja, nācās ciest tālāk.”

Visas nodod asinis bļodā, Mūdzis tās apbur, un divas pretendentes briesmīgās konvulsijās nomirst.

“Es šausmās paskatījos uz arhimagu, bet tas joprojām bija pilnīgi vienaldzīgs, it kā nekas nebūtu noticis.

– Iedomājieties tikai, šoreiz pat veselas divas, - manas ausis sasniedza savedējas nemierīgā balss. – Ienaidnieks ir visai nopietni nolēmis izjaukt atlasi.

– Ko? Mēs tiešām varējām nomirt?! – iespiedzās viena no pretendentēm,

– Kāpēc neviens mūs par to nebrīdināja?! – meitenes jautājumam pievienojās nevienmērīgs nobijušos un sašutušu balsu koris.

– Kāpēc? – ar jautājumu uz jautājumu atbildēja lords Raians, - Tiem, kas imperatoram uzticīgi, šis rituāls nav bīstams. Bet neuzticīgos nav vajadzības brīdināt, tos vajag iznīcināt.”

Viņi taču tur ir vienkārši slimi! Kopumā tas visu pat izskaidro. Veselīgas piesardzības vietā viņiem ir paranoja un vajāšanas mānija. Tieši tāpēc viņi nespēj nodrošināt normālu apsardzi, turpretī par meitiešiem var paņirgāties ar maniaku vērienu. Tieši tāpat kā nenormālais, kuram visur rēgojas mikrobi, mazgā rokas vai simts reizes dienā, bet trauksmes uzplūdā var vienkārši aizmirst aizvērt ārdurvis, pa kurām ienāks laupītāji. Ja par versiju pieņemam smadzenes skārušu vīrusslimību, kuru palaiduši reptiloīdi, tad tas visu arī izskaidro.

Lasītājs jau nopietni aizdomājas, cik vispār šie vārti un tirdzniecība caur tiem ir svarīga, lai to dēļ būtu vērts pieciest šādu imperatoru. Jau pat sastādīju plānu, kā bijušie karaļi, kas tagad nokļuvuši imperatora ēnā izprovocē reptiloīdu uzbrukumu, sekojošu vārtu aizvēršanu, un tai brīdī arī kārtējo atentātu. Jo šādu mūdžu atrašanās tronī ir bīstama – nesaprot ne rīta ne vakara ne ekonomikā, ne drošības sistēmās.

“Dāmas, tūlīt jūs pavadīs līdz personīgajām istabām, - paziņoja no portāla iznākusī savedēja. – Iekārtojaties un atpūšaties. Pilī jūs esat pilnīgā drošībā.”

Pēdējie vārdi izskanēja gluži kā kapu zvani.

Un tagad mums parāda princi, kurš joprojām vēl nav kļuvis par imperatoru, jo piekrita nospēlēt teātra izrādi ar dzīviem vecākiem un atlasi.

“Kāpēc tas viss? – princis viebās. – Galu galā es taču jau esmu izvēlējies. Jau vakar es aktivizēju arku, un pārliecinājāmies, ka viņa der. Šī atlase jau ir tukša formalitāte.

 – Tradīcija. – Savedēja atgādināja.

– Jau sen būtu to atcēluši.

– Bet jūsu izredzētā vēl nav izgājusi visus pārbaudījumus.

– Būtu izgājusi arī viena pati, esmu pārliecināts, ka viņai kļūdu nebūs.

– Jūsu augstība, tas nav iespējams, - savedēja pieglaimīgi turpināja. – Tautai jāiepazīst nākamā imperatore, pie viņas ir jāpierod, un jāredz, ka izvēlēta patiešām labākā no labākajām.”

Princis šiem tik ļoti pārliecinošajiem argumentiem piekrīt, tā vietā, lai uzsistu ar dūri pa galdu un apprecētu savu mīļoto un uzliktu kroni pirms viņa izgājusi visus šos pazemojumus. Lasītājs viņu turpmāk sauks par Maisu.

“Domāju, ka pastiprināšu pils apsardzi un novērošanas sistēmu, - ģenerālis nolēma. – Vajag izslēgt jebkuru iespēju aizmānīt un savervēt pilī ieradušās meitenes.”

Tas ir drošības dienesta vadītājs, viens no diviem haosa vaininiekiem. Otrs, kurš tur sēž, ir slepenpolicijas priekšnieks. Drošības dienesta vadītājs jau steidz paziņot Lasītājam, ka līdz brīdim, kamēr divas meitenes krampjos nomira, arī viņš uzskatīja, ka var mierīgi sēdēt un dzert kafiju. Un līdz šim brīdim apsardze vēl nav pastiprināta līdz maksimumam. Un tas viss pēc imperatoru pāra nāves…

Vai tiešām kopā ar šo muļķu baru meitenes var justies droši?

Tālāk programmā ir šaubas par Baterijas lojalitāti. Bet nolemj, ka atlase jāiziet, tāpēc, ka kāpēc. Vēl Mūdzis un Maiss mazliet, ļoti ieturēti paskumst par vecāku nāvi, īpaši tāpēc, ka vajag uzturēt ilūziju par viņu esamību dzīvajos. Tāpēc, ka vajag Atlasi!

 

3.nodaļa

AAA nejūtas īpaši iespaidota pēc divu meiteņu nāves viņas acu priekšā (un patiešām – ko gan te pārdzīvot, tās bija divas viņai svešas meitenes, visai nesimpātiskas, un uzskatīja viņu par konkurenti), viņa pamostas pilī un atceras tikai to, kā sildīja savas nosalušās kājas.

“Toties tagad es patiešām novērtēju guļamistabas grezno iekārtojumu. Rīta gaisma spīdēja caur augstiem logiem, kurus rotāja maigi zaļgani aizkari un viegla organza.”

It kā visai vienkāršs apraksta gabaliņš, bet Žiļcova te brīnišķīgi atklāj savu greznības izpratni. Organza mēdz būt gan dabīgā, gan mākslīgā, un zināt, kāpēc? Dabīgajam zīdam ir raksturīgi sabrukt, ilgstoši atrodoties saules gaismā. Augstu temperatūru ietekmē zīds vienkārši sadalās, jo īpaši tik plāns. Tātad pilī karājas vislētākie mākslīgā materiāla aizkari. Patiešām grezni. Pēc organzas mēs iepazīstam arī sienas drapējumus.

“Saules stari rotājās smagajā kristāla lustrā un ar zeltu izšūtajā brokātā, ar kuru bija noklātas sienas.”

Tā arī iedomāsimies, ka sienas virs akmens mūra bija pārklātas ar brokāta audumu. Lai gan autore visdrīzāk bija iedomājusies vienkārši auduma tapetes, bet tā arī nespēja savu domu ietērpt pietiekami saprotamos vārdos. Un beigās sanāca visai dīvaini. Ar zeltu izšūts brokāts jau vispār ir atsevišķa tēma. Jūs spējat iedomāties, ieguldīto darbu, lai to visu izšūtu, lai pietiktu visām sienām veseliem apartamentiem? Jā, brokātu jau mēdza izmantot greznām pils tapetēm, bet tas bija tāds, uz kura ornaments jau ieausts, nevis izšūts.

Un vēl, protams, tur viss ir apzeltīts, sākot ar vannu un beidzot ar skapi. Tas viss jau pat iekļaujas greznā pils interjerā, bet skumīgi, ka autore nespēj iedomāties nekādu citu greznumu bez apzeltījumiem.

Baterijai atgādā divas kalpones. Kāpēc tikai no rīta, un nevis jau vakarā? Laikam jau tāpēc, ka drošības dienesti tik ļoti nelaikā iedomājās par apsardzes pastiprināšanu. Un līdz šim brīdim vispār tika uzskatīts, ka aristokrātēm pašām jāspēj tikt galā ar visām korsetēm, un tā kā viņas tāpat ir tikai krekliņos, tad vispār nav ko iespringt. Viņas jau ir tikai beztiesīgas attaisāmās, nevis personības. Bet jautājums jau paliek, kāpēc meitenes joprojām valkā korsetes pie pietiekami mūsdienīgas sabiedrības?

“- Jūsu augstība, varat nesatraukties, - Nevara bija uzminējusi manas domas, - Kamēr jūs esat Atlasē, jūsu godam un cieņai nekas nedraud, jūs esat imperatora aizsardzībā un neviens jūs nesakompromitēs.

Jā, nevarētu teikt, ka man patiktu šī piespiedu izolācija, bet te nu nebija kur piesieties.”

Ja mēs paskatāmies, kā vispār pilī tika veikti drošības pasākumi, Lasītājs šajā brīdī tūlīt pat atvadītos no savas nevainības.

“Jūs taču atceraties, ka atlasē atradās veselas divas nodevējas?

– Kas nu bija, tas bija, - es negribot nodrebinājos.”

Tās ir visas emocijas saistībā ar vakardien mirušajām. Nu labi, vakar viņa un pārējās vēl mazliet pastāvēja apstulbumā. Ķeblīša emocionālais diapazons attiecībā uz citiem cilvēkiem šai pasaulē acīmredzot ir norma. Nu, nenogalināja mani, tāpēc viss ir kārtībā.

Kalpones izlaiž varoni pie apsardzes un līdz ēdamistabai viņa nokļūst tikai konvoja pavadībā. Pa ceļam mums ļauj izbaudīt pārējo pretendenšu nesimpātiskumu. Varone aprakstīja, cik ļoti viņai patikušas kalpones, bet pārējās meitenes ir neapmierinātas.

“Dažas meitenes steidzās uz brokastīm un pietiekami skaļi apsprieda situāciju ar kalponēm.

- Jūs iedomājaties! Manu profesionālo kalpoņu vietā iesmērējuši divas neprašas! Pusstundu viņām skaidroju, kādi man vajadzīgi tērpi un rotas! – bija dzirdama vienas sašutusī balss. – Es noteikti pieprasīšu atgriezt man manas kompanjones!”

Tāds variants, ka AAA patiešām trāpījušās prasmīgas kalpones, bet pārējās tādas var arī nebūt, jo vispār nav nekādas kalpones, bet spiedzes, ne autorei, ne Baterijai prātā pat neienāk. Vienas nakts laikā jau amatu pietiekamā mērā neiemācīsies. Bet nē – apkalpojošais personāls pilī jau ir kā roboti – visi vienādi! Ja Baterijai ir labas, visām citām arī tādām jābūt! Pārējie meitieši vienkārši tādi kaprīzāki trāpījušies.

Pie kam Baterijai pašai ar svešiem cilvēkiem nav nez cik omulīgi, un viņa pat apsvēra iespēju pieprasīt atpakaļ savējo. Bet nē, ja jau viņa sevī šīs sajūtas nomāca, tad tas bija tikai saprātīgi. Bet pārējās meitenes jau ir tikai glamūrīgas kazas un vēlas visu ko briesmīgu – tātad vienkārši skaļi pasaka to, ko vēlas varone pati.

“- Brokastu nobeigumā gribētos pastāstīt par tālākajiem šīsdienas plāniem. Bet vispirms palaidīsim mājās lēdiju Sandru, - savedēja ar aukstu smaidu paskatījās uz meiteni, kura nupat bija žēlojusies par apkalpojošā personāla līmeni. – Mēs vēlam jums visu to labāko, lēdija Sandra. Jums atlase ir beigusies.

- Kāpēc, - klusi izspieda tumšmatainā aristokrāte, un mulsi pārskatīja visus apkārtējos, it kā šo lēmumu būtu pieņēmuši koleģiāli.

- Dārgā, - savā šķebīgi labvēlīgajā manierē sāka skaidrot savedēja, - Nākamajai imperatorei ir jāmīl sava jaunā māja, bet jūs jau pirmajā dienā te nekas neapmierināja. Jums sava māja patīk labāk, tad nu tur arī varat doties. Jūsu kalpotāji un lietas jau gaida jūsu aizceļošanu.

Sandra saviebās tā, it kā būtu apēdusi kilogramu skābu ogu, bet izmisīgi centās saglabāt cieņu. Kad meitene piecēlās un pilnīgā klusumā atstāja telpu, Lēdija Dalila cieši nopētīja mūs.”

Varones vietā Lasītājs jau kostu elkoņos savas savaldības dēļ. Izrādās, ka palaista garām tik brīnišķīga un viegla iespēja no šejienes aizvākties! Bet varone jau nav tāda! Un savaldība viņai svarīgāka par visu. Tai skaitā arī par pašas dzīvību un veselību.

“Es negaidīju te iegūt kaut kādas pazīšanās – pārāk labi atcerējos vakardienas šķībos skatus savā virzienā. Bet man bija nepieciešama kaut kāda informācija. Tomēr dzīve izolācijā lika sevi manīt, un es neko nezināju par dzīvi pilī.”

O, nu beidzot mūsu Baterija par to atcerējās, turklāt, jau paspēdama izveidot starp sevi un pārējām platu atsvešinātības joslu. Vakardien jau viņa pati tā arī neatcerējās par draudzīgumu, kad tas būtu bijis vietā. Toties mazliet uzkasīja savu iedomību. Bet vispār, viņa arī šobrīd par to neaizmirst…

“Cik es pamanīju, tagad visas centās būt maksimāli draudzīgas un laipnas. Laikam jau apziņa, ka tiek sekots katram mūsu solim, deva spēkus smaidīt un darīt labu. Imperatorei jau jābūt lojālai pret saviem padotajiem.”

Pastāv arī pavisam ne-merkantīlais variants, ka vakardien vispār bija auksti un nelāgi, un meitenes noslēdzās, bet šodien ir silti un labāk, tad nu kontaktējas. Bet AAA par to neaizdomājas. Tas labi raksturo viņu kā cilvēku, vai varbūt pašu grāmatas autori.

Meitenes sarunājas. Parādās simpātiska lēdija Filānija, kura laba ir tikai tāpēc, ka Baterija viņai patīk. No pils reālijām tālie meitieši noskaidro, ka Lasītājs ir kļūdījies saistībā ar brāļiem. Mūdzis izrādās ir vecākais, nevis jaunākais.

“- Pat vairāk, - pienākot mums tuvāk, atsaucās Izabella, - Viņš ir mūsu prinča Damiana vecākais brālis.

- Un tiešām atteicās no troņa jaunākā brāļa dēļ?

- Atteicās, jo nebija izvēles. Vecais arhimags nomira, bet bija nepieciešams uzturēt pils maģiju. To var darīt tikai imperatoru līnijas asinsradinieks. Bet princim Damianam ir stipri mazāka maģijas rezerve, nekā lordam Raianam, un tai brīdī viņš bija vēl tikai bērns. – Izabella paskaidroja. – Tad nu tā arī izlēma, ka tā dzimtai būs labāk un drošāk. Divpadsmit gadu vecumā princis Raians atteicās no tiesībām mantot troni un pilnībā veltīja sevi maģijai, kļūstot par Indarijas pils arhimagu.”

Meitenes uzrīko nelielas derības, kura pierunās Mūdzi ar viņu uzdejot, tas jau nekas, ka viņš nedejo. Uz sulas glāzi. Pēc tam viņas sāk mēļot par „lupatiņām”, un AAA lepni aiziet. Jo viņa jau nav tāda. Pārējās muļķes vispār šai grāmatā ir vienīgā iespēja parādīt, cik mūsu varone ir gudra un spēcīga personība, jo pēc visām pārējām pazīmēm viņa ir pilnīga idiote.

Baterija vazājas pa pili un ieklīst zālē, kas ir tuvu imperatora istabām. Pie apsardzes noskaidrojusi, kur atrodas, viņa pagriežas un uzduras Mūdzim. Tas viņu izprašņā par viņas mentālo vairogu, un autore demonstrē savu bezpalīdzību, jo tā arī nav neko izdomājusi, un meitenes slinkumu.

“- Kā tas strādā?

Jautājums mani iedzina strupceļā. Jo maģija bija ar mani kopš bērnības, un es nekad nebiju aizdomājusies par tās dabu. To pašu varētu paprasīt jebkuram – kā viņš elpo. Es paraustīju plecus un tā arī atbildēju:

- Jāatzīstas, ka es nezinu. Kāds no maniem priekštečiem to ir pētījis, bet es neesmu šīs monogrāfijas lasījusi.

Arhimags tikko manāmi īgni saknieba lūpas un mazliet nicīgi noteica:

- Protams. Saprotu. Sievietes maz interesējas par zinātni. Biju pārsteidzīgs, uzdodot jums šo jautājumu. Domāju, ka arī vēloties saprast, jūs diez vai būtu tikusi skaidrībā ar tik sarežģītu spēka līniju alternatīvo vijumu…

Tā viņš mēģināja aizplīvurotā veidā nosaukt mani par stulbu?!”

Un viņa vēl šaubās?

“Jūs iedomājaties? Šis arhimags kā izrādās, kaut viņš izputētu, sievietes uzskata par otrās šķiras cilvēkiem?”

Nevarētu teikt, ka autore ir pielikusi lielas pūles, lai viņas pasaulē būtu gudras mātītes. Toties mūdzis sevi parādīja uzreiz! Ikvienas varones sapnis taču!

Baterijai atgādina par pulksteņa laiku.

“Šīs stundas laikā bija nepieciešams atgūt labu garastāvokli. Pusdienas bija paredzēts pavadīt mantinieka un dažu preses kameru sabiedrībā. Neapmierinātības izrādīšana draudēja ar izraidīšanu mājās. Mūsu jau tā bija palicis tikai astoņpadsmit, un man negribējās kļūt par nākamās apkaunojošās izkrišanas kandidāti.”

Interesanti – varone it kā nevēlas iziet pie prinča par sievu, bet izkrišanu no atlases viņa uztver kā apkaunojumu. Tradicionālajā nodaļas noslēgumā, kuru pasniedza ne no varones puses, mēs uzzinām, ka viņu joprojām uzskata par ļauno reptiloīdu aģenti, kā arī to, ka Mūdzis ir sajūsmā par viņas prātu un atjautību!

“- Tāpēc, ka lēdija Ariana ir gudrāka, nekā izskatās. Viņa ir ļoti savaldīga. Bet gudri aprēķinātāji ir neprognozējami.

- Tu izdarīji secinājumus par viņas prātu pēc dažām sarunas minūtēm? – Damians neticīgi pasmīnēja. – Viņa tev no galvas noskaitīja Kifra teorēmu?

- Nē. – Raians negaidīti pasmīnēja. – Lēdiju Arianu nodeva nestandarta reakcija uz apgalvojumu par meiteņu interesēm. Visas citas būtu piekritušas, ka jaunām sievietēm nav ko piesārņot galvu ar kaut ko citu, ja neskaita tērpus un izklaides. Bet de Ardena par to apvainojās.”

Es pat nezinu, ko par to teikt, un ko gribēja pateikt autore. Ka Mūdzis ir tik ļoti mūdzis, ka citus piemērus nemaz nezina? Vai arī to, ka viņa pasaulē sievietes ir tieši tik stulbas (kas vispār ir iespējams, jo bija taču divi tūkstoši stulbeņu atlases sākumā?). Vai arī to, ka viņš ir iemīlējies, un tāpēc pašam galva griezās tā, ka tā arī neattapa, ko tur murmināja mūsu varone, viņš pamanīja tikai viņas unikālo prātu? Jebkurā gadījumā Lasītājaprāt šis ir vismuļķīgākais veids, kā atklāt varoņa gudrību un spējas. Toties uzreiz skaidrs, kāpēc AAA tik bieži sprausloja par tērpiem. Lai pēc tam Mūdzim būtu iespēja novērtēt viņas intelektu.

Tālāk runa ir par izmeklēšanu. Reptiloīdi ir lieliski noslēpuši pēdas. Visi, kuri kaut ko zināja, ir miruši, pārējie neko nezina. Un arī te neviens pat nesāka nožēlot, ka nogalināja tās divas meitenes atlasē, lai gan, kā izrādījās, viņām varēja būt kaut kāda informācija, bet nu jau ir par vēlu.

Kā gan citādi varēja būt varenas impērijas izlūkdienestā: “Mēs neko neatradām. Ienaidnieks ir ļoti viltīgs.” Tikai tā. Var redzēt, ka autorei slinkums atrauties no “Māja-2” un apdomāt normālu izlūkdienesta darbību. Lasītājas tikai piespiedīs rokas pie krūtīm un bailīgi iesauksies: “Tas taču ir bīstami!”.

Tikai viens jautājums: pie tādas atbildīgo dienestu rīcībnespējas nevar saprast, kāpēc impērija vēl nav iekarota? Kāpēc???

“Visus radiniekus rūpīgi iztaujāja, bet neviens neko nezina. Nodevēji uzvedās kā parasti, neko ne ar vienu nepārrunāja, sarunās nekādas aizdomīgas tēmas neskāra. Nekādu naudu arī viņiem neviens nepārskaitīja, tātad uzpirkšana ir izslēgta.

- Šantāža? – turpināja ģenerālis.

- Visdrīzākais, - lords Tarions piekrita.”

Tātad viņi visi bija upuri. Bet nē – nevienam ne par ko nav kauns, un žēl arī ne. Iedomājies tikai – pasauca meitenes precēties, bet tā vietā nogalināja! Sīkums! Ar labajiem varoņiem jau tā gadās vienmēr un visur! Viņi drīkst, jo viņi taču ir labie! Žiļcovas personāžiem vispār ir problēmas ar nožēlu, atbildības uzņemšanos un vainas sajūtu. Kaut vai par to, ka palaida garām atentātu, arī neviens nejūt ne vainu, ne nožēlu, ne atbildību – ne Mūdzis ar Maisu, ne apsardze, ne izlūkdienests. Tas jau nekas – tā sanāca. Pat uz imperatoru visiem uzšķaudīt, ko tur runāt par kaut kādiem meitiešiem. Neviena nav žēl – ne tevis, ne manis, ne viņa, ne kāda cita.

 

4.nodaļa

“Manu atgriešanos kalpones gaidīja ar nepacietību, sagatavojušas visu iespējamo. Tik tikko noskaidrojušas, ko es vēlos vilkt uz pusdienām, viņas sāka mani gatavot pirmajai tikšanās reizei ar viņa augstību imperatoru. Meitenes aktīvi dalījās savās domās par pārējo pretendenšu tērpiem.”

Nu jā, kalponēm jau nav nekādas savas dzīves, tikai varones apkalpošana. Tad nu arī atdzīvojas, kad viņas izvelk no noliktavas. Nabadzītes. Bet autors vēl ieliek viņu mutēs nodrāzto skaņuplati par citu meiteņu tērpiem, lai Baterija vēl vairāk paceltu savu iedomību.

“Atceroties baroneses neveiksmīgo aiziešanu, man nenāca ne prātā par kaut ko žēloties. Jo vairāk tāpēc, ka es neizjutu īpašas neērtības.”

Lasītājs atgādina, ka varone netaisās būt ne par kādu imperatori. Un cerēja, ka arka uz viņu nereaģēs. Bet tagad nez kāpēc ne par ko nevēlas sekot baronesei, lai gan viņai tik veiksmīgi pateikuši priekša rīcības stratēģiju. Te jau arī Lasītājs sāk aizdomāties, vai tik tiešām viņa nav reptiloīdu slepenā aģente, tikai labi nomaskēta. Kādi iemesli vēl viņai varētu likt šajā visā piedalīties?

“Brīdī, kad es ierados, gandrīz visas pārējās jau bija priekšā. Nez kāpēc radās priekšstats, ka mēs nevis ēdīsim pusdienas, bet mūs gaida svinīga balle. Meiteņu kleitas bija kuplas, modeļi uz atkailinātības robežas, bet dažas pretendentes bija pārspīlējušas ar rotaslietām.”

Protams – konkurentēm laba gaume nemēdz būt. Lai gan princis jau varonei nav vajadzīgs, tikai savas iedomības uzspodrināšana.

“Foto un video ierakstiem bija taisnība – mantinieks tiešām bija krietni patīkamāks par savu vecāko brāli. Prinča Damiana sabiedrībā es jutos mierīgi. Viņš radīja tāda cilvēka iespaidu, ar kuru ir patīkami parunāt un kuram var uzticēties. Dīvaini, cik liela starpība bija starp diviem radiniekiem, kuri uzauguši vienos un tajos pašos apstākļos. Bet es nesāku attīstīt tēmu par divu karalisko brāļu raksturu atšķirībām – bija citas lietas darāmas.”

Karalisks – tas ir kronēts. Bet kronēšana jau vēl tikai priekšā. Kā vienmēr – autorei ir problēmas ar skaidrojošo vārdnīcu.

“Šādā sabiedrībā varēja necerēt, ka varēs mierīgi uzņemt pārtiku.”

Pārtikas uzņemšana! Galvenā asociācija veidojas ar dzīvnieku pasauli… piemēram čūskām. Neapetītlīgi, bet šim serpentārijam tīri labi der.

Pusdienu laikā, pēc Izabellas (Maisa sirdsdāmas) piemēra, kura uzstājās pirmā, pārējo kazu bars turpina kā pēc šablona, stāstot par sevi. Vispār sāk šķist, ja Izabella pārējām neparādītu, kas un kā jādara, viņas pat karoti mutē netrāpīs, nesaprotot, kur tā jābāž. Protams, ne jau AAA, tā pati ir gudra, vienkārši mirdz tajā oligofrēnu barā. Tad nu lūk – stāsts par sevi pēc visiem standartiem ietver pašu pamanāmāko ģimenes īpašumu un uzvārdu, pie kura kazas pieder. Protams, ka viņām nav nekā cita, ko par sevi stāstīt, jo pat apģērbties pašas nespēj. Bet Lasītājs tā arī palika neizpratnē, kāpēc Žiļcova, kura neslikti orientējas dzeltenajā presē, piepeši pasniedza šo, tik garlaicīgo, informāciju? Skatītājus taču interesē kā vikontese ar saviem pupiem spēlē klavesīnu un izšuj reptiloīdu portretus krustdūrienā – kam vajadzīgas tās zirgu fermas un informācija par šahtām? Bet pēc tam situācija pēkšņi noskaidrojās:

“Kad pienāca mana kārta, es īsumā pastāstīju par sava uzvārda seno izcelsmi un mūsu galvaspilsētas juvelieru darbnīcām. Pēc tam atzīmēju Ardanijas kalnu skaistumu, kur bez visa cita atrodas arī dimantu raktuves.”

Ak tad dimantu raktuves! Ne tas kas pārējām: bieži vien gadījās nelielu šūšanas un galdniekdarbnīcu īpašnieki. Tātad tas viss tikai tāpēc, lai Baterija kārtējo reizi varētu izcelties starp šīm šuvējām un galdnieku pēctecēm. Bet Lasītājs te kārtējo reizi iebļāvās: “Ak, Dievs, kādi idioti!” un pāris reizes paskraidīja pa sienām. Paklausieties tikai – šai dumjajai imperatoru ģimenītei izrādās dimantu raktuves nav bijušas vajadzīgas! Lai jau tie tur kaut kur guļ. Kāpēc gan mums?

Natālija Žiļcova, padarot varoni par dimantu raktuvju īpašnieci, tā arī nav painteresējusies par Āfrikas dimantu ieguves vēsturi. Kāpēc vispār Āfriku kolonizēja, un par visām zvērībām, kas notika, lai tikai šie akmentiņi neaizietu kaut kur pa kreisi. Arī par to, ka par katru visniecīgāko dimantu ieguves šahtiņu notiek visnopietnākie kari. Un arī par to, ka mūsu garlaicīgās pasaules dimantu monopolists mūsu neinteresantajā realitātē mierīgi var nopirkt ne vienu vien valsti. Un dimanti valda pār ekonomiku ne sliktāk par naftu. Nē, Žiļcova vienkārši zina, ka dimanti – tas ir dārgi un grezni, un varone var ar tiem paspīdēt. Un ar šīm pieticīgajām zināšanām viņai arī pietiek.

Kā te daži lasītāji atzīmēja “Ketriana jau nav Zeme” un mēs varam pieņemt, ka tur dimanti ir ne vairāk kā skaisti akmentiņi, jo nav neviena monopolista, kurš varētu diktēt cenu, kā pie mums. Tāpēc dimanti dārgi nemaksā. Bet ja jau dimanti tur nav īpaši vērtīgi, kāpēc vajadzēja šo tik ļoti garlaicīgo ainu, ja ne iespēja varonei atkal izcelties? Bet, ja dimanti tur ir tikpat vērtīgi, kā pie mums, imperatoru idiotisms kļūst vienkārši neiedomājams. Aizmirst par dimantus iegūstošu provinci tikai tāpēc, ka tā ir nomalē. Citāts no iepriekšējās nodaļas, runā galvenais slepenpolicists:

“Tās zemes ir pārāk tālu, un tās pārvalda sievietes. De Ardeni vienmēr bijuši izolācijā un nekādus draudus nekad nav radījuši. Viņi nerāvās atjaunot attiecības ar imperatoru dinastiju, dzīvoja paši par sevi, sazvērestībām un intrigām vispār nerādījās ne tuvu. Tāpēc jau arī nebija nekādu iemeslu pamatīgākai izpētei.”

Patiešām – kādus gan draudus var radīt nomalē esošās bagātās provinces ar imperatoru noniecinātu vadību?

Maiss pievērš pastiprinātu uzmanību Baterijai un viņa lūdz, lai atļauj pastaigas dārzā pēc astoņiem vakarā, kuras ir aizliegtas drošības dēļ. Maiss, protams, piekrīt, tāpēc jau viņš ir Maiss. Un kas gan bīstams var notikt, ja imperatoru pāris jau ir nogalināts, un apkārt skraida visādi nelabvēļi? Vai tad ne?

“Es atceļu šo aizliegumu. Nevēlos, lai mūsu viešņām rastos iespaids, ka imperatora pils apsardze tumsā slikti redz un dzird.”

Vispār jau turienes apsardzes spējas arī dienas laikā ir visai bēdīgas.

Pēc tam princis paziņo meitiešiem krietni priecīgākas ziņas par pastaigu aizliegumu vakarā: šodien būs balle, kurā pretendentes nu atsijās televīzijas skatītāji. Un meitenes šim pasākuma drīkst izmatot kroņa līdzekļus, un ietērpties, kā vien viņām gribās. Par lupatiņām fanojošā vistu ferma ir visai lielā sajūsmā. Vienīgi Baterija uz to visu skatās diezgan skeptiski.

“Nu ja, ļoti motivējoša runa. Un ļoti neviennozīmīga perspektīva daudzām līgavām. Visatļautība jau bieži vien noved pie pārmērībām, un rezultātā sanāk bezgaumība un vulgaritāte.”

Nu jā, kā jau mēs atceramies, ar labu gaumi tur izceļas tikai viena pati AAA, pārējām augstākie spēki šādu spēju šūpulī nav ielikuši, lai nedod Dievs, kāda nepārspētu mūsu skaistuli. Un, protams, viņas gaidas tūlīt tiek attaisnotas turpat uz vietas:

“Tiklīdz es izdzirdu tuvāko kaimiņieņu pirmās idejas, sapratu, ka savās prognozēs par pārmērībām neesmu kļūdījusies. Rišiņas, bantītes un košas auduma krāsas – viss tas, kam pēc meiteņu domām vajadzēja palīdzēt izcelties un piesaistīt uzmanību. Laikam jau viņas nesaprata, ka tādos tērpos drīzāk asociēsies ar klauniem, nevis nākamās imperatores tēlu.”

Lasītājs steidz atgādināt, ka vispār jau te neatrodas tirgus sievas, un kolhozs “Sarkanais Traktorists” arī ne. Tā ir paaudžu paaudzēs veidojusies impērijas augstākā aristokrātija. Bet neviens viņām nav mācījis ģērbties gaumīgi. Nevienai. Tikai mūsu varonei, lūk, cik viņa ir īpaša! Lasītājs vēlreiz saskuma par cilvēku likteņiem zem drīzā reptiloīdu jūga. Un devās pārskatīt fotogrāfijas no britu karaļnama kāzām.

Tālāk, kā jau varone kautrīgi atzinās par saviem dimantiņiem, viņai ar steigu tiek atsūtīti labākie ģimenes mantojumā esošie rotu komplekti, lai būtu ar ko paspīdēt. Un zvana arī vecmāmiņa, liekot labi parādīt sevi un iziet vismaz šo konkursa pārbaudījumu.

“Lielie akmeņi mazāko ielenkumā, tīri kā asaras, spoži mirdzoši, pateicoties vissarežģītākajām slīpēšanas metodēm.”

Par briljantu slīpēšanu es arī nezinu ne velna – ar šo mums atkal paziņo Žiļcova. Skaidrs jau – pasakot “vissarežģītākais” ir gana, nav ko ieslīgt sīkumos.

Finālā parādās ienaidnieki reptiloīdi, kuri, tiklīdz autors pievērš viņiem uzmanību, izrādās tikpat stulbi, kā visi pārējie. Viņi ļoti sekmīgi izliekas par cilvēkiem, un neviens neko nenojauš, bet nez kāpēc vēl neko nav iekarojuši! Šī autores pasaule ir defektīva jau no paša sākuma! Nesiet nākamo! Turienes idiotus nespēs izglābt pat reptiloīdi, jo tie arī ir idioti.

Arī konkursā viņi iedabūjuši veselas četras savas pretendentes, bet divas uzmetuši uzreiz, lai abas pārējās neviens neatklātu.

Kaut kāda loģika jau visā tajā muļķībā tomēr ir – skaidrs, kāpēc viņi vēl neko nav iekarojuši. Viņi ir vēl stulbāki par imperatoriem un viņu drošības dienestiem.

 

5.nodaļa

“Kā noslēdzošais elements kalpoja ar briljantiem nokaisīta diadēma. Poulīna ar to atsprauda sniegbaltos matus priekšpusē, pārējos atstājot brīvi krītošus aizmugurē.

Viegls, no sudrabaina zīda un organzas, atstājot neapsegtus plecus un kaklu.”

Atkal organza, kā labas gaumes elements. Šajā nodaļā, kur, kā mēs atceramies, vecmāmiņa lika par katru cenu iziet šo pārbaudījuma posmu (tas jau nekas, ka iepriekš viņa bija pret šo pasākumu), varoni mēģina izgāzt. Viņa un favorīte Izabella ierodas ballē vienādos tērpos, tikai atšķirīgā krāsā. Bet tā kā viņas te ir vislabāk audzinātās no meitenēm, abas turas ar cieņu. Bet tieši pārējo meiteņu kleitiņas un arī viņas pašas apģērbs te ir galvenais, kas aizņem Baterijas domas. Nez kāpēc viņa turpina sev apgalvot, ka kleitiņas viņu neinteresē vispār. Bet, nu labi, vispār ir balle, un vecmāmiņa lika mirdzēt ģimenes goda dēļ, tad jau var.

Izmeklēšana, kurš tad nodarījis varonei tādu riebeklību, atstāsim uz vēlāku laiku. Lasītājs var saderēt, ka tie ir tieši reptiloīdi, jo kur gan viņi būtu varējuši vēl cienījamāk pielikt savus spēkus, lai sasniegtu starppasauļu sazvērestības mērķus!

Ja runājam par kleitām, raundu uzvarēja Sofija - “modes nama Salleri mūza”, “gandrīz karalistes pirmā skaistule”. No Baterijas vārdiem izriet, ka normāli ģērbušās bija tikai viņas trīs, un vēl dažas “nu, tā”… Bet pārējās bija tērpušās mirdzošā ārprātā. Ja jau tā papēta, pat uz Oskara sarkanā paklāja glīti apģērbušos ir krietni lielāks procents. Bet šī imperatora balle nevelk nekur augstāk par Maskavas kinofestivālu. Nožēlojami. Bet Žiļcova vismaz centās, un ieviesa Sofiju, lai arī vēl kāds, bez galvenajiem personāžiem, spētu apģērbties normāli. Un vēl, bez mūžīgā uzvaras gājiena, radīja varonei kaut nelielu neveiksmi. Jā, daži labi autori arī ar šādu savas Mērijas Sjū spožuma ierobežošanu nenopūlas, tā, ka sanāk plusi vien.

Varone īsu brīdi parunājas ar imperatoru pāri un, kā mentālists, atzīmē, ka tur kaut kas nav kārtībā. Bet tas, ka tā varētu būt tikai ilūzija, viņai prātā neienāk.

“Mums tuvojās daži kavalieri ar nepārprotamu vēlmi uzaicināt uz deju. Ko nu darīt? Kā atbildēt uzaicinājumam? Ja piekritīšu – palaidīšu garām potenciālo iespēju dejot ar viņa augstību. Un, vai tad šie vīrieši nesaprot, ka ar saviem piedāvājumiem svešām līgavām izrāda necieņu princim? Vai arī neizrāda?

Tas viss izskatījās pēc kārtējā pārbaudījuma. Meitenes ar šaubām saskatījās, un, jāatzīstas, mazliet apjuka. Stāvokli izglāba Izabella. Pamanot mūsu šaubas, viņa klusi ierunājās: - Meitenes, atslābstat, šodien viņa augstība uz mums tikai skatās, bet pats nedejo. – Un paspēra soli pretim pirmajam kavalierim, un ar smaidu ielika savu roku pastieptajā plaukstā..”

Kāpēc, paziņojot par balli, viņām neviens nepaskaidroja, ka princis nedejos? Bet tas jau tikai tā, starp citu! Viņi jau vispār tai pilī īpaši nerūpējas par nākamajām attaisāmajām. Arī par balles reglamentu meitenēm neviens neko nepaskaidroja. Pilnīgi iespējams, ka Žiļcova vispār nezina, ka tāds pastāv, un ka par to vienmēr paziņo iepriekš.

Beidzot sākas pati balle, un visus lasītājus sagaida lielie prieki – šim svarīgajam mirklim Žiļcova pat nolēmusi pagūglēt! Bet laikam jau tas guglis procesā nobeidzās.

“Balli, kā jau vienmēr, atklāja ar pavanu.”

Lasītājam jau tagad palika labi… Mūsu bezmaģijas realitātē pavana pārstāja būt par atklāšanas deju jau apgaismības laikmetā.

“Bet pēc tam obligātā pavana plūdeni pārgāja menuetā bez partnera maiņas, un kļuva vēl sliktāk.”

Bet, lūk, menuets patiešām kļuva par atklāšanas deju tieši pēc pavanas. Pēc tam to nomainīja polonēze. Bet ir jau skaidrs, ka nekādu poļu Žiļcovas pasaulē nav, tāpēc šāds nosaukums izklausītos jocīgi. Bet vispār, kopš 19.gs vidus balles sākas pa tiešo ar valsi, kurš šai ballē vēlāk arī parādās. Tā nu Žiļcovas balle pārskrēja laikmetiem sākot no apgaismības, jestri aizlēkājot līdz 18.gs, un ielauzās 19.gs beigās. Nu, jā, deju kārtību ballēs un to, kādiem laikmetiem tās atbilst, daudzi jau nezina. Un vispār – tur ir cita pasaule, kurā viss notiek savādāk, un maģija jau arī ir. Problēma jau tikai tāda, ka dejas vienmēr bijuša sava laikmeta atspoguļojums, ar visām pieklājības normām, paražām un gaumes īpatnībām. Vecās dejas izmeta vēstures mēslainē, jo tās vairs nebija interesantas. Menuets, kurš 16.gs skaitījās nepieklājības kalngals (jo tur jāpieskaras sievietes rokām!), 19.gs jau skaitījās stīvs un neinteresants, jo valsī jau dāmu var pat pie vidukļa apķert! Tāpēc romānā blakus saliktās dejas izskatās kā neiedomājams buldoga un degunradža sajaukums. jo nav saprotams, kā tas tā vispār sanācis. bet Žiļcovai jau tas tā ir vienmēr.

Baterija dejo, nogurst, un dodas pie uzkodām. Un te nu viņu nogrābj žurnālisti. Vispār jau, rēķinoties, ka šī atlase vienlaicīgi ir arī tiešsaistes šovs, tas ir vairāk kā sagaidāmi. Dīvaini, ka žurnālistu ir tik maz. Tikai nosauktie trīs. Un vēl – žurnālisti jau tika pieteikti kā īpaši riebīgi pretendenšu iztaujātāji, bet, nonākot pie lietas, viņi izrādījās nevainīgāki par zīdaiņiem. Uzbrauciens par vienādajām kleitām ir tik nepamanāms un viegls, ka varone tiek galā pāris teikumos.

“- Kā jūs nonācāt pie tik drosmīgā lēmuma nokopēt grāfienes fon Dainaras kleitas modeli?

Es zināju, ka visi par to noteikti iedomāsies!

- To labāk pajautājiet manai drosmīgajai šuvējai, - es atjokoju, domās nosūtot viņai kārtējo ne visai pieklājīgo vēlējumu.”

Ar to arī pietika, lai žurnālisti no viņas tūlīt atstātos, un pārietu pie citiem jautājumiem. Tas jau nekas, ka Lasītājs viņu vietā būtu uzdevis vēl jautājumus trīs tieši par šo tēmu, cerībā izsist Bateriju no dvēseles līdzsvara, lai viņa pateiktu arī ko pietiekami skandalozu reportāžas reitingu celšanai. Tālāk autore izlēma, ka nu jau atkal var varoni slavēt, parādot, cik veikli viņa iziet no strīdīgām situācijām.

“- Ko jūs domājat par izmirstošo zilo kurmju sugu?

Blondīnes jautājums mani patiešām iedzina stūrī. Par šādu sugu es nekad neko nebiju dzirdējusi, un par viņu izmiršanu ne tik. Nācās atrunāties ar standarta frāzi:

- Es noteikti izpētīšu šo jautājumu, un, ja būs nepieciešams, palīdzēšu šiem dzīvniekiem.”

Uzdevuši vēl dažus tikpat bezzobainus jautājumus, žurnālisti aizvācas, bet Baterija sāk viņus TURĒT AIZDOMĀS. Ka tie, droši vien, ir atsūtīti speciāli, lai pretendentes pārbaudītu. Laikam jau uz spēju sniegt neiedomājami garlaicīgas ekspresintervijas.

Tālāk varonei paliek garlaicīgi, un, tā kā viņa nevēlas sniegt vēl vienu interviju žurnālistiem, kuri atkal nāk uz viņas pusi (žurnālistiem noteikti nav ko darīt, kā gan citādi viņi mēģinātu no Baterijas izspiest to pašu vēl vienu reizi), viņa nolemj patramdīt Mūdzi. To viņa realizē, uzaicinot to uz deju. Te mēs kārtējo reizi sastopamies ar Žiļcovas grāmatu “pārdomātību”. Ar savu uzaicinājumu AAA uzrodas pēkšņi, nesagaidot “Baltās dejas” izziņošanu. Un vispirms rodas jautājums, kā gan tas vispār ir iespējams pietiekami patriarhālajā sabiedrībā, kā mums to ne vienu reizi vien parādīja? Pieņemsim, ka buldoga krustojums ar begemotu turpinās. Un tā var. Bet kāpēc tad meitenes iepriekš nebrīdināja, ka princis nedejo? Viņas taču lielā barā varēja mesties to uzlūgt! Un ja jau viņas saderēja, ka uzlūgs arhimagu uz deju, kāpēc neviena, izņemot Bateriju, to pat nemēģināja izdarīt? Ir jau vēl viens variants: tā patiešām nedrīkst, un Baterija lien pie Mūdža, uzspļaujot visām balles etiķetes normām. Bet kā tad tā? Viņa taču tik ļoti centās cienījami un korekti uzvesties! Un viņa nevienā vietā neaizdomājas, ka dara kaut ko neordināru, uzaicinot vīrieti pati. Nu, jā, visdrīzākais Žiļcova vienkārši nezināja, aizmirsa, uzspļāva etiķetei, apmaldījās trijās priedēs un piedāvā mums kārtējo loģisko caurumu, jau tā Šveices sieram līdzīgajā, grāmatā.

Deja protams izrādījās valsis, nevis garlaicīgais menuets, un varonei Mūdzis liekas patīkams deju partneris. Un ne tikai… Viņa jau nonākusi kontakta ar vīrieti obligātajā stadijā: “nav saprotams, kāpēc, bet viņš man likās tik ļoti pievilcīgs, ka kājas pašas papletās”. Bet šādā lietā jau viņa nekad neatzīsies, jo viņai taču ir Dzimtas Savaldība! Kura gan tai pašā brīdī, kontaktā ar Mūdzi, sāk plaisāt. Kā gan savādāk!

“Ciešā safīra zilā skatiena priekšā es atkal sajutos kā taurenis uz kolekcionāra adatas. Un tikai pēc tam sapratu, ka nemeloju – man patiešām patika ar viņu dejot… un tagad arhimags to zina!

Domās es atkal ar ļaunu vārdu pieminēju savu grīļojošos paškontroli.”

Ja nu kāds līdz šim brīdim vēl bija šaubījies, kurš, neskatoties uz Mūdža nepārtraukto riebīgo izturēšanos, ir galvenais tēviņš šai grāmatā, var vairs nešaubīties. Lūk viņš ir! Pie kam dejas laikā viņš izturējās jauki, kontaktējās viņi vispār īpaši pieklājīgi un patīkami. Laikam jau Mūdzis joprojām staigāja pārsteigts par varones naidu pret kleitām. Un tas izkausēja viņa skarbo vīrišķīgo sirdi. Un, lai nebūtu nekāda idille, varone pati dejas beigās bija pietiekami nekaunīga, un atzinās, ka uzlūgusi viņu tikai dēļ derībām.

“Kad es pienācu klāt, Filānija svinīgi pasniedza manis iegūto balvu – kristāla glāzi ar sulu.”

Uz kājiņas? Kristāla glāzi ar sulu? Interesanti – tai pasaulē vienmēr sulu pasniedza kristāla glāzēs? Un vīnu? Lai tos abus neviens nevarētu atšķirt? Viesībās ļoti ērti…

“Ātri pārskatot zāli, es sapratu, ka lielākā pretendenšu daļa uzmanīgi un slēpti flirtē ar tiem kavalieriem, kas viņām liekas patīkami.”

Velti Lasītājs jau iepriekš neatzīmēja, ka tur uzpeldēja zelta raktuvju īpašniece ar īpaši sliktu gaumi un riebīgu raksturu.

“No visa redzētā varēja izdarīt tikai vienu secinājumu: te gandrīz neviena necīnās par troni. Pēc klusas vienošanās šī vieta jau tika paredzēta Izabellai.

- Konkurentes? – negaidīti tuvumā atskanēja zelta dzīslas īpašnieces izsmējīgā balss. – Man te nav konkurenšu! – es uzmanīgi pašķielēju tai virzienā un ieraudzīju Aleksandru Santoru, kura sniedza interviju jau pazīstamajai reportieru trijotnei. Tad nu es sapratu, ka ar saviem secinājumiem esmu mazliet pasteigusies un ieviesu korekcijas: par troni cīnās tikai viena. Aleksandra uz citiem vīriešiem neskatījās.”

Nosauksim viņu par Zeltiņu.

“Pat es, ar savu sabiedrisko pasākumu pieredzi, jutu, ka sāku nogurt. Pārāk daudz nācās dejot. Un ko lai saka par viņām? Laikam jau daudzām rīt gaita nebūs tāda, kā parasti.”

Te ir viena vienkārša detaļa. Baterija jūtas kā hercogiene, viņai arī nomalē savu pasākumu ir bijis gana, tātad arī tur neviens nav nabags. Balles ir dārgs prieks, bet viņai te ir liela pieredze.

Tālāk atkal parādās žurnālistu trijotne, kas tagad izprašņā varoni par Mūdzi, un no jauna nespējot atrast neko interesantāku par Bateriju un Izabellu. Un uz balles pēdējo deju viņu uzlūdz muļķis galvenais slepenpolicists. Šis ir ciešanu brīdis, tāpēc:

“Slepenpolicista izpildījumā pat vienkārša saruna īpaši neatšķīrās no nopratināšanas. Viņa sastingušais smaids tikai izcēla ciešo skatienu, kurš tā vien centās ielīst man dvēselē.”

No Lasītāja viedokļa tā bija maksimāli neitrāla saruna bez kādas ieinteresētības.

“- Kā jums pretendenšu balle, lēdija Ariana? – painteresējās padomnieks, kad mēs bijām iejukuši dejotāju pūlī.

Es nepaspēju uzreiz atbildēt. Klausot mūzikai, es atlaidu vīrieša roku, un dažos soļos apgāju viņam apkārt.

- Viss ir vienkārši lieliski.

Mēs viens otram paklanījāmies un samainījām pāriem ar blakus stāvošajiem dejotājiem. Nākamais jautājums sekoja tikai tad, kad mēs atkal saskārāmies ar rokām.

- Vai pilī daudz ko jau esat paskatījusi?

Pagrieziens, partneri viens pret otru ar mugurām, atkal pagrieziens.

- Pietiekami, lai būtu sajūsmā par pils skaistumu. – pieklājīgs smaids un atkal pāris šķiras.”

Ja nu šis muļķis tādā veidā mēģina noskaidrot vērtīgu informāciju, un viņa padotie ir vēl lielāki muļķi – nav ko brīnīties, ka viņi tā arī nespēj pamanīt reptiloīdus sava deguna galā. Viņus glābj tikai tas, ka reptiloīdus arī ir izdomājusi Žiļcova, un tie nav ne par gramu gudrāki un rīcībspējīgāki. Šī saruna ir garlaicīga, izņemot vienu vienīgu jautājumu – kāpēc varone uzlūgusi uz deju Mūdzi. Te viss notiek pēc vissliktākajiem romantiskā žanra šabloniem. Visiem-visiem-visiem varones iespējamā mīlas dzīve šķiet ļoti svarīga. Un tieši tik raupjā veidā visi to mēģinās noskaidrot.

Kopumā – varone cieš, nejauši pamana Mūdža kļūdu, kad tas gandrīz zaudē kontroli pār ilūziju, atgriežas savās istabās un spogulī ierauga spoku.

“Bet tas taču nebija iespējams! Spoki jau ir ļoti retas parādības, un pat ļoti spēcīgi magi ne vienmēr spēja tos izsaukt. Un vēl – spokam nepieciešama pastāvīga piebarošana ar negatīvajām enerģijām, citādi viņš ātri izirs. Un no kurienes ne-dzīvie varēja būt imperatora pilī, kur arhimaga maģija kontrolēja ikkatru stūri?”

Ja īsāk – uzzinājām, ka Mūdzis nemaz nav tik labs mags, bet varone cieš.

 

6.nodaļa

“Neskatoties uz to, ka no rīta es jutos jau gandrīz mierīga, vannas istabā tāpat iegāju ar zināmām bažām. Bet, par laimi, nekādu puscaurspīdīgu dāmu-aristokrāšu halucinācijas te neatradu.”

Un kādas dāmas vēl mēdz būt? Dāmas – tirgus sievas? Dāmas – zemnieces? Dāmas – kalpones?

Te nu skaidri parādās autores runa, kura nav aristokrāte. Būtu pieticis ar epitetu – puscaurspīdīga dāma. Bet autore nez kāpēc vēlējās īpaši izcelt, ka dāma bija aristokrāte. Teikums sanāca dīvains.

“Ātri nomazgājusies un ar kalpoņu palīdzību savedusi sevi imperatora līgavai pienācīgā izskatā, es steidzos uz pērļu ēdamistabu.”

Būsim patiesi – aiztaisāmā numur septiņi, “imperatora īpašuma” cienīgā izskatā.

“Kad pasniedza tēju un desertu, lēdija Dalila veltīja mums jau pazīstamo aizbildniecisko skatienu un ķērās pie jaunumiem. – Dārgās līgavas, vakar jūs visas izskatījāties ļoti efektīgi, - viņa iecietīgi paziņoja, saldeni smaidot.”

Atgādināšu, ka te šī kundze visādi izrādās savai nākamajai valdniecei. Visas jau tur ir vistas, bet šī taču ir galma dāma! Būtu varējusi iepazīties ar kādu etiķetes drusku. Bet nē – viņai noteikti jābūt augstprātīgai kazai, kura nekādi nespēj ļaut varonei mierīgi dzīvot. Tāds tipāžs. Un nav nozīmes, cik loģiski tas izskatās, bet viņa tāpat izturēsies lopiski.

“Un tomēr, domāju, ka jūs labi saprotat, ka neskatoties ne uz ko visas nevarat dabūt vienādus prestiža punktus. Tāpēc tagad iepazīstināšu jūs ar reitingu.”

Laipni lūdzam jūs interaktīvajā tiešsaistes spēlē “Prinča līgava”! krājiet prestiža punktus, audzējiet līmeni, arēnā cīnieties ar citiem spēlētājiem! Piedalieties ikdienas prestiža reitingā un iegūstiet balvas!

Tas nopietni? Kāpēc Medūza Gorgona pēkšņi sāka sarunāties datorspēļu terminoloģijā? Kas tur pēkšņi izlīda no autores smadzenēm? Viņa pirms šīs rindkopas bija pārspēlējusies kādu no datorspēlēm?

“Kāpēc gan man te vajadzēja satraukties? Pat tad, ja mani tūlīt pat aizsūtīs mājās, būs tikai labāk. Bet… laikam jau lepnums. Un vēl – azarts.

Mājās es vienmēr biju labākā, esmu pie tā pieradusi un uzskatu to par pašsaprotamu. Bet te mani pielīdzināja 17 citām meitenēm, padarot atkarīgu no daudzu svešu cilvēku lēmumiem. Sāncensības atmosfēra uzjundīja negaidītu vēlmi pierādīt, uzvarēt… “Stop. Slavaskāre un azarts šajā situācijā nav tās labākās emocijas. Tev nevajag uzvarēt, bet pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās un turpināt savu dzimtu” – es sevi strauji aprāvu un nu jau mierīgi turpināju klausīties lēdijā Dalilā.”

Cik laicīgi viņa atcerējās, ka ātrāk jātiek mājās. Tieši tad, kad vecmāmiņa viņai lika šo posmu noturēties.

“Trešā vieta… - savedēja daudznozīmīgi paklusēja, un apveltīja mūs ar vēl vienu ciešu skatienu no skropstu apakšas, negaidīti apstājoties pie manis, - tā ir tikusi jums, lēdija Ariana. Jūsu skaistums savaldzināja daudzu sirdis, arī deja ar arhimagu atstāja lielu iespaidu uz impērijas pavalstniekiem.”

Kas tās par muļķībām? Baterija ir nogrābusi nepieejamu tēviņu, un sešu pasauļu apdzīvotājiem par to jābūt sajūsmā?

“Pa to laiku savedēja nosauca reitingu līdz galam, pēc kura rezultātiem sanāca, ka mūsu “zelta valdniece”, lēdija Aleksandra ir viena no pēdējām. Kā jau es biju domājusi, uzbāzīgums viņai par labu nenāca.”

Tas jau nekas, ka trešajai vajadzēja būt Zeltiņai. Reklāma tā nestrādā! Pat maģiskajās pasaulēs. Piemērā uz Izabellu varone to saprot – ja viņai būs daudz televīzijas laika, būs arī daudz pielūdzēju. Bet te pēkšņi nesaprot, ka pārsteigums un uzmanības pievēršana arī strādā. Kā gan varonei te lepni neizslieties? Lai gan interesantāk būtu, ja varone atrastos kādā visai reālajā septītajā vietā. Bet šajā vietā mēs saprotam, ka Zeltiņa ir vienkārši tāds manekens, kurš ieviests tieši tāpēc, lai varonei būtu ar ko palepoties. Žiļcovas izpildījumā tā izskatās varoņu pretstāve. Tā jau ir tikai zeltā, bet mūsējā vienos briljantos un sudrabā. Vēl jau ir arī Izabella, kura ir melnā, nevis gaišā. Izjūtiet šo dziļumu un tēlu niansētību!

Visiem “imperatora īpašumiem” (kurš vispār jau ir miris, un, man ir aizdomas, ka strādājot maģijai un visādiem tur uzticības zvērestiem, tas ir ļoti bīstams stāvoklis – būt par miroņa īpašumu) organizējas tikšanās ar princi šodien, vai rīt. Dāmas velk lozes, un varonei iekrīt laiks šodienas vakarā. Viņa nīkst, negrib lasīt, un iet skatīties televizoru. Tur, protams, rāda atlasi, un nav nekādu ziņu par pazudušajām līgavām.

“- Balsojiet par iepatikušos pretendenti! Sūtiet no saviem koedriem īsās ziņas ar izvēlētās līgavas numuru uz mūsu kanāla preses dienestu, lai uzvar cienījamākā! Atcerieties – jūsu lēmumu ņems vērā arī pats imperators.

Vienlaicīgi sīkiem burtiem pāri ekrānam skrēja teksts: “ziņas cena nav lielāka par 60 vara kronām. Par vienu dalībnieci varat nobalsot ne vairāk kā 3 reizes. Daļa no savāktajiem līdzekļiem tiks novirzīta labdarībai.”

Hmm… Tātad ar mūsu atlasi vēl nopelnīs? Uzņēmīgi! Un sagaidāmi.”

Te nu Lasītājs sāk domāt, ka šovs ir apmaksāts (pievienojiet arī reklāmu) tik pamatīgi, ka līgavu pūram vairs nav nekādas nozīmes. Tāpēc jau viņas ir imperatora īpašums šova laikā, lai visa naudiņa ieplūstu valsts kasē.

“Pats šīs dejas fakts mūs pilnībā satrieca, - komentēja diktora sajūsminātā balss. – Visiem ir zināms, ka lords Raians gandrīz nekad nelūdz dāmas uz deju un atsaka uzlūgšanai. Bet šādai meitenei patiešām grūti atteikt. Lēdijas Arianas iznesīgums un graciozitāte iekaroja visu sirdis, pat neskatoties uz to, ka viņa tik ļoti riskēja, nokopējot grāfienes fon Dainaras kleitas modeli.”

Citādā jūsminās par sevi televizorā un Mūdža apskāvienos. Tad viņu vairs nerāda, un Baterijai kļūst garlaicīgi, un viņa atkal vienatnē klīst pa pili. Domās viņa burkšķ par sev pievērsto uzmanību (pie viņas taču neviens nepienāca, izņemot žurnālistus! Kāda uzmanība???) un iziet dārzā, kur viņai uzkrīt personīgais žurnālists (burtiski, nokrītot no koka).

“Priekšā ieraudzīju baltu lapeni ar kokā izgrieztām margām, un steidzos tās virzienā, lai garantēti būtu viena. Bet, tiklīdz es pārkāpu tās slieksnim, kā labajā pusē ar lielu krakšķi nolūza pamatīgs zars, pie kura bija pieķēries cilvēks!

Es pat nepaguvu noelsties, kad nelūgto viesi jau ielenca mana apsardze.

- Jums nav tiesību, - nokritušais tūlīt iegaudojās. – Es esmu akreditēts “Impērijas Vēstnieka” žurnālists! Man ir atļauja uzturēties pils teritorijā!

Sardze uzrāva kalsno vīrieti kājās, un, ātri pārmeklējot, atrada apstiprinājumu viņa vārdiem. Tai pašā laikā, tiklīdz neveiksmīgā lidoņa rokas tapa brīvas, tajās kā uz burvju mājienu parādījās pašrakstītāja planšete.”

Tātad līdz brīdim, kamēr viņš tur nogāzās, apsardze viņu vēl nebija pamanījusi? Tātad viņa uzvedībā tiešām nav nekā aizdomīga? Protams, jebkurš jau būtu pielaidis pie nākamās imperatores tik aizdomīgu subjektu. Un arī Baterijai tas nemaz neliekas aizdomīgi, jo viņa jau vakardien savu aizdomīguma lādiņu sekmīgi iztērēja.

“- Jūs rēķināties ar ātru uzvaru? Kā jūs uzzinājāt, kādā kleitā ballē ieradīsies galvenā atlases favorīte? Tas jāuzskata par izaicinājumu? Vai arī jūs speciāli radījāt kontrastu, lai aizēnotu viņu ar savu skaistumu?

- Man nav ko jums teikt, - es noskaldīju. – Atstājiet mani!”

Es taču teicu, ka tiem žurnālistiem ballē vajadzēja par to visu painteresēties! Bet tie bija pavisam bezzobaini. Šis pirmajā brīdī radīja labāku iespaidu. Bet tas nebija ilgi. Žiļcovas varoņi nespēj ilgstoši izskatīties gudri.

“- Nekad! – es saņēmu kategorisku atbildi. – Esmu jūsu personīgais žurnālists! Ja tagad nav ko teikt – vēlāk atradīsies! Ja nu kas, variet runāt arī tukšumā! Es vienmēr dzirdēšu, es vienmēr būšu blakus!”

Te nu ir tas zemākais punkts, kuru mēs līdz šim vēl nebijām sasnieguši. Esam jau sapratuši, ka Žiļcovai aristokrātes ir tas pats kas tirgus sievas. Bet to vēl varētu norakstīt uz autores nezināšanu – kaut ko līdz galam neizlasīja, nepaskatījās, un dzīvajā vispār nevienu nav redzējusi. Bet, ja runājam par žurnālistu, skaidrs, ka autorei visi pēc kārtas ir riebekļi. Žurnālistam nav ne pašcieņas, ne profesionālā lepnuma. Viņš pat neieminas par to, ka vispār dara savu darbu, un darīs tā, kā uzskata par vajadzīgu, viņš nedraud, ka no visuresošajiem paparaci tāpat nebūs glābiņa. Viņš tūlīt sāk pielīst un zemoties. Un tas vēl skaitās viens no labākajiem žurnāla darbiniekiem, ja reiz viņu piestiprinājuši tieši Baterijai.

“- Kāpēc tādas privilēģijas?

- Kā, kāpēc? – iebrēcās žurnālists. – Hercogiene, jūs taču esat tik spilgta personība! Briljants! Pēc jūsu izcilās debijas vakardienas ballē mūsu redakcija vienkārši nevarēja nenorīkot jums mani! Es neatiešu no jums ne soli, es iemūžināšu katru mirkli jūsu ceļā uz troni! Es būšu blakus gan priekos, gan bēdās, un jūsu triumfa mirklī dabūšu Vulicera prēmiju!

Tā nu gan bija atzīšanās! Pat vasaļi uzticības zvērestu tik dedzīgi nenodod!”

Tātad uz Bateriju iedarbojas tieši tik raupji glaimi. Izskatās, ka meitene bērnībā nav dabūjusi pietiekami daudz uzslavu. Pastāstiet man, cik esmu izcila, un būšu jūsu līdz mūža galam!

Pēc vakariņām pie Baterijas piebrauc draudzīgā Filānija un uzrāda izcilu intelektu Žiļcovas varonei: minimālu spēju strādāt ar informāciju un izdarīt kaut kādus secinājumus.

“- Zini, es tik ļoti uztraucos, - viņa atzinās. – Iedomājies tikai, rīt es runāšu ar princi Damianu! Aci pret aci! Es visu rītu tikai to vien skatījos, ko viņa augstība jautā, un ko viņam atbild… tas viss ir tik sarežģīti!

Es pārsteigti paskatījos uz meiteni. Līdz šim brīdim man nešķita, ka neliela saruna ar viņa augstību būtu kaut kas nopietns. Biju pārliecināta, ka tā ir tikai un vienīgi formalitāte – lai stādītos viens otram priekšā bez liela pūļa aiz muguras. Bet ja nu tas tā nav?

- Vai tad tiešām princis visas tik nopietni nopratina?

- Kā lai saka, - Filānija nepārliecināti paraustīja plecus. – Uz pirmo acu uzmetienu jau ne. Princis Damians ir ļoti pieklājīgs un laipns, arī sarunu veido vispārīgu – par visu un neko. Bet kaut kas līdzīgs jau bija arī citās atlasēs! Un pēc tam it kā normālas meitenes aizsūtīja mājās. Preses dienests pēc tam paziņoja, ka mantinieks sarunā nerada nekādu dvēseles saikni. Un kā tādu radīt? Mājās vēl tā kā negribētos! Vajadzētu nonākt vismaz līdz pirmajam nopietnajam pārbaudījumam!”

Uz šādu analīzi viņiem pat galvenais slepenpolicists nav spējīgs! Un ķirzakas arī ne. Neviens neprot. Viņa taču tur ir vietējais Einšteins!

Baterija protams ir ne tāda, un nav pat iedomājusies paskatīties kaut ko no iepriekšējām atlasēm, jo viņai jau to nevajag. Bet vajag, tāpēc, ka gods! Ak, jā, un vēl vecmāmiņa! Neko darīt, nākas pārvarēt sevi un mazliet pastrādāt ar informāciju, ko varone atklāti nemīl. Un vēl Baterija ar slinko prātu piepeši uzzina, ka eksistē arī slēgtie konkursi.

“Pārbaudījumi dalās divās daļās: atklātie, kurus translē publikai. Un slēgtie, par kuru iziešanu un neiziešanu skatītāji uzzina tikai pēc to nobeiguma. Pašas līgavas dod zvērestu par neizpaušanu, tā, ka neviens nezina kas tie par pārbaudījumiem. Zināms vien tas, kādas pretendentes īpašības tiek pārbaudītas.”

Protams, ka šie konkursi neizsauc Baterijai nekādas aizdomas. Iedomājies – tikai kaut kādi slēgtie konkursi no maniakiem, kuri jau pirmajā dienā, ne aci nepamirkšķinot, piebeidza divus meitiešus. Un visas piespieda salā skraidīt pusapģērbtām.

“Gaitenī pie viņa augstības pieņemamās telpas mani sagaidīja žurnālistu bars. Atceroties par personīgo korespondentu, kurš uzkrita gandrīz vai uz galvas, es tik tikko atturējos, lai neapmierināti nenoraustītu plecus. Manu tuvošanos jau filmēja, tāpēc jebkura reakcija tūlīt būtu nofiksēta.

Viegli smaidot es pagāju garām uzbudināti dūcošajiem reportieriem, apveltot viņus viegliem galvas mājieniem. Manierīgs herolds trīsreiz piesita pie pieņemamās telpas durvīm, un, atvērdams tās, paziņoja: - Viņas augstība Ariana Anabella Avelīna de Ardena!”

Viņa šai dienā ir jau devītā! Visi te tusē jau kopš rīta puses, bet tagad ir pienācis vakars! Kāds uzbudinājums??? Cilvēki taču jau ir noguruši kā suņi. Bet jā – tā kā viņi visi tur ir tikai dekorācijas, tad tās jau nenogurst.

Intervijā princis izprašņā AAA aptuveni meiteņu anketas stilā. Bet autore atkal mēģina apgalvot, cik viņa gudra, ne tā kā tie citi!

“- Ko jūs labprāt lasāt brīvajā laikā?

- Daudz ko. Pēdējā laikā mani interesē dažādi zinātniskie darbi ekonomikā.”

Beigās Maiss palūdz izslēgt kameras un piedāvā varonei laisties no atlases tūlīt pat, tāpat vien, un par to nekas nebūs, un sankcijas provincei arī noņems. Pēc loģikas meitenei tūlīt pat vajadzēja iesaukties “Paldies, mīļais, es jau skrienu pakot mantas!” Bet Baterijai atkal ieslēdzas aizdomīgums, un viņa sāk domāt, ka tā ir kārtējā pārbaude. Tāpēc cītīgi mēģina atstāt uz Maisu iespaidu ar patosu un kaut kādām muļķībām, ar kurām mēģina izskaidrot, kāpēc atlasi pamest netaisās.

“Turklāt es laikam esmu vienīgā no jūsu pretendentēm, kura patiešām saprot, kas ir karaļa pienākums, jūsu augstība. Mani kopš bērnības audzināja tā, lai pavalstnieku dzīvības es vērtētu augstāk arī par savējo.”

Jā, mēs jau pamanījām, kā viņa rūpējās par pavalstniekiem, un domā par ekonomiku. Visā šajā laikā viņa pat neiedomājās par izdevīgu līgumu slēgšanu un dažādu citādu ekonomisku saišu iedibināšanu. Par ekonomiku, valsts pārvaldi, kaut vai par to, kā imperatora ģimene veic darījumus, arī viņa neaizdomājās, lai gan tam bija jābūt viņas tiešo interešu lokā. Netika domāts pat par to, kā rīkoties pēc sankciju atcelšanas, kā izvērsties galvaspilsētā un citur. Varones galva ir piebāzta tikai ar pārākuma sajūtu pār citām vistām, un “vai es to gribu”, “vai es to varu”, “esmu mēsls, vai magnolija”?

Jā, bet Maiss un Mūdzis jau ir tādi paši, ja neskaita to, ka viņus bez “Trakomājas-2” interesē vēl reptiloīdi. Izskatās, ka autore par valsts pārvaldi zina tikai to, ka tāda pastāv.

Pēc intervijas varone atgriežas savās telpās un piepeši ierauga vienai no kalponēm aizdomīga tetovējuma fragmentu. To viņa nez kādēļ uztver par kaujas maga tetovējumu un ļoti nobīstas. Bet pat tādā dramatiskā brīdī viņa nevar neuzkasīt savu iedomību.

“Citi jau droši vien pat nebūtu ievērojuši, un redzams jau arī bija visai maz – tikai čūskas mēlītes vijums.”

No tā mums bija jāsaprot, ka varone ir ļoti vērīga, un tālāk sekoja kaut kas no vietējās pasaules alternatīvās drošības un apsardzes.

“Pils teritorijā apsardzei magi nebija vajadzīgi – jo te jau bija pamatīgs vairogs lorda Raiana kontrolē.”

Paši saprotiet – kaujas magi jau vajadzīgi tikai kā kaujas vienība, un tikai pret citiem magiem. Tāpat arī snaiperi taču strādā tikai pret citiem snaiperiem, bet artilēristi pret citiem artilēristiem. Loģiski, vai ne? Vai arī var izteikties tā: “Armijas daļas teritorijā personīgo ieroci var nenēsāt, mums taču ir ložmetējs!”

Pa ceļam varone atkal laužas ceturtajā sienā, lai vērstos pie aizkadrā sēdošā Lasītāja  un neprasmīgi iegāztu viņā informāciju par maģiju savā pasaulē. Nu jau ir sestā nodaļa – pēdējais laiks veltīt kādu rindkopu maģijai, uz kuras balstīta visa sižetiskā intriga. Līdz šim nebija ne laika, ne vietas: vajadzēja sīki aprakstīt visas lupatiņas, kuras varonei nu nemaz neinteresē.

Te nu parādās interesanti sīkumi par Baterijas dzimtas maģiju.

“Maģija mūsu pasaulē bija reta dieva dāvana. Pat es, neskatoties uz mentālo vairogu, nebiju pilnvērtīgs mags. Viss, ko spēja mūsu dzimtas piederīgie – bija emociju un domu slēpšana. Tad nu visi, kuriem atklājās maģiskās spējas, neraugoties uz kārtas piederību, tūlīt pat devās uz elitāro impērijas akadēmiju. Pabeidzot apmācību, magi garantēti kļuva par visai turīgiem ļaudīm. Krietni turīgākiem, nekā vienkāršas kalponītes. Arī statuss viņiem bija krietni augstāks.”

Un tas viss pēc bezmēra lepošanās ar dzimtas maģiju! Vispār AAA nolemj, ka viņu tur aizdomās, tāpēc arī kalponi-nindzju piespēlējuši, lai piebeigtu līgavu, ja nu kas. Un cieš. Nodaļas beigas.

 

7.nodaļa

Nākamajā dienā Baterijai nav ko darīt, un viņa dodas apraudzīt ieteiktos apskates objektus.

“Varbūt tāpēc, ka galerija atradās pašā tālākajā pils ziemeļrietumu spārnā. Kas bija ticamāk – nevienam vairs nebija nekādas daļas par aizgājušajiem Indarijas valdniekiem. Tātad es varēju, neviena netraucēta, iepazīties ar dažādu laiku labāko Indarijas impērijas mākslinieku darbiem. Lielie audekli, kas bija reizes divas vai pat trīs augstāki par mani, ļāva apskatīt attēlotos valdniekus vissīkākajās detaļās. Tad nu es arī pētīju, nesteidzīgi ejot gar sienu, gandrīz tūlīt ievērojot visu Indarijas dinastijas vīriešu lielo ārējo līdzību..”

Galerijā jau nebija, kur atkāpties, lai labi apskatītu portretu, kurš ir triju cilvēku garumā. Tur jau nevis sejas varēsi izpētīt, bet tikai zābaciņus! Parādes portretus jau parasti karina pie parādes kāpnēm, kur tos var apskatīt no visām pusēm un pietiekama attāluma. Vai arī lielās zālēs, durvīm pretējā sienā.

Ir jūtams, ja autore pat ir bijusi Tretjakova galerijā, tad to laimīgi aizmirsusi. It kā jau sīkums, bet redzesloka šaurums lec ārā no visiem stūriem.

“Pieejot pie kārtējā portreta, es pacēlu skatienu, lai labāk aplūkotu nākamo imperatori… un pārsteigta sastingu. No audekla uz mani skatījās sieviete, kas bija identiska tai, kuras spoku es redzēju spogulī!”

Te pie viņas pienāk muļķis slepenpolicists, un, protams, vēlreiz uzkasa varones iedomīgumu.

“Visai slavējami. Cik man zināms, jūs esat vienīgā no līgavām, kura parādījusi tādu ieinteresētību. Pārējās pretendentes, hmm, krietni mazāk aizraujas ar mākslu un vēsturi.”

Tālāk Baterija uzrīko muļķim slepenpolicistam ekspresinterviju, un viņš sekmīgi atzīstas savā muļķībā. Izrādās, ka mirušajai imperatorei bijis ne viens vien spontānais aborts, tāpēc Mūdzis un Maiss ir piedzimuši diezgan vēlu. Iemesls – sazvērestības. Vienkārši lieliski: viņiem pilī atklāti indē imperatori, bet magi apsardzē nav vajadzīgi! Pa pili vazājas visi, kam nav slinkums, piemēram, no kokiem krītoši žurnālisti. Imperatora nāvi, kuru tik cītīgi slēpj, ir redzējis liels cilvēku pūlis. Ēdienu, pirms pasniegšanas imperatoru pārim un līgavām, neviens nepārbauda. Vienkārši astoņdesmitā līmeņa drošība!

Normāli cilvēki visus būtu atlaiduši tūlīt uz vietas, jau pēc pirmās kļūmes. Bet te ir Žiļcovas realitāte, te galvenais ir ciešanas. Arī varone pat neaizdomājas par to, ka vispār ir ļoti nepatīkami būt par imperatori, tas jau nekas, ka šobrīd uz viņu tas neattiecas, bet viņa par to neiedomāsies arī vēlāk. Iedomājies tikai – kāds sīkums – spontānie aborti un sabeigta veselība. Nav jau par ko runāt, un pārdzīvot ne tik!

“- Jāatzīst, ka līgavām ir visai maz laika, lai pastaigātos un ar kādu iepazītos, - es neitrāli ierunājos.”

AAA atbild muļķim slepenpolicistam uz jautājumu, ar ko viņa paspējusi iepazīties. Atzīmējam, ka viņai bija laiks gan lūrēt televizorā, gan klīst pa pili. Bet nez kāpēc pat prātā neienāca ar kādu iepazīties. Bet deklarēja jau, ka viņa te atrodas tikai tāpēc, lai province izkļūtu no izolācijas… Bet ar vecajiem, iesūnojušajiem ierēdņiem ballē dejoja viena Izabella.. bet Baterija nekaunīgi, skaidri un nepārprotami metās pavest arhimagu. Tas jau nekas, ka katrs pret viņu labvēlīgs, vecs ierēdnis jau pēc noklusējuma dod plus piecsimt punktus pie iespējas izkļūt no izolācijas, un tālākiem izdevīgiem līgumiem. Bet viņai, kā izrādās nav laika… No muļķa slepenpolicista viņa šausmās mēģina aizlaisties, bet nesanāk. Lai gan būtu varējusi pamēģināt izklīdināt pret sevi vērstās aizdomas, labi zinot, ka tādas ir. Tā vietā Baterija tēlo ieturētu lēdiju. Laikam jau, lai viņš tiešām padomātu, ka viņa kaut ko slēpj. Lai gan diez vai viņš kaut ko padomās. Muļķis taču, kurš tā arī nav spējis novērst daudzskaitlīgos atentātus pret imperatoru pāri.

Vispār jau viņi klīst pa pili, runā ne par ko, un muļķis slepenpolicists viņai stāsta par gleznām. Varu pateikt priekšā, ka līdz pat sarunas beigām viņi ne par ko svarīgu tā arī neparunās. Pēc otrā komunikācijas seansa ne par ko, Lasītājs saprata, ka laikam jau Žiļcova tieši šādi saprot slepenpolicijas darba specifiku. Pļāpā ne par ko un pa ceļam arī iegūst valdības noslēpumus. Beidzot no viena stūra viņiem uzkrīt diplomāts ar vārdu lords Satars Pariss.

Muļķis slepenpolicists ar diplomātu arī pļāpā ne par ko, un Baterija ar savu maģisko emociju skeneri jūt, ka diplomāts nevar ciest muļķi slepenpolicistu, par ko tieši paziņo tūlīt pēc diplomāta aiziešanas, kad viņai palūdz padalīties iespaidos. “Brīnišķīgi, tā es arī domāju”, saka muļķis slepenpolicists. Baterija uz brīdi uzkaras – bet te viņa pēkšņi saprot, ka viņu NETĪRI un CINISKI izmantojuši.

“Tikai tagad sākotnējais izbrīns pārtapa atklāsmē: lords Tarions mani vienkārši izmantoja! Kā… instrumentu, diagnostikas artefaktu! Tādu uzlabotu melu detektoru!”

Labvakar! Mūsu vērīgā AAA, kas izskaitļo nindzjas pēc niecīgiem tetovējumu fragmentiem, tā arī nesaprata, kāpēc muļķis slepenpolicists visu tā iekārtoja. Visā šai posmā viņai pat prātā neienāca, ka slepenpolicists būtu varējis lasīt viņas dosjē, un ar viņas palīdzību šo to arī uzzināt. Bet viņa ir tik aizdomīga, tik aizdomīga! Scēnas laikā mums to pateica reizes desmit! Aizdomas ir, bet smadzeņu nav. Tad, kad kādu turi aizdomās, tad taču par visvienkāršāko kustību domāsi – viņš to dara kā parasts Vasīlijs, vai kā KGB aģents? Un kāpēc viņam šī kustība vispār bija vajadzīga?

Lasītājs sāk domāt, ka Baterija vienkārši nav sociāli adaptēta. Kopš bērnības dzīvojusi vientulīgā provincē pie jūras, tātad kalnu pakājē, izolācijā – tad nu arī nespēj normāli komunicēt. Muļķis slepenpolicists gan atkal parādīja sevi kā muļķis. Pat ar diplomātu pļāpāja tikai par dabu un laikapstākļiem, nepapūloties kaut ko uzzināt. Būtu taču varējis apjautāties arī par kādām slidenākām tēmām, kamēr viņam blakus stāv dzīvs melu detektors! Vienkārši brīnišķīgi!

Pusdienās meitenes, kuras ar princi jau parunājušās, dalās savos iespaidos un nabaga AAA nākas viņās klausīties. Un viņu pat nevienu reizi neuzslavēja! Viņa ir tik nogurusi, un te vēl piebrauc Filānija.

“Pēc Aleksandras atklāsmēm man ne īpaši gribējās klausīties arī par Filānijas sajūsmu, bet viņa te bija vienīgā mana gandrīz draudzene.”

Jā, būsim godīgi – mājās viņai nav pat tādas. Nevienu reizi nevienu neatcerējās. Un tomēr viņa, zobus sakodusi, piekrīt parunāties. Astoņdesmitā līmeņa komunikabilitāte! Mazliet pamēļojot kāds Maiss ir jauks, Filānija sāk pārspriest baumas par Mūdzi arhimagu. Mēs uzzinām daudz sirdi plosošu sīkumu! Piemēram daudz kā jauna un brīnumaina par šejienes aristokrātijas manierēm.

“- Jā, - viņa pamāja ar galvu un pēkšņi ieķiķinājās. – Starp citu, par arhimagu! Dzirdēji, kas vakardien vakarā notika salonā “Indarijas Zvaigzne”?

- Nē, - es noliedzoši papurināju galvu un ar neizpratni paskatījos uz viņu. – Es pat nezinu, kur tāds atrodas, un kas tas vispār par salonu.

- O, tas taču ir galvaspilsētas elitārākais skaistumkopšanas salons! Vakar tur vistiešākajā veidā sakāvās divas visai augsta statusa dāmas, un skandāla vaininiece esi tu!”

Tālāk noskaidrojās, ka divas blondīnes, bijušās Mūdža mīļākās, kā debiliķes metušās pārkrāsoties par rudmatēm, kad viņš ieviesis sev rudu dāmu. Bet te ballē viņš atkal dejojis ar blondīni. Bēdas un asaras, dzīve ir sagrauta, un vajag no jauna pārkrāsoties!

“Tā nu viņas satikās salonā “Indarijas zvaigzne”, uz kuru vienlaicīgi bija atnākušas, lai izkodinātu krāsu. Tur arī saķērās, aizmirsušas par jebkādu pieklājību. Kāda salona apmeklētāja uzņemto video vakardien rādīja ziņās. O, kā viņas rāva viena otru aiz matiem! Neaizmirstams skats. Un kādi spiedzieni! Apspriežot šo tenku, tauta pat uz brīdi aizmirsa par atlasi.”

Šīs nu vairs nav lauku apvidu šūšanas darbnīcu īpašnieces, bet augsta statusa dāmas no galvaspilsētas, kuras mēdz uzturēties arī pilī… Bet te jau visi uzvedās kā uz tirgus laukuma, tā viņu aristokrātijā pieņemts. Bet tas nav vienīgais jaukais paradums. No turpmākās sarunas mēs uzzinām, ka mīļākās Mūdzis maina kā cimdus – kā savādāk, viņš taču ir tēviņš ar valdonīgo sešpaku! Bet, lai viņas viena otru tik bieži nerautu aiz matiem, gatavs katrai par labu kopošanos ko uzdāvināt.

“Jo vairāk tāpēc, ka atpērkas viņš visai devīgi. Ja spriež pēc tām pašām baumām, tad ir zināms, ka baronese Vilgo kādu pāris nedēļu laikā spēja izdabūt savam brālim paaugstinājumu dienestā.”

Vienkārši lieliski! Toties uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc visos amatos sēž vieni vienīgi muļķi: korupcija plaukst un zeļ, sākot jau ar imperatora ģimeni. Mīļāko protekcionisms (pareizāk sakot viņu vīrieškārtas radinieku protekcionisms). Skaidrs jau, ka dāmas tur vispār pat karoti mutē nespēj trāpīt, un noder tikai un vienīgi, lai viņas reizēm pabakstītu ar locekli. Top arvien skaidrāks arī tas, ka impērija līdz šim nav izjukusi tikai tāpēc, ka reptiloīdi ir vēl stulbāki par impēriešiem.

Beidzot Baterija savāc pēdējo smadzeņu paliekas kaudzītē un dodas skatīties iepriekšējās atlases ierakstus. Un izrādās ir pat vēl senākas atlases ieraksti. Tātad viņu televīzijai ir krietni vairāk gadu, nekā mēs spējam iedomāties.

“Ieinteresēja nākamais pārbaudījums. Tas izrādījās slēgtais. Ieraksts parādīja tikai to, kā meitenes aizved līdz pagrabiem un atstāj tur aiz aizvērtām durvīm. Pēc diktora vārdiem – uz visu nakti.

Bet no rīta skaistās un koptās meitenes no turienes iznāca stipri sagumzītas: mati un apģērbs nekārtīgi. Neskatoties uz to, ka apgaismojums bija visai neliels, un, meiteņu parādīšanās uzņemta it kā garāmejot, dažām es pamanīju pat zilumus. “Laikam jau mūs sagaida ne jau kopīgas izšūšanas nodarbība, bet drīzāk izdzīvošana”, - es domās apkopoju. Nē, es neticēju, ka izvēlētajām bija nodarīts nopietns kaitējums – tam nebija nekādas jēgas. Bet kaut kāda riebeklība būs jebkurā gadījumā.”

Par mirušajām meitenēm viņa pat vairs neatceras… Mazliet paskatījusies, Baterija nolemj apģērbties ērtāk, un iziet pastaigāties, citādi smadzenes tā pārgurušas, ka jāpavēdina.

“Ieraudzījusi vienā no sānejām nelielu soliņu, es palūdzu sardzes vīriem atļauju nedaudz pasēdēt vienatnē. Tie ātri pārskatīja apkārtni, un palika uz platākā celiņa.”

It kā jau meitiešiem pilī garantēja drošību, bet kāpēc gan? Ja jau pat imperatori novaktēt nespēja… Kāpēc gan nepalaist prinča līgavu vienu pašu sēdēt nomaļā vietā? Mierīgi! Tiklīdz Baterija apsēžas, no krūmiem izlien jau pazīstamais žurnālists. Lasītājs atceras, ka viņa atrodas tai pašā vietā, kur meitenes piespieda pa akmens grīdu skriet basām kājām, ja nu viņas čībiņās ienes kādus nāvējošus ieročus! Bet tagad pa krūmiem ložņā visādi žurnālisti, un apsardzei par to ir nospļauties! Tā vien liekas, ka atrakcija ar caurspīdīgajiem krekliņiem notika tikai un vienīgi tāpēc, lai apmierinātu Mūdža izvirtušās iegribas.

“- Jūsu augstība! – pavisam blakus atkārtoja, tikai skaļāk.

Es sarāvos, un aši paskatījos apkārt. Tikai tagad es viņu pamanīju. Savu personīgo reportieri!

Viņš uz vēdera līda starp puķēm dīvainā apspīlētā kombinezonā-hameleonā. Uz tā pat auga reta zālīte un sēdēja daži taureņi.

- Kas tas tāds? – patiesā izbrīnā izbolīju acis uz tādu brīnumu.

- Maskējošais tērps-artefakts, jūsu augstība, - man čukstus atbildēja. – Visjaunākā izstrāde, ekskluzīvs, to man iedeva redakcijā. – reportieris piecēlās četrrāpus un veikli pārvietojās uz tuvākā rožu krūma pusi. Tērps tūliņ nomainīja savu krāsu, zāles stiebriņi pazuda, un to vietā parādījās daži tievi zariņi ar apvītušiem ziediņiem.”

Jūs redzējās gabaliņu humoristiskas scēnas Žiļcovas izpildījumā. Varu tikai pateikties dievam, ka autore tomēr raksta nopietnā žanrā. Jo viņa nez kāpēc ir pārliecināta, ka humoru var rakstīt vēl muļķīgāk nekā visu citu, un pat atrod tādu iespēju!

“Es tā arī nesapratu, kāpēc turpināju ar viņu sačukstēties, tā vietā, lai uzreiz pasauktu sardzi. Ja godīgi – es gribēju. Bet mana intuīcija pēkšņi lika no tā atturēties un pat aktivizēt mentālo vairogu, izkliedējot sardzes vīru uzmanību.”

Jā, viss nāk tikai no prāta, no īpaši liela prāta! Un vēl arī tāpēc, ka žurnālists turpina viņai glaimot. Un vēl interviju iemainot pret informāciju. Te gan jāsaka, ka tieši Žiļcovai savajadzējās informācijas apmaiņu, un viņa nespēja izdomāt neko prātīgāku. Tā kā Baterija loģiski domāt nav spējīga, autore viņu apveltījusi ar INTUĪCIJU, kura arī iesaka uzspļaut drošībai, tas nekas, ka varonei ir AIZDOMAS. Nekāda racionāla iemesla, lai varone uzvestos kā muļķe, saskatīt nespēju. Bet Intuīcija jau ir tas pats kā Maģija – uz tās rēķina visas muļķības var norakstīt.

“Priekšlikums nodrošināt mani ar informāciju izklausījās vilinoši, īpaši jau manā piespiedu izolācijā.”

Lasītājam pat cepums no mutes izkrita! Ko? Piespiedu izolācijā???

“Lai gan šis cilvēks varēja būt arī kārtējā pārbaude.”

Pārbaude. Tas ir tas, par ko Baterija vienmēr domā brīžos, kad ieslēdzas AIZDOMĪGUMS. Un tas notiek pilī, kur rīko atentātus pret imperatoriem un indē imperatores, pasaulē, kas ir gandrīz karastāvoklī ar reptiloīdiem, kur līgavas gatavas viena otrai par troni rīkli pārkost. Un tāpat tur grozās pašas lielākās naudas un saduras augstākās ekonomiskās un valstiskās intereses. Tātad – nekādu citu briesmu kā vien kārtējā pārbaude un kalpone-nindzja tur nemaz nevarētu būt.

Reportieris nodod Baterijai Zeltiņu, ka tās radinieki, kopā ar necilas brunetes Karisas radiem, apmaksā viņas reitinga samazinājumu un izplata par viņu sliktas baumas. Baterijai, pēc autores ieceres, te ciest nevajag, tāpēc viņa pat neaizdomājas, ka tas varētu kaitēt viņas dzimtas godam, bet domā tikai: cik jauki, drīz aizvākšos mājās!

Atbildei viņa padalās ar jau sasmakušo informāciju par vienādajām kleitām, par kuru runāja jau ballē. Un dod komandu “fas” – ej un meklē, kurš mani tā iegāza!

Rodas iespaids, ka autore ļoti cenšas aizmirst, kādas muļķības pati raksta, jo neatceras, ka varones motivācija nupat vēl bija tieši pretēja.

Tālāk fināla aina, kura mums parāda muļķu grupu, kas svētlaimīgi peld savā muļķības okeānā – prinču apspriede par “Trakomāju-2”. Muļķis slepenpolicists paziņo, ka meiteņu intervijās neko aizdomīgu nav pamanījis (nav skaidrs, ko gan viņš tur vēlējās pamanīt, ja princis ar viņām runājās tieši par neko, tāpat kā viņš pats ar AAA). Noslēgumā tiek izlemts aizsūtīt mājās divas meitenes ar visgarlaicīgākajām sejām. Mūsu mīļo Zeltiņu nolemj atstāt, jo Maiss tomēr ir sapratis, ka ar savu ekstravaganci viņa var būt interesanta publikai. Bateriju vēlas aizsūtīt mājās! Kāds saspringts brīdis! Lasītājas ir pamirušas. Un te! Maiss izlēmīgi paziņo, ka Baterija ir interesanta, tāpēc viņu atstāsim.

Muļķis slepenpolicists pēkšņi piekrīt, un saka, ka visu aizdomas ir vienas vienīgas muļķības, un hercogiene patiešām ir interesanta. Un te viltīgais Mūdzis dod mājienu, ka muļķim slepenpolicistam vienkārši Baterija iepatikusies kā melu detektors. Un ko dara mūsu nākamais imperators, valdnieks un no visiem stūriem lienošo reptiloīdu apkarotājs? Vai viņš kaut kā paslavēja muļķi slepenpolicistu, ka tas sācis rosīties? Protams, ka ne! Maiss pēkšņi krīt histērijā, ka muļķis slepenpolicists ložņā ap viņa līgavām! Un lai viņš vairs neko tādu neuzdrošinātos! Un īpaši tālu lai turas no visbrīnišķīgākās un lepnākās varones!

Un te nu mums ir nodaļas beigas!

 

8.nodaļa

“Rīta reitings rādīja sagaidāmo: mani bija atstājuši. Un, tā kā punktus neviens nebija pārskaitījis, mans vārds joprojām bija starp pirmajām.”

Protams – mūsu varone jau neies satraukties par to, vai būs palikusi atlasē. Lai jau visādas Filānijas uztraucas, bet viņa taču ir zvaigzne! Jā, mēs zinām, ka viņu gandrīz izmeta, bet Baterija ir pārliecināta par to, ka ir pietiekami citādāka, lai paliktu, uz visiem laikiem!

Līgavas atkal uzvedas kā skaudīgas tirgus sievas. Un kā gan vēl? Ja jau ir meitieši, kuru intereses krustojas ar mūsu varones interesēm, skaidrs, ka viņas visas vēlas, lai AAA neveiksmīgi noveltos pa kāpnēm. Tad nu arī varone viņām novēl to pašu. Nav jau teikts, ka visas meitenes ir tādas, bet varones redzējumā viņas nemaz nevar būt savādākas.

“Pēc šī paziņojuma lēdija Dalila piedāvāja izkritušajām atvadīties no pārējām, jo noteikti šo dienu laikā visas kļuvušas par tuvām draudzenēm. Apgalvojums bija visai strīdīgs, bet neviena nesāka pretoties atvadām, jo kameras jau nesnauda.”

Vispār jau normāls priekšlikums. Ne jau visas meitenes ir tik slikti sociāli adaptētas kā Baterija. Ceru, ka kāds pastāstīs autorei, ka normāli cilvēki tieši tā arī uzvedas, kā piedāvāja savedēja. Un dara to patiesi! Un tas viņus nepadara par muļķiem – sociālā adaptācija sekmē izdzīvošanu. Un tieši šādā ziņā Baterija vismazāk der imperatores lomai – viņa nepalīdzēs nevienam un ne no viena palīdzību negaidīs. Viņa vispār vietējās intrigās nesapratīs ne rīta, ne vakara, jo neiedomāsies lieku reizi ar kādu parunāt. Kā valdniece viņa vienkārši neder. Toties viņai patīk glaimi, un viņa ir viegli ietekmējama...

Meitieši dodas prom. Pārējās brīdina par slēgto pārbaudījumu naktī, un Baterija dodas pastaigāties. Vismaz stāstot, ka viņai brīvajā laikā patīk pastaigāties un lasīt ekonomikas tekstus, Baterija nesamelojās. Par ekonomiku zemāk.

“Bet pastaigāt vienatnē, pat neskatoties uz izmanīgā reportiera iztrūkumu, neizdevās. Tiklīdz es izgāju centrālajā alejā, tā pamanīju, ka man pretī steidzas impozants vīrietis ar zeltu izšūtā kamzolī un saulītē spīdošu, pliku galvas vidu. Vīrietis priecīgi smaidīja un, spriežot pēc viņa emocijām, es sapratu, ka no sarunas neizsprukt.

- Lēdija Ariana, cik patīkama tikšanās! – viņš paziņoja, tiklīdz bija kaut cik pietuvojies. – Ļaujiet stādīties priekšā: Gartons de Kristons. Es darbojos galvaspilsētas tirgotāju ģildes finanšu padomē.

- Patīkami iepazīties. – es pieklājīgi pasmaidīju un pasniedzu roku, kuru tūlīt pat galanti noskūpstīja.

- Man tas ir vēl patīkamāk, - tūlīt pat apliecināja tirgotājs, - Vārdos nevaru izteikt, cik esmu laimīgs, ka man tikusi iespēja ar jums aprunāties. Dosiet man mazliet laika?

Vispār jau man bija tiesības atteikties no sarunas, aizbildinoties ar aizņemtību. Obligātas sarunas ar žurnālistiem un galminiekiem pretendentēm bija tikai oficiālajos pasākumos. Bet man negribējās tik viegli atteikties no jaunām darījumu attiecībām. Mazums kas?”

Dāmas un kungi – stādam jums priekšā dzelžainu biznesmeni, kura vairāk par visu cīnās par savas provinces ekonomiku, ne jau kā visas tās pārējās lupatu mīles. Sākot no brīža, kad parādījās galvaspilsētā, par ekonomiku viņa nedomāja vispār, un kad šīs ekonomiskās saites uzkrīt viņai uz galvas, arī tad ir neieinteresēta – vēl pārdomā, ka varētu tā kā atteikties, bet, nu, mazums kas? Viņa pat nedomā izskatīties ieinteresēta. Tā noteikti uzvedas visi darījumu cilvēki!

Varētu teikt, ka reāli ieinteresēta varone izskatās tikai tad, kad runa ir par Mūdzi-arhimagu. Tātad secinājumi – tieši viņa dēļ uz šo atlasi vispār atvilkās. Pareizāk sakot – autore viņu atvilka. Bet, tā kā vajag izlikties, ka varone nav tāda, reizēm vajag pievērsties arī garlaicīgākām lietām…

Tā ir Žiļcovas problēma, ka viņa tā arī nav iemācījusies attēlot tādas emocijas, kuras pati neizjūt. Pat tad, kad sižetam tas ir nepieciešams. Tāpēc varonei ir pilnīgi vienalga par nobeigtajām līgavām – tās jau ir tikai kartona dekorācijas – arī Žiļcovai nav viņu žēl. Tāpēc tekstā visu laiku ir liela neatbilstība – kaut kas tiek deklarēts, bet notiek pavisam kas cits. Godīgs stāsts būtu varējis izskatīties šādi: Varone ierodas pilsētā bez lielām cerībām apprecēties (lai gan tā kā gribētos), jo princis tomēr ir kaut kāds mīkstmiesīgs, un vispār – viņš nav īsts tēviņš. Bet te viņa ierauga VIŅU – pils Arhimūdzi kopš 12 gadu vecuma, un viņas sirds sāk sisties straujāk. Bet sākas ciešanas, jo vispār uz to var necerēt, jo tik nepieejamais Mūdzis pat nedejo. Nākas iekļauties vietējā atlasē, lai uzreiz neatgrieztos dzimtajā nomalē, tik tālu no sava mīļotā… Nu, un tā tālāk.

Un visas tās muļķības par raktuvēm, seno dzimtu un valsts pārvaldi mierīgi varētu izmest, jo tās neinteresē ne autori, ne viņas varoni.

“Nolemjot uzklausīt Gartona kunga priekšlikumu – es biju pārliecināta, ka viņš vēlas parunāt ne jau par laikapstākļiem, bet kaut ko piedāvāt – es piekrītoši pamāju ar galvu.

- Jāatzīstas, ka mūs visus satrieca jūsu skaistums, pievilcība un asais prāts, - iekārtojoties blakus un piedāvājot man savu elkoni, nomurrāja vīrietis.

- Pateicos, - es atsaucos, pieņemdama elkoni un kārtējo komplimentu. Mēs nesteidzīgi turpinājām iet pa aleju.

- Jā, jā, šobrīd ir maz meiteņu, kas kaut daļēji spētu līdzināties jums. Un vēl, jums ļoti piestāv briljanti! Rotas, kuras mēs redzējām ballē, ir vienkārši nevainojamas! – tirgotājs sāka sarunu, uzmeta acis dažus soļus aiz mums ejošajai apsardzei, un krietni klusāk turpināja – Saistībā ar to vēlos piedāvāt jums darījumu.”

Atšķirībā no Baterijas Tirgonis ir ieinteresēts, un laicīgi apmaksājis un ievācis par viņu ziņas. Tāpēc arī zina, ka viņa normāli sarunājas tikai ar glaimotājiem. Kāpēc gan citādi viņš darījumu sāk ar šādu uzrunu. Jā, bet viņa jau ir tik gudra, un tik veiksmīga intrigante un visu uzreiz saprata – zinām mēs jūsu motivāciju, ne jau dēļ skaistām acīm mani slavējat, divkosi! (tai pašā laikā muļķi slepenpolicistu viņa elementārā manipulācijā nepieķēra, un vēl niknojās pēc tam!). Un vēl viņa te atkal mēģina uzkasīt savu iedomību pie vīrieša, kurš taisās viņai iedot to, kam pati pat mazo pirkstiņu nav pakustinājusi. Diemžēl – izrādījās, ka tas viss nebūt nav uzsākts tāpēc, lai parādītu, kā AAA veic darījumus. Jo uz devītās nodaļas sākumu Žiļcova par to atcerējās. Kādi darījumi, jūs ko? Viss bija domāts, lai Baterija kārtējo reizi paspīdētu ar savas dzimtas lepnumu. Šoreiz tirgotāju priekšā. Kuri arī ir stulbi, un nesaprot, kam ko var piedāvāt. Un pazemoja visu tādu citādāko varoni, iedomājoties, ka viņa ir tieši tāda.

“- Pagaidiet, jūs patiešām vēlaties, lai es reklamētu jūsu preci? – es izbrīnījos.

- Jā, - tirgotājs laimīgi pamāja ar galvu.”

Lasītājs kārtējo reizi kļūdījās, pārāk labi domājot par cilvēkiem. Žiļcova taču nevarēja atainot normālu tirgotāju. Hercogiene pāršķiebtu ģīmi skrien uz dīķa pusi, soloties, ka vairs nekad neveiks nekādus darījumus, ja nu viņi te visi ir tādi! Lasītājs par to var vien pateikties dievam, citādi skatoties uz šādu darījumu aktivitāti gribas nobeigties kopā ar menedžmenta mācību grāmatu.

Bet vispār – ievērtējiet idejas skaistumu: arī tirgotāji šai pasaulē ir stulbi, un der vienīgi tam, lai varone varētu kārtējo reizi uzkasīt savu iedomīgumu. Aristokrātes ir debilas, žurnālisti debili, valsts pārvaldes darbinieki idioti. Viena vienīga Baterija gudra, nu, un varbūt arī Mūdzis.

“Visu to labāko, jūsu augstība, - nobēra Gartona kungs, un ātri atvadījies, devās prom. Laikam jau tāpēc, lai es viņu nepasūtītu, aizmirstot par jebkuru pieklājību un etiķeti.”

Kāds malacis! Viņai padodas veidot izdevīgas pazīšanās. Bet ģīmis kā ķieģelis – tā arī ir pati īstākā pieklājība. Atcerieties, kā viņa izskatās. Starp citu – no viņas nupat aizmuka ietekmīgs tirgotāju ģildes biedrs. Un viņš visiem pastāstīs, ka Baterija ir darījumu nespējīga. Un visādi citādi nepatīkama ar. Bet varoni tas nesatrauc. Viņa par to pat nedomā. Vienīgais, kas viņu satrauc – pašas iedomībā parādījušās plaisas.

“Es nogriezos uz taciņas, aizstaigāju līdz ezeram, pēc tam atgriezos savās istabās un atlikušo dienu veltīju lasīšanai.”

O! Beidzot mūsu lasošā ir sākusi lasīt. Ceru, ka par ekonomiku. Bet vispār, viņai tas var nepalīdzēt.

Un beidzot – pats galvenais – dāmas dodas uz konkursu.

“Jūs varat nesatraukties – šī vieta ir labi aizsargāta, te papildus apsardze nebūs nepieciešama.”

Apsardze jau tāpat tur nodarbojas tikai ar vārnu skaitīšanu. Un tātad – dāmas ieslēdz apaļā pagraba telpā ar strūklaciņu un soliņiem. Un vēl maģisku kupolu uzliek, lai neviena no turienes neaizlaistos pirms laika. Baterija sāk niknoties un aktivizē mentālo vairogu. Pārējās meitenes, bez šāda artefakta esamības, pamazām sāk strīdēties. Zeltiņa staipa modeli aiz bizēm, pārējās neklapē ne ar ausi, bet varbūt grauž popkornu.

“Zāle pildījās spiedzieniem. Sofija mēģināja nokratīt pārskaitušos pretendenti, bet saniknoja uzbrucēju vēl vairāk. Tā purināja nabaga modeli kā buldogs kaķēnu.

Pēkšņi starp kautiņa dalībniecēm iespraucās Filānija.”

Pēkšņi! PĒKŠŅI! Izrādās starp viņām nav vienas vienīgas sociopātes, cik negaidīti!

“- Tūlīt pat nomierinieties! – Filānija iekliedzās labi nostādītā balsī, izsaucot manī vēl vairāk cieņas.”

Tā arī pierakstīsim – rupjš spēks ir vienīgais, ko ciena mūsu varone. Kādu vēl izbrīna, ka viņa izvēlējusies arhimūdzi?

“- Paldies, - Sofija šņukstēja. – Es nebūtu tikusi galā, un droši vien būtu nomirusi.

- Muļķības, - Izabella iestarpināja, aktīvi mierinot cietušo. – Mēs to nepieļautu. Neviena no mums.”

Protams, protams. Visas jau tikai sēdēja un plātīja muti, kamēr Filānija neiejaucās.

“Kas te vispār notika? Kur ir palikusi no bērnības meitenēs ieaudzinātā savaldība?”

Kas, kas? Šajās tirgus sievās? Bet Lasītājs beidzot saprata, kāpēc šī grāmata ir tik laba, un kāpēc tā ir jāmīl un jāslavē. Baterija jau mums ir psihopāts! Labi nomaskējusies aiz sava mentālā vairoga, un apmācīta savaldīties. Bet mēs visu iepriekšējo tekstu mēģinājām viņā saskatīt ko citu! Spriediet paši: viņai neviens nepatīk, jebkura saskarsme viņai ir piespiedu pasākums, pat ar tiem, kuriem viņa patiesi patīk – kā Filānijai, un ar tiem, kuri viņai ir vajadzīgi – Maiss ar savām sankcijām. Viņas empātija un līdzjūtība tiecas uz mīnusa vērtībām. Un vispār ar savu emocionalitāti viņa var apsteigt ja nu vienīgi ķeblīti. Divu meiteņu nāve acu priekšā viņā neizsauca nekādas emocijas, viņa nezina, kas ir draudzība.

Un viņa joprojām patiesi uzskata, ka meitenes vienkārši aizmirsušas par ieaudzināto pieklājību, un sākušas uzvesties patiesi – tātad nesavaldīgi. Vispār jau tur iedarbojās viens riebīgs artefakts. Un, ja Baterijai nebūtu mentālā vairoga, viņa jau sen agresijas uzplūdā būtu apkāvusi pārējās meitenes. Bez kādas līdzjūtības.

Tālāk izrādās, ka viņas ieslēguši kopā ar dusmu avotu (arī kupolu uzlikuši cerībā, ka viņas viena otru piebeigs). Baterija un divas salīdzinoši simpātiskas meitenes (Filānija un Izabella) turas kopā, lai varētu atkauties no nesavaldīgākajām. Varu pateikt priekšā, ka arī pēc šī kopīgā pasākuma Baterija nebūt nekļūs draudzīgāka. Ļoti reāli psihopātei.

Kad meitenes no dusmu istabas beidzot atbrīvo, mēs saprotam, ka ne viņa viena te ir sociopāte.

“Visas pretendentes veikli pieleca kājās un gandrīz skriešus metās no zāles ārā. Nogurums pazuda kā nebijis!

Pa kāpnēm visas kāpa paceltām galvām un ārā iznāca ar triumfējošiem smaidiem. Kopējā doma bija skaidra: tas nekas, ka apģērbs samaitāts, kāda kuram daļa! Neviens jau nezina, kas pārbaudījumā notika, vai tad ne? Kāpēc tad kameru priekšā nolaist degunu? Vajag izskatīties kā uzvarētājām.”

Neviena nebija sašutusi, nobijusies, neviena nepārdzīvoja. Visas bija pārliecinoši savaldīgas, lai labi izskatītos ekrānā. Vispār jau pašā sākumā bija skaidrs, ka tur visas meitenes ir nedaudz maniakālas. Un maniakālās dinastijas gājieni viņām šķiet normāli, vienīgais, kas satrauc – papēži uz akmens grīdas salst. Kauns arī tur nevienam nav. Bet to mēs sapratām jau iepriekš.

Baterija pa ceļam uz savām istabām demonstrē dedukcijas brīnumus.

“Stop! Aka! Piepešā atskārsme bija tik pēkšņa, ka es sajaucu soli, gandrīz paklupu. Un viss tikai tāpēc, ka es sapratu: lūk kas ir negatīvās enerģijas avots, tik ļoti nepieciešamais spoku piebarošanai! Pašā pils sirdī. Un tātad te patiešām var klīst vecās imperatores rēgs! Un varbūt ne viens vien…”

Atcerēsimies šo brīdi! Tāpat kā tetovējuma gadījumā, arī šoreiz Baterijai nav neviena, kam uzvelt domāšanas procesu un informācijas ieguvi. Tāpēc viņa! Pēkšņi saprot! Izrādot neiedomājamu vērību un mazliet pakustinot smadzeņu krokas. Visos pārējos gadījumos viņai visu pienes klāt uz paplātes – Filānija, klauns-reportieris, Izabella, vai Maiss ar Mūdzi.

Lasītājam jau šķiet, ka autore ne visai saprot, kas notiek domājoša cilvēka galvā. Baterijas standarta domas Lasītājam atgādina pilnīgi neizgulējušos viņu pašu pārtikas veikalā, kurā iegājis tikai tāpēc, ka mājās maize beigusies, un vēl nedrīkst iet un pa taisno iekrist ar ģīmi spilvenā. “Ak dievs kā man tas viss ir apnicis, kāpēc te ir tik daudz ļaužu, es gribu mājās, o krabju nūjiņas!” Bet pie lasītāja pēc astoņu stundu miega prāts atgriežas, bet Baterija tāda ir visu laiku.

“Saklātā gulta vilināja. Arī rīta krēsla istabas vēl neizgaismoja. Bet ziņkārība bija stiprāka, un es pārliecinātā solī devos uz vannas istabu.”

Vispār jau spoki ir bīstami. Bet viņa, tieši pēc negulētas nakts dusmu avota sabiedrībā un kautiņa ar citām pretendentēm, dodas to meklēt. Īstais brīdis! Pat spēkus atjaunojošo mikstūru, ko viņām iedeva, vēl neiedzēra. Baterija vispār nesaprot, ka ir bīstama pati sev. Žiļcovai atkal savajadzējies parādīt, cik ļoti varonīgā varone spēj sevi pārvarēt. Bet tas nav ilgi. Reizē ar spoku atgriežas arī ciešanas.

Spoks sāk parādīties, varone nobīstas, lasītājas arī nobīstas, arī Lasītājs, jo viņam ir aizdomas, ka imperatore arī būs no tirgussievu slakas. Aizdomas apstiprinās.

“- Jūs, de Ardenas, esat visas vienā ģīmī, - Isiāna auksti izmeta. – Tu esi līdzīga savai priekštecei, tāpēc arī man nepatīc!

Brīnišķīgi. Sanāk, ka nez kad imperatore ir sastrīdējusies ar kādu no manām vecvecmāmiņām, bet man tagad jācieš?”

Tas ir kāds jaunums?

“Tik tikko aizturot savu sašutumu, es sāku piemeklēt pieklājīgākus vārdus atbildei. Bet, tiklīdz es atvēru muti, mani rupji pārtrauca:

- Ko tev vispār vajag manā pilī?

Un kā te palikt pieklājīgai: - Kā, ko? – es atcirtu. – Vispār jau izeju atlasi. Esmu viena no mantinieka līgavām, un perspektīvā arī iespējamā imperatore.”

Nedrīkst neiekrist nepatikšanās, ja tādas parādījušās, un pēc tam ar nelaimīgu paskatu jājautā – par ko man tas?

Spocīgā imperatore ir nekaunīga pret varoni un pavēl netuvoties Mūdzim, jo citādi mīlīgais puisēns noteikti cietīs no varones intrigām. Baterija uzrīda spocīgajai imperatorei sargātāju no sava ģimenes gredzena, kurš noteikti nav nosperts Roulingai. Imperatore aizlaižas, un te uz varones sliekšņa parādās Mūdzis. It kā tāpēc, lai pārbaudītu, ko viņa te sapesteļojusi. Pievērsīsim uzmanību – Mūdzis ierodas lepnā vientulībā. Kalpones ir aizgājušas gulēt, jo tām vispār nav nekādas daļas, kas notiek. Bet vispār drošības brīnumi ar šo tikai sākas.

Patiesībā Mūdzis ir ieradies tāpēc, lai Žiļcova varētu uzvelt lasītājam kārtējo informācijas gūzmu. Tāpēc viņš, aci nepamirkšķinot, izstāsta Baterijai visus pils noslēpumus, un ļoti lūdz nevienam-nevienam par to nestāstīt.

“Lords Raians uz mani domīgi paskatījās, it kā pārdomājot, vai esmu paskaidrojuma cienīga, vai tomēr ne. Bet pēc tam tomēr teica:

- Isiāna pati radīja šo pārbaudījumu ar dusmu aku, un vēl savas dzīves laikā piesaistīja sevi šai parādībai. Tas tāpēc, lai turētu dusmu akas enerģiju kontrolē, un, lai tā netraucētu pils maģiskajai aizsardzībai. Rezultātā imperatore pat nespēja normāli nomirt, bet kļuva par rēgu-glabātāju. Pēc katra mēģinājuma tik no viņas vaļā, viņa atjaunojas blakus akai.”

Spocīgā imperatore arī izrādās bija muļķe. Un neviens no apkārtējiem netraucēja viņai darīt muļķības, jo paši bija muļķi. Izejot no tā, ka pilij ļoti nepieciešama necaursitama aizsardzība, kurai negatīvās enerģijas avoti tik ļoti kaitē, imperatore ņem un ievieš pilī tieši tādu. Un pēc nāves pārvēršas par bīstamu spoku, no kura neviens nav spējis tikt vaļā. Bet visi staigā ar tādu vienaldzīgu ģīmi: pils aizsardzība ir ideāla, jūs te esat pilnīgā drošībā! Iedomājies, spoki tik laidelējas! Mēs vienkārši padarīsim viņu neredzamu, lai neviens nepamana, ka pils aizsardzībā ir tāds caurums! Un turpināsim staigāt ar vienaldzīgiem ģīmjiem. Arī apsardzes darbiniekus magus neieviesīsim. Tā ir Indarijas firmas drošība! Īpaši pamatīga!

Varone spoku pamanīja tikai tāpēc, ka viņai ir dzimtas spējas. Viņa tic Mūdzim, ka ar spoku viss ir kārtībā un mierīgi iet gulēt, tā arī neiedzerot tik nepieciešamo mikstūru, kā jau pati gudrākā. Pateikšu priekšā – visgudrākā pamodīsies ar pamatīgu migrēnu. Ja grūtības neskrien virsū, mēs droši radīsim tās paši!

 

9.nodaļa

“Es pamodos ar briesmīgu migrēnu, kāda man mēdza būt tikai pēc pamatīgas enerģētiskās pārslodzes. Bet tas jau nebija nekas pārsteidzošs: sākumā nācās aktivizēt savas spējas pārbaudījumā, un tad vēl uzturēt sarunu ar spoku. Arī pagulēt sanāca ne vairāk kā četras stundas.”

Vai tad kāds viņai lika izsaukt spoku un tērēt savus spēkus un gulēšanai atvēlēto laiku? Būtu varējusi iedzert enerģijas dzērienu un likties uz auss! Bet nē – mums Baterija ir jāpažēlo. Bet Žiļcova pat ciešanas neprot attēlot pietiekami ticami. Iedalot varonei migrēnu, viņa par to tūliņ pat aizmirst.

“Kāpēc spocīgā imperatore tik ļoti necieta manu dzimtu? Un kāpēc pieprasīja turēties tālāk nevis no prinča, bet arhimaga? Kā lai uzzina par to, kas noticis Radītājs zina pirms cik gadiem? Bet vecmāmiņa, spriežot pēc dažiem mājieniem, par to zināja. Tātad nolēma mani izmantot pašai par to nezinot?

Nē, ar prātu jau es sapratu, ka vecmāmiņai nebija laika un iespēju visu paskaidrot koedra sarunas laikā. Bet tāpat bija nepatīkami. Galu galā par de Ardenu dzimtas konfliktu ar indariešiem, lai gan tik senu, viņa būtu varējusi pastāstīt arī pirms es devos uz atlasi. Katram gadījumam! Kaut vai tāpēc, ka man kā nākamajai hercogienei bija tiesības to zināt!

Bet vecmāmiņa izvēlējās klusēt, un tagad man vajadzēja izlocīties patstāvīgi.

Informācija! Man bija vajadzīga informācija…”

Kaut kas traks! Baterija pirmo reizi šajā grāmatā izlēma, ka viņai jāmeklē informācija! Vēl kaut kas vairāk par iespēju palūrēt televizorā un žurnālistam laipni atļaut sev kaut ko pastāstīt. Bet tas tikai pēc nikna spoka, kuram neviens neko nespēj padarīt, parādīšanās. Kā saka – gribēsi dzīvot, izdarīsi ne to vien! Bet vispār – varonei ir slinkums pašai kustināt smadzenes, un viņa nolemj to deleģēt žurnālistam.

“Jā, tā arī darīšu, tūlīt pēc pusdienām. Protams, ja mani neizmetīs pēc pārbaudījumu rezultātiem”. – es iedomājos, un nenoturēdamās skeptiski pasmīnēju. Diez vai tas bija iespējams: es biju viena no adekvātākajām pretendentēm. Šo pārbaudījumu es noteikti izgāju, un ceru, ka ar to arī noslēdzu jautājumu par de Ardenu dzimtas lojalitāti.”

Jau pierastā iedomības uzkasīšana pāriet pilnīgā loģikas kolapsā. Kāds sakars te faktam, ka viņa neizturējās kā galīgākā psihopāte, ar de Ardenu dzimtas lojalitāti? Lasītājs iekrita melnajā caurumā, atvadoties no mammas, tēta, kaķēna un KGB majora.

Baterija iet uz ēdamistabu, kur meitenes jau ir savedušas sevi kārtībā (viņai nez kāpēc bija šķitis, ka vienīgā ir tik gudra).

“Tikai saspringtie skatieni, kurus viņas meta viena uz otru, bet īpaši uz mums ar Filāniju, nodeva patiesās jūtas.”

Kādas tādas jūtas?! Varbūt viņām ir neērti par pašu briesmīgo uzvedību? Vai arī ne visai patīkami sēdēt pie viena galda ar tādām maniacēm? Varbūt beidzot tur ir sākušas parādīties kaut kādas cilvēcīgākas jūtas? Diemžēl ne. Par to mēs pārliecināsimies tūlīt pēc rezultātu paziņošanas.

Kā izrādās, šoreiz viss ir atkarīgs no maģijas, nevis Maisa kreisā papēža. Zālē ienes melnu marmora kubu, kurš ar bildītēm parāda, kurš posms te pats vājākais, un kurš atrodas otrā polaritātē.

“Lords Raians piecēlās un lēni pārvilka ar roku virs kuba. Pār marmora šķautnēm pārskrēja purpursarkani simboli. Pēc tam parādījās sarkans stars, gaisā zīmējot Filānijas portretu!

Visi izbrīnījās, Filāniju ieskaitot.”

Ā, un šie visi jau tur nebija, un neredzēja to pašu, ko Baterija! Bet visu smadzenēs iestājās kolapss, kaut arī vajadzētu būt pilnīgam kretīnam, lai nesaprastu, kuram pienākas pirmā vieta. Baterijai tiek trešā (nu kā gan savādāk!). Un te izceļas Zeltiņa:

“- Hercogienes de Ardenas rezultāts mani neapmierina, - viņa noskaldīja. – Jā, es neapstrīdu lēdijas Filānijas atturību. Viņa patiešām parādīja sevi no labākās puses. Es esmu gatava piekrist grāfienes fon Dainaras otrajai vietai. Šīs cienījamās dāmas uzvarēja, patiecoties savām personīgajām īpašībām. Tai pašā laikā lēdija Ariana vienkārši izmantoja savas dzimtas īpatnības! Viņas rezultāts nav patiess!”

Sākas nepatīkams strīds, kurš pāraug vēl nepatīkamākā histērijā, kad izrādās, ka Zeltiņa un vēl divas citas histēriķes nav izgājušas pārbaudījumu. Viņas kliedzošas izved no telpas. Bet Lasītājs brīnās, par kādu tādu savaldību, kas nobruka pie strūklaciņas, bija runa iepriekšējā nodaļā? Jo nekādas atšķirības aristokrāšu uzvedībā tā arī nespēja pamanīt. Nu, vismaz nekāvās. Laikam jau runa ir par to.

Skandāla laikā meitieši viens caur otru runā par slēgto pārbaudījumu kameras priekšā, lai gan visas parakstījušās par ziņu neizpaušanu! Un viņām taču tiešā tekstā teica un vairākas reizes atgādināja, ka nevienam, nevienam neko nedrīkst stāstīt, un procesā vēl ļaunīgi blisināja acis. Un viņām visām tas izrādās vienaldzīgi! Viņiem ir ne tikai astoņdesmitā līmeņa drošība – konspirācija arī neatpaliek! Skatoties no otras puses, ņemot vērā, ka tur jau visiem ir zilaļģes analītiskās spējas, diez vai kāds spēs izdarīt secinājumus par pārbaudījumu. Neviens tāpat nesapratīs, kāpēc Filānijai noderēja spēja rīkoties ekstremālās situācijās un Baterijai savas dzimtas spēja.

Tālāk meitenēm sola relaksācijas balli, kurā būs iespēja padejot ar Maisu, un iesaka vairāk pastaigāties.

“Līdz vakaram atlikušajā laikā rekomendēju jums pastaigāt pa pili. Kā man stāstīja, tikai dažas no jums izrādījušas savu uzmanību vietējiem apskates objektiem, bet velti. – Viņa paskatījās uz mani. – Jums taču patika Indarijas dzimtas galerija, lēdija Ariana?

- Jā, tur izstādītie darbi atstāja uz mani lielu iespaidu, - es atsaucos savedējas ciešā skatiena iespaidota.

- Bet man ļoti patīk imperatores rozārijs, - ar smaidu piemetināja Izabella. – Tā ir pārsteidzoša vieta.

Man pieskārās pārējo pretendenšu emociju vilnis, liecinot, ka savedējas tiešā vēlme visām ir skaidra. Līgavas pilī nevēlējās redzēt kā ieslodzītās, un līgavas to saprata.”

Lasītājam gan ir grūti saprast, kāpēc vienpadsmit meitenes nevienam nerādīja savus ģīmjus un sēdēja ieslēgušās savās istabās. Vienpadsmit sociofobes? Ieskaitot modeli?

Kalpones ziņo Baterijai par žurnālista darbu. Viņām arī ir astoņdesmitā līmeņa konspirācija.

“Tikai šorīt ienāca informācija par to, kurš šādu situāciju radīja. Parādīja divu šuvēju labprātīgo atzīšanos – viņām samaksāta liela nauda, lai salaistu ragos jūs ar grāfieni Dainaru. Jūs šobrīd neviens pat neapvaino. Visi jūt līdzi.”

Meitenes, jūs taču neatskaitāties savai priekšniecībai! Kas tie par kancelāriskiem veidojumiem – ienāca informācija, radīja situāciju, labprātīga atzīšanās. Mūsu dārgais reportieris, starp citu, strādā visai patīkamā vietā.

“”Impērijas Baumotājs” bija solīds izdevums, tas patiešām daudz ko varēja atļauties, tai skaitā nodrošināt savus darbiniekus ar visādiem artefaktiem.”

Solīds! Izdevums! Ar nosaukumu “Impērijas Baumotājs”! Laikam jau tikpat solīds, kā “Kosmo”. Dāmas un kungi, lūdzu pievērst uzmanību, ka mūsu pilnīgajā bezmaģijas pasaulē dzeltenie izdevumi, visi kā viens, izvēlas nosaukumus, kā piemēram, “Spogulis”, “Ikdienas korespondence”, lai izskatītos solīdāk. Un tikai Žiļcovas pasaku pasaulē izdevums var godīgi paņemt sev nosaukumu “Impērijas Baumotājs”. Tad jau nav brīnums, ka viņu reportieris var izskatīties kā ar stimulatoriem pārlietojies Džims Kerijs.

Baterija iet meklēt savu reportieri, bet tagad visur vazājas tie neciešami meitieši un ir ļoti grūti slepeni satikties. Te viņa beidzot sāk kustināt smadzenes…

“Es pārcilāju prātā visu, par ko minēja kalpones, un atcerējos tikai vienu apskates objektu, kuru vēl nebiju apmeklējusi. Pēc tam pagriezos pret savu apsardzi un skaļi un skaidri norunāju:

- Kungi, aizvediet mani uz Mirdzošo Grotu.

- Kā vēlaties, jūsu augstība! – viņi atsaucās.

- Nāciet uz šo pusi, - viens no sardzes vīriem parādīja kaut kur pa labi.

Ceru, ka reportiera vārdi, ka es varu runāt jebkur, kaut vai tukšumā, un mani sadzirdēs, bija teikti nopietni.”

Tātad viņa patiešām cer, ka viņai ir piestiprināts mikrofoniņš ar raidītāju, un viņa tiek izsekota. Un tas viņu nesatrauc. Baterija un žurnālists sekmīgi aizkļūst līdz grotai.

“Mēs gājām gandrīz ceturtdaļstundu. Grota bija diezgan tālu no pils, otrajā ezera krastā. Un es centos iet lēnā pastaigas solī. Katram gadījumam. Vajadzēja taču ļaut reportierim ierasties pirmajam…”

Grotā notiek brīnumainais: sardzes vīri atceras, ka vispār viņi atrodas darbā. Bet Baterija, ka nez kur vazāties vienai pašai var būt bīstami. Bet tas nepalīdz.

“Kādu brīdi nekas nenotika, un pēc tam no augšas atskanēja čaboņa un pa vienu no stalaktītiem veikli nošļūca tumša figūra. Šoreiz reportiera tērps bija veiksmīgi pielāgojies akmens krāsai.

- Bet tieši tāpat te varēja paslēpties arī slepkava, - es domīgi nomurmināju, skatoties uz viņu.

- Ko jūs!, - reportieris atsaucās. – pirms ienācāt, jūsu apsardze noskenēja grotu ar “Visuredzošo Aci”. Ja te kāds būtu bijis, viņi zinātu.

Es neizpratnē pamirkšķināju.

- Kā tā? Bet jūs?

- Bet es šeit ielavījos jau aiz jums, pa griestiem, - vīrietis padalījās. – Paveicās, ka pirms aiziet, sardzes vīri neaktivēja artefaktu vēlreiz. Par to, starp citu, varat iesniegt sūdzību.”

Pornhaba ierēdņi atgriežas!

“Man taču ir akreditācija un oficiāla atļauja atlases laikā atrasties pilī. Pirms tādu dabūju – zināt, kā slepenpolicija pārbaudīja!”

Lasītājs nezina, vai kādam no jums ir izsniegta atļauja ierasties īpaši apsargātā objektā, bet nez kāpēc šķiet, ka pat tie, kuriem tādas nav, labi saprot: arī pēc visādām pārbaudēm tev atļaus pastaigāties tikai dažu būdīgu tipu pavadībā un tikai stingri noteiktās vietās (solis pa labi, solis pa kreisi – bēgšanas mēģinājums, palēciens – mēģinājums aizlidot!). Bet te viņiem izrādās ir pilna piekļuve, vazājies, kur gribi, pat maskēšanās kostīmu var ienest (Ienest! Pēc pārmeklēšanas! Pilī! Bīstamu maģisku objektu!)! Nav jau nekāds brīnums, ka viņiem pastāvīgi indē imperatori.

Baterijai, raugoties uz žurnālista jancīgumu, aizdomīgums atkal atslēdzas, lai gan man šķiet, ka te būtu vajadzējis saspringt. Ja nu viņš patiešām ir idiots – tas taču ir tas pats kā mērkaķis ar granātu! Bet, ja izliekas? Bet Baterijai viss ir normāli, un viņa… palūdz viņam apsolīt:

“Šoreiz man jums būs neliels lūgums. Jūs teicāt, ka spējat iegūt jebkuras ziņas. Tad nu lūk – tieši tās man ir vajadzīgas.

Ostina acis iemirdzējās azartā.

- Tieši kādas?

- Vispirms apsoliet, ka nekas no uzzinātā netiks izmantots bez manas atļaujas, - es pieprasīju. – Man arī negribas neparedzamas sekas ceļā, hmm, uz troni.”

Žurnālists dod solījumu, un Baterija droši padalās savā nezināšanā par dzimtas vēsturi. Arī par to, ka spocīgā imperatore ir sastrīdējusies ar viņas vecvecmāmiņu. Tas taču nu nekādi nevar viņai kaitēt! Un nekādi neietekmēs dzimtas godu, pie kura viņa mēģina turēties tā, ka tvaiks no ausīm gāžas. Toties nevajadzēs pašai domāt un strādāt. Vismaz tā liekas Baterijai, kura acīmredzot vēl nav atstājusi varavīksnes poniju zemi. Bet vispār jau tur katram otrajam pietika ar vienkāršu solījumu, lai tūlīt sāktu izpļāpāt svarīgu informāciju. Ieskaitot Mūdzi un muļķi slepenpolicistu. Kārtējo reizi papriecāsimies, ka reptiloīdi ir tik stulbi – un visi šie klauni turpinās mūs uzjautrināt vēl pusotras grāmatas garumā. Citādi visi jau būtu atstiepuši kājas, grāmatai vēl nemaz nesākoties.

“Atlikušo dienu es pavadīju savās istabās, atpūšoties pirms balles. Ar vienu aci paskatījos video par pagājušo atlasi, lai uzzinātu par rītdienas pārbaudījumu. Pēc tam mēs ar ienākušo Filāniju apspriedām frizūras un es vēl pagulēju vannā. Kopumā – mēģināju sevi iepriecināt, kā nu vien varēju.”

Pret kleitām, atlasēm un frizūrām vienaldzīgā zinātniskās literatūras cienītāja atpūšas!

“Vakarā es ar patiku uzvilku ar sudrabu izšūtu tumši zilu kleitu. Lai papildinātu tērpa grezno atlasu, es izvēlējos safīrus baltā zelta ietvarā, un, apmierināti piemiedzot acis, noskatīju sevi spogulī. Šāds tēls man piestāvēja. Tagad vienkārši gribējās pārliecināties, ka mēs ar Izabellu atkal nekļūsim par vienādiem pretpoliem.

Par to es pārliecinājos, ieejot pazīstamajā spoguļu zālē, kur mūs savāca stundu pirms balles sākuma. Šodien mums ar melnmataino galma dāmu nebija nekā kopīga. Izabella bija izvēlējusies pavisam cita modeļa vīna sarkana samta tērpu. Viņas kaklu un dekoltē rotāja ugunssarkani rubīni.”

Varoni neinteresē kleitas. Nu ne pavisam ne. Tieši tāpēc viņa par vienādajām kleitām atceras vairākas reizes biežāk, nekā par to, ka viņai vajadzētu normalizēt savas dzimtās provinces ekonomiku. Un vēl mums ir Žiļcovas meistarklase – kas ir vienādi tērpi. Dažādi ir tad, ja atšķiras modeļi, bet vienādi, ja atšķiras tikai krāsa. Dažādas detaļas – bantītes un apdare vispār ir muļķības.

Ballē Izabella pēkšņi kļūst greizsirdīga Maisa dēļ, Baterija ar viņu dejo un sarunājas.

“- Safīri jums piestāv tikpat labi kā briljanti, - princis man dāvāja vēl vienu komplimetnu. Tad viņš piemiedza acis un piebilda: - Starp citu, jūs briljanti iepriekšējā ballē tik ļoti satrieca visus, ka tirgotāju ģilde vai uz ceļiem lūdzās, lai es atceltu kvotas to piegādei.”

Lasītājam jau ir apnicis dauzīt pieri pret sienām. Mums te ir Mērija Sjū. Un tieši tāpēc viņas briljanti ir vis-vislabākie impērijā, un tirgotāji uzmācas Maisam, lai atceltu kvotas. Bet pirms tam par tiem bija aizmirsuši ne vienas vien simtgades garumā. Cik apnicīgi. Simtus gadu nebija vajadzīgi, bet te atnāk Baterija, pagrozās ballē, un visiem pēkšņi atveras acis – jā, tā tik ir lieta! Kā gan bijām piemirsuši! Tirgotāji ar zelta zivtiņas atmiņu un gliemeža prātu.

“- Un ziniet, es tā padomāju un izlēmu: kāpēc gan ne? Tad nu šorīt parakstīju pavēli par tirdzniecības ierobežojumu atcelšanu ar jūsu hercogisti. Tuvākajā laikā varat gaidīt tirdzniecības piedāvājumu kāpumu.”

Laikam jau kaut kur lietas tā arī risina: kāpēc gan ne?

“- Starp citu, par jums stāvēja un krita viens no tirdzniecības ģildes finanšu padomes locekļiem Gartons de Kristons. Viņš jau pat nakšņoja manā pieņemamajā telpā, smagi pūšot, cik brīnišķīgi ir de Ardenu briljanti, un cik ļoti tie impērijai nepieciešami.”

Mērijas Sjū līmenis ir uzlecis neiedomājamos augstumos. Ak, tad pat nakšņoja pieņemamajā telpā! Laikam jau tāpēc, lai Baterija tomēr, pateicībā par sankciju noņemšanu, pareklamētu viņu. Atgādināšu – viņš zina par briljantiem, bet tāpat piedāvā viņai reklamēt reklāmu. Tāpēc, ka ir muļķis.

Maiss turpina justies apburts. Baterija kūst.

“No sapratnes es mazliet samulsu, bet ap sirdi palika silti. Laikā, ko pavadīju šeit, es jau vairs neticēju, ka kāds man varētu patiesi vēlēt labu. Bet, kā izrādījās, biju kļūdījusies.

Princis Damians, tas, ko vecmāmiņa uzskatīja gandrīz vai par ienaidnieku, izrādījās vienīgais, kurš mani saprata. Tas radīja negribētu sajūsmu. Uzticams un rūpīgs vīrietis, kuram blakus es varētu būt pati, nevis tikai neizteiksmīga līgava ar numuru septiņi.”

Tātad, cik saprotu – Filāniju mēs izsvītrojam, jo viņa neiedeva naudu? Būtu atstiepusi naudiņu un izdevīgu līgumu (tādu, kur Baterijai pašai nevajadzētu pat pirkstiņu pakustināt) – būtu labvēlīga. Citādi ne.

“- Jūs lieliski dejojat, lēdija Ariana, - viņš ierunājās, kad vadīja mani atpakaļ pie uzkodu galdiem.”

Lūdzu, paskaidrojiet, kāpēc jau otrajā ballē ir uzkodu galdi. Kāpēc? Kas tā par sīkmanību? Viņiem trūkst naudas, lai uzklātu normālu? Balle jau ir nogurdinošs pasākums, viesi vēlas arī kaut kur apsēsties.

“Atlika tikai cerēt, ka Izabella nemēģinās man kaut kā kaitēt.”

Vispār šī stulbā balle un tai sekojoša muļķu apspriede ir vienas vienīgas šausmas.

Un pati savaldīgākā meitene atlasē noteikti skries Baterijai nodarīt ko ļaunu. Droši vien tāpēc, ka Baterija pati tieši tā arī darītu, tad nu arī Izabellai vajag.

“Klausot viņa augstības žestam, pie mums pienāca daži kalpotāji, rokās turot sarkanus spilventiņus, uz kuriem gulēja neiedomājami skaistas dārgakmeņu rozes. Nezināmā juveliera darbs bija tik precīzs un filigrāns…”

Ak tad nezināmais juvelieris! Mīļā Baterija! Tev pieder dimantu raktuves, juvelieru lietas tev nav svešas! Kā tu vari nezināt vienu no impērijas labākajiem juvelieriem? Kāds gan vispār varētu būt nepazīstams juvelieris masu mēdiju laikmetā! Atrodiet man vismaz vienu juvelieri, sākot ar septiņpadsmito gadsimtu, kas, strādājot pilī, būtu palicis nezināms! Juveliera stilu viņai būtu vajadzējis atpazīt uzreiz, ja kaut nedaudz būtu interesējusies par savas ģimenes biznesu.

Vakars beidzas ar salūtu, un mūsu varone ir laimīga. Ar viņu padejoja glīts puisis, viņai uzdāvināja mantiņu un parādīja salūtu. Ko gan vēl vajag vienkāršai provinces meitenei? Taisnību sakot, balle bija īpaši garlaicīga, tur Žiļcova pazaudējusi konfliktu. Vieglā saķeršanās ar Izabellu neizsauc nekādas emocijas, tā kā Izabella nav parādīta kā galīga muļķe, un atriebties nemetīsies. Interesantumi ar Maisu līdz konfliktam nevelk.

Un tad sākas nākamā muļķu sanāksme. Kā par brīnumu, šodienas topā ir nevis bābas, bet pārējie muļķi. Bet nekas, viss tāpat beidzas ar bābām. Precīzāk – konkrēti ar Izabellu. Izrādās muļķi gatavo pret viņu atentātu! Drīzāk muļķa-slepenpolicists aizdomīgums liek par to aizdomāties... Kā jūs domājat, ko šai sakarā taisās darīt Mūdzis, Maiss un muļķis-slepenpolicists?! Tieši tā – NEKO!

„- Varbūt mazliet samazināsim Izabellas reitingu? Tāpat noteicošais būs mans lēmums. Bet Izabella būs drošībā, ja visi redzēs, ka viņa vairs neatrodas saraksta galvgalī.

- Diemžēl, tas nav iespējams, Jūsu Augstība, - lords Karrigans atvainojoties iepleta rokas. – Cilvēkiem grāfiene patiešām patīk. Arī likmes uz jūsu izredzēto ir visai lielas. Mēs jau varam pakoriģēt reitingus, bet jūsu pavalstnieku diskusijas mēs nekādi nevaram ietekmēt.

- Un tas pat nav vajadzīgs, - slepenpadomnieks piebilda. – Pils teritorijā grāfienei nekas nedraud. Viņa ir labi apsargāta, un arī pati izrāda saprātīgu piesardzību. Toties mēs esam atklājuši vēl divus sazvērestības dalībniekus.”

Lasītājs nekādi nespēj izlemt, par ko smieties vairāk – par „labo aizsardzību” vai „saprātīgo piesardzību”. Tālāk visi apspriež, bloķēt, vai nebloķēt Baterijas mentālo vairogu, un tas ir tik neinteresanti. Protams, ka nobloķēs! Un protams, ka šai sakarā mūs atkal gaida ciešanas un dažādas bīstamības (ja Žiļcova tādas nav sagatavojusi, mani sagaida pavisam liela vilšanās!).

Mani vienkārši sajūsmina nodaļas pēdējā rindkopa, kad nolēmuši tomēr bloķēt:

„- Labi. Citu variantu mums tāpat nav, un mums nav tiesību pieļaut masu nekārtības. Rai, sagatavo mikstūru uz rītdienas pārbaudījumu.”

Masu nekārtības! Baterijas dēļ! Novērtējiet, cik mūsu Mērija Sjū ir svarīga!

 

10.nodaļa

Baterija cieši nolemj šo pārbaudījumu izgāzt.

„Brokastu atmosfēra bija nervoza. Izņemot mani, mierīga izskatījās tikai Izabella, imperatora savedēja un lords Karrigans de Fersels.”

Visas ir histēriķes, tikai viena Baterija mierīga kā klints. Nu un vēl Izabella. 125. sērija. Grāmatas vidū no tā jau acīs raibs sāk mesties. Svarīgu informāciju Žiļocova aizmirst iedot (piemēram, kā tad tur vispār maģija darbojas), bet šo atkārto kā ieciklējusies skaņuplate. Nu un kas! Vajag taču uzrakstīt divus sējumus, lai naudiņu vairāk ievāktu, bet apjoms kaut kā jāuzdabū! Un to visvienkāršāk realizēt ar atkārtojumiem, nevis jaunu notikumu izdomāšanu.

No notikumiem mums piedāvā nākamo pārbaudījumu. Meitiešiem jāatšķir ilūzija no realitātes. Tam šai pasaulē var palīdzēt koncentrācija. Satraukušās meitenes ir zaudējušas apetīti, vienīgi Baterija ir gudrāka par visiem un ēd. (Interesanti, ēst, ko dod, arī ir pārbaudījuma daļa? Šo rindu autors arī pieceltos no galda nepaēdis, ja uz tā atrastos tikai un vienīgi baklažāni.)

„- Tādā gadījumā, lēdijas, pabeidziet dzert tēju, un lūdzu jūs uz izeju. Arhimags mūs jau gaida, lai atvērtu portālu uz pārbaudījuma vietu.

- Hmm... Tad jau tas nenotiks pilī? – es izbrīnījos, bet tūlīt sevi apsaucu. Ko gan es domāju? Kur te varētu gadīties slēgts ceļš, pa kuru mierīgi var klejot stundu no vietas, vai pat vairāk?”

Baterija ir viens intelekta gigants! Analizē visiem spēkiem. Bet, ja godīgi, gudrāka viņa izskatās, kad nedomā vispār, nevis tad, kad Žiļcova mēģina attēlot domāšanas procesu. Jo Baterijas domāšanas process izskatās apmēram tā: „Kā tad tas sanāk? – trešajā dienā man piepeši atnāca apskaidrība... Ja mēs ņemam vienu! Un pēc tam! Pieliekam tam vēl vienu! Tad, iedomājaties tikai, sanāk divi! Ha-ha-ha, bet tās glupās vistas līdz tam noteikti nav aizdomājušās! Ir nu gan muļķes!”

Vissmieklīgākais, ka tās glupās vistas to patiešām nezina. Viņas nespēj saskaitīt pat vienu ar vienu.

Un tā jebkura acīmredzamība mums tiek pasniegta kā Baterijas apskaidrības brīdis. Un tas viņai vienmēr atnāk ar nokavēšanos, jo pārējā laikā viņa ir aizņemta ar domām, kādas gan tās vistas ir vistas, kāds Mūdzis ir Mūdzis, bet kājas tāpat ļimst, un man nospļauties par lupatiņām, šoreiz uzvilkšu to ceriņkrāsas. Divdesmit lappusēs šāda sīrupa ir tikai viens fakts, varbūt divi. Un šķebinoši bieži mums tiek atkārtots, cik gan tā Baterija ir gudra!

„Tātad es būšu ar septīto numuru. Precīzāk – ar sesto, ja atskaitām izkritušās. Mūsu ir pavisam trīspadsmit, un pārbaudījumam katrai atvēlēta stunda. Mjā... Nāksies krietni pagaidīt. Un pēdējām meitenēm uzreiz var izteikt līdzjūtību.”

Meitenes atkal cieš uz līdzenas vietas, jo pārbaudījumu organizē muļķu bars. Galu galā pat pilnīgā čuhņā par šādu masu pasākuma organizāciju atlaiž no darba! Bet Baterija pamana DĪVAINĪBAS:

„Atskanēja vēl viena nopūta, pēc kuras meitene nervozi pagrozīja greznu platīna aproci ar safīra kaiju. Tāda pati kaija bija redzama uz viņas kurpju sprādzēm. Un kaut ko tā man atgādināja...

Nu ja! Tas bija dārgās kosmētikas „Sianor” brends! Tieši viņi izmantoja safīra kaiju kā jūras simbolu, kuras tonizējošās ūdenszāles viņi izmantoja savos izstrādājumos. Bet kāds te sakars ar juvelierizstrādājumiem? Nekāds, ja vien tā nav reklāma.

Šī doma bija tik vienkārša, un patiešām izskaidroja visu. Īpaši, ja atcerējās vakardienas sarunu ar princi. Ar jaunu vērtējošu skatu paskatoties uz pārējām pretendentēm, uzreiz varēja pamanīt arī citas reklamētājas. Rotaslietas, aksesuāri un apģērba detaļas tā vai savādāk atveidoja populāru brendu logotipus, sākot ar interjera priekšmetiem un beidzot ar transporta līdzekļiem.”

Te nu ir mūsu tirdzniecības ģilde. Visi noteikti to vien dara, kā lūr uz pretendentes kurpītēm un pēc tam taisnā ceļā metas uz veikalu! Rotaslietas ar brendiem, tā, lai visi varētu tos redzēt!

Tālāk Baterijā ielej mikstūru un viņa apvainojas. Lasītājs sēž un mēģina saprast, par ko gan te apvainoties? Scēna bija vienkārši neiedomājama! Un Mūdzis te pat uzvedās ne kā Mūdzis, bet viņa apvainojās krietni vairāk, nekā tad, kad viņš uzvedās kā Mūdzis. Vienkārši lieliski! Tālāk būs detalizētāk.

Baterijā taisās ieliet mikstūru un viņa pretojas. Skauģes ironizē, un Baterija izdzer mikstūru vienā rāvienā. Protams, ka mikstūra ir reti pretīga, un no tās miglojās acis, reibst galva un ļimst kājas. Protams, ka Baterijai neviens to nav pateicis un nav brīdinājis, lai viņa sagatavotos, un viss notiek tieši pirms pārbaudījuma. Lasītājs beidzot saprata, ko tieši viņam atgādina visa šī skraidīšana basām kājām pa aukstu grīdu, rij, ko dod, un visādu riebeklību iebarošana perorāli. Padomju laika slimnīcas.

Lasītājs ir nesapratnē. Kā gan galma līgavu atlases organizatori var uzvesties kā vissliktāk apmaksātie valsts iestāžu darbinieki, kuriem vienkārši nospļauties par klientiem, jo viņi nav ieinteresēti. Vienkārši bezjēdzīgas nežēlības koncentrāts. Te nu Mūdzis izceļas – beidzot uzvedoties ne kā Mūdzis.

„Mani uz mirkli pārņēma bailes. Nekad mūžā nebiju šādu indevi dzērusi, un man nebija ne jausmas, ar ko tas viss varētu beigties! Bet te caur dunēšanu ausīs sadzirdēju kāda mierīgo un pārliecināto balsi:

- Elpojiet, lēdij. Tikai dažas dziļas ieelpas, un jums paliks labāk.

Es paklausīju un krampjaini ievilku gaisu caur degunu. Un vēl reizi. Un vēl. Tumsa pamazām atkāpās, apziņa atgriezās realitātē, ļaujot ieraudzīt, ka padomdevējs bija lords Raians. Tieši viņš, kā izrādījās, turēja mani pie elkoņa, neļaujot nokrist.”

Baterija no šāda fakta ir tik ļoti apstulbusi, ka arī pati beidz uzvesties kā psihopāte. Un izjūt pateicību, ka par viņu parūpējušies. Bet šī idille nav ilga. Jo tālāk Mūdzis izdara Baterijasprāt nepiedodamu noziegumu – palūdz noņemt dzimtas gredzenu, lai pārbaudījums būtu godīgāks.

Baterijai gandrīz putas pa ausīm sāk nākt, kā gan viņi uzdrošinājās! Lai gan prasība ir pilnīgi normāla un adekvāta – izslēgt svešas maģijas klātbūtni. Pirmo reizi šajā grāmatā komisija uzrāda kaut kādas loģikas klātbūtni – nevienam jau nav vajadzīgs, lai vēlāk klīstu runas par kaut kādu angažētību!

Vispār tas atkārtojas aizdomīgi bieži – tiklīdz apkārtējos parādās saprātīgas rīcības aizmetņi, sākas bļāvieni, ka Baterijas godam un cieņai kāds kāju nominis! Bija bļāvieni arī tad, ka muļķis-slepenpadomnieks viņu Netīri Izmantojis! Lai gan tobrīd viņš rīkojās visai saprātīgi un racionāli. Rodas iespaids, ka bērnībā Baterijai iestāstījuši, ka viņa nav nekāda skaistule (tāpēc viņa tik ļoti apskauž skaistas meitenes), bet gudra gan. Un tieši izejot no tā viņa ir uzbūvējusi savu pašvērtējumu. Un, ja nu viņai nav izdevies vienu ar vienu saskaitīt agrāk par apkārtējiem, viņas pašvērtējums tūlīt sadrūp kā drumstalkūka. Un, ja nu kāds viņai vēl norāda, ko vajadzētu darīt, tad vispār sprādziens līdz debesīm!

Uz šī viņas pašvērtējuma stūrakmeņa turas visa Žiļcovas grāmata – jūs visas neesat nekas vairāk kā izkrāsojušās kuces, bet toties es esmu gudra! Šī varone patiešām ir tik ļoti „adekvāta un lepna” un „tik brīnišķīgi prot uzvesties augstākajā sabiedrībā”.

Baterija iziet cauri portālam, nonāk kaut kādā telpā un apsēžas, domājot, lai viņi visi iet pie velna, viņai vajag ātrāk nokļūt mājās. Un te nu viņa atceras par dzimtas godu! Vajag taču pierādīt, ka viņa ir ko vērta arī bez maģijas, citādi visi apsmies! Viņa pieceļas un iet tālāk, satiekot kaut kādu visai aizdomīgu veci.

„Strauji pagriezusies, es ieraudzīju uz liela akmens sēdošu vecu vīru. Viņa seju un salīkušo augumu gandrīz pilnībā nosedza novalkāts apmetnis. Sirmā, šķidrā bārdele nokarājās līdz krūtīm, un viegli plivinājās vējā. Mezglainie pirksti turēja nelīdzenu nūju-spieķi.

- Jūs kaut kā nesteidzaties. Pirms bija krietni žirgtākas meitenes.

- Labdien! – es ar kavēšanos pasveicināju un saraucu pieri – Kas jūs esat?

- Esmu šī salas pārraugs, - vecais nočerkstēja un piecēlās. – Un vēl es esmu „Ilūziju ceļa” pavadonis. To jau te daudz. Var apmaldīties. Tad nu, ja būsi kļūdījusies ar virziena izvēli un nokavēsi, es tevi aizvedīšu līdz portālam.

- Paldies par rūpēm, - es nomurmināju, nožēlojot, ka nespēju nolasīt viņa emocijas. Lai gan, spriežot pēc vienaldzīgā skatiena, viņš tādas vispār neizjūt. Tipisks vientuļnieks.”

Tā nu Baterijai nekas neliekas aizdomīgi un viņa dodas cauri mežam veča sabiedrībā. Lai gan ikvienam, kuram smadzenes ir kaut valrieksta lielumā, pirmā doma būtu – vispirms pārbaudīt veci, vai viņš pats nav ilūzija. Tā nu izvazājusies pa mežu krietnu laika sprīdi, Baterija beidzot attopas un izklīdina veci izplatījumā kopā ar pārējām salas ilūzijām. Un tad tik tikko paspēj pa ceļu aizskriet līdz portālam, nez kāpēc secinot, ka, ja jau viņa, tik gudrā Baterija, tik tikko attapās pārbaudīt veci, tad visām pārējām, kuras pārbaudījumu izgāja, kāds noteikti pateicis priekšā! Viss ir nopirkts!!!

Pirmajā brīdī lasītājs sašuta – tas taču bija tik vienkārši. Bet tad apdomājās, un saprata, ka Baterijai vismaz daļēji bija taisnība. Pēc autores radītajiem noteikumiem – ja meitene bija pietiekami saprātīga un izgaisināja veci uzreiz istabā, tad viņa tā arī neuzzinās, ka visas ilūzijas ceļā pazudušas! Bet, ja tērēsi laiku, pārbaudot visus objektus pēc kārtas, laikā līdz portālam tā arī nepaspēsi! Sanāk, ka attapīgākās pārbaudījumu nemaz nevar iziet. Izies tās, kurām pielec ar nokavēšanos, vai arī tās, kurām kāds būs pateicis, ka izgaisinot veci, vari doties tālāk taisnā ceļā, jo ilūziju vairs nav.

Šādā paskatā pārbaudījums šķiet pavisam dīvains. Atsijājot saprātīgākās un piesardzīgākās. Un palaižot tālāk muļķes un intrigantes. Lasītājs jau labi saprot, ka te vienkārši Žiļcova nav padomājusi par loģiku. Bet Žiļcovas alternatīvā loģika šai gadījumā lieliski iederas kopējā stāstījumā: Mūdzis Arhimags te piešķir ierēdņu vietas savu mīļāko radiniekiem, kāpēc lai par imperatorēm nekļūtu meitieši, kas spējuši sagādāt sev pietiekami pamatīgu protekciju? Skaidrs, ka impērijā ir gadsimtiem izkoptas korupcijas tradīcijas, un arī imperatorei ar to jārēķinās un šāda sistēma jāatbalsta. Tikai viens te ir pagalam neloģiski – impērija, pēc pasakas nosacījumiem, plaukst un zeļ, nevis dodas taisnā ceļā uz pagrimumu.

„Es pateicos kalponēm, ar patiku paēdu, pēc tam ar tēju un desertu iekārtojos kabinetā ekrāna priekšā. Es atļāvu sev mazliet ļauni papriecāties par viņu piespiedu badošanās diētu, jo tajā uzgaidāmajā zālē neviens ēdienu neatnesa.”

„Viņas” – ar to domātas kalpones? Neviena cita šajā rindkopā jau nebija. Un vēl – „atļāvu sev mazliet ļauni papriecāties”! Galvenā varone taču ar to vien nodarbojas!!! Un vēl, lai Baterija varētu ar sevi palepoties, atkal organizatori nostādīti pilnīgu idiotu lomās.

„Pēc atgriešanās no salas es biju pārāk satraukusies, un pēc tam vēlējos pēc iespējas ātrāk pamest zāli, tāpēc aizmirsu no arhimaga paņemt savu gredzenu.

Un tagad jāgaida pārbaudījuma beigas! Un tad vēl jāsameklē šitais... Lai gan, kāpēc man tas būtu jādara pašai?”

Baterija pirmo reizi šajā grāmatā atcerējās, kam vispār domātas kalpones, varam viņai aplaudēt.

Diemžēl šī nodaļa tā arī palikusi bez muļķu apspriedes un citiem izrotājumiem.

 

11.nodaļa

Baterija pastaigājas pa ezera malu, kur viņu atkal nogrābj nindzja-žurnālists.

„Buļ.

Kas tas tāds?

Buļ, buļ.

Es saraucu pieri un neapmierināti atvēru vienu aci... un pēc tam iepletu tās abas!

No ūdens uz mani blenza Ostins. Pareizāk sakot divas Ostina acis, jo pārējais reportiera ķermenis bija paslēpts ezera ūdenī un ūdenszālēs. Viņa apmetnis bija kļuvis gandrīz par spoguli, attēlojot ūdens virsmu. Uz galvas rēgojās vientuļa ūdensroze, maskējot par niedri izveidoto elpošanas caurulīti. Tieši no tās atkal atskanēja lūdzošais „buļ”.”

Šis nožēlojamais komiķis paziņo Baterijai, ka rīt pār viņu nogāzīsies nomelnošanas kampaņa, ko pasūtījusi Zeltiņa un viņas līdzskrējējas. Lasītājs jau izbauda melno reklāmas kampaņu Žiļcovas izpildījumā. Skatoties uz ezerā peldošo žurnālistu, tai vajadzētu būt īpaši melnai.

„Kopumā situācija ar sabiedrisko domu tiek kontrolēta. Bet es gribēju jūs brīdināt, ka raksti parādīsies tikai vēl dienu vēlāk. Ļausim čūskām iztērēt savu indi, un pēc tam neitralizēsim. Tātad – neraizējieties, un pacietieties vēl dienu. Pēc tam mūsu izdevums ar visu tiks galā.”

Tikai pēc dienas! Reklāmas meistarība te ir vēl rangu zemāk nekā Mariānas dziļvagas dibens! Tātad viņi zina par melu kampaņu, un veselu dienu netaisās neko darīt! Tātad ļausim melu kampaņai izveidot noturīgu viedokli sabiedrībā, lai viss, ko vēl pēc dienas rakstīs par Bateriju izskatītos kā viņas nopirkta attaisnošanās kampaņa!

Žiļcovai te vajadzēja piezvanīt jebkuram pazīstamam izdevniecības reklāmas daļas cilvēkam. Bet tā kā viņa pat līdz goglei ne vienmēr tiek, tad tas, protams, ir pārāk smags darbs.

„Arhīvi ir pieejami. Bet atklājās viena visai interesanta lieta: kāds jau stipri pasen ir ļoti centīgi iznīcinājis visu informāciju, kas saistīta ar imperatores Isiānas kāpšanu tronī.

- Ko?

- Es arī izbrīnījos! Ir visādi sīkumi par viņas bērnību, jaunību, par viņas dzimtu. Par valdīšanu arī viss ir sīki un smalki aprakstīts. Bet tas brīdis, kad viņa kāpa tronī, ir pazudis, it kā tāda vispār nekad nebūtu bijis. Ņemot vērā to, ka tobrīd tāda lieta kā līgavu atlase vēl nebija, jo Starppasauļu vārtus atvēra tikai gadus četrdesmit vēlāk, informācijas īpaši daudz nebija.”

Mēs jau pabrīnījāmies par vietējo reklāmas aģentu profesionalitāti, tagad pabrīnīsimies par vietējiem arhivāriem un vēsturniekiem! Simts gadu laikā neviens neatcerējās ne tikai par dimantiem, bet arī par Indarijas Isiānu! Nerakstīja ne disertācijas, ne monogrāfijas, ne pārskatus, ne vienkārši publicistiku. Neviens, neviens nav griezies arhīvos un pat nenojauta, ka informācija pazudusi! Skaidrs jau, ka vispār tā ir oligofrēnu impērija. Kādi gan publicistiskie darbi par valsts vēsturi, jūs ko?

Žiļocova acīmredzot nesaprot, ka pilnībā iznīcināt informāciju nav iespējams. Par tādu notikumu kā imperatores kāpšanu tronī noteikti ne. Var to noslepenot, bet baumas nekur nepazudīs un pūtīsies izmēros kā begemoti, jo skaidrs jau – ja slēpj, tad ir ko slēpt. Tādā tempā drīz vien sāks cirkulēt nostāsti par to, ka Isiānu tronī iecēla reptiloīdi, ka imperatoru dzimta ir apkrauta lāstiem un Isiāna savas konkurentes nomocījusi pagrabā, un, ka viņa pati mirusi ar buboņu iesnām un viņu vēl pirms kāzām nomainījuši ar dubultnieci... Un visu šo ārprātu mals cauri vismaz trīs reizes gadā – imperatores dzimšanas, nāves un tronī kāpšanas dienā.

Tikai Žiļcovas alternatīvās psiholoģijas un loģikas pasaulē viss notiek savādāk.

„Es ar skatienu pavadīju niedru audzē iepeldošo ūdensrozi un domās pašūpoju galvu. Reportiera talanti nebeidza mani pārsteigt. Ne velti „Impērijas Vēstnesis” tiek uzskatīts par labāko izdevumu.”

He! Bet žurnāls ir pārvērties! „Baumotājs” nu ir pārkristījies par „Vēstnesi”.

„Laikam jau, kompensējot nesaņemto Vulicera prēmiju, sniegšu viņam izvērstu interviju. Varbūt pat savas dzimtas pilī. – es nolēmu. – Cenšas taču. Un vēl – ar šāda līmeņa žurnālistiem, kuri tik viegli manipulē ar sabiedrisko domu, labāk uzturēt labas attiecības. Bet rīt pacentīšos mierīgi pārdzīvot nepatīkamo baumu dienu.”

Te nu Baterijā pēkšņi pamodusies aristokrāte, kura kā dieviete nolaižas pie lopiem – parastajiem mirstīgajiem. Pirmo reizi šajā grāmatā viņa izlemj ar kādu uzturēt labas attiecības izdevīguma vārdā. Un kāpēc tas ir vislielākais kadrā trāpījies kretīns?

Tiklīdz žurnālists noslēpies, parādās Mūdzis, laikam jau, lai Baterijai nebūtu garlaicīgi. Un viņiem sanāk visai skolniecisks kašķis. Tā vien tik gaidīju, kurš pirmais iekraus otram pa galvu ar kādu mācību grāmatu.

„- Nevara atrodas jums blakus tikai jūsu drošības dēļ. – atbilde bija sagaidāma.

- Tiešām? – es novilku ar vislielāko izbrīnu, - Atzīšanos savā bezspēcībā ir visai negaidīti dzirdēt no jūsu līmeņa maga.

- Ko?

- Jūs taču apgalvojāt, ka kontrolējat visu maģiju pils robežās. Vai tad vairs ne? – dzēliens trāpīja mērķī, lords Raians neapmierināti piemiedza acis.

- Lēdija Ariana...

- Liecieties mierā. Es lieliski saprotu, kāpēc viņa ir man piekomandēta, lord Raian, - es viņu pārtraucu.”

Kaut kāds ārprāts – viņiem pa pili klīst neiznīdējams spoks, kurš piesaistīts tam fontānam, bet tas jau tikai tāds nevainīgs joks, ka Mūdzim ir problēmas ar pils aizsardzību.

Tēviņš, protams, izrādās mutīgāks par savu nākamo kucīti. Hercogiene mūk, un Mūdzis pie sevis domā kā riktīgs tēviņš-idiots: „Es taču esmu tāds tēviņš, nevaru pieļaut, ka te kāda bāba izrunājas, manā dzimtā taču visi ir tēviņi, bet viņas taču neciena tēviņus-apsēklotājus!”

Tev taču ir jaunākais brālis – Maiss! Bet vispār sižetam tas pagaidām nav svarīgi. Un Mūdzis sāk atgādināt lasītājam, cik Baterija ir lieliska un viņš sāk kopēt tās slavinājumus.

„Ariana izrādījās pavisam savādāka. Pēc viņas izturēšanās veida uzreiz bija redzams, ka hercogieni jau kopš bērnības audzinājuši valdīt. Pat šeit, pārbaudījumos de Ardena parādījās nebūt ne tāpēc, lai dabūtu viņa brāli, bet tikai tāpēc, lai no hercogistes tiktu atceltas tirdzniecības sankcijas. Spriežot pēc novērotāju ziņotā, viņa neinteresējās par jaunām lēdijām pierastām lietām.”

Jā! Viņa klīst pa parku un lūr televizorā! Uzreiz var pamanīt citādo intelektuāli!

Pa brāļu iekšgalvas telefonu Mūdzim zvana Maiss un padalās savā izcilajā idejā – aizstiept līgavas uz blakus pasaules delegācijas pieņemšanu.

„Atbildot uz tik apšaubāmu iniciatīvu, arhimags pasmīnēja.

- Damian, šai pieņemšanai mēs esam gatavojušies jau vairākus mēnešus, bet meitenes tu vēlies iemest tajā oficiozā bez kādas sagatavošanās?

- Tur jau tā pārbaudījuma sāls, - brālis bezrūpīgi atsaucās. – Manai nākamajai sievai vienmēr jābūt gatavai visādām nejaušībām un vienmēr jāuzvedas nevainojami. Un vēl viņai vajag zināt citu rasu īpatnības.”

Mūdzis beidzot uzrādīja kaut kādas saprāta pazīmes, bet Maiss viņu aprauj pusvārdā. Un taisnība vien ir – ko gan tādu augsta līmeņa diplomātiskā pasākumā var sabojāt bariņš tirgussievu, kuras tā vien sapņo, kā cita citai zupā strihnīnu iemānīt? Protams, ka neko! Viss būs labi. Iedomājies tikai – tāds sīkums – regulāri uzrīko histērijas kameru priekšā.

Lasītājs vienkārši sapņo beidzot izlasīt, ko Žiļcovai nozīmē pieņemšana diplomātijā.

Kamēr prinči pļāpā, Baterija atgriežas savās istabās un pa ceļam uzduras imperatores spokam, ne velti viņa tik centīgi mēģināja pievērst tā uzmanību, gan jau, lai iekultos nākamajās nepatikšanās. Tad nu viņas manevrs nostrādāja un bijusī imperatore nekaunīgi metas virsū Baterijai ar apvainojumiem. Baterija centīgi demonstrē sevis apdziedāto labo audzināšanu un savaldību, bet tās pietiek tikai pāris imperatores replikām, un viņa sāk atbildēt.

„- Jūsu augstība, kas noticis? – izdzirdēju viena apsarga saspringto balsi.

Es pagriezos un sapratu: vīri Isiānu neredz. Un tagad mēģina saprast, kas mani apstādinājis, jo neviena te nav.”

Nu gan muļķe! Mūdzis taču jau iepriekšējā reizē teica. Ka viņu neviens neredz, izņemot viņu pašu un Bateriju ar viņas mentālo vairogu. Atmiņa kā zelta zivtiņai. Visa šī scēna ir vienkārši apburoša. Arī visaugstākās aristokrātes, bijušās imperatores monologu var reducēt vienā rindiņā: „Tu, krāsotā kuce, liec mierā manu puisēnu!”.

„Izvēlies sev kādu drāzēju un vācies prom uz savām zemēm! Un arī saviem nākamajiem kroplēniem liec aiz auss, lai viņi te nespertu savu kāju!”

Te nu gan imperatoru gods un cieņa parādījās visos savos augstumos. Uzreiz top skaidrs, ka Žiļcova nespēj atainot cilvēku, kurš lamājas citā stilā kā visparastākās tirgussievas. Kāda starpība – imperatore tā ir, vai ne, bet visi lamājas kā nomales tirgus laukumos.

Un pievērsiet uzmanību – te visi ir indarieši, par kuriem vēl vienu lappusi iepriekš Mūdzis sprediķoja, kādas viņiem ir klusas un vīriem pakļāvīgas sievas, un tikai Baterija viena pati atļaujas būt nekaunīga. Un viņš taču ir labi pazīstams ar Isiānas spoku. Vai tad viņa ir miermīlīga mājsaimniecīte? Vai arī Žiļcova atkal ir aizmirsusi, ko pati rakstīja.

Savaldīgā Baterija atkal izvelk savu aizsargu-kraukli, kurš izgaisina imperatori, bet te atkal uzrodas Mūdzis, kuram pils maģiskā signalizācija pavēstīja, ka varone atkal salamājusies ar aizgājušo radinieci. Baterija saprot, ka dabūs pa kaklu par huligānismu, un visu vainu noveļ uz mironi, krauklis viņai piebalso.

„- Viņa, viņa. Nemir-rstīgā r-ragana, - krauklis nicīgi piemetināja. Galu galā viņš taču runā par arhimaga vecvecmāmiņu! Būtu bijis īstais brīdis atcerēties par etiķeti. Protams, viņš ir dzimtas aizsargs, un, kad šo pašu dzimtu apvaino, viņš īpaši neceremonējās. Bet būtu varējis padomāt par mani – vajadzēs taču attaisnoties lorda Raiena priekšā! Un nav jau neviena liecinieka šai sarunai ar spoku!”

Varones krauklis arī ir nekauņa. Kāpēc gan tas mani nepārsteidz?

„- Redziet, lord Raian, mans aizsargs atkal noreaģēja uz jūsu...

- Es brīnišķīgi sapratu, kas notika, - viņš mani pārtrauca. – Un šeit nav īstā vieta tamlīdzīgām sarunām, lēdija Ariana, jums tā neliekas? Jūs taču pati nupat mēģinājāt pierādīt, ka protat operēt ar faktiem. – arhimaga balsī bija jaušams izsmiekls, un es sašutumā gandrīz nosmaku.

- Protu! Un vēl...”

Mūdzis atkal uzrāda saprātīgu piesardzību, atgādinot varonei, ka gaitenis nav īstā vieta sarunai par imperatores spoku, kuru neviens neredz. Bet Baterija atkal izvēlas apvainoties. Kāpēc tas mani neizbrīna?

Bet Mūdzis ir ļoti valdonīgs un ļoti tēviņš, tāpēc viņš sagrābj Bateriju zem elkoņa un velk uz viņas istabām. Lai kopā ar Lasītāju pārliecinātos, ka viņa ir ne tikai muļķe, bet īpaši pamatīga muļķe ar zelta zivtiņas atmiņas kapacitāti. Lai gan nē – zelta zivtiņa bija par Bateriju gudrāka!

„Pagaidiet, kā – satikšos? – es saraucu pieri. – Es taču teicu, ka krauklis viņu izgaisināja.

- Bet es taču teicu, ka mana vecvecmāmiņa ir saistīta ar tumšo enerģijas avotu pilī. – lords Raians saviebās. – Viņu nav iespējams līdz galam iznīcināt. Tikai dažas dienas, un spoks atkal būs pietiekami atjaunojies, lai jūs viņu redzētu.”

Viņa bija aizmirsusi arī to, ka spoku iznīcināt nav iespējams, lai gan mēs zinām, ka šī tēma viņu satrauc pietiekamā mērā, lai aizsūtītu žurnālistu rakties pa arhīviem. Nu, it kā satrauc. Realitātē, kā izskatās, satraucās tikai viens vienīgs Mūdzis, kurš uzbāzīgi liek priekšā nākamajā tikšanās reizē mēģināt no imperatores kaut ko uzzināt, nevis atkal salamāties. Bet mūsu lietišķā Baterija tik vien spēj, kā niknoties uz imperatori, niknoties uz Mūdzi un viņas iedomība ir gatava uzsprāgt ar atombumbas spēku.

Ar saviem saprāta iedīgļiem beidzot saprazdams, ka Baterijai tādi nepiemīt, Mūdzis turpina sarunu ar kraukli. Par to Baterija niknojas vēl vairāk. No šīs sarunas mēs uzzinām, ka spoks barojas ar sliktajām emocijām un pēdējos gados ir uzbarojies ne pa jokam. Lasītājs par to īpaši nebrīnās, tikai nekādi nevar saprast, kā tas nākas, ka iepriekšējos gados spoks šai sociopātu perēklī barojies tik lēniņām.

Bet Bateriju nekādi nesatrauc, ka pa pili laidelējas strauji briestošs spoks. Tas taču nekādi nevar būt bīstami. Nav problēmu! Viņu satrauc tikai tas, ka Mūdzis viņu neciena tā, kā būtu vajadzējis! Kā viņš uzdrošinās!!!

Pastāstījis Baterijai veselu kaudzi jaunas informācijas par pils aizsardzības problēmām, kuras acīmredzot īpaši slepenas neskaitās, un tās drīkst izpļāpāt tālāk, Mūdzis aiziet. Bet Baterija cenšas DOMĀT, bet viņai sanāk tikai rīt!

„Kamēr ēdu, es centos apdomāt notikušo. Domas dūca un grūstījās manā galvā, kaitināja un lika meklēt pašai savas kļūdas, kuras noveda pie šādas konfrontācijas. Atskārsme, ka imperatores spoks neatstāsies, nebija iepriecinoša.

Tikai reizē ar desertu man izdevās atslēgties no problēmām un noskaņoties pozitīvāk. Karsta tēja vienmēr palīdzēja nomierināties, un domas par drīzo atgriešanos mājās vēl vairāk. Kad melodisks zvaniņš paziņoja par viesa ierašanos, es atkal biju labā garastāvoklī.”

Domāja, domāja, neko neizdomāja, nolēma apēst pīrādziņu. Visaugstākais analītiskuma līmenis!

Pie Baterijas ierodas Filānija, kura raizējas par viņas pašsajūtu. Atminiet ar pirmo reizi: vai mūsu skaistule šai sakarā jūt kaut ko labu? Protams, ne! Tā vietā viņa sāk pārmest Filānijai reklāmas kurpītes un krāpšanos atlasē.

„- Tiešām nebaidies? – es klusi apjautājos. – Tā visa taču ir krāpšanās, un vajadzīgajā brīdī vari netikt galā.

Smaids pazuda no Filānijas sejas. Tā kā viņa nebija muļķe, tad lieliski saprata, par ko es runāju.

- Beidz, Ariana, es nekļūšu par imperatori, tieši tāpat kā tu, - viņa pieceldamās auksti noteica. – Un mēs abas to lieliski zinām. Visa šī atlase ir tikai un vienīgi fikcija – šovs tautai. Un beigās Damians izvēlēsies Izabellu. Kāda gan tagad starpība, krāpšanās, vai ne? Bet es varu ilgāk pagrozīties reklāmā, izveidot sakarus, nopelnīt un atrast pēc iespējas izdevīgāku vīru.”

Sirmā senatnē, tāltālā galaktikā, gribēju teikt šī augsti intelektuālā ražojuma pirmajā nodaļā, Baterija aizdomājas, ka tā kā vajadzētu būt savaldīgākai pat esot vienatnē, jo viņu taču nepārprotami novēro. Bet tas taču bija tik sen, visi jau sen par to aizmirsuši ne vienu reizi vien. Tad nu tagad arī savā istabā var muldēt visu, kas vien ienāk prātā, arī par negodīgajiem pārbaužu rezultātiem, nemaz nesatraucoties, ka kāds kaut ko varētu noklausīties. Tas jau nekas, ka Baterijai pat kalpones-nindzjas piekomandēja tieši tāpēc, ka viņu tura aizdomās. Bet patiešām – kurš gan veic videonovērošanu un noklausīšanos to cilvēku istabās, kurus tura aizdomās? Šajā muļķīgo drošības dienestu pasaulē – neviens! Un Baterija arī nestreso...

Uzkasījusi savu iedomību pie Filānijas, kura ir merkantila, un vispār negodīga, ne tā kā pasaulē visbrīnišķīgākā Baterija, varone dodas uz vannas istabu, lai augsti intelektuāli nomazgātos. Bet Lasītājs dziļi ievilka elpu, un mēģināja saprast, ko tieši ir izlasījis?

Īsumā nodaļas finālu var aprakstīt tā – Mūdzis rīko histērijas Baterijas dēļ, Baterija rīko histērijas Mūdža dēļ. Imperatore lecās ar Bateriju un tā lecās pretim. Krauklis histēriski kaujas ar imperatori, un te atkal Mūdzis rīko histērijas Baterijas dēļ un tā savukārt Mūdža dēļ. Kā gan savādāk. To visu bija smagi lasīt, Lasītājs reizes trīs taisīja pārtraukumu, lai iedzertu tējiņu un nomierinātos. Un procesā pat saprata, ka tieši tas ir tas labākais šajā garadarbā.

Pie greizās valodās pēc kāda brīža pierodi, vienkārši laižot kļūdas un neveiklības gar ausīm. Kaut kur pie piektās nodaļas samierinies arī ar loģikas kļūdām, un tās jau uztver kā pašu par sevi saprotamu lietu, tāpat kā lietu oktobrī. Nu jā, tā jau ir Žiļcova, viņai vienmēr viss notiek tieši tā. Vienīgais, pie kā nekādi nevar pierast ir pastāvīgi agresīvais grāmatas fons. Tas ir tāpat, kā dzīvot komunālajā dzīvoklī, kur aiz visām sienām nepārtraukti skandalējas kaimiņi. Vienā brīdī no tā visa sāk sāpēt galva, un raustīties acs plakstiņš.

Arī šīs grāmatas otrs Lasītājs ieminējās par to pašu. Un es par šo fenomenu aizdomājos, pēc kā pieņēmu, ka Žiļcova pati pat var nebūt tik ļoti agresīva, lai gan tas ir pietiekami dzīvotspējīgs pieņēmums. Ļoti iespējams, ka tieši tā viņa saprot konflikta būtību grāmatā. Jo konflikts vispirms asociējas tieši ar sadzīvisku strīdu. Un iekšējais konflikts tad būs tieši agresijas slāpēšana. Loģiski! Tad nu Žiļcova regulāri uzrīko saviem varoņiem tirgussievu karus, un tajos brīžos, kad to nav, varoņi sēž un domā, kādi gan apkārt visi ir nelieši un riebekļi.

Gan jau, ka autore ir izlasījusi par konflikta nozīmi grāmatā, un pieļauju, ka ne vienu reizi vien. Tāpēc varam būt droši, ka tamlīdzīgu konfliktu arī tālāk būs tikpat daudz. Un kulminācijas brīdī tie vispār pacelsies neiedomājamos augstumos, jo vajag jau kaut kā attēlot arī to dinamiku.

Muļķus un reptiloīdus šīs nodaļas beigās mums nerāda, laikam jau Žiļcova izlēma, ka ir pietiekami uzkarsējusi kaislības ar bļaustošos imperatores spoku.

 

12.nodaļa

Pirmspēdējā nodaļā Žiļcova tomēr izlēma, ka vajadzētu lasītājiem pastāstīt ko vairāk par apkārtējo pasauli. Pēkšņi.

„Rīta cēlienu aptumšoja abu kalpoņu drūmās sejas un divbalsīgi aicinājumi neskatīties pēdējās ziņas. Jo – kāpēc gan jums, jūsu gaišība, vajadzētu bojāt savu noskaņojumu? Lai jau runā, mēs taču zinām, ka viss ir savādāk.”

Lasītājs kaut kā ir palaidis garām to brīdi, kad kalponītes sākušas izjust pret Bateriju maigumu un pārdzīvot par viņas pārdzīvojumiem. Uz tā fona, ka viņas ir nindzjas, tas izskatās vēl brīnumaināk. Kaut jel kāds beidzot iepazīstinātu Žiļcovu ar jebkuru slepeno dienestu darbinieku, vai spiegu. Te vispār no vienas puses ir muļķis-slepenpolicists un no otras mīlīgās kalponītes, kuras raizējas par kundzes noskaņojumu, par ko viņai pašai, protams, nospļauties. Nekādu pateicību viņa neizjūt.

„Kad no atlases atskaitītajām meitenēm bija aizvērušās durvis, Dalila atkal ierunājās:

- Tātad jūs esat palikušas vienpadsmit. Nākamajam pārbaudījumam bija jānotiek jau šodien, bet pēc karaļpāra lēmuma plānus nācās mazliet pamainīt. Lieta tāda, ka jau pēc pāris stundām ierodas gīriešu delegācija no Zaļās pasaules. Tam par godu tiek rīkota svinīgā pieņemšana un labdarības balle, un viņa imperatoriskā augstība pieņēma lēmumu, ka arī jums jāpiedalās šajos pasākumos.

Pērļu ēdamzālē atskanēja vienota pārsteiguma nopūta. Dabūt pielaidi tāda līmeņa diplomātiskai pieņemšanai lielākajai daļai meiteņu bez skaļiem tituliem un augsta sabiedriskā stāvokļa bija gandrīz nereāli!”

 Jā! Viņām izsniedza ielūgums uz Kremļa eglīti!!! Un meitenes jau nez cik dienas sēž pašā pilī, un drīkst pa to brīvi pārvietoties, bija jau divās ballēs, un te nu pēkšņi... ahhh... diplomātiskā pieņemšana!!! Kāpēc gan tāda viņām būtu vajadzīga?

Garlaicīgs un stīvs protokola pasākums, kur visi, kas nerunā par darījumiem, stāv un tēlo mēbeles. Kāds prieks un laime, ka viņas uz tādu uzaicināja. Sapnis ir piepildījies! Kas par putru ieviesusies Žiļcovas galvā? Meitenēm bija balles! Ar daudziem kavalieriem, kuriem varēja iepatikties, un kuri pat varēja vēlāk viņas apprecēt. Un te piepeši kauja par diplomātisko pieņemšanu, no kuras nevienai no meitenēm jēgas nekādas.

„Trīs stundas! Tikai trīs stundas, lai savestu sevi starptautiskai pieņemšanai cienīgā paskatā, un vēl sagatavot runu! Ar svešām kalponēm, svešā vidē, ar ierobežotu tērpu izvēli...

Pat man kļuva neomulīgi, un man pāri gāzās arī citu apkārtējo panikas un izmisuma viļņi. Tiklīdz saņēmām atļauju, mēs gandrīz skriešus pametām ēdamzāli.

Pa ceļam uz savām istabām, es domās vēlreiz pateicu paldies tantei Natarai, kas uzraudzīja manu tērpu iepakošanu ceļam.”

Nē, viņa nedomā par runu! Viņa nedomā par to, kā ar šiem gīriešiem vajag apieties. Tas jau nav svarīgi!!! Veselu lappusi Baterija pūderē Lasītāja smadzenes ar TĒRPIEM! Ak, viņai ir tikai trīs stundas, lai pieklājīgi apģērbtos!

„Ienākot savā viesistabā, es nolēmu risināt problēmas to svarīguma kārtībā. Un vispirms pavēlēju piemeklēt piemērotu tērpu.”

Šitik episki tas vēl nebija redzēts! Vēl jau tur bija iebāzts sauss informācijas blāķis par gīriešiem, kur Baterija atkal pļāpā ar Lasītāju caur ceturto sienu. Un mēs uzzinām, ka Žiļcovai joprojām ir problēmas ar ģeogrāfiju, ģeoloģiju, ekonomiku, lauksaimniecību un gugli... Un vēl tas, ka Baterija domāja, domāja, neko neizdomāja, un nolēma ķerties pie lupatiņām, jo tas taču ir PATS GALVENAIS!

Es vēl aprakstīšu to ārprātu ar gīriešiem, bet vispirms man vajag pabļaustīties. Ahh, man ir tikai trīs stundas, lai sagatavotu runu, tāpēc labāk ķeršos pie tērpiem! Uzrakstīšu par šo kleitu pusi lapas, jo tērpi jau mani neinteresē ne mazākajā mērā. Un pa šo laiku man pat prātā neienāks apdomāt uzvedības stratēģiju, un vispār nevienas gudras domas. Es taču esmu tik intelektuāla!

Cienījamā autore, tu taču varēji kaut mazliet pacensties ieviest savai varonei kādu drusku smadzeņu. Te taču nebūtu bijis grūti pierakstīt dažas rindkopas, par to, kāda ģeniāla doma viņai iešāvās prātā, kas palīdzēs veidot sarunu ar zaļģīmjainajiem citplanētiešiem.

„Šobrīd nevarēja iztikt bez šāda tērpa: zaļā krāsa bija obligāta visos oficiālajos pasākumos ar gīriešu piedalīšanos. Vēl bija nepieciešams atsvaidzināt atmiņā zināšanas par Zaļo pasauli un tās apdzīvotāju tradīcijām.”

Te nu ir īpaši kreatīvs pasaules konstruēšanas piemērs. Tātad: zaļā, zaļā pasaulē dzīvo zaļi, zaļi cilvēciņi. Vēl viņi ir īpaši norūpējušies par ekoloģijas problēmām (tātad arī te ir „zaļie”, cik niansēts pavērsiens!). Vēl viņi ir magi, kas strādā ar zemes enerģijām (nu zaļie taču, ko te padarīt!). Un tad, kad ar viņiem tiecies, obligāti jātērpjas zaļā!

„Gīrieši bija izteikti zemes magi un izcēlās ar īpašu pietāti pret apkārtējo vidi. Lielākā viņu pasaules daļa bija klāta ar purviem, kurus apdzīvoja daļēji saprātīgi augi, no kuriem daudzi tika uzskatīti par visai agresīviem.”

Pavisam nesen lasītājs vēlējās izburties cauri grāmatai, kur virs ziemeļu purva ziemeļu saule zenītā stāvēja trīs stundas no vietas. Un tūlīt aiz purva sākās Ledus okeāns. Tur patiešām bija tādi ziemeļu apgabali. Un te nu pienāca brīdis, kad sapratu, ka šī šedevra autors izrādījies gudrāks par Žiļcovu. Viņam pietika prāta saprast, ka pārpurvošanās vispār ir ekoloģiska katastrofa. Bet te – gīrieši ar pietāti izturas pret apkārtējo vidi, un visa pasaule viņiem ir viens vienīgs purvs. Kur ir auglīgas zemes? No kurienes rodas dzeramais ūdens? Kā vispār saglabājas kaut kāds klimatiskais balanss?

Reptiloīdi zaļos iekarot neplānoja:

„Reptiloīdi slīka purvos un neko iekarot nespēja!”

Žiļcova būs kaut ko lasījusi par karu Vjetnamā, vai drīzāk skatījusies. Jautājums jau paliek – kāpēc gan reptiloīdi metās kaut ko iekarot purvā ar plēsīgiem augiem, ja vispār ir tuksneša iedzīvotāji?

„Vēl viņi sūtīja delegācijas, kas lasīja lekcijas par augiem un dzīvniekiem, starplaikos veidojot tirdzniecības sakarus, lai varētu piegādāt savus eksotiskos augļus.”

Vispār jau eksotiskie augļi purvos neaug. Purvos viss aug ar grūtībām, tāpēc jau lauksaimnieciskiem mērķiem tos mēdz nosusināt. Arī tropu joslā.

Pietiekami padarbojusies ar kleitiņām, Baterija beidzot nolemj atkal padomāt par runu. Viņas domāšanas procesi nebeidz mūs pārsteigt ar savu dziļumu: ah, kā gan lai viņus pārsteidz, tas taču ir tik svarīgi! Es ne velna nesaprotu, kāpēc tas ir svarīgi, bet tas ir svarīgi, tāpēc turpināsim domāt, es taču esmu tik gudra, tas nekas, ka pagaidām neko neesmu izdomājusi, gan jau!

„Tiklīdz Poulīna ierunājās, es pielecu no savas vietas un metos uz kabinetu. Ieslēdzu ekrānu, pieprasīju impērijas arhīvus par ekoloģijas tēmu un sāku tos drudžaini pētīt, mēģinot nenovērst uzmanību uz paralēlo jaunumu translāciju.”

Baterija attapās! Bet viņa taču nekādi nespēj nodarboties ar intelektuālām aktivitātēm, nenovēršot uzmanību uz blakus lietām. Tas nekas, ka kleitiņa jau mugurā, televizoru vēl nav paskatījusies! Protams, kad līdz pieņemšanai palikušas tikai trīs stundas, tāpat vien lūrēt televizorā jau kauns, tāpēc autore izdomājusi NEIZSLĒDZAMĀS ZIŅAS! Kurus tagad Baterijai nākas PIECIEST! Bezdibeņa dibens kārtējo reizi ir caursists!

Mūsu skarbajā pasaulē pat reklāmas bloķēšanai parādījušās programmiņas. Bet te ir neizslēdzamās ziņas, kad esi aizņemts strādājot! Un visiem ir labi!!!

Nemieri viņiem var rasties tikai tad, ja Bateriju noņems no konkursa, bet neizslēdzamās ziņas visi piecieš. Un te nu mums beidzot parāda melnās un vismelnākās ziņas, kuras, kā jau šajā pasaulē pierasts, griežas tikai un vienīgi ap Baterijas svarīgo personu. Kas gan te varētu ieinteresēt skatītājus?

„...Spriežot pēc mūsu zibensaptaujas rezultātiem, jau četrdesmit astoņi procenti skatītāju uzskata, ka hercogiene de Ardena cer uzvarēt tikai ar sava izskata un skandālu palīdzību, - paziņoja smaidīgā raidījuma vadītāja.

...pirmajā nopietnajā pārbaudījumā hercogiene de Ardena, kad viņai radīja tādus pašus apstākļus kā pārējām dalībniecēm, uzrādīja vissliktāko rezultātu, - viņai piebalsoja žurnālists ar pieglaustiem matiem.

...es esmu pilnīgi pārliecināts, ka iepriekšējās reitinga pozīcijas hercogienei vairs nesasniegt, - ar nopietnu ģīmi sprieda kaut kāds korpulents analītiķis. – Brīnums, ka šoreiz vispār noturējās. Viņa augstība princis Damians uz hercogienes pusi vairs pat nepaskatīsies...”

Ļoti nopietna melu kampaņa. Tā vietā, lai patiesīgi paziņotu – bez nekaunības un briljanta spēļmantiņām tev absolūti nekā nav, mēs dabūjam frāzi: hercogiene de Ardena cer uzvarēt tikai ar sava izskata un skandālu palīdzību.

Tekstā parādās Žiļcovas priekšstati par ekoloģiju.

„Diemžēl, neko interesantu es neieraudzīju. Pēdējos gados impērijā nekādas kataklizmas nebija notikušas, un ja nu gadītos – tādas lietas risinātu magi. Un vispārīgas frāzes par parku uzlabošanu, mežu tīrīšanu un rezervātu izveidošanu, noteikti bārstīs visas līgavas pēc kārtas.”

Tātad: pasaulē, kas aktīvi izstrādā savu dzīļu resursus, kur ir attīstītas tehnoloģijas un tātad arī rūpniecība, notiek intensīva transporta kustība – un NAV NEKĀDU EKOLOĢIJAS PROBLĒMU bez parku uzlabošanas!

„Eh, kāpēc manu interešu sfēra līdz šim nebija skārusi ekoloģiju? Kāpēc savās sarunās ar vecmāmiņu mēs šai tēmai nebijām pieskārušās?”

Un tas viss tikai tāpēc, ka autore guglē dabūjusi banu. Tieši tāpēc viņa arī nezina, ka ekoloģijas problēmas tieši skar visus, kas nodarbojas ar derīgo izrakteņu ieguvi.

Žiļcova kārtējo reizi izgāzusi iespēju pierādīt, ka Baterijai tomēr ir smadzenes un viņa orientējas tajā biznesa sfērā, kurā darbojas. Varone atkal izskatās kā muļķīga, aprobežota un neieinteresēta kaza. Publika aplaudē.

Un te, kad jau šķiet, ka visam beigas, neviens mūsu nelaimīgajai nepalīdzēs, tik vien ir kā kleitiņa, rotas un frizūra – tekstā parādās viņi – ZILIE KURMJI!

„Pēkšņi atcerējos zilos kurmjus, par kuriem tik ļoti pārdzīvoja viens no žurnālistiem pirmās balles laikā. Bet, kas, ja...”

Tātad, mūsu gudriniece trīs stundas centās radīt kaut vienu gudru domu, paziņoja, ka viņa ekoloģijā ne velna nejēdz, un par to pat nav interesējusies, un tik vien saprot, kā skaisti apģērbties. Un nu, beidzot! Vienīgā ideja, un tā pati citu piespēlēta! Intelekta triumfs!

Tālāk man kārtējo reizi pietrūka vārdu...

„Es nenoturējos un priecīgi sasitu plaukstas. Tie patiešām eksistēja! Attēlos dzīvnieciņi izskatījās simpātiski un patiešām atšķīrās ar zilganu kažoka krāsu. Spriežot pēc īsas piezīmes, to nodrošināja kurmju barošanās īpatnības. Bet viņi bija vērtīgi ne jau ādiņu dēļ, bet dēļ īpašā kaulu sastāva. Izrādās, ka dzīvnieciņu kaulos uzkrājās berīdijs – rets ķīmisks elements, ko izmantoja augsta līmeņa maģisko artefaktu radīšanā. Izķert zilos kurmjus berīdija ieguvējiem šķita vieglāk un lētāk nekā to iegūt raktuvēs, tieši tāpēc šīs sugas populācija bija gandrīz iznīcināta.”

Te nu mēs varam secināt, ka viņu tehnoloģijas ir tikušas tik tālu, ka retos elementus zemes garozā jau ir atraduši. Un tas nebūt nav tik vienkārši. Otrkārt, viņi ir tikuši tik tālu, ka šie elementi ir nepieciešami un vērtīgi. Bet dimantiņi jau ne, par tiem var mierīgi piemirst veselas simtgades.

Un atcerieties, ka izstrādāt berīdija šahtas viņiem šķiet dārgi, bet izķert kurmjus ne. Žiļcova nesaprot kā strādā rūpnieciska elementu ieguve, un pat nemēģina saprast. Rūpniecisko procesu lētumu panāk ar ātru liela apjoma pārstrādi. Tieši tāpēc berīdijs, kuru iegūst no kurmjiem, būs krietni dārgāks par tiem pašiem dimantiņiem. Žiļcovas loģika ir pavisam cita – izveidot šahtu – tur vajag daudz naudas, bet skraidīt pa tīrumu un medīt kurmjus – naudu nevajag. Tātad ķersim kurmjus!

Tas jau nekas, ka no viena kurmja iegūtais berīdijs būs tikai tāds sīkums vien, pat tad, ja viņa kauli sastāv no tīra berīdija. Un kurmis jau ar būs jāpārstrādā, kam vajadzēs laiku, naudu un materiālus. No vagona rūdas berīdija sanāks nesalīdzināmi vairāk, un pārstrādāt arī būs vieglāk. Toties ķeramais tīkliņš ir lētāks nekā pneimatiskais āmurs.

Lasītājs vēl varēja piebilst, ka vispār smago metālu uzkrāšanās dzīvā organismā saucas – smaga hroniska saindēšanās, bet kopējā murgā tas tāpat neko daudz nemaina.

„No savām istabām es izgāju ar uzvarošu smaidu, un ne tikai tāpēc, ka priecājos par meklēšanas rezultātiem. Izlasot šķirkli, es atcerējos apmēram pirms gada redzētas atskaites par jaunu dimanta šahtu izveidošanu Ardenijas kalnos. Vienā no izmēģinājuma urbumiem bija atrastas arī berīdija pēdas.”

Nevienu te neinteresē, kā vispār iegūst smagos metālus, vai tie vispār var iegult kopā ar dimantiem? Cik ekoloģiski bīstama ir to ieguve?

„Tālāki pētījumi gan parādīja, ka šī elementa daudzums ir neliels, un tuvākajā laikā tā ieguve nav perspektīva. Izpētot papīrus, vecmāmiņa parakstīja dokumentus tikai dimantu ieguvei. Bet tagad, kad runa gāja par labdarību, man parādījās pašai savs trumpis.”

Kāda tur rentabilitāte un ekoloģija, kad Baterijai vajag paspīdēt.

Viņai jau pirms gada bija atskaites par berīdiju, bet par kurmjiem izrādās, viņa neko nezina, pat to, ka tādi vispār eksistē. Tas jau nekas, ka zilie kurmji paši par sevi ir viena vienīga loģikas kļūda. Pieņemsim, ka tā arī ir – no tiem iegūst lielāko berīdija masu impērijā. Un tas, kā izrādās ir atrokams arī dimantu raktuvēs. Un te nu ir Baterija ar savām dimantu raktuvēm, kura par berīdiju un kurmju ieguvi neko nezina...

„Tuvojoties meitenēm, es bez kāda izbrīna konstatēju, ka visas izvēlējušās zaļas krāsas tērpus, lai nodemonstrētu delegācijai savu cieņu. Tagad līgavas cieši pētīja viena otru, pārdzīvojot, ka kleitas varētu būt līdzīga modeļa.”

Viņas tur visas ir ķertas uz vienāda modeļa kleitām.

„Balsinātās sienas ar jūraszaļiem ielaidumiem un mozaīkām par augu valsts tēmu izskatījās īpaši smalki.”

Arhitektūra jau ir tāpat kā kleitiņa, arī tur var būt ielaidumi.

„Zaļa marmora kolonnas apņēma zeltīti bareljefi, un kā spoži zibeņi skrēja pa debeszilajiem griestiem.”

Arī jums acis sāk tecēt ārā? Man jā. Bareljefi skrēja kā zibeņi. Kur tie skrēja? Prom no grāmatas? Varam jau saprast, bet apraksts reti murgains.

„Mūs izvietoja netālu no troņa paaugstinājuma. Turklāt šoreiz imperatoru pāra sēdekļu abās pusēs bija novietoti vairāki zeltīti krēsli.”

Žiļcovai atkal ir problēmas ar vārdu krājumu. Laikam viņa nezina vārdu „postaments”. Tāpēc bija spiesta radīt „troņa paaugstinājumu”. Pievērsiet uzmanību, ka turpat ir iespiesti krēsli arī vēstniekiem. Lai tie sēdētu kopā ar imperatoru pāri? Vai tad tur kopā ar delegāciju ieradies pats purvu karalis? Taču pat šādā gadījumā viņam nav ko darīt uz postamenta, jo ne jau viņš šeit ir karalis! Žiļcova atkal nav painteresējusies, ar ko atšķiras diplomātiskā pieņemšana no diplomātiskās vizītes.

„Galminieki vienoti pieliecās, kā jau pieņemts.”

„Turklāt, tik svarīga iemesla pēc, kā labdarības pieņemšana par godu ekoloģijas saglabāšanai”

ĀĀĀĀĀĀĀ... Kad autore beidzot apstāsies pie viena pasākuma, un par to arī rakstīs? Kas tas īsti ir – diplomātiskā pieņemšana, diplomātiskā vizīte, labdarības pieņemšana, vai tomēr kas cits? Varbūt konference? Lai nu kā, bet aprakstītais pasākums nekādi nevar būt saistīts ar protokolu un tikai izredzētajiem. Tāpēc tajā vajadzētu piedalīties jebkuram uzņēmējam, kurš saista sevi ar kaut kādu ražošanu. Un tāpat tur vajadzētu atrasties vietējai Vides ministrijai pilnā sastāvā, līdz pat pēdējai sekretārei.

„- Priecājos sveikt Jūs mūsu pasaulē, - tiklīdz viņi apstājās, imperators svinīgi ierunājās.”

Nekādu etiķeti te gan neredz. Bet jā – imperatora vietā jau runā Mūdzis, bet viņam vispār ar pieklājību ir problēmas, mēs par to esam informēti. Bet tālāk jau sūtnis pats nospļaujas par etiķeti un pļāpā ar imperatoru kā virtuvē pie tējas tases. Bet vispār tie ir tikai sīkumi. Uz nekaunīgo un histērisko aristokrāšu fona pārējais vairs nav īpaši svarīgi.

Zaļais „zaļais” gīrietis zaļajā apģērbā no Zaļās pasaules turpina uzšķaudīt etiķetei un pirmais metas ar dāvanām pie imperatora, lai gan pēc etiķetes to būtu vajadzējis darīt pieņemošajai pusei – hologrāfiskajam nelaiķim.

Dāvanas nav iesaiņotas, jo Žiļcova ir skatījusies „Ivans Vasiļjevičs maina profesiju”, un ar to izbeidzas viņas izpratne par protokola dāvanām. Nelaimīgais lasītājs labi saprot, ka bez viņa retais to pamanīs, bet šajā scēnā Žiļcova nepareizi ir uzrakstījusi absolūti visu, pat nejaušu trāpījumu nav.

„Galminieki tūlīt sāka kustēties, sadaloties nelielās grupiņās. Daudzi gatavojās nākt klajā ar kopīgiem paziņojumiem. Bet visvairāk aktivizējās žurnālisti. Tie lodāja starp valsts ierēdņiem, uzdodot jautājumus, un lielais ekrāns dažas no atbildēm tūlīt translēja zālē.”

Kas tur vispār notiek? Kādi vēl žurnālisti? Oficiālā daļa vēl nav beigusies, viņiem klusi jāsēž savās vietās.

Protokola dienests ir nospļāvies un pilnā sastāvā aizlaidies tālēs zilajās. Visi dara to, kas pirmais ienāk prātā. Un televīzija translē šo bardaku. Galvenās Indarijas pasākumu organizēšanas īpatnības....

„Tā mēs uzzinājām par globālo sauso stepju apzaļumošanas projektu ap Auglības dievietes tempļa kompleksu Ankraskas ielejā. Izskanēja priekšlikumi par vairāku lielu ūdenstilpju attīrīšanu un dažu purvainu vietu, dažādu slimību perēkļu, nosusināšanu.”

Žiļcovas apbrīnojamais priekšstats par ekoloģiju te parādās jaunā gaismā. Mēs uzzinām par Indarijas klimata mainīšanas ikdienu. Un vēl – par to, ka Kuibiševas ūdenskrātuve, izrādās, ir īpaši ekoloģisks projekts, par kuru „zaļajiem” vajadzētu būt sajūsmā. Un kas? Ja jau apzaļumošana, nosusināšana un citi biotopu mainīšanas projekti ir ļoti ekoloģiski. Un te vēl viena interesanta detaļa:

„Tā mēs uzzinājām par globālo sauso stepju apzaļumošanas projektu ap auglības dievietes tempļu kompleksu Ankraskas ielejā.”

Izrādās – cik maz mēs zinām par auglības dievietēm. Te tām ir celles bez logiem, te tuksnešainas zemes ap tempļiem. Auglības dievietes jau laikam tādas tik ir: to vien dara, kā liek mērdēt savu miesu un pārtuksnešo zemes, lai neder nevienam, bez pašas dievietes.

Bet vispār – kuru gan interesē kaut kādi garlaicīgi dievi, ja mums te ir galvenā varone. Un galvenā varone uzdarbojas!

„Klausoties viņas pārliecinātajā runā ar atsaucēm uz statistiku un lauka izmēģinājumu rezultātiem, es sapratu: sagatavot šādu runu nieka trijās stundās vienatnē nav iespējams. Izabella to nekādi nevarēja. Es tomēr orientējos oficiālos paziņojumos. Pie teksta akcentiem un informācijas pasniegšanas veida noteikti bija strādājis speciālists. Tātad grāfienei noteikti iedevuši jau gatavu tekstu, un visdrīzākais, jau vakardien.”

Lasītājs gaudo uz mēnesi...

Noteikti, noteikti iedevuši jau gatavu tekstu! Neviens jau nevar būt gudrāks par Bateriju!

Dārgā Baterija! Jebkurš, kurš kaut cik orientējas oficiālos paziņojumos, nieka triju stundu laikā spēj uzmest reklāmas kampaņas plānu ar visu potenciālo izmaksu analīzi piedevām. Un šāda paziņojuma uzražošanai, kā Izabellai, nevajadzētu vairāk kā 40 minūtes laika. Te jau tikai tu viena pati mokies ar to divarpus stundas, jo trīs vārdus kopā salikt nespēj! Mēs nupat jau redzējām, cik labi tu orientējies oficiālos paziņojumos! „Ah, es taču par ekoloģiju neko nezinu!” Tev taču, kā aristokrātu dzimtas atvasei jau gatavām runām par ekoloģiju, labdarību, sabiedrību un valsti vajadzētu būt gatavām ne vienā vien eksemplārā! Un tev vajadzētu zināt tās visas no galvas, arī nakts vidū! Tās taču ir vajadzīgas vienmēr un visur! Ikvienam ir skaidrs, ka AAA nekad nav nodarbojusies ne ar ko citu, kā vienīgi ar kleitām.

Rezultātā mēs atkal vērojam brīnišķo – visi, kuriem galva strādā normāli, noteikti ir visu nopirkuši, jo Baterija triju stundu laika nespēja normāli aprakstīt kurmi! Nevienam nav tiesību būt par viņu gudrākam!

Baterija beidzot noskaita savu runu par kurmjiem. Visi ir sajūsmā! Mēs esam sajūsmā! Karaliene ir sajūsmā! Grūti gan pateikt, par ko tieši. Mēs uzzinām sirdi plosošus ekonomiskus faktus. Izrādās, ka reti retā elementa šahtas izveidot ir ļoti dārgi un grūti! Neviens pie tā vēl nav pieķēries. Visi skraida pa pļavām un ķer kurmjus. Atgādināšu, ka tas ir elements, kurš visiem nepieciešams kā ēst! Pēc tā ir liels un stabils pieprasījums, alternatīvas arī nav!

Ar galvu tur tiešām neviens nedraudzējas. Ar savu putru smadzenēs viņi tā arī nav spējuši veikt elementārus ekonomiskus aprēķinus, un saprast, kas ir izdevīgums un rentabilitāte.

„Pēc viņas veiksmes vēlējumi sāka birt arī no apkārtesošajiem galminiekiem. Un daži impozanti vīri no kalnrūpniecības ģildes pat izteica vēlmi kā partneri piedalīties šajā projektā.

„Vecmāmiņa priecāsies” – es domās atzīmēju, apsolot kungiem vēlāk apspriest šādu iespēju.”

Ir 12.nodaļa. Baterija beidzot ir aprunājusies ar saviem kolēģiem no kalnrūpniecības ģildes! Īsts darījumu ģēnijs! Taisnība gan – viņa tos tūlīt pasūtīja vienu māju tālāk, sakot, lai pienāk vēlāk. Kāda gan vajadzība nodoties darījumiem pieņemšanas laikā... Tas nekas, ka te savākušies visi valsts ierēdņi, kuri par kaut ko atbild.

Un nav īsti saprotams, kāda velna pēc vecmāmiņai vajadzētu priecāties par projektu, kurš būs dārgs, neizdevīgs un sarežģīts? Bet par vecmāmiņas adekvātumu Lasītājam ir šaubas jau no tā brīža, kad viņa lika mazmeitai mirdzēt šovā Trakomāja-2.

Paldies dievam, darījumi beidzot beidzās, un sākās dejas! Visi uzreiz atdzīvojās. Arī Baterija. Tas jau vairs nav tik garlaicīgais bizness. Bet nabaga Lasītājs gandrīz aizmiga. Šī te trešā balle ir tikpat garlaicīga, kā divas iepriekšējās. Meitieši ir stulbi, kavalieri tieši tādi paši, varone uzkasa savu iedomību, Damians nedejo, uzkodas... Lasītājs to visu ir redzējis jau reizes simts, vai drīkst pāršķirt vairākas lapas?

Balles laikā varonē beidzot pamostas kaut kāda emocionalitāte. Uzreiz var redzēt gudras sievietes dzīves prioritātes. Pašā balles sākumā Baterijai uzklūp Idiots. Viņš ir haotisks, smirdošu elpu, uzblīdis un stulbs, lai neviens neiedomātos, ka varone varētu skatīties viņa virzienā. Un vēl, lai visi novērtētu, cik foršs salīdzinājumā ar viņu ir Mūdzis. Un tāpat, rezultātā Mūdzis izskatās ne tā ka ļoti labāks...

„Ne grāfa atjaunotais paskats, ne sarunas tēma man nepatika.

- Klausāties, ko jūs no manis gribat?

- Dēlu.

- Ko-o?

Laikam jau pirmo reizi dzīvē jutos tik ļoti apstulbusi, ka pilnībā zaudēju paškontroli.

- Nepievērsiet novērotāju uzmanību, Ariana, - klusi norēcās Vitolds, vienā mirklī pagriežot šokēto mani ar muguru pret netālu lidinošos vizoru. – Esiet savaldīga. Parasti jums tas padodas visai labi.

Dziļa ieelpa. Vēl viena. Vēl...

- Izvēlieties Filāniju, - es caur zobiem izspiedu, ar nagiem nikni ieķeroties vīrieša kamzoļa segtajos plecos. – Viņa jums derēs vienkārši ideāli.

- Filānija? – grāfs nicīgi savilka lūpas. – Šī lauķe un viduvējība? Es ar viņu parunājos, un nesaskatīju neko interesantu.”

Tālāk ir viens vienīgs ārprāts! Visjaukākās un patīkamākās šī vakara meitenes mēģina uzrīdīt konkurentei potenciāli vardarbīgu vīrieti. Sociopātija? Ko jūs, kāda sociopātija! Te jau visi tādi!

„- Kāds nekauņa! – Filānija sašuta. Pēc tam gan ieķiķinājās un klusiņām paziņoja: - Starp citu, grāfiene Oleiro arī skatās uz Ostrena pusi. Pirms dažām dienām mēs par to pat izplūcāmies. Tad nu lai priecājas, pateikšu viņai, ka uz šo vīrieti vairs neskatos.

Es pašķielēju uz melnmataino pretendenti, kura stāvēja netālu. Cik atceros, grāfiene bija viena no pirmajām, kura pieprasīja ieliet manī maģiju bloķējošo mikstūru. Un manas lūpas pašas paziņoja:

- Tikai neiedomājies viņu brīdināt!

- Protams, ka ne. – Filānija nosprauslojās. Ļoti ceru, ka man būs iespēja ļauni papriecāties, ja pēc pasākuma šis tirāns to patiešām bildinās.

- Es tev pievienošos, - es novērtēju šo domu un pamāju ar galvu, izmetot no prāta gan grāfu Ostrenu, gan skaudīgo pretendenti.

Nebija jau par ko uztraukties. Es atgriezīšos mājās, un tāpat nevienu no viņiem vairs nesatikšu.”

Esmu šokā! Ak tā – tu man iesmērēji maģiju bloķējošo mikstūru? Es tev par to iesmērēšu vardarbīgu vīru! Vienkārši izcili! Mūsu Baterija tur klīst un satraucās, ka konkurentes viņai dara riebeklības! Ko gan viņai tādu nodarīja – melnu, vismelnāko reklāmas kampaņu? Muļķe, būtu priecājusies, no tā jau tikai plusi vien sanāk. Tas noteikti nav vardarbīgs vīrs uz visu atlikušo mūžu.

Nu jā, mēs te labi redzam, ko Baterija darīs ar visām konkurentēm, kuras jau ir tikai un vienīgi skaudīgas kuces, ja viņai būs iespēja izrādīt iniciatīvu. Vienkārši piebeigs. Izskatās, ka arī Filānija pie tās ļaunuma strūklaciņas nelabvēlīgajos apstākļos saķērusi kādu infekciju.

Tālāk notiek tas, kādēļ šī tik ļoti zaļā pieņemšana vispār tika autores organizēta. Nu ne jau tāpēc, lai mums, kaut uz grāmatas beigām, pastāstītu par valsts ģeogrāfiju, politiku, dabu un pasaules uzbūvi. Un ne jau tāpēc, lai Baterija beidzot sāktu nodarboties ar kaut ko lietderīgu. Tātad – uzmanību – vakara galvenais notikums – Mūdzis! Pats! Uzaicina! Galveno varoni! Uz deju!

Lasītājs izdala dāmām ožamo sāli un lakatiņus.

Un par ko tad beidzot parunāsies šie divi mīlestības kopā savestie aisbergi?

Tiklīdz dāmas atelsās, gaidot Romantiku, tā izrādījās, ka Mūdzis ir riktīgs Vecis un ciniķis, kurš nu nekādi nespēj tā vienkārši uzaicināt dāmu uz deju. Turklāt tādu, kura grauj viņa dzīves uzskatu pamatus ar savu eksistenci vien. Ja īsāk, tad viņš beidzot sācis apdomāt pils drošības jautājumus.

„- Mele. Es sajutu aizlieguma zīmoga aktivizāciju.

- Jūs... Vispār tā nav jūsu darīšana! – es nomurmināju. Mēģinot saprast, ko arhimags varētu būt uzzinājis un ar ko tas man varētu draudēt.

Bet viņš man par spīti nekādā atklātībā ieslīgt netaisījās. Tikai vēlreiz dāvāja man nepatīkamu smaidu un apstiprināja:

- Taisnība, nav gan. Pagaidām. Tieši tāpēc jūsu sarunās ar reportierīti es nejaucos. Bet, ja es uzzināšu, ka jūsu kontakti skar imperatoru ģimenes intereses, daru zināmu, ka nekādi aizlieguma zīmogi nepalīdzēs. Varu izdedzināt arī to.

Iedomājies tikai! Un to jau viņš domāja nopietni – patiešām izdedzinās!”

Tātad – Mūdzis atbild par pils drošību. Bet, tai pašā laikā visādi tur reportierīši, kas savā vaļā klīst pa pili un par nez ko slepeni runājas ar dāmu no opozicionāru dzimtas ar jau gadsimtiem ilgu stāžu – izrādās nav viņa darīšana! Un viņš tikai tagad sācis par to aizdomāties! Pa šo laiku viņi divatā jau sen būtu netraucēti uzspridzinājuši pili arī bez kādas maģijas. Tas žurnālists jau zem sava neredzamības apmetņa būtu varējis ievilkt pilī ne vienu vien desmitu reptiloīdu, vai pat pašu velnu, ja rastos vajadzība.

Tomēr Bateriju, Mūdzi, autori un viņas lasītājus visi šie garlaicīgie jautājumi neinteresē. Viņi pēc iespējas ātrāk pāriet pie galvenā: Varone ņem virsroku pār tēviņu!

„Nu ko... Es pacēlu galvu, un paskatījos uz viņu no apakšas uz augšu, notverot safīrzilo acu skatienu. Un ierunājos tā, kā to prata tikai manas dzimtas sievietes, dzidri ievijot balsī burvīgas pievilcības notis.

- Jā, lord Raian. Neapšaubāmi.

Nekādas maģijas. Tikai un vienīgi sievietes pievilcīgums, kas pacelts pilnības līmenī, bet viņš... notrīsēja. Tik tikko manāmi. To sajuta tikai mani pirksti, kurus joprojām turēja arhimags. Tātad de Ardenu pievilcība tomēr strādāja arī uz ledainajiem indariešiem! Es sajutu triumfu. Solīti atkāpjoties, es pēc etiķetes pakniksēju.

- Paldies, par deju, lord Raian!

- Ariana...

Vieglais balss piesmakums liecināja par manu pilnīgo uzvaru!

- Protams, nepieciešamības gadījumā griezīšos pie jums, - es saldā balstiņā apliecināju. Un jau pagriezdamās piemetināju: - Lai gan jāatzīstas, nejūtu no tā nekādu prieku.

- Lēdija Ariana!

Eh, laikam jau attapies un tagad jūtas stipri dusmīgs.

- Arī jums patīkamu vakaru, Lord Raian! – es izmetu, un steidzos pie uzkodām.”

Baterija ar savu saldo balsi nometa Veci uz abām lāpstiņām, un pati pēc tam aizlaidās. Mūdzis ir nikns, Baterijas iedomība uzlec stratosfēras augstumos, publika sajūsmā spiedz!

Lasītājs arī spiedz, jo beidzot ir sapratis, kur slēpjas šo dimantu kalnu amazoņu noslēpums – tas ir faktā, ka viņas prot runāt balsīs, kas vairāk piederētu apšaubāmu profesiju sievietēm, kuras bārā piesēžas pie pēc skata turīgiem vīriešiem ar aktuālo jautājumu: „Kungs, vai var piesmēķēt?”. Un nekādas maģijas!

Jūs jautāsiet – kur gan te kāda unikalitāte? Bet Baterija taču pati pateica, ka ielasmeitu intonācijas balsīs viņām izstrādātas līdz pilnībai!

Bateriju apstāj žurnālisti, lai noskaidrotu dimantu kalnu feromonu noslēpumu, bet Baterija klusē. Viņas iedomība jau ir ceļā uz Plutonu. Mūdzis savas niknumā degošās pakaļas iespaidā lido uz brāļa pusi, kurš nebūt nesteidzas just viņam līdzi. Bet kā jau jaunākajam brāļukam pieklājas, tikai rāda ar pirkstu, ķiķina un ķircina viņu.

„- Rai, kas tas bija? – Damians ar smaidu apjautājās, tiklīdz tas pienāca pie troņa paaugstinājuma.

- Par ko tu jautā?

- Par deju ar de Ardenu, protams. Tu taču viņu uzlūdzi! Šo jaunumu baumotāji tagad apsūkās no visām pusēm vismaz tuvāko mēnesi.

Raians nicīgi nosprauslojās.

- Lai jau priecājas. Drīz viņi runās ne par to vien. Gīriešu vēstnieks mūsu tēva ilūzijai paziņoja, ka jūtoties iespaidots par šīs apbrīnojamās meitenes mērķtiecību un pašaizliedzību, tāpēc vēloties personīgi apmeklēt nākamo izstrādes vietu.

- Oho, - Damians klusi iesaucās, - mani kārtējo reizi iespaidoja De Ardenu spējas vadīt emocijas.

- Un kā tās iespaidoja mani, - caur zobiem izspieda arhimags.”

Mūdzis tēlo, ka ar Bateriju nebūt nav apspriedis tik svarīgos drošības jautājumus, bet pavisam ko citu. Tātad vienkārši māna savu brāli troņmantinieku, piesedzot Bateriju un neinformējot par kārtējo drošības caurumu. Bet tas jau starp viņiem ir normāli, tātad pārejam pie svarīgākām lietām. MŪDZIS JŪTAS GREIZSIRDĪGS! Bet tūlīt nikni nolemj, ka nav ko tur domāt par visādām blondīnēm.

Nodaļa beidzas ar Baterijas neapstrīdamu uzvaru pār Mūdzi, kucēm-konkurentēm, presi, zaļajiem-viszaļākajiem ekologiem, galminiekiem, loģiku, veselo saprātu un mēra sajūtu. Paldies par uzmanību!

Piebilde: pagaidām Lasītājam šī ir vismīļākā nodaļa. Tik daudz ārprāta, kas ar roratslēgu izvaro loģikas un realitātes likumības, līdz šim nevarēja sastapt pat visā grāmatā kopā. Pārsātināts koncentrāts. Uzreiz jūtams, ka mēs tuvojamies kulminācijai. Lasītājam ir aizdomas, ka trīspadsmitā nodaļa ir vēl sliktāka...

 

Noslēdzošā nodaļa

Lasītājs ierodas plati žāvājoties.

„Rīts, kā jau vienmēr, sākās ar kopīgajām brokastīm. Tā kā vakardienas pieņemšana nebija starp obligātajiem pārbaudījumiem, reitings netika atjaunots. Tomēr neapmierinātie skatieni, kurus manā virzienā raidīja Kariesa, bija daiļrunīgāki par jebkuriem vārdiem.”

Arī pēdējā nodaļa sākās ar obligātajām brokastīm un tālāk arī ir pilnībā neoriģināla.

„Nakts laikā mana dziļi izjustā runa par zilo kurmju saglabāšanu un otra deja ar arhimagu bija aplidojusi visus ziņu izdevumus. Un, ja vēl pievienoja Ostina solījumus, tad ar pārliecību varēja apgalvot, ka sabiedrības viedoklis par mani atkal bija mainījies uz labo pusi.”

Protams, protams. Tieši tā tas viss arī strādā. Pilnīgi pietiek izsviest pozitīvu runu par zilajiem kurmjiem, kā visi tevi noteikti iemīlēs.

Par ko viņa vispār uzskata cilvēkus? Pameta viņiem vienu tēmu, viņi bez vārda runas noticēja. Pameta otru – atkal noticēja. Ko viņiem paziņoja avīzes, tam arī tic. Un reklāmas speciālisti viņiem strādā tikai tāpēc, lai laikus izmestu kārtējo ziņu. Nekādu uzticību iekarot nevajag, un domāšanas inerces arī Žiļcovas cilvēkiem nav. Tieši tāpēc arī Baterija viņai ir gudra un laba, jo viņa tā pateica. Un autores pietiekami lielā auditorija arī liek noticēt, ka viss jau tāpat ir labi un pareizi.

Atgriežoties pie teksta, skaudīgajai kucei jau uz pieres ir uzrakstīts, ka viņa ir tieši tāda, un ne savādāka.

Te jau tikai viena pati Baterija prot slēpt savas emocijas, nu vēl arī Izabella un Mūdzis. Bet visi pārējie, ieskaitot sen mirušo imperatori, savaldīties nu nekādi nespēj. Citādi jau Baterijai nebūs ar ko izcelties.

„Tagad parunāsim par nākamo pārbaudījumu, – atgriežot mani realitātē, jau ierasti nodūdoja lēdija Dalila. – Kā jau jūs zināt, imperatorei jābūt ar izcilu paškontroli, viņa nedrīkst baidīties arī no nāves.”

Kariesai tāpat beigas, viņa neizies pārbaudījumu. Arī visas pārējās no pārbaudījuma aizvāksies, un nākamajai grāmatai paliks tikai mūsu skaistule, Izabella un Filānija. Mēs taču labi atceramies to niknuma avotu. Ak tā, atvainojos, mēs atceramies, Žiļcova jau ne. Tātad meitiešiem var piepeši uzrasties tādas rakstura īpašības, kuras līdz šim nekur nav parādījušās... Vēl mēs saprotam, ka Baterijai dzīve neko nemāca, un viņa atkal nav papētījusi, kāds tad būs nākamais pārbaudījums. Sanāk, ka savedēja tērē savu laiku un balsi tikai Baterijas dēļ, pārējās dumjās meitenes ir atradušas gan laiku, gan vēlēšanos to visu noskaidrot.

„Pārbaudījums Šeltrasas tilts” ir obligāts tiem, kas vēlas iestāties elitāro imperatora miesassargu rindās. Tas ir viens no sarežģītākajiem, un patiešām var būt letāls, jo tārpi uzbrūk garīgi vājajiem.”

Beidzot! Mums ir kāds izskaidrojums. Kāpēc miesassargi grāmatas sākumā pa...sa imperatoru. Gvardē nonāk vieni vienīgi pofigisti, pārējos tārpi aprij jau iestāšanās brīdī. No gigantisko tārpu apraksta, kuri reaģē uz baiļu emociju, mēs kārtējo reizi saprotam, ka Žiļcova ir lasījusi „Kāpu”, un šī grāmata atstājusi uz viņu tādu iespaidu, ka šobrīd viņa masveidā zog izlasītās idejas. Vēl viņa noteikti ir skatījusies arī „Juras perioda parku”. Bet arī mēs to esam redzējuši, tātad tajā brīdī, kad savedēja apgalvo, ka tārpi sēž aiz aizsargsienas, pāri kurai tie nekad netiks, mēs saprotam, ka beigas ir tuvu. Reptiloīdu slepenais aģents jau lavās pie maģiskā kloķa, lai parautu to tieši vajadzīgajā brīdī, kad varoņiem virsū skries tiranozaurs. Atvainojiet – izlīdīs tārps! (Lasītājs žāvājas)

Tā nu tad mums būtu kulminācija. Oriģināla, iepriekš neparedzama, pilnīgi apstulbinoša. Ir taču skaidrs, ja kadrā parādās milzīgs un plēsīgs monstrs – viņš noteikti uzklups varoņiem. Un skaidrs ir arī tas, ka varoņi izdzīvos, vismaz galvenie noteikti. Viss, varam izklīst. Vai vēlreiz paskatīties „Juras perioda parku”...

„Tiklīdz es nonācu savos apartamentos, tūlīt pat devos uz kabinetu. Ļoti gribējās paskatīties, ko šodien stāsta ziņās. Aktivizējusi ekrānu, es ērti iekārtojos krēslā un sagatavojos skatīties.”

Nu tak skaidrs! Ne jau par reto elementu ieguvi tu taisies skatīties. Arī sazināties ar kalnrūpniekiem netaisies, lai kaut kā saskaņotu savu megaprojektu. Ziņas tev vajadzīgas vienkārši savas iedomības dēļ.

„Sākumā gan nācās noklausīties informāciju par impērijas stāvokli kopumā, un apgalvojumus par mūsu pasaules drošību, kuru nekādi ienaidnieki neapdraud. Pēc tam bija īss finanšu tirgus apskats, kurš informēja par divu kalnrūpniecības iekārtas ražojošo firmu akciju straujo kāpumu.”

Baterija – bizneslēdija, kārtējais atkārtojums. Nācās klausīties finanšu apskatu, nevis baumas par mīļoto sevi. Viņa cieta un pārcieta. Vispār jau viņai šādas ziņas vajadzētu skatīties katru rītu brokastu vietā. Vajadzētu, ja viņa patiešām būtu tā, par kādu autore viņu deklarē.

Ziņas jau pašas par sevi ir vienkārši īpašas!

Sveiki vēlreiz, dārgie televīzijas skatītāji! Mūsu ziņu izlaidums sāksies ar debilu propagandu un turpināsies ar kārtējo nožēlojamo Žiļcovas priekšstatu, kādai jābūt lielas rūpnieciskas valsts ekonomikai. Tātad, mūsu dārgie muļķa lopiņi, kā jau jūs visi brīnišķīgi zināt, mūsu pasaulei, slienādamies un zobus klabinādami, apkārt klīst visādi reptiloīdi. Jā, jūs visi to brīnišķīgi zināt, bet mēs tāpat turpināsim jūs barot ar patosu pilnām runām, cik viss ir lieliski, un mums nekas nedraud. Kāpēc mēs to visu darām, kad šī idiotisma dēļ pat imperators jau ir nosprādzis? Tāpat vien. Pie mums tā notiek vienmēr, nepārslēdziet kanālu! Nekas, ka par reptiloīdiem zina visi, pat čuhņā dzīvojošā Baterija, kura interesējas tikai par savām lupatiņām un savu dziļi aristokrātisko ģīmi.

Un tagad ekonomikas jaunumi. Mūsu brokeri ir tikpat dumji, kā visi pārējie. Parādīsi ar pirkstu, un viņi metīsies mainīt biržas indeksus. Baterija paziņoja vienu vienīgu ideju, kas ir dārga, neizdevīga un sarežģīti realizējama, kā visiem zināms. Tik lielā mērā, ka priekšroku dod kurmjiem. Nav ne projekta, ne tāmes, par investoriem vispār nerunāsim. Bet brokeri jau metas celt akciju cenu kalnrūpniecības aprīkojuma ražotājiem.

Kam būtu vajadzējis notikt realitātē? Par kādiem diviem, vai trim procentiem varētu samazināties kurmju ķērāju akcijas. BET Baterijai jau tas ir nesolīdi maz.

„Beidzot raidījuma vadītāja pārgāja pie paša galvenā:”

!!!! Pārgāja!!!! Pie galvenā!!!! Kam gan vajadzīgas šīs mēslainās biržas ziņas, ja mums te Baterija!!! Uzreiz skaidrs, cik bieži Žiļcova pati skatās ziņas. Viņai kāds būtu pateicis, ka vispār svarīgākās ziņas mēdz pateikt vispirms.

„Ekrānā parādījās jau pazīstamā zāle. Vizors pielidoja te vienam valsts pārstāvim, te otram, atspoguļojot ierēdņu iesāktos ekoloģiskos projektus.”

Žiļcova lieliski zina arī to, kā mēdz montēt sižetu. Runājošas galvas, kuras nomaina viena otru – ļoti interesanti. Mēs visi esam sajūsmā!

„Manu runu parādīja pilnībā.”

Ir jau skaidrs, ka dimantu vietā Baterijai būtu bijis izdevīgāk tirgot savu iedomību. Sāksim ar to, ka televizorā nevienu nekad nerāda pilnībā. Pat Putinu ne. Televizorā samontē visus, citādi skatītāji aizmigs, kā Lasītājs pie Žiļcovas grāmatas. Bet Bateriju jau vajag parādīt visas runas laikā!

„Vienu brīdi man sažņaudzās sirds. Nē, par vecmāmiņas atbalstu es biju pilnīgi pārliecināta – nevienas hercogienes de Ardenas lēmumi nekad netika apšaubīti. Bet... mazums kādus plānus es būtu varējusi izjaukt?”

Piepeši aizdomājās. Nākamajā dienā. Varones domas lidojums ir vienkārši zibenīgs.

„Par laimi, manas šaubas neapstiprinājās.”

Tu ko! Mēs jau iedomājāmies, kā vecmāmiņa no televizora ekrāna paziņos visai valstij – nezinu gan, ko tā afēriste tur iedomājusies, atbrauks mājās, dabūs pa kaklu! Kādus variantus tad viņa vecmāmiņai atstāja? Pēc sava paziņojuma presei? Nekonsultējoties ne ar vienu? Viņa taču vispār nevienu reizi vecmāmiņai nepiezvanīja, skaidri redzams, cik lieliskas ir viņu attiecības.

Bet vecmāmiņai arī viss šķiet kārtībā. Brīnišķīga psihopātu pasaule. Šī grāmata ir vienkārši apbrīnojama, tai beidzoties, nākas saprast, ka vienīgais cilvēkveidīgais tur ir Mūdzis-Vecis-Agresors ar vēderpresi kubikos. Viņam bija visvairāk cilvēkveidīgu reakciju. Uz pārējo psihopātu fona viņš pat izskatās neslikti. Pārdzīvo par vecākiem, raizējas par brāli, reizēm pat jūt līdzi Baterijai, aizdomājas par pils drošību. Vienīgais, kas nopietni bojā viņa tēlu – meitiešus grāmatas sākumā viņš nobeidza veikli un bez emocijām, kuras neizjuta pat tad, kad noskaidroja, ka viņas šantažējuši, apbūruši un visādi citādi iespaidojuši.

„Te diktorei bija taisnība. Vecmāmiņa pārbaudīja savas uzticamības personas tā, ka pat slepenpolicijas priekšnieks būtu juties iespaidots.”

Iespaidot slepenpolicistu, kurš lielāko dienas daļu laiž muļķi, īpaši grūti gan nebūtu.

„Salīdzinot ar viņas nopratināšanām, mana Ostina auras noskanēšana bija bērnišķīgi nevainīga.”

Ā, tātad te nu parādās, ka nevis „es noticēju reportierim tāpēc, ka man pašai bija slinkums meklēt informāciju”, bet gan bija rūpīga pārbaude? Nu labi...

„Starp citu, mana talanta vērtīgumu droši vien slavē tikai pateicoties viņam, - es pasmīnēju.”

No rīta avīzē, vakarā jau rīmēs. Kāds sakars televīzijas sižetam, kura montāžu sākuši jau vakardien ir ar „Impērijas Vēstnesi/Tenkotāju”? Ostinam ir tik garas rokas, ka viņš raksta sižetus arī televīzijas pārraidēm? Vai arī diktē redakcijas politiku?

„- Diemžēl, kā izrādās, ne visi priecājas reizē ar mums, - paziņoja tumšmatainā diktore. – Un tālāk došu vārdu savai kolēģei Antarai Negri, kura jūs informēs par augstākās sabiedrības jaunumiem.

- Paldies, dārgā, - nodziedāja, ekrānā parādījusies glīta blondīnīte ar salkanu smaidu. – Jā, labdarības balle mums atnesa ne tikai naudu ekoloģiskajiem projektiem, bet arī bēdas divu mums zināmu blondīņu sirdīs.”

Galvenā televīzijas kanāla ziņas pārvēršas dzeltenajā presē. Kas visā šajā putrā ir visapbrīnojamākais! Laikam jau Žiļcova dienām skatās tikai un vienīgi REN-TV. Neviena cita programma vēl nav nolaidusies tik zemu, lai ziņu raidījumā iebāztu arī atklātas tenkas. Ja īsāk, tad ziņu raidījums ilgi un dikti apslienā svaigākos jaunumus par divām blondīnēm, kuras iepriekš, tāda paša iemesla dēļ, sakāvās skaistumkopšanas salonā. Viņas ir sērās. Mūdzis neizmīlēja, toties sāka skatīties uz Bateriju. Kā jau var saprast, tenkas aizņēma divreiz vairāk laika nekā ekonomikas ziņas. Baterija atkal uzkasa savu iedomību uz pārējo rēķina, Mūdzi ieskaitot. Un pēc tam viņa iet pastaigāties, pa ceļam domājot:

„Personīgā reportiera darbs ir devis savus augļus, un, kā izrādās, viņš prata izpildīt solīto. Viss patiešām ir nācis man par labu, un atlasi es atstāšu ar labu reputāciju.”

Viņai taču tur ir galvenās skandālistes reputācija tūlīt pēc Zeltiņas! Jā, pēc autores ieceres, savu nesimpātiskumu viņa turēja pie sevis, bet ko mēs redzam?

Vispirms bija skandāls ar vienādajām kleitām. Pēc tam deja ar arhimagu, tad presē parādās melnā, vismelnākā reklāmas kampaņa, pēc tam baltā reklāmas kampaņa un kurmji. Un vēl viena deja ar arhimagu! Viņas dēļ sakaujas divas Mūdža iepriekšējās kazas. Viņa šai atlasē ir pati galvenā dzeltenās hronikas iemītniece! Pēc autores pašas vārdiem. Visi šīs atlases skandāli ir saistīti tikai ar Bateriju. Visi! Un teikums: „Hercogiene Tirgussieva, jau pazīstamā skandālu hronikas varone, jau atkal nokļuvusi preses pirmajās rindiņās!” rada vienkārši lielisku reputāciju!

Pastaigājoties Baterija satiek Maisu.

„Mani ne tikai sveicina, bet vēlas aprunāties neformālā gaisotnē? Tas bija ļoti negaidīti. Es nevarēju atteikt, un negribēju jau ar.”

Katru reizi, patiešām katru reizi, viņa pārdomā, vai nevarētu attiekties no sarunas. Viņa patiešām ir sociofobe! Psihopāte jau arī. Kāda gan imperatore no viņas varētu sanākt, ja viņa baidās no cilvēkiem un par to vien sapņo, lai ne ar vienu nerunātu! Kopējā situācija izskatās šādi: pie Baterijas lielā barā metas prinči, seri, pēri, arhimagi, tirgotāji un rūpnieki. Un viņa katru reizi pārdomā, kā lai no viņiem tiek vaļā. Un pēc tam, augstprātīgi sakodusi zobus, piekrīt. Atcerēsimies, ka viņa te atrodas, lai pārtraukti savas hercogistes izolāciju. Bet šo darbiņu viņa uzvēlusi savai labajai fejai žurnālistam-ūdenslīdējam!, kurš nakts laikā ar savu burvju nūjiņu uzburs viņai brīnišķīgu reputāciju. Un vēl jau tās runas par kurmīšiem.

Maiss pēc sava brāļa ieteikuma (ne jau pats viņš to izdomāja!) nolemj iepriecināt Bateirju ar to, ka ekoloģiskie citplanētieši vēlas apmeklēt viņas dimantu kalnus. Uz grāmatas beigām Žiļcova nolēmusi mūs iepriecināt ar to, ko visas grāmatas garumā ignorēja. Un mēs pirmo reizi vērojam ko līdzīgu lietišķai sarunai.

„- Protams, ka mēs būsim priecīgi viņus vēlreiz redzēt. Taisnība gan, šobrīd Ardenijas  kalnos gīriešiem būs par aukstu, tā ka būs labāk pāris mēnešus nogaidīt, kad laikapstākļi kļūs komfortablāki.

- Mani analītiķi izlēma tieši tāpat. – Damians piekrītoši pamāja ar galvu. Bet ar līdzdalību no mūsu puses jūs varat rēķināties jau šobrīd.”

Svaigi novērojumi no sēņu karaļvalsts: izrādās, lai neaizvilktu siltummīļus ziemas vidū, nepieciešama analītiķu brigāde. Bez tās Maiss līdz šādai lietai neaizdomātos. Ne tā kā Baterija – pati par to iedomājās! Ir nu gan ģeniāls prāts!

„- Paldies, jūsu augstība, jūs esat ļoti dāsns. Bet iesākumā mums jāsarēķina precīzas tāmes. Tikai tad būs skaidrs, kādu resursu hercogistei pietrūkst, lai varētu uzsākt izstrādi, lai gan pēc pirmajām aplēsēm viss nepieciešamais mums ir. Mēs jau ilgi nodarbojamies ar kalnrūpniecību.”

Nu tad beidzot! Pirmo reizi, kopš atklāsmes brīža, Baterija iedomājas par tāmi. Lasītājs aizdomājas, kā Baterija būtu dabūjusi pa kaklu mūsu realitātē, iedomājoties valsts masu mēdijos izreklamēt projektu, kuram pat tāmes vēl nav. Bet te jau ir maģiskā realitāte, kas lokās līdzi Mērijas Sjū vajadzībām. Tāpēc viņiem viss ir skaidrs arī bez tāmes.

Un tagad pasekosim līdzi: projektam, kuru vecmāmiņa-hercogiene uzskatīja par īpaši sarežģītu un nerentablu, un, kuru Baterija tāpat vien nolēma realizēt, viņiem patiešām viss ir. Un AAA lepni un pārliecinoši atsakās no Maisa investīciju piedāvājuma. Kāda gan palīdzība var būt nepieciešama, lai realizētu sarežģīti, nerentablu projektu, kurš tik tikko izdomāts? Protams, ka nekāda! Mums viss ir! Mēs esam kruti!

Kopumā Baterija mundri mēļo ar Maisu par darījumiem, pie viena tik aktīvi koķetējot, ka izsauc negaidītu Izabellas greizsirdības uzliesmojumu.

„Pēkšņi man pār muguru pārskrēja svešu dusmu, nepatikas un greizsirdības emociju skudriņas. Sajūtas bija tik spēcīgas, ka es nenoturējos un pašķielēju uz to pusi, no kurienes tās nāca. Izabella! Atlases favorīte kopā ar dažām imperatores galma dāmām stāvēja pavisam netālu kupla koka ēnā, un skatījās uz mūsu pusi. Viņas seja bija pierasti neitrāla, bet degošais skatiens nodeva uzreiz. Izabellai ļoti nepatika tas, ko viņa redzēja. Tik ļoti nepatika, ka viņas jūtas bija kļuvušas nekontrolējamas, un pieskārās arī man.”

Cik negaidīts sižeta pavērsiens! Mēs negaidījām! Lai gan nē – mēs jau sen to bijām gaidījuši, jau kopš pirmās Izabellas parādīšanās zilajos ekrānos. Jo, ja nu kaut kur iespējams šablons, tad Žiļcovai tas tur arī būs.

Un nē, te nav nekādas sarežģīšanas, kā, piemēram, Izabellas pretrunīgās jūtas, kura tomēr ciena Bateriju, bet jūtas greizsirdīga, kura uzticas Maisam, bet viņš pastaigājas ar citu. Šablons kā šablons. Ieraudzīja – un uzreiz jūtas nikni greizsirdīga!

Un tagad mūs sagaida Īsta Mīlestība sociopātu pasaulē:

„Lai dēmons mani parautu, Izabella patiešām mīlēja Damianu! Un tikko pamanāmās īpašnieciskuma pazīmes viņas aurā liecināja, ka viņu attiecības bija tuvākas, nekā starp princi un pārējām atlases dalībniecēm.”

Tātad pierakstiet: dusmas, nepatika, greizsirdība un īpašnieciskums. Tikai pēc to sajušanas Baterija pēkšņi saprot, ka Izabella! Patiešām! Mīl! Lasītājs atgādina, ka visas grāmatas garumā Izabella pret Maisu nesajuta nevienu pozitīvu emociju.

„Iedomājoties sevi grāfienes vietā, man sagribējās izvilkt roku no prinča elkoņa un kaut kur ātrāk nozust. Ne tāpēc, ka es baidītos no grāfienes iespējamās atriebības pret iespējamo konkurenti. Es biju pārliecināta, ka Izabella ir pietiekami saprātīga, lai neriskētu ar savu reputāciju tādas banalitātes dēļ. Vienkārši sapratu, ka man nav tiesību spraukties starp tiem diviem. Man jau Damians nebija vajadzīgs.”

Ja īsāk, tad Baterija ar savu pakaļu sajutusi īstas jūtas, taisās pēc iespējas ātrāk nosvīst. Un tāpat viņa neaizmirst runāt pati sev pretī. Atcerēsimies, ka iepriekšējās nodaļās Baterija no tiesas baidījās, ka Izabella var sagādāt kādas riebeklības. Bet te vairs nebaidās.

Lasītājs piedāvā Žiļcovai apgādāties ar jaunu sava dzimtas ģerboņa devīzi: „NEKAD NEPĀRLASU!”.

„Tāpēc nācās jau kuro reizi pieklājīgi pasmaidīt, un vēlreiz apliecināt, ka nekādu īpašu vēlmju man nav. Pilī viss ir lieliski, apstākļi ir komfortabli, un kalpotāji ir vislabākie.

Starp citu, par kalpotājiem. Kad es viņu pieminēju, redzēju, ka princis nekādi nereaģē. Tātad par to, ka es zinu par Nevaras kaujas spējām, arhimags nebija brālim pateicis. Nez kāpēc...”

Ko gan Baterija te brīnās? Pati taču uzveidoja projektu ar jaunu šahtu izveidi, ne ar vienu nekonsultējoties. Kāpēc lai arhimags darītu savādāk? Viņu sociopātu pasaulē jau tā pieņemts. Tu nepastāstīji vecmāmiņai, Mūdzis nepateica Maisam, Maiss nepateica Izabellai, ka vēlas tik vien kā aprunāties, nevis ievilkt krūmos un izdrāzt. Laikam jau, lai vairāk izjustu greizsirdību. Jums jau vispār tur cilvēki aizmirst, ka tuvākajiem būtu nepieciešams pastāstīt par svarīgām lietām.

Tālāk mums ir pēkšņa scēna no Izabellas puses, lai gan nekas par to neliecināja. No tās mēs uzzinām, ka Izabella ir greizsirdīga uz Maisu un Mūdzis uz Bateriju, lai gan neatzīstas. Vēl mēs uzzinām to, ka Izabellai arī neinteresē nekādi darījumi, bet tikai, tas, vai tā gaišmatainā kaza nekoķetē ar Maisu.

„- Damianam tikai vajadzēja pastāstīt viņai vienu jaunumu par gīriešiem. Laikam ar to arī nodarbojās.

- Tikai... – kā atbalss atkārtoja Izabella un savilka pieri. Neskatoties uz arhimaga vārdiem, kaut kas dvēseles dziļumos joprojām trauksmaini pulsēja, neļaujot līdz galam nomierināties.

- Tici man, pie pirmās izdevības, varbūt jau šodien, lēdija Ariana pacentīsies atlasi atstāt. Tirdzniecības ierobežojumus hercogistei esam noņēmuši, un savu lojalitāti impērijai arī viņa ir nodemonstrējusi. Lēdiju Arianu te vairs nekas netur. Viņa jau ir sākusi meklēt sev paklausīgākus līgavaiņus, - lords Raians neapmierināti saviebās.”

Tātad – te būtu varēts apjautāties par tiem pašiem gīriešim – nākamā imperatore tomēr. Un zaļie ekologi bija svarīgi tirdzniecības partneri. Pie viena arī savu dvēseli būtu nomierinājusi. Bet nē – par tādām lietām viņa neaizdomājas.

Ja īsāk, pēc episkās vispārējās greizsirdības ainas, mēs beidzot esam nonākuši līdz galvenajam! Mums jāuzzina, kuru tad šodien aprīs tārpi! Epizode tradicionāli sākas ar ciešanām, jo šajā atlasē nemēdz būt pārbaudījumu bez bezjēdzīgām un nejēdzīgām ciešanām.

„Tādēļ, ka uz dieva Strivega – karavīru aizbildņa – templi nevarēja izveidot tiešu portālu, mēs nonācām uz rīta saules apspīdētā, putekļainā Šeltrasas plato. Zeme zem kājām, vai drīzāk – sarkanīgs māls – bija sausumā pārklājies ar plaisiņu tīklu. Un neskatoties uz agro rīta stundu, karstais gaiss dedzināja plaušas.”

Pilnīgi skaidrs, ka tur nav nekādas nojumes, nerunājot jau par iespēju padzerties. Pelēm vajadzēja raudāt, durstīties un turpināt grauzt kaktusu. Baterija cieš visvairāk, jo viņai atkal jādzer riebīgā mikstūra. Tā pati, par kuru visi zina, ka sākas galvas reiboņi, acīs satumst un kājas ļimst, bet viņai pat Mūdža nav, pie kā pieturēties. Nežēlīga pasaule, nežēlīgas sirdis!

„Te padzīvojušais kalpotājs pacēla roku, lai pievērstu mūsu uzmanību un ierunājās:

- Pārbaudījums „Šeltrasas tilts” sākas šajā gaitenī. Jūs ieiesiet tajā viena aiz otras, un jūs atdalīts maģiskas sienas, lai neviena nevarētu iztraucēt pārējās. Sienas kustēsies līdzi un pazudīs tikai pie paša tilta. Tad nu katra no jums būs garantēti pasargāta no blakus iedarbībām. Vai jūs visu sapratāt, vai arī ir kādi jautājumi?”

Te lasītājam radās nojausma, ka Žiļcova ir redzējusi ne tikai „Juras perioda parku”, bet arī „Zāģi”. Pilsoņu izgrūšana ar starpsienām tieši nepatikšanās bija kā reiz tieši tur. Lai gan scēna kopumā nosperta pa tiešo no „Zvaigžņu kariem”, kur varoņus pa karstu-karstu tuksnesi ved tieši uz bedri, kurā sēž milzu tārps. Bet apkārt sēž tauta un lūr. Labi apdomājoties, par Džabbu Hattu lasītājs nozīmēja tieši savedēju. Nabaga princeses Lejas lomā, kura skatās, un neko nevar izdarīt, iejūtas Maiss. Žēl, attiecīgā kostīmiņa gan viņam nav...

Uzmanīgi ielasīsimies drošības pasākumos: jūs pavada tikai divi priesteri, pēc tam iebāž sprostā, no kura ārā nekādi netikt, kurš jūs izmet tieši milzīgu, plēsīgu tārpu perēklī. Zem senās maģijas kupola neviens palīst nevar, un arī forsmažora gadījumā avārijas izejas no tārpu konveijera nav. Lasītājs piedāvā visiem apmeklēt masu pasākumu ar aizmetinātām avārijas izejām, aizrestotiem logiem un vienīgo izeju, kurai pielikta priekškaramā atslēga. Un tad sajusties drošībā un komfortā, jo ir gan pulvera ugunsdzēšamais aparāts, gan apsargs novecojuša Semjona Semjonoviča personā.

Lasītājs godīgi atzīstas: viņš cerēja, ka vismaz kaut kas šai grāmatā būs labs. Piemēram – kulminācijas brīdī Žiļcovai izdosies radīt kaut kādu spriedzes mirkli. Galu galā pie tās naida strūklaciņas tas pat gandrīz izdevās. Bet diemžēl spriedzi Žiļcova prot radīt tikai tad, kad muļķa vistas kārtējo reizi saplūcas.

Te mūs atkal gaida ilgs un garlaicīgs apraksts, kā visi sastājas rindiņā, pēc tam iet uz tiltu un pāri tam. Baterija atkal uzkasa savu iedomību, jo tā muļķe Karisa apraudājās kā bērnudārzā, un pārbaudījumu neizgāja. Vispār Lasītājs pamanījās aizmigt reizes trīs, kamēr tur sākās kaut kas interesantāks.

„- Cienījamie skatītāji, izskatās, ka notiek kaut kas dīvains!

Reportiera uztrauktā balss lika man pacelt acis uz griestiem un mulsi saraukt pieri. Anabella, sasniegusi tilta visu, pēkšņi apstājās. Un viņa nemaz neizskatījās bāla un nobijusies, nē, viņas seju rotāja viegls smaids. Visai dīvains smaids!

- Kas ar viņu notiek? – nomurmināja Larija.

- Nezinu...

Es aprāvos, jo tieši tai brīdī Anabella norāva pie krūtīm piesprausto briljantu piespraudi un ar adatas galu ar atvēzienu novilka pāri rokas locītavai. Vienu reizi, otru reizi, trešo reizi! Pēc tam izstiepa roku un košsarkanās lāses pilēja lejā tieši maģiskajā aizkarā.

Tārpi kanjonā sakustējās, un mana sirds sažņaudzās drūmās priekšnojautās. Jo šis aizkars jau nebūt nebija senās maģijas radīts, bet imperatora uzliktais, kuru ar ziedošanas rituālu varēja...

- Muļķe, ko tu dari?! – vienlaicīgi atskanēja vairāk kliedzieni, tai skaitā arī aizkadra reportiera.

Tūlīt pat trīs milzu tārpi, emociju un asins smaržas pievilināti, metās uz augšu tieši maģiskajā aizkarā. Anabella histēriski iesmējās, uzzīmēja gaisā kādu no maģiskajiem simboliem un... noleca no tilta, tieši tiem pretī. Saskarsme ar asiņaino upuri imperatoru maģiskajam aizkaram izrādījās liktenīga. Kaut kas nošķindēja, it kā būtu saplīsusi kristāla glāze, un aizkars, kurš aizturēja tārpus, pazuda!

Un nākamajā mirklī Anabellu aprija tārpa atieztā rīkle.”

Ainā, ar kuru sākas nepatikšanas, Baterija domā sev piemītošajā ātrumā, un izrāda sev tradicionālo ķeblīša emocionalitāti. Tātad rudais meitietis, maniakālās psihozes saasinājumā, pārgriež sev roku tieši blakus tārpiem. Bet Baterijai rodas „drūmas priekšnojautas”, jo viņas prātā lēnām ieviešas doma, ka maniace var izjaukt maģisko aizkaru.

Ko šādā situācijā dara normāli cilvēki? Viņi sāk bļaut „Mums visiem ir beigas! BEIGAS!” – vismaz iekšēji pie sevis, jau tai brīdī, kad maniace sāka sevi savainot. Bet kur gan jūs Žiļcovai esat redzējuši normālus cilvēkus?

Būšu īss: pēc maniaces-reptiloīdu aģentes tārpi aprij arī nākamo meiteni, kura bija tieši pirms Baterijas, visi spiedz, arī Baterija beidzot sāk saprast, ka jākrīt panikā. Bet tad viņa atceras, ka ir taču Bene Gesserita – tātad psihopāte, un hercogiene.

„Uz mirkli apziņa no bailēm aizmiglojās. Kliedzieni no otras kanjona puses plosīja ausis, un acu priekšā nostājās vecmāmiņas seja....

Bet tūlīt pat arī pazuda. Un es pārskaitos.

Milzums cilvēku, ieskaitot manus pavalstniekus, šobrīd skatās tiešraidi. Un vai man būtu jāaiziet bojā viņu acu priekšā kliedzot un raudot?! Man, de Ardenai, vienai no tām, kuras ir pazīstamas ar savu savaldību?

Tas nekas, ka man šobrīd nav mentālā vairoga, toties karaliskās asinis bija palikušas. Un audzināšana arī.

Atcerējos senču novēlējumu, kas bija izcirsts vientulības nišas sienā: „Nekad neļauj emocijām sevi uzvarēt. Emocijas nogalina prātu. Tikai tīrs un auksts saprāts ved pie patiesa diženuma, un pat nāve nevar kalpot kā vājuma attaisnojums.”

Es spēru pirmo soli uz tilta.

Dziļa ieelpa. Es neļaušu savām emocijām iziet no kontroles. Es tās visas iznīcināšu.

Vēl viens solis. Mans prāts ir tīrs.

Vēl viens solis neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Mana apziņa ir brīva.

Es eju, un nekas neliks man notrīsēt. Tā de Ardenu dzimtā mācīja pieņemt nāvi – ar cieņu un absolūtu mieru, neskatoties uz to, kas notika apkārt.

Es gāju, un nu jau biju gatava mirt.

Es tikai gāju.

Eju.

Eju...”

Tā nu arī pieņemsim. Baterijā kaut kādas normālas cilvēciskas jūtas pamostas tikai pirms nāves. Un arī tad tikai uz kādam trim sekundēm. Un tad viņa atkal sāk niknoties. Jo hercogieņu dzimtas perēklī uz sienas uzrakstīts, ka uz diženumu ved tikai psihopātija. Un šis uzraksts ir tik acīmredzami, turklāt greizi, nosperts no „Kāpas”, ka lasītājs atļausies par šo tēmu mazliet paspriedelēt, kamēr Baterija sekmīgi paies garām tārpiem. „Kāpā” patiešām daudz kas notiek tikai ar tīras gribas palīdzību, pārvarot sevi, spējot noturēt dzelžainu mieru pat spaisa ietekmē, apkārt notiekot ārprātīgākajam ārprātam, arī tad, ja tevi rij milzīgs tārps, vai šobrīd galina nost tavu ģimeni. Un tas iespaido. Jo „Kāpas” varoņiem ir ko zaudēt. Viņi ir mīloši, jūtīgi, pārdzīvo par saviem tuviniekiem – un tas patiešām ir gara varoņdarbs. Bet Baterija bija kā atdzīvojies ķeblītis visas grāmatas garumā, un tagad sekmīgi atgriezās šajā stadijā, tikai nedaudz izjūtot kaut kādu cilvēcisku emociju sakustēšanos. Ko viņa te pārvarēja? Tārpi ķeblīšus neēd. Skaidrs, ka viņa pagāja tiem garām – īsts malacis!

Pašās grāmatas beigās lasītājs beidzot ir noformulējis arī vēl vienu atšķirību no „Kāpas”, kas Žiļcovu ir nepārprotami ietekmējusi. Žiļcovas grāmatā ir noformulētas visai augstas likmes, kas nekādi nerealizējas. Jau pirmajās grāmatas lappusēs mums paziņo, ka pasaule ir uz kara robežas ar tik varenajiem un bīstamajiem blakus pasaules reptiloīdiem (kuri pat imperatoru nobeidza ar vienu rokas mājienu), un visas grāmatas garumā par to neviens neliekas ne zinis. Un šo tik bīstamo reptiloīdu vienīgā funkcija ir veidot sīkas nelietības atlasē un apkārt tai. Neviens nesatraucās, ka viņi var sarīkot provokācijas pieņemšanā ar gīriešiem. Armiju arī neviens negatavo. Lielāko laika daļu visi dzīvo tā, it kā šo reptiloīdu vispār nebūtu.

Arī Baterijas emociju pārvarēšana izskatās visai ļengani, jo visu grāmatu viņa pārdzīvoja tikai par kleitiņām. Visbriesmīgākais upuris, kuru viņai nācās nest – bija skraidīšana pa tempļa auksto grīdu basām kājiņām. Viņai nav ko ziedot mērķa sasniegšanai, jo viņai nekas nav dārgs.

Gan rīcībai, gan lēmumiem šai pasaulē nav nekādu seku, kā tikai tās, ko autore vēlas. Svarīgas lietas var aizmirst uz pusgrāmatu, tad pāris teikumos atcerēties, un atkal atlikt malā. Baterijai nekas nedraud, jo viņa ir galvenā varone. Arī realitāte kā plastilīns plūst pēc viņas vēlmēm. Ko no tā var secināt? Notikumu grāmatā ir daudz, konflikta praktiski nav.

Konflikts jau pašos pamatos nozīmē kaut kādas izmaiņas – gan varonī, gan realitātē, attiecībās. Notiek kaut kāda attīstība. Šeit viss attīstījās uz nekurieni. Aristokrāti ir debili, žurnālisti ir debili, visu dienestu pārstāvji ir idioti, tirgotāji ir kretīni, un reptiloīdi ir tieši tādi paši. Un visi – kādi bija, tādi palika. Aizgājušās pretendentes nekādi nemaina attiecības pārējo vidū, pēc pārbaudījumiem visas uzvedas tieši tāpat kā iepriekš. Arī melnās un baltās reklāmas kampaņas Bateriju neizmaina ne par milimetru. Un tā tas notiek ar visu un visiem.

Un beidzot mēs varam pāriet pie šī nožēlojamā teksta nožēlojamā fināla.

Baterija krīt Mūdža ar pāršķiebto seju apkampienos, izejot cauri portālam, metās uz savām istabām, lai sabļautu uz kalponēm un ieslēgtos vannasistabā ilgstošai raudāšanai.

„Bet nāve kā negribēja iestāties, tā negribēja. Un pēc tam lavīnveidīgi uzkrita vājums. Bija beigusies maģiju bloķējošās mikstūras iedarbība, un es sagrīļojos no apkārtējo emociju svara, transs pazuda.

Tikai tas beidzot atļāva saprast, kas noticis. Saprast un sajust, kā ķermeni pārņem drebuļi.

Es strauji atjaunoju mentālo vairogu, pēdējiem spēkiem noturot sejā miera un vienaldzības masku, un, atspiežoties uz prinča rokas, izgāju cauri portālam.

Tālāk viss bija kā miglā. Iesākumā es mehāniski māju ar galvu un atbildēju uz galma dziednieka un arhimaga jautājumiem, vai viss ir kārtībā. Pēc tam, atsaucoties uz nogurumu un mikstūras iedarbību, tiku vaļā no žurnālistiem un, kā par brīnumu, aizkļuvu līdz saviem apartamentiem. Tik tikko turoties, kaut ko norēcu kalponēm, izliekot tās aiz durvīm. Es iemetos vannas istabā, ieslēdzos un tikai tad ļāvos emocijām.

Izlauzās aizžņaugts šņuksts, ķermeni sāka purināt kā stipra drudža laikā.

Un tad sāka līt asaras.

Pirmo reizi dzīvē man bija histērija.”

Tieši te autore izvēlējās varoni atstāt, pārvietojoties pie reptiloīdiem. Nekādu refleksiju. Notikušā apzināšanās arī ne. Nekā nebūs. Kad Baterijai parādās emocijas, viņa tās izreaģē zīdaiņa līmenī. Ir nepatīkami – bļauj, palika patīkami – pārstāja bļaut. Lasītājam ir aizdomas, ka arī otrajā grāmatā nekāda varones attīstība nenotiek. Tikai situatīvas reakcijas.

„- Dārgie skatītāji, tas ir vienkārši neiedomājami! Lēdija de Ardena, neskatoties uz visām tām šausmām, kas notika, tomēr pārgāja Šeltrasas tiltu! Vēl izcilāku un satriecošāku paškontroli impērija vēl nav redzējusi! Nav šaubu, ka lēdija Ariana ir unikāla! – aizkadra reportieris izsaucās.”

Šajā psihopātu pasaulē visiem ir vienalga, ka divas pretendentes aprija, un, ka viena no viņām bija tā pati maniace, kas aizsardzību izslēdza. Tā vietā viņi daudzvārdīgi aprunā Bateriju. Bet to, kas notika ar to meitieti – gan jau drošības dienesti tiks skaidrībā. Tā arī pateica pa televizoru, pat versijas nekādas neminēja...

Kad prese beidz jūsmināties par Bateriju, mēs uzzinām, ka reportāžu skatās reptiloīds, kurš ļoti niknojas par savu padoto muļķību. Šo akciju viņi veikuši pēc savas iniciatīvas – laikam jau ņēma piemēro no Baterijas ar viņas šahtām. Un vēl – noskaidrojas, ka reptiloīdiem nez kādēļ savajadzējies Bateriju, un viņi ļoti satraucas, ka tā varētu nomirt. Un viņiem ir aizdomas, ka ar imperatoru arī kaut kas nav labi, ja jau viņš neieslēdza maģisko aizkaru no jauna. Un ko viņi šai sakarā taisās pasākt? Tieši tā – NEKO. Viņi taisās turpināt ar sīkām nelietībām atlasē. Jo nekā svarīgāka jau šajā pasaulē nav, kā tikai atlase un Baterija. Tā nu mums pameta intrigu nākamajai grāmatai, un iestājās šī garadarba nožēlojamais fināls.

Izlasījis šo opusu līdz galam, lasītājs beidzot saprata, ko ar to gribēja pateikt autore. Autore domāja, ka apraksta pasauli, kurā dzīvo pašpārliecināti un pašpietiekami cilvēki. Kas viņai sanāca – tikai pašapmierināti. Viņi ir pārliecināti, ka paši par sevi, bez kāda darba ir izcili, tāpēc vien, ka ir izcili. Tātad visās situācijās viņi sevi uzskata par vis-, vis-, vis, tikai tāpēc, ka tie taču ir viņi. Un, ja kaut kas ar pirmo reizi nav sanācis, kā gribēts, tad pie vainas ir visādi apstākļi un dažādi nelieši.

Žiļcovas pasaulē varoņi nedomā. Un nedomā principa pēc. Lai visi aiziet bojā, toties ar godu un cieņu.

Vēl var atzīmēt paviršību, ar ko autore strādājusi pie grāmatas. Viņa nav pacentusies no citiem darbiem nospertās idejas piemaskēt, lai tas neizskatītos tik kliedzoši. Viņa aizmirst par pasaules izstrādāšanu, otrā plāna personāžiem, detaļām visur, kur bez tām var iztikt (brīžam arī tur, kur bez tām nevar iztikt). Tāpēc arī nav varoņu emociju, motīvu, savstarpējo attiecību, un visi izskatās pēc psihopātiem.

Vispār jau Lasītājam ir gadījies lasīt visādus „mēslus”, bet lielākoties tie ir bijuši mazliet čaklāku autoru „mēsli”, un tajos bija ielikts cik necik emociju. Te grāmata ir šķībi un greizi salipināta no jau gataviem romantiskās fantāzijas fragmentiem un šabloniem. Tie visi sakrituši nebaudāmā kaudzē, bet autore pārliecināta, ka tāpat lasīs un pirks. Tieši autores attieksme te ir visnepatīkamākā.

Bet Lasītājs tagad ies un pameklēs sev labāku lasāmvielu, un jau lūkojas klasikas plaukta virzienā.