Pēc saimnieka sirdīga uzsauciena no iekšienes atskrēja pārbiedēts meitēns, kam acis pārlieku spiedās laukā. Vēlreiz no saimnieka saņēmusi lamas, viņa apcirtās, lai atgrieztos ar zemu koka kubuliņu. Nometusies pie vecākā staiguļa kājām viņa taisījās nomazgāt baskāju pēdas, taču tie ar niknsirdīgu uzrējienu un spērienu pa kalpones pieri aiztrieca projām. Izgāzuši atnesto kubuli abi nosēdās uz pamestajiem maisiem un palūkojās uz saimnieku.

Viena skatiena pietika, lai saprastu, kas ir jādara. Viņš mēģinot izdabāt nejaucīgajiem viesiem šaudījās kā negudrs no dūmojošā pavarda uz virtuvi un atpakaļ. Stūrī ierāvušies galvas zemu, jo zemu noliekuši godbijīgi klusēja un varēja manīt, kā tie cietās, lai tik nevajadzētu kustināt notirpušos locekļus un nepiesaistītu neganto staiguļu uzmanību.

Piedāvāto ēdienu staiguļi noniecināja – kas netīkas vai bija nobaudīts meta uz cieši nomīdītā māla klona, lēja laukā dzērienus un visbeidzot sadauzīja pāris vijīgās krūzes.

Paēduši tie piecēlās un uz sienmalī sēdošo Austri aizdomīgi nolūrējuši, izgāja laukā. Durvis ar dobju būkšķi aizcirtās. Vēl kādu brīdi neviens nekustējās, līdz saimnieks pacēlis galvu pārliecinājās, ka dārgie viesi ir izgājuši.

Drosmi atguvušais saimnieks ar pāris pļaukām paskubinājis meitēnu lika viņai savākt nonievāto ēdienu un uzkopt diezgan netīro māla klonu, kur katra kustība pacēla sarkanīgu putekļu mākonīti. Meitēns savācis ēdamlietas, uzšļakstīja uz klona ūdeni un ar padilušu zaru slotiņu savāca netīrumus.

Paklīdeņu bars lēnām izstaipoties vēl aizvien bailīgi vērsās uz durvīm it kā sagaidot, ka nesaprotami visvarenie staiguļi atgriezīsies, lai par jaunu viņus iedzītu stūrī.

Saimnieks ieraudzījis Austra rokā pazibam sidraba austiņu, atplauka platā smaidā un par jaunu nodzinis no pavarda pārējos apmeklētājus, viņu tur piesēdināja. Acīmredzami sidrabs viņam pārlieku iepatikās, jo pats atnesa svaigi ceptus plāceņus, kurus klāja bieza cepta siera kārta un kūpinātas putnu gaļas šķēlītes. Aiz muguras stāvot saimnieks pats pielēja iztukšoto kausiņu ar skābenai sulai līdzīgu blāvu dzērienu. Tas augumu lieliski sasildīja un galvu padarīja jautrāku.

– Nakšņosim?

Redzot, ka viesis ir paēdis viņš Austrim cieņpilnā balsī ievaicājies. Saņēmis apstiprinošu mājienu viņš aizveda laikam uz savu kambarīti, jo no turienes promnešanai paņēma pāris mantas it kā Austrim tās vajadzētu.

– Jūs tālais ceļiniek naktī aizdariet durvis, lai tie paklīdeņi nedomā miegā nokaut. Tiem tik vajag redzēt mantīgu viesi, lai mani pašu apdraudētu! Es negribu, lai manu galvu sadragā kopā ar citiem laupītājiem. Esmu godīgs vīrs un godīgi pelnu maizi.

Bet saprotiet laiki tādi, neraža, debesu sodība, pilni ceļi sveša labuma kārotāju. Pats katru nakti iekrampējos, lai pasargātu savu kailo dzīvību.

Ierādījis kā aizbīdni nostiprināt, tā lai no ārpuses nevarētu atmūķēt viņš pazuda. Aiz sienas atradās vaļējais pavards un tas patīkami visu nakti sildīja te sānus, te muguru. Gulēja saldi un cieši, tā kā no rīta nedzirdēja būkšķus pie durvīm.

Piecēlies viņš atrāva durvis un ieraudzīja no smirdīgajiem vazaņķiem pārestību saņēmušo kalponi, kurai nu visa piere bija zilumaina. Pārbijusies viņa vai no rokām izmeta nespodro gaismekli.

Lai kaut kā mīkstinātu izbailes modināt atnākušajai kalponei Austris pirmāk iedeva vara trijstūrīti, kas bija mazākā naudiņa. Viņa kā apstulbusi caur sazilējušo pieri raudzījās te uz Austri, te uz dāvanu.

Tad neko neteikusi viņa uzrāva svārkus un uzmetās uz cietās lāviņas, kur aizžmiegusi acis gaidīja.

– Tavu neražu! Neviens šajā pasaulē liekas tāpat vien negaida līdzjūtību!

Austrim vien atlika nopiktoties. Steidzīgi savācis mantiņās viņš izmetās pa durvīm laukā. Pa tumšo eju aiztaustījies līdz viesu telpai, kur saimnieks atkal izklīdinājis vēl nepamodušos gulētājus viņu nosēdināja un paēdināja.

– Vai par brokastu tiesu arī jāmaksā?

Pabeidzis maltīti Austris ievaicājās.

– Cik viesis uzskatīs par mazu gandarījuma vērtu.

Saimnieks skatoties acīs atbildēja un saņēmis saujā vēl vienu sidraba austiņu moži piemeta. – Ja atkal gadīsies šeit ceļot, ziniet, ka jums ir vislabākā guļvieta un vislabākais ēdiens šajā namā. Ar šo jūs jau esat apmaksājuši arī nākamo reizi.

Viņu sarunu kāri uzklausījušie skrandaiņi steidzīgi izbīdīja pārstāvi, kurš bikli turot rokas zem vēdera, piedāvāja nodrošināt apsardzi un pavadoņus. Austris pieklājīgi atteica, bet iedevis saimniekam vel vienu sidrabu, lūdza paēdināt arī pārējos kā viņu pašu.

Sadzirdējuši neticami tīkamo ziņu tie pateicībā iemurdējās, bet neviens neuzdrošinājās pietuvoties pavardam pirms Austris to nepameta.

Izgājis laukā viņš vispirms kāri ieelpoja svaigo gaisu, kas pēc nama tīkami veldzēja sīvās dvakas izkostās krūtis.

Lietus neiecienīto pakalnu nogāzes reta gara zāle nīkuļoja, toties putekļu te netrūka. No purpura krāsas smalkajiem smilšakmeņiem vēji atslīpēja tos netveramā skaitā. Stipras vēja brāzmas brīdi pa brīdim vai līdz apakšējām debesīm slienošos putekļu vālus sacēla augstu gaisā. Aizlicis drānu acu priekšā viņš ikreiz pacietīgi nogaidīja līdz putekļi nedaudz rimsies. Mutei priekšā aizsieto gan nācās pēc tam ikreiz raisīt nost, lai iztraustu tur salipušos putekļus.

Lai, cik nelāgi viņš jutās, neskaitāmajiem vaņgenieku mocības bija jāizcieš nebeidzami vairāk.

Vaņģenieku pūļiem nebija gala. Saslēgti garās rindās tie vai pārguruši līdz pilnīgam spēku zudumam, izmocītām sejām, augumiem grīļojoties soļoja un soļoja versmīgās saules staru nežēlīgi cepināti, biezas ceļa putekļu kārtas klāti. Žāklēs iespiestām galvām, tie vēl nesa kaut ko no uzvarētāju salaupītā vai pārtikas saiņus. Līdz nāvei pagurušie nebrīvnieki izskatījās panīkuši un izmocīti, kamēr uzvarētāju sejas bezmaz laistījās no veselības. Tos gan neredzēja pie putekļainās zemes piekaltie nebrīvnieku skatieni.

Bezgalīgās nelaimīgo rindas piepildīja ceļus, tā kā citiem nereti nācās panākties malās, lai tos palaistu. Veselas tautas saslēgtas tika dzītas prom no saviem pavardiem, tika šķirti no mīļajiem, senču kapavietām. Visvairāk bija visdažādāko vecumu sievietes, kuras lēšķēs salipušiem netīriem matiem uzraugu dzītas truli vilkās. Vairums nesa piespiedušas pie krūts zīdaiņus, vai vilka aiz rokas īdošus bērnus. Lielāki bērni bija sasieti virvēs ap vidukļiem. To dziļi iekritušās acis vairs neraudāja, vien trulprātīgi raudzījās uz priekšu. Uzraugi neko daudz nešķiroja bērns vai pieaugušais. Vai vienādiņ sita, kad kaut kas nelikās tiem pa prātam. Vīriešu bija krietni mazāk par sievietēm, it sevišķi iztrūka brieduma gados, kuri spēj ieročus cilināt.

– Laikam izkauti nežēlīgā karā.

Lūkojoties uz galīgā bezcerībā nomākto rindām nebrīvnieku rindām noģida Austris. No vīru kārtas vairāk bija bērnu, pusaudžu un večuku. Paretām pavīdēja arī pa kādam spēka gados vīram. Daudzu brīvību zaudējošo vīru augumi uzrādīja nesenās cīņās gūtus ievainojumus, kas tagad pūžņoja ar nelabu smaku, pievilinot mušu mākoņus. Arī uz daudzu citu drellībā dzīto, ar biezu netīrumu kārtu ietērptos, izkāmējušos augumus vietām klāja pūžņojošas vātis, kurās varēja manīt lokamies baltus mušu tārpus. Nelaimīgie bija tiktāl nomocīti, kā vairums nemaz nelūkoja kaut kā aprūpēt savas brūces. Daudzi soļoja pilnīgi kaili, pārējiem saglabājās kaut kādas apģērba paliekas vai kailumu piesedzošas skrandas.

Vien vaidi un kunkstieni virmoja pār to rindām. Nodurtām galvām tie klibojot soļoja un soļoja aiz sevis atstājot no bezgalīgās staigāšanas līdz asinīm noberzto kāju pēdas. Nereti Austra Acu priekšā kāds pilnīgā spēka izsīkumā saļima un uzrauga uzkliedzieni, pletnes sitieni vairs nespēja tos piecelt. Paiet vairs nespējīgos uzraugi noveda vai aizvilka patālāk no ceļa un nogalēja garā un miesā gurdeno nelaimes biedru acu priekšā. Kaut kā pa virsu sabēruši vai sametuši zarus, tie steidza atpakaļ.

Vairums nebrīvnieku nodūruši acu skatienus izmantoja šo laiku atelpai un pēc brīža, raugi uzrauga pletnes un kliedzienu skubināti tie gurdeni soļoja prom, kaut kur tālāk nezināmajā nākotnē.

Spīdīgām spalvām klāti nobarojušies maitas putni no ļaudīm ne nieka nebaidījās un sēdēja ceļmalā gaidot kādu jaunu upuri mielastam. Neskaitāmo līķu dvaka sāji virmoja gar ceļu līdz nelabumam samaitājot jau tā putekļaino gaisu.

Reti, kura uz priekšu pretī nezināmajai dzīvei dzītā acīs Austris saskatīja spītu un vēlmi izrauties brīvē. Vairums jau samierinājās ar nežēlīgā likteņa pavērsienu un centās tikai izdzīvot.

Kas Austrim atlika? Ja viņš atbrīvotu vienu, otru, trešo nelaimīgo rindu, apkautu uzraugus, tad tas neko nemainītu lielajā nelaimes pulkā. Viņu agri vai vēlu uzmeklētu satrakotie sardzinieki un ar pārspēku pievarētu, bet atbrīvotos tā vai tā aizdzītu vai nogalētu.

Ik reizi, kad uzraugu roka nolaidās pār kāda nelaimīgā augumu viņš nodrebēja ar pūlēm saturoties, lai dusmās neiekaisis nemestos virsū un neļautu sodīt. Griežot zobus un zvērot, nekad savā zemē nepieļaut drellību viņš cenšoties neraudzīties uz nelaimīgajiem un neklausīties viņu vaidos, nopūtās, šņukstos, tik soļoja un soļoja.

Sāpēs degošās sejās izmisums uzspieda neizdzēšamu zīmogu. Bezpalīdzības apjauta nomāca pretošanās tieksmi. Tā vietā nāca vēlme izdzīvot, lai arī ciešot pazemojumus.

Austri aizdomīgi aplūkoja vai visi uzraugi, bet klāt gan neviens neķērās līdz kādu vakaru, kad viņš nomaļus no ceļa starp akmeņiem ceļinieku iecienītā vietā kūra guni ceļmalā apstājās vaņģinieku pulks. Izvārdzinātie vaņģinieki bezspēkā pakrita, kur kurais, bet apsargi iekūruši uguni sāka mieloties. Ieraudzījuši netālu vientuļu ceļinieku, pie viņa pienāca divi brangi tipi. Viens ar abām rokām žņaudzīja pātagu, otrs turēja atkailinātu smagu cirtni. Juzdamies nepatīkami Austris tomēr turpināja rosīties ap ugunskuru. Tas, kurš turēja cirtni viegli krekšķošā balsī iejautājās.

– Kā ļaužu esi?

– Tāla ceļa minējs.

Austris atbildēja bez baiļu lūkojoties uz abiem. Tie saskatījušies un juzdami aiz sevis citu apsargu spēku turpināja:

– Varbūt tu esi no bēgļiem? Rau, te netālu satrakojušies vaņģinieki nogalēja vairākus godājamus apsargus, bet pārējos iedzina būdā, kur  sadedzināja kā tādus ēdamputnus! No kurienes gan tāds vienpatis varētu būt, kad zemes plosa kara sērga?

Mums tieši pietrūkst pāris spēcīgu vīriešu labai cenai. Par šito šmurguļu un sieveņu baru mums atleks vien tālā ceļā nodilušo zābaku vērtība.

Ha ha, ha! – Abi derdzīgi iesmējās, bet Austris it kā nekas nebūtu bijis ņēmās ap uguni.

– Ei! Mērgli! Kas tu nedzirdi īstenu vīru teikto! Es ar tevi runāju! Tu pats līdzi nāksi, vai tev iesākumā paklausībai tā krietni pamielot ar pātagu?

Kad Austris necēla ne ausi viņš pietvīcis sarkans ieaurējās:

– Ak tu kurlais bezgodi mani neklausīsi!

Kad pātagu nervozi žņaudzošais, ceļinieka izturēšanos izpratis kā baiļu pilnu padevību, sadūšojies pacēla to cirtienam augsti. Austris mierīgi kārtodams žagariņus nosvērtā balsī ierunājās:

– Mans tēvs bija brīvs vīrs un pirms, es nācu pasaulē, viņš nebaidījās mazā pulciņā stāties pretī dikti lielam neģēļu pulkam. Viņš godam līdz nāvei kāvās un viņa dēls, kurš sēž jums priekšā, ne ar ko nav sliktāks un sirds nav mazāk drosmīgāka kā tēvam. Es brīdinu, ja kaut viens pātagas cirtiens skārs manu muguru, ar šo zobenu, kas man līdzās mierīgi guļ makstī, es pirms pārējie pagūs atskriet palīgā jums abiem nocirtīšu kājas.

Šaubos vai kāds tādus bezkājainus līdzi nesīs. Vaņģinieki jau tāpat neturas kājās un kālab lieki laiku un viņu spēkus tērēt? Tepat jūs atstās maitu putniem par guzu pildījumu.

– Es tev parādīšu!

Pātagu pacēlis ar muti nešpetni draudēja, bet roka nodevīgi raustījās. Otrs, piedienīguma pēc arī palamājies, aizvilka viņu prom pie savējo apmetnes vietas. Tur viņus sagaidīja neganta izsmiekla šalts, bet arī barā tie negribēja nākt cirsties.

Kaut ko niknā balsī izstāstījis vīrs ar pātagu nikni vicinot par jaunu panācās uz viņa pusi. Saniknotais uzraugs mežonīgi spalgi izkliedza niknus lāstus, taču nepameta savējo pulciņu.

Te taisnība bija vārdiem, ka par taisnību vīrs drošsirdīgi cīnās divtik stipri kā naidnieks. Gara taisnība vairāk kārt piedod miesas spēkus un varonību. Naidnieks turpretī vienīgi domā kā saglābt savu dzīvību un gūt vēl kādu labumu. Viņš nav ar mieru upurēt savu dzīvību un ja nav pārliecināts par uzvaru, tad cīnās tikai lai nekristu kaunā. Ar tādu naidnieku veiksmīgi var cīnīties arī apņēmības pilns zēns. Kolīdz cīnītāja gars lūst, tad arī kaujai var teikt ir beigas.

Lai kā šonakt gulēt neizdosies. Mazums, alkatības un ienaida spītī, tie var sadomāt tiešām viņu sagūstīt vai vismaz nomaitāt.

Par spīti bažām nakts pagāja mierīgi un kolīdz pamalē sāka svīst gaismiņa Austris nemanāmi aizslīdēja prom no uguns, lai gabaliņu tālāk izgājis uz rasas samitrināto ceļu, dotos pa to tālāk.

Pēcpusdienas saule nežēlīgi cepināja un tās izspiestie sviedri sajaukušies ar putekļiem ķepēja acis ciet.

Ar spalgiem uzsaucieniem un pātagas sitieniem gūstekņus un uzraugus dzenot nost no ceļa garām Austrim panesās neliels jātnieku pulciņš.

Aiz viņa sekoja krietni liels jātnieku pulks. Jātniekiem virs galvas plīvoja gari balti un sarkani zirgu saru pušķi. Auļojot tie plīvoja kā vaļā palaistu matu plīvurs. Spožas bronzas bruņucepures bija veidotas kā čūskas galva ar vaļā atvāztu rīkli. Divi ar zeltu pārklāti masīvi indes zobi sargāja degunu. Vaigus sargāja plati tērauda bruņu cepures aizvars.

Daudziem spodras tērauda stīpas apjoza bruņucepures malas.

Priekšā uz branga sārķa lepni drasēja vadonis ar ļoti platu seju un brangi lielu zodu. Aiz viņa cieši līdzi turēja bruņās kalts muskuļains vīrs, kuram aiz muguras bija iestiprināts brangs zeltīts kāts. Tajā lepni plīvoja liels ķiršu sarkans karogs. Arī gandrīz katram trešajam aiz muguras iestiprinātā karogkātā plīvoja dažādu krāsu grezni karogi. Izšūti ar zeltu, sudrabu tie attēloja pievarētus zvērus, pilsētu skatus. Tas laikam bija ļoti nozīmīga karapulku vadoņa pulks.

Pāris soļus aiz no ceļa nogājušā Austra, vadonis spēji apstādināja savu zirgu un līdzi traucošo jātnieku pulku. Pagriezies viņš piejāja pie ceļa malā mierīgi stāvošā vientuļā ceļinieka. Aiz viņa sekoja ceļu putekļu kārtiņās klātie jātnieki.

Vadonim bija pavisam vienaldzīga seja un blāvas acis it kā ar uz iekšu vērstu stingu skatienu. Kādu brīdi viņš klusējot lūkojās Austrī, kurš izturēja viņa skatienu, lai arī iekšēji juta, ka tas viņam varētu dārgi maksāt.

Arī viņa dzelzs krūšu bruņas un ķīļbārdiņu klāja visur gaisā virmojošie putekļi. Apmetnis brīvi krita veidojot smalkās krokās

Zem tā tumši zils, kupls, dārgu drānu, krekls.

Pašā skrējiena straujumā apstādinātie zirgi nevēlējās ar to samierināties. Tie nemierīgi dižajās, cerot, ka par jaunu līdz ar vēju varēs traukties pa ceļu. Zem labi koptās no sviedriem spīdīgās ādas kustējās vingra miesa. Daži zirgi izmantojuši mirkli sāka skrubināt izkaltušo ceļmalas zālīti

– Kas tu esi?

Bargā balsī no augšas uz viņu raugoties ievaicājās acīmredzami jātnieku pulka vecākais.

– Esmu tāla ceļa gājējs. Šeit esmu kā vienkāršs caurgājējs.

Cenšoties neizaicinoši, bet stingri raudzīties vaicātājam acīs Austris atbildēja.

– Kas tad esi par caurgājēju, ja tik tekoši labi runā mūsu mēlē?

– Esmu apguvis ne vien šo mēli. Kurš iemanās svešās mēlēs, tam vieglāk iet pasauli lūkoties. – Austris rimti atbildēja.

– Tad varbūt tu nāc mūs izokšķerēt? No kurienes tu esi? Atbildi tieši un bez izvairīšanās! – Jau tā bargā balss ieskanējās krietni ledaini draudīgāk.

– Es nāku no tik tālas zemes, kā neviens no jums nav par to dzirdējis...

– Tu nesmirdini gaisu ar saviem niekiem. Mēs zinām visas zemes un nav zem šīs saules nevienas ļaužu apdzīvotas zemes, pār kuru mēs nezinātu un kuras bailēs sarāvušās negaidītu ieskanamies manu uzvarošo karapulku taures.

– Tas ir burvis! Viņš nekustina lūpas! – Piepeši nebalsī iekaucies viens no jātniekiem spēji un iespiedis papēžus kumeļa sānos trieca to uz Austri.

– Velns! – Austrim neviļus izspruka. Tik ilgi par to bija baidījies un tas reiz notika. Uztraukumā piemirsis, ka sarunājoties domu valodā ir līdzi jākustina lūpas Austris iekļuva acīmredzami ļoti nelāgā ķezā. Kam gan zobens viņu pievīla? Tas šādos brīžos sakarsa, bet te guļ makstī it kā nekas nebūtu noticis. Kas būs zaudējis spēku?

Ātrāk par zibens uzplaiksnījumu šīs domas izskrēja caur galvu un te zirga pakavi vai viņu sašķaidīja. Ar mokām izvairījies, tomēr saņēma sāpīgu triecienu pa pieres augšdaļu. Dzirkstis gar acīm nešķīda, tomēr sāpīga dunoņa ieskanējās galvā. Sakodis zobus Austris noturējās kājās.

Jātnieks spēji apstādinājis kumeļu, apgrieza un par jaunu metās nonāvēt viņaprāt burvi.

Šoreiz noliecis garo pīķi viņš acīmredzami vēlējas uz tā uzspraust piesardzību zaudējošo Austri.

Izrāvis zobenu sānus lēcienā gandrīz uz labu laimi cirta pa pīķi. Tā gals pārcirsts nokrita pie cirtēja kājām, bet par kārtējo neveiksmi satracinātais jātnieks izrāvis no tuvākā cīņa biedra rokām pīķi par jaunu triecās Austrim virsū. Austris nezaudējot cerību, ka zobens atdzīvosies uz palīdzēs izkulties, tikmēr drudžaini nodomāja:

– Tā kaitējoties veiksme var novērsties! Ko iesākt?

Tikmēr viņu izprašņājošais vecākais sēdēja seglos viegli uz priekšu saslējies un tāpat kā citi ar interesi, bezkaislīgi raudzījās cīņas gaitā.

– No viņa palīdzību nesagaidīt! Nāksies vien pašam no ķezas kulties laukā. – Austris sakoncentrējās uz strauji tuvojošos jātnieku. Viņš vēroja, kurp raugās ienaidnieka acis un laicīgi sasprindzinājies paguva izvairīties no pīķa gala. Satracināts par neveiksmi pretinieks nometa pīķi un izrāvis zobenu nolēca zemē. Pacēlis asmeni augstu virs galvas viņš ieaurojās:

– Tagad tu mirsi!

Pāri Austra rokai tecēja pretinieka asinis, kamēr šķērseniski uz pusēm sacirstais, naidnieks gulēja strauji pieaugošā asiņu paltī. Austris bija ar vienu vēzienu tik strauji viņu pārcirtis, tā kā neviens no apkārtējiem pat nepaguva nomirkšķināt aci. Tagad Austra liktenis karājās mata galā.

Vadoņa līdz elkoņiem kailās dzīslotās rokas neatlaižot pavadu draudīgi sažņaudzās. Caur sakostiem zobiem viņš šņākdams izmeta:

– Tu nogalēji krietnu karavīru! Par to tev pienākas kakla sods!

– Es tikai aizstāvējos un ne ar ko neesmu devis iemeslu man uzbrukt. Es pastāvu uz ceļinieku aizstāvības likuma ievērošanu!

Austris steidzīgi iegrūdis zobenu makstī, centās pastāvēt uz taisnīgas divkaujas iznākumu. Neviens vaibsts vadoņa smagnējā sejā nepakustējās. Kā drūmās sejas mutes kaktiņos iesēdās smīns tā arī tur palika.

– Tu te muti nedzisini. Vīram nevar atgriezt dzīvību ar sievām piedienīgu tērgāšanu. Miermīlīgi ceļinieki nevazājās pa kara takām un ja kāds bezprātis uzrodas, tad pats, lai vaino sevi. Visi burvji ir pelnījuši kakla nāvi, līdz viņu miesās iemetās tārpi. Esmu runājis, burvi!

No tādiem vārdiem pār Austra kauliem pārskrēja karstas tirpas, bet zobens spītīgi nevēlējās parādīt savu brīnišķo dabu.

Tikmēr virs apvāršņa lēnām savilkās tumši mākuļi. Tie lēnām krājās līdz pamale sāka tumst no tiem. No tālienes atskanēja rūkoņa, kas varēja būt vienīgi attāla pērkona dārdi.

– Laikam man šodien nebūs lemts vairs lietus veldzējumu izjust.

Rūgti nodomājis Austris sagatavojās uz pēdējo cīniņu pret nesalīdzināmo pārspēku.

– Pērkon! Sasper šo ļaužu nīdēju pulku!

Taču Pērkona zirgiem vēl bija tāls ceļš mērojams līdz viņa dzelzs rīkste varēja sasniegt un sodīt šos ļaunļaudis.

– Pakārt!

Pavēlējis vadonis savilka zirga pavadas un ar pulciņu miesassargu bramanīgi aizjāja. Palikušie irgājās:

– Nekur nav koka. Kur to mērgli, lai pakar?

– Sacirtīsim un miers.

– Tu dzirdēji, ko vēlēja! Ja neizpildīsi pats jau šodien spirināsies tuvākā koka zarā. Uzmet cilpu ap rokām un velkam līdz kāds piemērots koks parādīsies!

Austra iekritušo vēderu savā varā sagrāba jēls baiļu kamols. Tas savilka tā, ka vairs nevarēja ne pakustēt, ne padomāt. Austris centās aizdzīt aklās bailes, bet tās spītīgi turēja viņa augumu, prātu un neatlaidās. Nevarēja arī atslābināties, jo tad varēja notikt, kas nelabojas, tāpēc nācās turēties pretī, ko vien gara spēks atļāva.

– Neviens nav miris, kamēr par sevi tādu neuzskata!

Galvu caurstrāvojušā doma piedeva jaunu apņēmību un spēkus. Kāds karavīrs, kurš bija padevis pieveiktajam cīņu biedram savu pīķi, nesteidzīgi piejāja tuvāk. Šauri samiegtās acis iekvēlojās ļaunā priekā, kad viņš draudīgi iekliedzās:

– Ei! Vazanķi pastiep rokas, lai var kā nākas cilpu uzmest. Apsolu, ka drasēšu vēja ātrumā. Kaut pēc tāda skrējiena uz kauliem, kur tārpiem iemesties miesa nebūs, mēs tevi arī tādu pakārsim.

– Ha, ha, ha!

Dārdoši skaļi smiekli pāršalca karavīru pūli, bet Austris negaidīja viss kā jērs uz kaušanu. Zobens pie Austra sāna, beidzot pamodies. Tas  piedeva apņēmību līdz pēdējam elpas gārdzienam cīnīties ar milzīgo pārspēku.

Austris cieti raudzījās pavēlētāja acīs, gaidot to brīdi, kad viņš mēģinās uzmest rokām cilpu. Cietsirdīgā vīra skatiens izstaroja nežēlību, pat naidu. Ar tādām acīm uz pasauli lūkojās patmīļi, kam nekas nav svēts un godājams.

Atmiņā uzausa Rimta tēls, kurš uz atbadām deva auguma sargu:

– Vietā kur Pērkons Velnu dzenājot ir iespēris pēc septiņiem gadiem no zemes iznāk mazi melni spīdīgi akmentiņi. Tie ir Pērkona lodītes. Ar tām var slimības dziedēt un palīdz tikt galā ar jebkuru ļaunumu.

Līdz šim es to pats visus gadus no mazām dienām nēsāju un tagad tev ir pienākusi kārta grūtos brīžos saņemt Pērkona palīdzību.

Rimts to pateicis uzkāra Austrim kaklā ādas siksniņu un cieši aizsēja mezglu.

– Pielūko! Pērkona rīkste ķer ļaunu cilvēku, vai parasti Velnu, kurš pie ļaudīm mēģina patverties. Nekad bez īstas vajadzības nepiesauc un labāk neraisi nost. Noņemsi, vēl pazaudēsi.

Līdz šim Austris nebija lūdzis palīdzību, bet tagad labā roka pati satvēra maisiņu un lūpas sakustējās izmisīgai lūgsnai.

Pērkons kā atsaucies nāca šurpu nikni bārdamies un zibens šautras zibsnīdams.

Viena zibens šautra nozibsnīja un žilbinoši balta uguns šķiet padarīja Austri aklu, tam sekojošais grāviens aizsita ausis. Austris, ugunīgi smeldzošu sāpju mākts, bez elpas sakņupa uz ceļiem. Ar katru sirdspukstu sāpes pieņēmās spēkā līdz gribot negribot bija jākliedz, ko krūtis spēja.

Kad Austris, vēl aizvien dedzinošu sāpju pārņemts, atguva redzi, pirmais, ko viņš ieraudzīja bija līdz miesai apdeguša zirga augums un nedabīgi izliekusies jātnieka kāja ar gruzdoša zābaka lēveri.

Tas bija tas pats jātnieks, kurš grasījās viņam uzmest valgu un aizvilkt līdz tuvākam kokam pakāršanai.

– To burvi pat debesu valdnieka bulta nepievarēja! Nāvi ļaunajam garam!

Viens no zibens ķertā naidnieka pulciņa nebalsī iebaurojās. Viņa šausmu pārņemtā seja kļuva zaļganīgi pelēka. Asie sejas vaibsti vēl vairāk pastiprināja līdzību ar šuneli, kam bezbēdīgi trencot zaķi ir nācies sastapties ar izsalkušu vilku.

Acis spiedās laukā, no bailēm sastingušās lūpas nespēja saturēt siekalu. Tā tecēja gar kreiso lūpas kaktiņu uz rugājiem klāto zodu.

Lai arī katrs zināja, ka dodas drošā nāvē neviens no viņiem negrieza zirgu atpakaļ un nemeklēja glābiņu kaunpilnā bēgšanā. Valdnieka karadraudzes vīriem drosmi nevajadzēja aizņemties. Tie atsteigušies atpakaļ neatlaidīgi uzbruka, un ar katru uzbrukumu pāršķelto vīru un zirgu valnis auga augumā.

Ar asiņu aizmiglotu skatienu Austris leca, cirta, virpuļoja līdz atjauta, ka ir palicis viens pats.

Ieraudzījuši kautiņu nobeidzamies šurp traucās vaņģinieku uzraugi, lai sagrābtu kādu zirgu vai nokauto mantu. Kā skudras tie saklupa ap kritušajiem, raujot viens otram no rokas acī iekritušo lietu. Vislielākās ķildas sanāca par kājniekiem tik dārgajiem zirgiem, kurus centās sagrābt nevilcinoties laist lietās dūres, pat ieročus. Tie nevairījās no Austra līdz tas attapies no derdzīgā skata drausmīgā naidā norēcās:

– Prom maitasputni! Sacirtīšu!

Viņš pacēla vizmojošo zobenu, kurš, lai arī krietnā cīņā dzīvības spēka bija atrijies, tomēr alkaini dūca pēc jaunām dzīvībām.

Pametuši saķēruši, ko vien var tie steidzās prom. Viņu nožēlojamās zaķa dvēselītes atšķirībā no līdz nāvei drošsirdīgo karavīru dvēselēm drosme nemājoja.

– Vaņģiniekiem neizglābties, bet iespēju ir jādod! Kas zina varbūt viņi apturēs šo iznīcinošo karu!

Austris palūkojies uz pārbiedētajiem vaņģiniekiem izlēma tos atbrīvot. Ar pāris cirtieniem pārcirtis spēcīgāko vīru siekstas viņš tiem lika atbrīvot pārējos. Tie to tik vien gaidījuši klupa pēc pievarēto ieročiem un sākās jauns slaktiņš, kurā viss sakrājušais naids pārpilnībā izgāzās pār izbailēs spiedzošajiem uzraugiem. Lielākā daļa ar kailām rokām nožņaudza bruņotos uzraugus. Bijušie gūstekņi, lai arī novārguši, brīvības spārnoti, cirta bez žēlastības. Kas no apsargiem bija bez zirgiem, tie nespēja aizlaisties un tos visus panāca, sakapāja vai nožņaudza.

Pēc tam viņi atbrīvoja sievas, bērnus. Viņu pulciņš auga augumā uz abām pusēm traucās atbrīvotie un laida brīvestībā bēdubrāļus, neaizmirstot ievākt bagātīgu atriebes asins maksu no nesen visvarenajiem pārverdzinātājiem. Neviens neguva žēlastību.

Tikai tad Austris ieraudzīja, ka Rimta dāvātais maisiņš ar Pērkona lodītēm un ādas siksniņa ir pārvērtusies pelnos, atstājot viņam uz krūtīm un ap kaklu vien čūlājošas brūces apli.

–      Paldies tev Pērkontēv! – Austris no sirds kvēli pateicās.

Atbilde nelika gaidīt. Pa visu pamali nožilba tā kā acis par jaunu bezmaz zaudēja redzi.

Arvien pieaugoši uzvaras gaviļu pilni saucieni noslāpa pūļa rēkoņā. Bezgala noguris, tomēr Austris uzkāpa uz kāda sajūsminātā atbrīvotā nebrīvnieka pievestā tumši pelēka zirga.

Tie, kuri neaizsteidzās uz abām pusēm sakļāvās ap viņu. Sajūsminātās sievietes, vīrieši un bērni ciešā pūlī saspiedās ap zirgu un centās viņam pieskarties, noskūpstīt kājas.

– Atbrīvotājs! Atbrīvotājs! Mūsu brīvības nesējs! Esi mūsu valdnieks! Atrieb mūsu sagrauto valsti! Mēs tevi līdz pasaules galam dievināsim!

Šādi uzsaucieni bez gala bira no sajūsminātajām mutēm. Viņu jūsmas pilnie skati burtiski dega no neaptveramā prieka.

Pie viņa izspiedās kāds pusmūža vīrs. Viņu ieraudzījuši pat sajūsmas visapmātākie pašķīra ceļu divtik uzgavilējot. Dzīvās tumši brūnās acis ar sajūsmu uzlūkoja Austri. Iesirmie mati viegli iziruši klājās pār pleciem. Spriganais augums neraugoties uz pusmūža gadiem bija saglabājis jaunības dienu možumu. Pirms viņš paguva, ko teikt vēl kāda sirmgalvja un pavadītāju priekšā ļaudis pašķīrās, spiedās nostāk. To pamanījuši pūlis sastinga. Diženuma un cēluma piepildīta sirmgalvja seja slējās augstu pār pārējo augumiem, lai arī miesa tāpat kā pirms brīža savaņģotajiem klāja gūstā gūtās brūces.

Bez kāda rīkojuma troksnis apklusa, pirms mirkļa skaļās balsis pierima

Ļaudis spiedās uz vidu, lai dzirdētu. Sirmgalvja drudžaini sažņaugtās rokas turējās aiz steigā spieķim nolauztā šķēpa kāta.

Uzlūkojis Austris viņš pazemīgi palocījies un lēniņām atslējās atpakaļ. Izspiedušies žokļa kauli un bāli zilganas lūpas sakustējās:

– Dieva sūtītais! Es tevis brīves laistais bijušā valdnieka gudrības turētājs lūdzu uzņemties vadību un satriekt līdz pēdējam iekarotāju pūļus.

– Es nevaru godājamais vīr! Esmu sūtīts iznīdēt ļaunumu, kas ir nesalīdzināmi spēcīgāks par tikko satriekto naidnieku. Lai jums Dievs stāv blakus un piepalīdz iznīdēt ļaunļaužus. Man tagad ir jādodas tālāk. Es vēl mēģināšu panākt un pievarēt vadoni!

– Tad pasaki vismaz savu vārdu, lai zinām kam pateikties!

– Austris!

Savu vārdu viņš izsauca aizsmakušā balsī nepielietojot domu valodu.

– Lai Dievs tevi svētī mūsu atbrīvotāju!

– Paldies! Un jūs arī, lai neaizmirst, bet tagad dodiet ar labu man ceļu!

Iespiedis papēžus zirga nobarotajos sānos Austris sacēla to uz pakaļkājām. Gavilējošais pūlis pavēra eju un jātnieks aizaulekšoja vēl ilgi izsaucienu pavadīts. Rokā viņš turēja vizmojošo zobenu.

Lai labāk turētu pavada Austris izlēma iebāzt ieroci makstī, bet tas sacēlās pret saimnieka varu. Ar apbrīnojamu spītu un spēku, tas turējās pretī un lai kā centās to nekādi nevarēja pievarēt.

– Vai tik tas nav sagādājis šo cīniņu, lai gūtu sev dzīvības spēku? Laikam jau tā arī varēja notikties, kad brīžam neizprotamais un aplam nepakļāvīgais ierocis ar savu spēku savirknēja notikumus sev tīkamā gultnē un tagad alkatīgi dzēra ļaužu dzīvības, kā arī sūca naida, sajūsmas, sāpju spēku, kas kā mākonis virmoja visur, kur       Austris auļoja.

Zobens nevis izstaroja, bet gan uzturēja blāzmu, kas sūcās tajā iekšā. Lai kādi spēki, tas nedz sakarsa, nedz tapa smagāks.

Vairs netērējis laiku un spēku piepalīdzot atbrīvotājiem izrēķināties ar varmākām, Austris traucās tālāk cenšoties panākt ļaunsirdīgo vadoni.

Taisni apbrīnojami, cik zibens ātri vaņģinieki viens otru atbrīvoja. Kur vien jāja, viņu sagaidīja atbrīvošanas gaviļu pārpilnie bijušie gūstekņi, kuri vietām nerimās saraustīt uzraugu nedzīvās miesas.

Rēkoņa valdīja apbrīnojama. Vienuviet viņš redzēja lokamies uz gara mieta uzspraustu uzraugu, kurš ar Austra pievarēto karavīru zirgu bija mēģinājies izglābties vai par iznīcību ziņot nežēlīgajam vadonim. Ciešā lokā viņu apstājušās noskrandušas sievietes no sirds apspļaudīja un apmētāja ar akmeņiem.

Neviens nemēģināja apstādināt traucošos jātnieku. Tie leca malā un sajūsmināti lēkāja gavilēs. Vienu viet Austrim gan nācās apstāties.

Ceļa vidū vēl kūpēja zirgu un jātnieku pārogļojušās paliekas. No ieročiem bija palikuši vien apkusuši dzelži.

– Viens, divi... – Austris saskaitīja nepilnus trīs dučus vīru paliekas. Aiz pirmā sadegušā jātnieka viņš ieraudzīja čokurā sarāvušos bruņu paliekās ieskautu brangu stāvu. Aiz viņa vietām apdedzis ceļa putekļos gulēja pazīstamais ķiršsarkanais karogs.

– Kas še ir noticis!

Austris uzsauca kādam vīram, kurš atgūtās brīvības gaviļu nokausēts atsēdies uz akmens, tagad atelsās.

– Debesu sods ir nācis pār šo ļaunļaužu dzimtu! Debesis sadedzināja viņu, šo visneģēlīgāko neliešu nelieti, kurš izpostīja mūsu valsti.

Kājām atbrīvotie nespēja turēt strauji uz priekšu jājošo Austri. Visur kur viņš redzēja nebrīvos vīrus, tos atbrīvoja vienkārši nedaudz apstādinot zirgu un pārcērtot siekstas. Viņš nemaz neuzsāka cīņu ar par tādu nekaunību apstulbušajiem uzraugiem. Ieraudzījuši negantās gunīs zvārojošo zobenu tie zaudēja dūšu, bet vaņģinieki turpretī saņēmās. Palaidis brīvībā cīņas spējīgos vīrus Austris traucās uz priekšu. Viņš zināja, ka tie bez viņa tiks galā ar uzraugiem, kas visi kā viens izrādījās gļēvulīgāki par visnožēlojamākajiem gļēvuļiem. Tā vietā, lai saliedētos muguru pie muguras, plecu pie pleca un cīnītos ar naidā zvērojošo pūli tie gandrīz visi krita gar zemi un mēģināja velti izlūgties žēlastību.

Līdz vakaram neskaitāmi desmiti tūkstoši vaņģinieki bija atbrīvoti un nāvīgs nogurums lika par sevi manīt. Arī zirgs vairs nebija skubināms, tas vilkās gurdenu solī.