https://c2.staticflickr.com/6/5178/5428853123_e7ea50d93e.jpg
Medūza, kas spēj apturēt kodolreaktoru.
Aurelia aurita - aurēlija, arī ausainā jeb Mēness medūza ir suga, kas dzīvo praktiski jebkur: gan siltajos Sarkanās jūras ūdeņos, gan zem Arktikas lediem, kur ūdens temperatūra ir zem nulles.
Aurēlijas barojas ar sīko zooplanktonu, vēzīšiem, bezmugurkaulnieku kūniņām un zivju mazuļiem. Barību tās ķer ar garajiem taustekļiem, kas nosēti ar dzeļšūnām, pēc tam to nogādā pie mutes atveres
Cilvēkam šīs medūzas nav bīstamas, jo dzeļšūnas nespēj caurdurt ādu, ja nu vienīgi ļoti maigās vietās. Taču būtiskākas problēmas aurēlijas spēj nodarīt. Vairākas reizes tās kļuva par iemeslu, lai apturētu atomreaktorus, jo aizsprostoja ar savu masu reaktoru dzesēšanas iekārtas.
Pārliekas savairošanās gadījumā aurēliju ir tik daudz, ka tās aizņem vairāku kubikkilometru lielas platības, tādas masas laukums okeānā var pārsniegt dažas, labas Eiropas valsts platību. Aurēlijas apēd visu iespējamo šajā teritorijā, tā kā citām jūras radībām atliek vai nu migrēt uz citām vietām, vai aiziet bojā.
http://4.bp.blogspot.com/-WV3jk9z8eyQ/TybOpqfpW9I/AAAAAAAAAHU/0_KLQWHr4Qg/s1600/jellies.jpg
Intīmo sakaru problēmas.
Jūras zīles jeb balanusi (Balanus balanus) ir visīstākie vēžveidīgie, kas piestiprinās pie substrāta ar personīgās mājiņas palīdzību. Brīvi peldēt spēj tikai balanusa kāpuriņi. Jaunais vēzītis tūlīt uzceļ sev apkārt izturīgu kaļķakmens mājiņu ar atvāžamu jumtiņu. To koniskās, pelēkbaltās "būves" var sastapt visur - ar tām apaug jebkuri priekšmeti ūdenī: akmeņi, molusku gliemežvāki, kuģu dibeni, piestātņu stabi, balanusi dzīvo pat uz mazkustīgām zivīm un jūras zīdītājiem.
Anatomija tiem ir visai dīvaina. Pats vēzītis ir tikai 1-1,5 centimetru garš, taču tā dzimumorgāni var sasniegt 5 centimetrus. Tāds, salīdzinoši milzīgs garums ir nepieciešams, lai vēzītis spētu aizsniegt blakus esošo vēzīti, kas arī ir piestiprinājies kaut kur blakus. Ja tomēr aizsniegt kaimiņu neizdodas, nākas apaugļot pašam sevi (balanusi ir hermafrodīti).
Jūras kaziņas un to kājiņas.
Jūras kaziņas - kaprellas (Caprella septentrionalis) - ir visai neparasti vēžveidīgie. Tām ir tievs un garš ķermenis. Ar trīs pakaļkāju pāriem, kam ir āķīšu forma, tās turas praktiski pie jebkura substrāta: pie aļģēm, sūkļiem. Priekšējās, augšējās kājas ar lielām spīlēm tās izpleš, cik plati vien var, un tādā veidā ķer barību.
Kaziņas pārsvarā dzīvo vietās ar spēcīgu straumi un nostājas pret to, izplešot savas antenas un priekškājas, turklāt antenas ir veidotas kā sukas, kas strādā kā tīkli, kas aiz tām aizķeras, to satver priekškājas un nogādā mutē. Ja medījums raujas laukā, vēzītis saliecas, lai kājas ātrāk tiek klāt antenām.
Vēzīšu bieži kļūst tik daudz, ka tie sedz visu jūras dibenu, visus sūkļus, visas aļģes un pat paspēj pieķerties pie akvalangista, kas ieniris, cenšas tos nofotografēt.
http://static.zoonar.de/img/www_repository3/6b/a7/06/10_2aa31a248dec3afd31ca5a941935189c.jpg
Kad eņģeļi aprij velnus.
Klions jeb jūras eņģelis (Clione limacina) ir apbrīnojams molusks, kas dzīvo ūdenī. Evolūcijas gaitā klioni ir tikuši vaļā no gliemežnīcas, bet parastā "gliemeža kāja" ir pārvērtusies par spārniem, tāpēc šo dzīvnieku grupu sauc par spārnkāju moluskiem.
Jūras eņģelis ir viens no skaistākajiem, peldošajiem bezmugurkaulniekiem. Kustinot spārnus, tas veic kustības, kas vairāk atgādina palēninātus tauriņa spārnu vēzienus. Vienīgā jūras eņģeļu barība ir citi spārnkāju moluski - jūras velniņi. Medījot velnus, no eņģeļa galvas izbīdās seši vaigu konusi - ķērējtaustekļi, ar tiem tas kā lamatās noķer medījumu. Turklāt eņģelis var sasniegt tādu ātrumu, kāds citiem moluskiem pat sapņos nav rādījies. Medību sezonas laikā divās-trīs nedēļās tas apēd līdz 500 velnu, uzkrājot barības vielas kā zemādas tauku pilienus.
Zināmā laikā, parasti kad ūdens kļūst siltāks , jūras velniņi no planktona pazūd, bet eņģeļi no uzkrātā dzīvo vēl vairākus mēnešus. Pēc kāda laika pazūd arī viņi. Uz kurieni, to vēl neviens nezina - iespējams, ka nolaižas jūras dibenā, kopā ar auksto ūdeni. Jūras eņģeļu dzīves cikls ir mīkla, ko vēl neviens nav atminējis.
https://c1.staticflickr.com/9/8542/8879457480_45e8d92dda_b.jpg
Ļoti liela un dzeloša.
Matainā cianeja jeb lauvas krēpes (Cyanea capillata) ir pati lielākā medūza pasaulē. Tās kupola diametrs var sasniegt pāri par diviem metriem, bet taustekļi stiepjas pat trīsdesmit sešus metrus garumā! Cianejas dzīvo visos ziemeļu okeānos un jūrās.
To taustekļi ir kā nosēti ar dzelošām dzeļšūnām (nematocistām), kas izšauj indīgas stīgas uz katru, kas pieskaras medūzai. Sīkus organismus inde nogalina, lielākus - stipri savaino. 70% no cianejas ēdienu kartes sastāda citi mīkstaudu jūras iemītnieki: medūzas - aurēlijas, daudzās hidroīdās medūzas, ktenofori, planktona kūniņas un pat sīkākās cianejas, ja tās nejauši pagadās pa ceļam.
http://ianimal.ru/wp-content/uploads/2010/10/gigantskaya-arkticheskaya-medyza1.jpg
Pieskarties šiem dzīvniekiem nav vēlams, tie var spēcīgi apdedzināt atklātās ķermeņa daļas. Artūrs Konans Doils stāstā "Lauvas krēpes" pat pieraksta medūzai cilvēka slepkavību, taču oficiāli reģistrētu, vēstures gadījumu nāvei no cianejas nav.
http://criptosito.altervista.org/marini/meduse4.jpg
Nesagremots ēdiens, kā aizsardzības līdzeklis.
Evolūcijas procesā kailžauņu moluski flabellinas (Flabellina verrcosa) ir ieguvuši unikālu pašaizsardzības mehānismu: apēdot visādus zarndobumaiņus, tie nesagremo to dzeļšūnas, bet ievada tās speciālos izaugumos uz papillu galiem, kas sedz moluska muguru. Labi pamanāmie, baltie galiņi ir arī dzeļšūnu sakopojumi. Kad flabellinu cenšas nomedīt kāds ļauns plēsoņa, tas neizbēgami pieskaras papillām un no tām izšaujas vairāki desmiti vai pat simti toksisku, dzeļošu stīgu. Nogalināt nenogalinās, bet otru reizi noteikti tas nemēģinās uzbrukt.
Flabellinas ir hermafrodīti un vairojas ļoti viltīgi. Kad pienāk pārošanās laiks, abi partneri pieder vīriešu dzimtei. Katram labā sānā ir uz iekšu vērsts dzimumorgāns, tāpēc abiem vajag saiet kopā galva pret galvu, izvilkt peni un apkampt ar to partnera dzimumorgānu, lai nodotu spermu īpašā kabatā - sēklas uztvērējā. Drīz pēc tam, kad viņi šķiras, abos izveidojas sievišķie dzimumorgāni - notiek apaugļošanās un sākas olu nobriešanas process, ko flabellina novieto akurātā, spirālveida dējumā uz akmeņiem vai jūras zālēm.
Vienas no skaistākajām flabellinām ir Flabellina polaris, kas mīt 20 m dziļumā, Baltajā jūrā. Tās atklāja pavisam nesen, 2005. gadā nejauši pētot foto. Polarisi barojas ar hidroīdu polipiem - tubulārijām, kas arī ir ļoti reti sastopamas. Bāli sārtais molusks ar daudzajām papillām patiešām ir skaists kā eksotisks tropu zieds. [Papillas - ir orgāni, kas pēc funkcijas līdzinās zīdītāju krūšu galiem - t.p.]