Piemēram, 1978.gadā kāda Floridas iedzīvotāja gāja bojā zem pašas automašīnas riteņiem patiesi fantastiskos apstākļos. Kā vēlāk stāstīja viņas kolēģi, sieviete par savu auto nemaz nav rūpējusies. Kā redzams, šāda veida attiecības bija kļuvušas abpusējas.

Reiz, novietojusi automašīnu pie lielveikala un izslēgusi dzinēju, sieviete devās uz veikalu. Bet, aizvainota (citādi nevar pateikt) par sliktu attieksmi pret sevi, automašīna kaut kādā neticamā veidā iedarbojās, panāca saimnieci un nogāza viņu zemē. Bet ar to vēl nepietika: “atriebīgā” automašīna apgriezās un vēl divas reizes pārbrauca sievietes ķermenim. Tas viss notika satriektas publikas acupriekšā. Pēc tam automašīna, pilnībā apmierināta par paveikto, beidzot apstājās.

2005.gada aprīlī līdzīgā situācijā, Lielbritānijā nokļuva 26 gadus vecā Elisone Teilore. Viņa uz savu Peugeot, kas negribēja iedarboties, kļuva tik dusmīga, ka sāka ar āmuru sist pret motora pārsegu. Atbildot uz to, automašīna, šķietami sadusmojusies par nežēlīgo attieksmi pret sevi, iedarbojās pati un pāridarītāju sabrauca. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka automašīna iedarbojusies un sākusi braukt uz priekšu, lai gan atslēgas aizdedzē nebija.

Automašīna brauca ne pārāk ātri un sievieti tikai notrieca zemē. Tika konstatēts, ka automašīnai bija bojāts starteris, aizdedze un rokas bremze. “Šis ir visdīvainākais gadījums, kādu man savas dzīves laikā ir nācies izmeklēt,” sacīja viens no policijas pārstāvjiem. Viņš piebilda: “Bojā gājušās sievietes radinieki paziņoja, ka īsi pirms traģēdijas Elisone Teilore esot teikusi, ka vēlas atbrīvoties no šīs stulbās automašīnas.”

Tikpat dīvains stāsts notika ar automašīnu, kas piederēja Persijam Truslovam no Virdžīnijas. Laikā, kad saimnieks tikai uz minūti iegāja veikalā, automašīna pēkšņi pārstāja klausīt saimniekam, proti, saimnieks to vairs nekontrolēja. Pilnīgi tukša automašīna, izbrīnītu garāmgājēju acu priekšā, pēkšņi pati no sevis iedarbojās un, ievērojot visus ceļu satiksmes noteikumus, ar ātrumu 50 km/h aizbrauca pa automaģistrāli, tā apstājās tikai tad, kad beidzās benzīns.

Kaut kas līdzīgs notika ar Džeka Votsa automašīnu. Reiz viņš savu Volvo apturēja pie aptiekas, izslēdza dzinēju, nolika mašīnu uz “rokas bremzes” un devās pēc zālēm. Bet viņš pat nepaspēja aiziet piecus vai sešus soļus, kad pamanīja, ka viņa automašīna sāk braukt pa pretimbraucošo joslu. Nedaudz pabraukusi, tā tikpat pēkšņi apstājās, brīnumainā kārtā neietriecoties nevienā no ceļā stāvošajām mašīnām. Vots panāca “satrakojušos” automašīnu, mēģināja to iedarbināt, teču nekā: Volvo atteicās kustēties no vietas. Taču, tiklīdz notikuma vietā piebrauca policijas patruļa, spītīgā “dzelzs zirga” dzinējs nekavējoties iedarbojās un darbojās pareizi, un tas notika bez Džeka Votsa pūlēm.

Autobraucējiem ir labi zināma pierādīta patiesība: katrai automašīnai ir savs raksturs, un dažreiz tas ir ļoti izveicīgs. Nav brīnums, ka profesionāļi automašīnu salīdzina ar sievieti. Tāda pati kaprīza, neparedzama, kas prasa pastāvīgu uzmanību un rūpes. Bez tam, ja automašīna jau ir bijusi kāda rokās, tad pilnīgi iespējams, ka tā vienkārši atriebjas par iepriekšējā īpašnieka nekorektu attieksmi pret sevi.

Pēc autovadītāju domām, automašīnas raksturu dažkārt var noteikt pēc tās numura. Nedod Dievs, ja numurs satur kādu ciparu, kas īpašniekam dzīves laikā ir nesis “neveiksmi”. Šajā gadījumā mašīna būs kā traka, katru dienu avārija, katru mēnesi kāds starpgadījums. Protams, šādos gadījumos ir pieņemts visā vainot šoferi, bet kāpēc tad daudzi cilvēki gadu desmitiem brauc ar veciem auto bez neviena skrāpējuma?

Viens tāds “nolādēta numura” īpašnieks nesen pēc padoma vērsās pie ekstrasensa. Viņš paskatījās uz cipariem un teica, ka to kombinācija ir ļoti neveiksmīga, ir jāmaina numurs. Pārvarot iekšējo skepsi un daudzus policijas šķēršļus, mašīnas īpašnieks nomainīja numura zīmi, un no tās dienas automašīna sāka uzvesties pilnībā pieklājīgi.

Kā ir izdevies noskaidrot franču zinātniekiem, no avārijas var paglābt ne tikai “veiksmīgs” numurs, bet arī automašīnas krāsa. Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem visdrošākās ir automašīnas metāliski pelēkā krāsā. Šādas automašīnas divreiz retāk iekļūst avārijās nekā sniegbaltās. Zems avāriju slieksnis ir arī dzeltenajām, sarkanajām un zilajām automašīnām. Taču uz ceļiem visvairāk apdraudēti, saskaņā ar zinātnieku pētījumu, ir melnu, brūnu vai zaļu automašīnu vadītāji.

Amerikas Savienotajās Valstīs doktors Bērks bija pirmais, kurš sāka vākt faktus par četrriteņu mehānismu dīvaino uzvedību. Viņu īpaši interesēja gadījumi, kad mašīnas izkļuva no īpašnieku kontroles un sāka darboties neatkarīgi. Taču savākto materiālu doktoram nebija iespējams publicēt, jo… aizgāja bojā zem paša automašīnas riteņiem. Automašīna iedarbojās brīdī, kad Bērs bija palīdis zem mašīnas, lai novērstu nelielu problēmu. Izmeklēšana šajā lietā bija īsa, un spriedums bija gluži parasts: dzinējā radās īssavienojums, un, ņemot vērā, ka īpašnieks to nebija uzlicis uz “rokas bremzes”, tā izkustējās no vietas.

Sava drauga pētījumus turpināja profesors Dens Kreinvorts. Viņš pamanīja dīvainu likumsakarību: no “mašīnu sacelšanās” vispirms mirst tie, kas pārāk lolo automobiļu aprīkojumu, un dažreiz vienkārši “par to lūdzas”. Mehānisms nonāk enerģētiskā saiknē ar cilvēku un sāk, kā no malas šķiet, izpaust ar gribu apveltītas būtnes īpašības. Cilvēka psiholoģiskā enerģija it kā tiek pārnesta uz mašīnu, piešķirot tai spēcīgu iznīcinošu spēku.

Auto – pašnāvnieki

Šis gadījums, kas filmu cienītājiem atgādināja kaut kādu dramatisku seriālu, notika 2006.gada novembrī Baltkrievijas pilsētā Vitebskā. Bija vēls sestdienas vakars. Pēc Opel īpašnieka teiktā, automašīna bija novietota uz rokas bremzes pie viena no vietējiem restorāniem. Kamēr saimnieks atpūtās, mašīna nezināma iemesla dēļ pati izbrauca no stāvvietas un pa diezgan līkumotu ceļu devās Dvinas upes virzienā. Krustojumos tā bremzēja, palaida gājējus.

Pēc aculiecinieku stāstītā, automašīna uz ūdens noturējās aptuveni pusstundu, pēc tam nogrima 3 metru dziļumā, aptuveni 15 metrus no krasta. Nākamajā rītā automašīnu = pašnāvnieci izcēla no ūdens. Viens no gājējiem stāstīja, ka, acīmredzot, automašīna bija ļoti apvainojusies uz savu īpašnieku, ja jau bija nolēmusi noslīcināties. Un saka, ka mašīnai nav dvēseles!

1929.gada janvārī Vācijā tika izbūvēts un atklāts ātrgaitas ceļš, kas savienoja Brēmenes un Brēmerhāfenes pilsētas. Jaunā šoseja bija plata, un tai bija divas joslas katrā pusē. Pateicoties tam, autobānis braukšanai tik uzskatīts par daudz drošāku, nekā ceļš, kas šajā vietā bija pirms tam. Taču patiesībā viss izvērtās savādāk. Fakts ir tāds, ka šajā maršrutā viena pēc otras sāka notikt lielas avārijas. Bez tam tās notika tik pārsteidzošā veidā, ka tām nevarēja atrast nekādu saprātīgu izskaidrojumu.

Lūk, reģistrēts fakts: tikai viena automaģistrāles ekspluatācijas gada laikā tika reģistrētas vairāk nekā simts avārijas, bez tam gandrīz visi negadījumi notika taisnā ceļa posmā netālu no 239.kilometra staba. Šī ārkārtīgi aizdomīgā statistika nebūt nebija tāda vienīgā. Fakts ir tāds, ka katrs autobraucējs, kurš avārijās izdzīvoja, policijai sniedza šādu liecību: tuvojoties iepriekš minētajam stabam, viņi skaidri izjuta, kā viņu automašīna kāda neredzama spēka ietekmē nobrauc no ceļa.

Negadījumi pie neveiksmīgās zīmes turpinājās tik ilgi, kamēr kādu dienu marķiera stabs Nr.239 tika demontēts un zeme šajā vietā tika aplieta ar svētītu ūdeni. Kopš tā laika autoavārijas tur vairs nenotiek. Pirms šiem radikālajiem pasākumiem notika šāds incidents: skaidrā un jaukā 1930.gada 7.septembra dienā pie nolādētās zīmes grāvī nokļuva uzreiz 9 transportlīdzekļi. Visi par šo notikumu bija izbrīnīti, jo izskaidrot notikušā iemeslus vienkārši nebija iespējams. Tiesa, daži vācu eksperti šo un citus negadījumus mēģināja interpretēt kā kāda, iespējams, superjaudīga elektromagnētiskā impulsa, kas nāk no pazemes, ietekmi. Tomēr teorija izrādījās nepieņemama, jo tai acīmredzami trūka reālu pierādījumu.

Šeit ir vēl viens šāda veida gadījums, kas šoreiz ir noticis Lielbritānijā. Devonas laukos bija ceļš, kas veda uz mazo Postbridge ciematu. 1921.gadā pēc pilnīgi nepamatotām katastrofām ar traģisku iznākumu tas ieguva draudīgu reputāciju. Tātad, pēc aculiecinieku stāstītā, Dārtmūras cietuma ārsts Nolbijs nezināmu iemeslu dēļ pēkšņi savu motociklu pagrieza nost no ceļa, avarēja un nomira no kakla lūzuma. Tikai vienu nedēļu vēlāk uz ceļa apmales bez reāla iemesla uzbrauca autobuss, bez tam vairāki cilvēki tika izsviesti ārā no autobusa. Pēc tam autobusa vadītājs apliecināja, ka viņš pēkšņi esot zaudējis kontroli pār autobusu, izjūtot, kā kādas neredzamas rokas stūri sagrābušas ar varu.

Divi vīrieši, kuri tā gada jūlijā brauca ar motociklu, sacīja, ka pēkšņi sajutuši to pašu, nokāpjot no kalna uz Postbridge. Pēc kāda laika parādījās jauns upuris. Jauns armijas virsnieks, kurš brauca ar motociklu, tika smagi ievainots visbriesmīgākajā no visiem incidentiem. Virsnieks apgalvoja, ka skaidri redzējis un sajutis divas milzīgas rokas uz rokām un piespiedis viņu stūrēt motociklu no ceļa. Šķiet, ka kāda pārdabiska citpasaules būtne mēģināja viņu iznīcināt.

Saistībā ar šiem traģiskajiem notikumiem ļoti intriģē šādi fakti. Kādu dienu slimnīcas medmāsa angļu priesterim un eksorcistam doktoram Donaldam Omandam izstāstīja šausminošu nāves stāstu par mirstošu vīrieti, kurš bija cietis autoavārijā. Pēc autovadītāja stāstītā, viņš esot braucis pa absolūti pamestu ceļa posmu, kad pēkšņi viņa redzes laukā parādījušies daži balti punktiņi. Pēkšņi viņš esot izjutis asu un neatvairāmu vēlmi savu automobili stūrēt tieši pretī braucošajai kravas automašīnai, ko viņš arī izdarīja. Neticami, bet arī šīs kravas automašīnas vadītājs, kurš bija daudz mazāk cietis, tai pašai medmāsai stāstīja tieši par tādu pašu nevaldāmu vēlmi, kas viņu esot pārņēmusi!

Ieinteresējies par neparasto stāstu, Omanda nolēma sīkāk izpētīt frontālās sadursmes. Lai to izdarītu, viņš detalizēti pētīja policijas ziņojumus, apmeklēja slimnīcas, iztaujāja autovadītājus, kuri autoavārijās bija izdzīvojuši. Rezultātā viņš noskaidroja, ka nepārvarama vēlme izdarīt pašnāvību bija parādījusies daudziem cilvēkiem, taču izrādījās, ka tas noticis tikai atsevišķos ceļu posmos. Balstoties uz saviem pētījumiem, anglis 60.gados izdeva grāmatu “Mūsdienu eksorcista piezīmes”, kurā viņš izklāstīja domu par to, ka dažkārt kādā tumšā psihiskā apgabalā var uzkrāties citas pasaules ļaunuma spēki. Kaut kādā noteiktā brīdī šī cilvēka acij neredzamā velnišķā enerģija var paverdzināt garāmbraucošo autovadītāju apziņu un gribu, un novest viņus līdz pašnāvībai, liekot negaidīti un asi iebraukt pretējā virziena joslā.

Priestera grāmata izsauca līdzjūtīgi izsmejošu reakciju viņa baznīcas kolēģu vidū, savukārt, lielie zinātnieki to augstu novērtēja. Neatlaidīgais Omanda pie tā neapstājās.

Viņš personīgi apmeklēja dažus “melnos” autoceļu posmus, kurus visbiežāk dēvēja par nelaimīgajiem, un veica tur “velna izdzīšanas” rituālus. 1971.gadā šis brits līdzīgu darbību veica ceļa posmā starp Morkombileiku Somersetā un Šarmutu.

Omandas veikto ceļa iesvētīšanu BBC televīzijas grupa ne velti ierakstīja filmā: šis ceļa posms bija reāls apdraudējums autovadītājiem. Televīzijas žurnālistu veiktā izmeklēšana liecināja, ka 17 mēnešu laikā šeit bija notikušas 16 šausmīgas avārijas, lai gan tam nebija nekādu fizisku iemeslu. Pēc iesvētīšanas šajā autoceļa posmā avārijas vairs nenotika!

Protams, godājamā Donalda Omanda versijas un rīcību var uzskatīt par māņticību vai aizspriedumiem. Tomēr fakti liecina par pretējo. Pateicoties anglikāņu priestera aktivitātēm, gadu no gada nelaimes gadījumu skaits dažādās Apvienotās Karalistes daļās faktiski samazinās.

Bezķermeniskie pasažieri

Ik pa laikam atsevišķos ceļu posmos parādās autoavārijās bojā gājušo cilvēku spoki vai stopētāji (angļu valodā hirchhiker), tas notiek diezgan bieži, un par to savā pieredzē ir pārliecinājušies autovadītāji. Šādus gadījumus var iedalīt divās grupās. Pirmajā ietilpst īslaicīgas tikšanās, kad automašīna ar šoferi kādu uz ceļa notriec. Turklāt pārbiedētais vadītājs izkāpj no automašīnas pilnīgā pārliecībā, ka ir notriecis dzīvu cilvēku. taču apskatot notikuma vietu, viņš ķermeni, kas it kā ir pakritis zem automašīnas riteņiem, neatrod. Otrā grupa ir stāsti, kurus var raksturot kā uz ceļiem balsojošu spoku sindromu. Viņi aptur automobili, iesēžas tajā, reizēm pat draudzīgi sarunājas ar šoferi, bet tad pēkšņi pazūd.

… 1978.gada 10.aprīļa naktī, Dienivdāfrikā Deivs van Jārsfelds nobremzēja netālu no Uniondales pilsētas. Uz ceļa stāvēja balsojoša meitene, un šoferis piekrita viņu aizvest. Pēc aptuveni 10 jūdžu brauciena, tad, kad Jārsfelds apstājās, lai iepildītu degvielu, viņš ieraudzīja, ka svešiniece ir pazudusi. Tajā pašā laikā aizsargķivere, kuru viņš viņai bija iedevis, bija piesprādzēta pie sēdekļa. Izbrīnītais autovadītājs nekavējoties vērsās policijā. Tur viņam pastāstīja, ka pirms diviem gadiem bija noticis līdzīgs incidents ar autobraucēju Antonu le Granžu.

Incidenta izmeklēšanā tika iesaistīta anomālo parādību speciāliste Sintija Hinda. Viņa identificēja spoku ar Mariju Rū, kura 1968.gada 12.aprīlī tajā pašā vietā, kur autobraucēji viņu satika, gāja bojā avārijā. Šie vīrieši vēlāk pēc fotogrāfijas Rū identificēja. Bet ar to stāsts nebeidzās. Fakts ir tāds, ka jaunās sievietes rēgs šajā vietā parādās atkal un atkal. Tas notiek katru gadu un vienmēr Rū nāves gadadienā. Bez tam spoks aptur tikai jaunus vientuļus vīriešus, kas ceļo ar automobili.

Cits stāsts. 1979.gada 12.oktobrī ap pulksten deviņiem vakarā anglis Rojs Fultons atgriezās mājās no vēla šautriņu mešanas mača. Tukšā ceļa posmā netālu no Dansteblas Bedfordšīrā, pusjūdzes attālumā no Stenbridžas ciema, viņš mašīnā uzņēma kādu jaunu vīrieti, kurš balsoja ceļa malā. Spriežot pēc izskata, jauneklis bija ar melniem matiem, vecumā ap divdesmit gadiem un valkāja tumši zilu džemperi, kas bija uzvilkts virs balta krekla. Tiklīdz jauneklis ieņēma pasažiera vietu, Fultons pajautāja, uz kurieni viņam jābrauc. Taču pasažieris neko neatbildēja, tikai pasmaidīja un vienkārši pamāja ar roku uz priekšu. Tā viņi pilnīgā klusumā nobrauca vairākas jūdzes.

Tuvojoties Totterngo pilsētiņai, vadītājs savam klusējošajam ceļabiedram piedāvāja cigareti. Pagriežoties, Fultons vispirms bija pārsteigts, bet pēc tam nobijies: jauneklis automašīnā nebija! Dažas minūtes vēlāk šokētais anglis satraukts par šo atgadījumu pastāstīja tuvākā kroga apmeklētājiem.

Reizēm kādā konkrētā ceļa posmā notiek tik daudz šāda veida incidentu, ka tie sāk iegūt slavu kā apburta vieta, ko apdzīvo spoki. Tāda, piemēram, ir Bluebell Hill automaģistrāles A-229 posmā uz dienvidiem no Četemas Kentas grāfistē, Apvienotajā Karalistē. No šejienes ziņas par dīvainiem un nesaprotamiem gadījumiem sāka nākt 1968.gadā. turklāt tie bija abu viedu incidenti: gan “balsojošs spoks”, gan “spoku negadījums”. Šādu incidentu sākums, acīmredzot, ir saistīts ar kādas meitenes nāvi, kura šajā vietā, kalna pakājē, gājusi bojā autoavārijā. Kopš tā laika svešiniece pastāvīgi sāka apturēt automašīnas un lūdza viņu aizvest. Pēc tam viņa pēkšņi un pilnībā bez pēdām pazuda.

Tomēr dažreiz meitene uzvedās savādāk. Tā Moriss Gudenau, kurš 1974.gada 13.jūlijā, vēlā vakara stundā, brauca ar automašīnu pa kalna ceļu un pēkšņi pamanīja, ka viņa priekšējo lukturu gaismā parādījās meitenes figūra un tūlīt arī pazuda zem automašīnas riteņiem. Satrauktais autovadītājs apstājās, pēc tam piegāja pie meitenes, kura ar asiņojošu pieri nedzīva gulēja uz ceļa. Šokētais Moriss apsedza viņu ar segu un aiznesa līdz ietvei, un tur noguldīja, pēc tam  devās uz tuvāko policijas iecirkni Ročesterā. Tur viņš par nelaimīgo atgadījumu pastāstīja kārtības sargiem. Taču tad, kad policisti ieradās notikuma vietā, nekādu cietušo viņi tur neatrada: meitene bija pazudusi bez vēsts atstājot tikai segu. Netika atrastas arī asins pēdas. Policija neizpratnē pameta šo vietu tā arī nesaprotot, kas īsti bija noticis.

Un šeit ir vēl viena vieta, kuru sev ir izvēlējies kāds cits spoks. Šis ir ceļa A-38 posms netālu no Velingtonas Somersetā. Lai gan daudzi cilvēki spoku ir redzējuši neskaitāmas reizes, visneparastākais incidents notika ar kravas automašīnas vadītāju Haroldu Ansvortu. Tas notika tālajā 1958.gadā, kad Harolds vairākas reizes veda kādu noslēpumainu būtni, līdz beidzot aizdomājās, ka tas ir kaut kas nelāgs.

Pirmā tikšanās notika aprīļa beigās agri no rīta. Ansvorts savā mašīnā uzņēma pusmūža vīrieti, kurš balsoja netālu no Blackbird’s Inn, kas atrodas kādu jūdzi uz rietumiem no Hetherton Grange. Vīrietis izrādījās ļoti runīgs, un tieši tajā vietā, uz kuru viņš lūdza, lai viņu aizved, pieklājīgi pasakoties vadītājam, mierīgi devās prom. Pēc kāda laika vadītājs atkal sastapa jau pazīstamo vīrieti, kurš lēnām gāja pa to pašu ceļa posmu. Ansvorts atkal viņu uzņēma un aizveda līdz vietai, uz kurieni viņš lūdza. Pēc mēneša situācija atkārtojās. Visu trīs braucienu laikā Ansvorts neko dīvainu nepamanīja ne sava pasažiera uzvedībā, ne vārdos taču ceturtajā reizē, kas notika novembrī, atklājās mazliet citādāka būtnes daba.

Šajā tikšanās reizē vīrietis tā vietā, lai uzreiz iesēstos mašīnā, lūdza Ansvortu nedaudz pagaidīt, kamēr viņš atstieps savu bagāžu. Vadītājs uzticīgi gaidīja 20 minūtes, bet pasažieris neieradās. Tad Ansvorts nolēma turpināt braucienu bez pazudušā pasažiera. Taču dažas jūdzes tālāk vadītāju sagaidīja pārsteigums, viņš ieraudzīja to pašu vīrieti, kurš viņam vicināja ar lāpu, iespējams, mēģinot viņu apturēt. Ansvorts nesaprata, kā vīrietim ir izdevies nokļūt šajā vietā. Lieta tāda, ka kopš iepriekšējās tikšanās kravas automašīnas vadītājs nebija redzējis nevienu transportlīdzekli, kas brauktu pa šoseju tajā pašā virzienā.

Pārdomājot šo fenomenu, Ansvorts savā paziņā pēkšņi skaidri izjuta kaut ko dīvainu, gandrīz pārdabisku, un nolēma neapstāties. Tad viņš ieraudzīja, ka vīrietis metās priekšā kravas automašīnai un tieši zem riteņiem. Ansvorts strauji nobremzēja, uzreiz izlēca no kabīnes un … neredzēja nevienu upuri! Tā vietā, apmēram trīsdesmit jardus aiz, uz ceļa stāvēja pazīstama figūra, kratīja dūri un kaut ko dusmīgi kliedza par Ansvorta attiekšanos viņu vest. Vēl viena sekunde, un cilvēks uz ceļa pazuda, it kā izkūpēja gaisā!

Netālu no Teksasas robežas cilvēki bieži redzēja zvejnieka spoku ar makšķeri un mugursomu. Viņš balsoja uz ceļa vienmēr vienā un tajā pašā vietā. Viņš lūdza autovadītājus aizvest viņu līdz Bušleika ezeram. Pēc pāris minūtēm pasažieris pazuda bez vēsts, atstājot līdzbraucējus neizpratnē. Zvejnieks-spoks astoņu gadu laikā parādījās vairākas reizes mēnesī. Pēc apraksta viņš atgādināja vietējo makšķerēšanas entuziastu Frenku Džakombo, kuru reiz uz ceļa notrieca kravas automašīna. 1997.gadā fantoms kopā ar skolas skolotāju veica savu pēdējo braucienu uz ezeru, un pēc tam neviens viņu vairs neredzēja.

Protams, šīs parādības var skaidrot ar to, ka autovadītājiem viss tikai šķitis – viņi, iespējams, bija noguruši vai bija vīna tvaiku iespaidā, taču stāstu skaits par stopētājiem ir tik liels, ka šādas versijas var attiecināt tikai uz atsevišķiem gadījumiem. Nav iespējams ignorēt argumentu: spoku pasažierus vienās un tajās pašās vietās gadu gaitā absolūti skaidri ir redzējuši daudzi liecinieki. Visām šīm neparastajām parādībām skaidrojumi vēl nav atrasti.