- Ai, nē- Orfejs nočukstēja.- Tas, ko es redzu varbūt nemaz nav Pasaule.

Bet kāpēc? Kāpēc viņš bija iesprostots šajā lielajā, aukstajā un ar nešķīstiem

nezvēriem pilnajā vietā? Orfejs zināja, ka no augšas krītošajam slapjumam jābūt lietum. Brīžiem tas ļoti līdzinājās Balss aprakstītajai parādībai. Taču lietus esot dzidrs un caurspīdīgs, nevis pelēks un netīrs. Slapjām dūnām līdzīgā migla, kas krita no gaisa, izšķīda viņa karstajās rokās un noklāja zemi, kā pūkaina sega. Šī sega nesildīja. Tā bija auksta un slapja un  ātri vien pārvērtās netīrās peļķēs .

Mazinoties asajam vējam, pierima arī miglas putenis. Pasaule kļuva skaidrāka

un skatienam atklājās Griesti. Nezin kāpēc Orfejam tie šķita nomācoši zemi, kaut arī viņš saprata- tos neaizsniegt pat no visaugstākās koka galotnes. Mājas griesti bija balti, līdzeni un stingri, bet ārējās Pasaules griesti bija pelēki un bumbuļaini. Tie kustējās. Griesti allaž kustas- arī  šoreiz. Orfejs ieskatījās vērīgāk. Viņš nemaldījās,- cauri Griestu mutuļojošajām gubām  varēja saskatīt sarkanīgu, blāvu plankumu. Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad tas parādījās. Ilgi tas neturējās,- Griesti  atkal aizvēra priekšā savus duļķainos vākus.

Orfejs novērsās un samiedza acis. Skatīšanās uz Griestiem bija apgrūtinoša.

Pēdējais laiks doties pēc ūdens. Viņš paņēma zemē nolikto spaini, uzkabināja to uz garā kāta, ko pārlika pār plecu un devās prom pa cieto, saplaisājušo taku. Tuvojoties ūdenskrātuvei, viņš gausināja soli un saausījās. Jāuzmanās. Ne jau viņš vienīgais kāroja vēso veldzi. Te bieži klaiņoja četrkājaini, kraupaini radījumi, apveltīti ar lieliem dzelteniem ilkņiem un negantu dabu. Kaut arī šie nezvēri nāca dzert ūdeni, tai paša laikā tie paniski baidījās no tā. Reiz Orfejs vienam no šiem negantniekiem uzgāza spaini ūdens un četrkājainais mošķis kaukdams aizlikās prom. Sliktāk bija, ja šie riebekļi gadījās ceļā uz dīķi, vai vēl ļaunāk, ja atceļā no tā. Tad bija jāsargā ūdens un nācās laist darbā kātu. Orfejs paskatījās uz savu kāju, kur šie nejauceņi bija atstājuši garas, sarkanas rētas . Pēc tā atgadījuma viņš vairākas dienas nevarēja nekur doties un mocījās ar sāpēm. Nonākot pie dīķa, Orfejs paslēpās aiz četrstūrainu akmeņu grēdas un uzmanīgi paraudzījās. Jā,- pie dīķa dzēra četrkājainie, bet šoreiz tie nebija niknie zobaiņi, bet gan bailīgi radījumi ar gandrīz kailu, tāpat kā Orfejam rozīgu ādu, strupu purnu, lielām ausīm un smieklīgu, gredzenā savilktu astīti. Patlaban tie urkšķēdami un sprauslādami stāvēja dīķa malā un aizgūtnēm dzēra ūdeni. Visādā ziņā tie bija derīgi zvēri, vienīgais, ko Orfejs nevarēja ciest- dažreiz tie saduļķoja un pieķēzīja ūdeni tā, ka tas ilgu laiku nebija lietojams. Ja viņi atkal tā rīkosies, tad Orfejs aiztrieks tos prom. Tai pašā laikā viņš bija lielu pateicību šiem ausaiņiem parādā. Aukstajā laikā, kad no Griestiem bieži krita slapjās dūnas, tie bija viņu galvenais pārtikas avots. Tālab viņš bez vajadzības tos netraucēja un saudzēja. Bija tīri patīkami noraudzīties kā trīs rozīgie mīkstumi pastaigājas dīķa malā.

Pēkšņi idilliskā ainava strauji mainījās. Pretējā dīķa krastā atradās krūmiem aizaugusi, pamesta un sabrukusi mājele. Siltajā laikā šajos krūmos parādījās mazas sarkanas bumbiņas, kas Orfejam par lielu izbrīnu izrādījās gardu gardais paēdiens. Bet tagad no šī krūmāja, kā varde izlēca spalvains mošķis un, pāris lēcienos ieklupis rozīgo treknumu pūlītī, sagrāba vienu no tiem savās ķetnās. Nabaga noķertais resnulis izmisīgi kliedza, bet abi pārējie viņa sugas brāļi panikā bēga prom. Pāri Orfeja augumam pārskrēja karsts vilnis. Dusmās iebļāvies, viņš izslējās visā augumā un, paķēris vienu no četrkantainajiem akmeņiem, svieda svešā uzbrucēja virzienā. Izdzirdējis Orfeja dusmu saucienu, spalvainais svešinieks pagriezās un tieši tajā brīdī lidojošais akmens atsitās pret viņa galvu. Sāpēs ierēcies, viņš izlaida no nagiem spiedzošo urkšķi un gluži kā cilvēks ar ķetnām spēji aizsedza savu purnu. Viņš uzrausās pakaļkājās un Orfejs sastinga. No nezvēra puses nāca dīvainas skaņas. Svešais … raudāja. Tad pēkšņi pagriezās un vaimanājot un kaucot, galvu ķetnās saķēris  aizskrēja prom pa akmeņaino taku. Viņš aizskrēja lieliem, spēcīgiem pakaļkāju vēzieniem ne reizi nenolaižoties uz visām četrām.

Orfejs drebēja kā drudzī. Viņš jau agrāk bija saticis šādas spalvainas vai arī tām ļoti līdzīgas būtnes. Tādas tikšanās bija visbriesmīgākās. Un briesmīgas tās bija tieši tāpēc … Orfejs palūkojās uz savu trīsošo augumu,- ka tās bija tik ļoti līdzīgas viņam ,- Cilvēkam.

Kad Orfejs atgriezās mājās, uguns pavardā bija gandrīz apdzisusi. Viņš nolika ūdens spaini, salasīja klēpi žagaru no priekšnamā nokrautās malkas kaudzes un steidzīgi to iegrūda kvēlojošajās oglēs. Liesmas līksmi sprakšķēdamas aprija sauso kurināmo un telpā uzreiz kļuva gaišāks. Orfejam aiz muguras atskanēja vārgs kunksts. Viņš saspringa.

- Ovīdij?- viņš nočukstēja,- Vai tu vēl guli Ovīdij?

- Ak, tas esi tu, Orfej.- atskanēja klusa balss. Orfejs piecēlās, piegāja pie guļvietas istabas kaktā un noslīga ceļos pie tās. Pretī vērās Ovīdijas spožās acis, kas vājajā, izdēdējušajā sejiņā likās nedabiski lielas.

- Kā tu jūties? Vai ir labāk?- viņš jautāja.

Ovīdija vāri pasmaidīja.

- Biju piesnaudusies. Bet tagad galva skaidrāka un pašsajūta uzlabojusies. Tiešām jūtos mazliet labāk.

Orfejs novērsās no viņas skumīgajām acīm un nervozi sakārtoja vecās kažokādas ar kurām bija apsegta vājiniece. Viņš zināja, ka Ovīdija tieši tā arī atbildēs. Viņa nekad neatklās cik patiesībā jūtas slikti. Laikam jau tā bija pareizi,- Aukles Balss bija mācījusi nepadoties bēdām un grūtībām.

- Tu šoreiz biji ilgāk prom nekā parasti.- Ovīdija teica.- Vai kas atgadījies?

- Nē, nekas…-Orfejs saminstinājās- Tāpat vien nesteidzos. Ārā bija slapjais miglas laiks.

-To es redzu, ka ārā ir slapjums.- Ovīdija pārlaida skatienu savam līdzbiedra

augumam. – Bet kāpēc tu gāji gandrīz kails, kāpēc atstāji apmetni?

- Man jau tik ļoti nesalst. Ja vēl ātri iet, tad nepavisam.

- Jā, tev ir vieglāk.- Ovīdija domīgi novilka. Tomēr nevajag izaicināt likteni. Tādā vējainā laikā var ātri sabojāt kaklu.

- Gan jau būs labi.- Orfejs noteica. Viņam tiešām nesala, toties Ovīdiju drebuļi kratīja arī pie degoša pavarda.

- Kaut kas tomēr ir noticis .- Ovīdija nenovērsa savas pētošās acis. Orfejs nopūtās. Tāda nu viņa bija,- miesās vārga, bet ar asu prātu un viņas skatienam nekas nepaslīdēja garām nepamanīts.

- Es satikos ar spalvaino zvēru.- viņš negribīgi teica.

- Vai tev uzbruka?

- Ne gluži.- un viņš pastāstīja šī rīta atgadījumu pie ūdenskrātuves.- Ovīdij, kāpēc Pasaule ir tik nejauka?- viņš bēdīgi jautāja.

- Balss teica, ka Dievi var uzsūtīt dusmas cilvēkiem par…- viņa saminstinājās,- par viņu grēkiem. Varbūt tagad mēs izturam šo pārbaudījumu.

- Bet Ovīdij !- Orfejs izmisīgi iesaucās,- mēs taču esam vienīgie cilvēki, vai ne?

Viņa padomāja.

- Viens no Balss stāstiem vēstīja, ka Lielajā  Iesākumā  arī esot bijuši tikai divi cilvēki.- Ovīdija pati juta, ka viņas balss skan nedroši.

-  Ovīdj, man bail no spalvainajiem.- Orfejs nemierīgi sakustējās,- Es nezinu vai es šodien rīkojos labi.- Viņš pieliecās tuvāk un drudžaini spīdošām acī vērās savā slimajā draudzenē.- Vai mēs tiešām esam tikai divi vien? Tas radījums šodien… viņš raudāja. Raudāja, saproti! Neviens zvērs neraud, tikai kliedz un brēc! Un…- viņš gandrīz ar bailēm palūkojās uz sevi- … ak nē!

Ovīdija domīgi raudzījās sašļukušajā Orfejā un klusēja. Tad viņš atkal izslējās.

- Tu tik ļoti atšķiries no visa apkārtējā. Un Balss teica, ka cilvēki atšķiras no… dzīvniekiem un stāv augstāk par tiem. Tu esi savādāka arī par mani, turpretī es…

- Tas neko nenozīmē!- Ovīdija viņu gandrīz bargi pārtrauca. – Tas nekas, ka dīvainais spalvainis ir līdzīgs tev, kā es noprotu. Un tas, ka viņš raudāja arī vēl neko nenozīmē. Tu taču  domā, tu runā! Kurš zvēra tā dara? Mēs abi esam cilvēki. Es nezinu kāpēc  mēs neesam vienādi, bet cilvēki esam abi. Kādā no Balss stāstiem bija teikts, ka arī cilvēki mēdz būt atšķirīgi un vienādu būtņu uz pasaules vispār nav.

Abi kādu brīdi kusēja . Tad Orfejs pakratīja galvu, kā cenšoties izpurināt smagās, šaubu pilnās domas.

- Laiks vakariņot.- viņš teica.- Ko ēdīsi?

- Paldies. Es neko nevēlos.- viņa papurināja galvu.

- Varbūt tev ieliet nektāru?

- Ai nē! Nektārs palīdz tikai uz īsu brīdi. Pēc tam otrā rītā ir vēl grūtāk un sāp

galva. Pasniedz man labāk ūdeni.

Orfejs piecēlās un paņēma no palodzes trauciņu. Viņš zināja, ka to sauc par glāzi. Par to nebija ne mazāko šaubu – viss mats matā atbilda tam, kā bija stāstījusi Balss. Glāze bija caurspīdīga un skaista. Caurspīdīgs bija arī viņu mājas logs, kaut arī laika gaitā tas pārklājās ar netīrumiem un nebija tik dzidrs. Tīrīt šo caurspīdīgo sienu viņi baidījās. Reiz kādā citā mājā neveikli rīkojoties ar logu, tas sašķīda un sāpīgi sagrieza Orfeja rokas. Māja, kurā mitinājās Orfejs un Ovīdija bija vienīgā kurā bija palikuši veseli logi. Tāpēc viņi baidījās tiem pat pieskarties. Vienīgais, ko Orfejs nevarēja saprast, kāpēc ir tik daudz māju, bet tik maz cilvēku.

Pasmēlis glāzē ūdeni, Orfejs sniedza to guļošajai vājiniecei. Zvērādu kaudze sakustējās un pretī pastiepās tieva, kā no žagariem kopā sastiprināta rociņa. Pirksti apvijās ap spožo glāzi un cēla to pie lūpām. Orfejs dzirdēja kā glāzes mala šķindēdama sitās pret slimnieces zobiem. Viņa sirds sažņaudzās. Ovīdijai ar katru dienu kļuva arvien sliktāk. Pēkšņi viņa sāka klepot un Orfejs pēdējā brīdī izņēma dzeramtrauku no viņas vārgajiem pirkstiem. Viņš apskāva Ovīdijas drebošo augumu un piespieda viņas galvu pie sava vaiga. Ovīdija beidza klepot, bet viņas pleci turpināja raustīties līdzi Orfeja elsām. Slimnieces garajos izjukušajos matos pēkšņi atmirdzēja spožas dzirkstelītes. Tās bija Orfeja asaras, kas nevaldāmi bira pāri Orfeja vaigiem, gluži kā Balss aprakstītais lietus.

X X X

- Es ienesīšu istabā labi daudz žagaru.- Orfejs teica.- Sienas skapī ir pakārta gaļa un blakus ir krūkas ar krūmu bumbuļiem.

- Tu domāji ar ogām?- viņa pārlaboja.

- Nu jā, tā laikam tās sauc. Tu jau esi vairāk dzirdējusi Balsi un zini kā lietas sauc īstajos vārdos. Ūdens pietiks ilgam laikam. Durvis es cieši nostiprināšu no ārpuses.

- Ko tu esi sadomājis darīt, Orfej?

- Esmu nolēmis meklēt ceļu pie Dieviem. Jābūt kādai iespējai turp nokļūt.

Ovīdija neskanīgi iesmējās.

- Vai tu apjēdz, ko runā? Kā gan tu domā to izdarīt? Dievi dzīvo augšā Debesīs,

bet Debesis mums tā arī nav izdevies ieraudzīt.

- Zinu.- Orfejs piekrita.- Nokļūšana būs grūta. Tomēr Dieviem taču kaut kur

jābūt, noteikti kaut kur augšā ir arī Debesis. Varbūt Dievi mitinās vēl kaut kur augstāk par Griestiem. Mūsu mājai taču arī ir divi stāvi. Ja tas ir tā, tad skaidrs ka Dievi cauri Griestiem mūs nedzird. Jāmēģina vismaz nokļūt tuvāk pie viņiem.

- Ei, ei, dumiķīt!- Ovīdija smējās- Kā gan tu domā turp nokļūt? Nav cilvēka varā nokļūt pie Dieviem. Vienīgi pēc nāves.

- Nesmejies Ovīdij,- Orfeja balss skanēja drūmi.- Tu esi vairāk klausījusies Balsī, arī man biežāk vajadzēja to darīt, kas gan varēja iedomāties, ka Balss vienā dienā apklusīs? Bet- viņš ievilka elpu,- toties es esmu vairāk staigājis apkārt pa šo Dievu aizmirsto pasauli un daudz vairāk esmu redzējis savām acīm. Te visapkārt netrūkst arī tādas lietas par kurām Balss ne ar pušplēstu vārdu nav ieminējusies. Esmu bijis vietās, kas ir ļoti tālu no šejienes un zinu, ka varu aiziet vēl tālāk.

- Aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņām zemēm…- Ovīdija kā pa miegam nomurmināja.- Bet Orfej, tev ir jānokļūst augšā. Pa zemi ejot, tu tuvāk Dieviem nepiekļūsi.

- Atstāj to manā ziņā.- Orfeja balss skanēja stingri. – Man nemaz nav paši Dievi jāsatiek. Galvenais, lai viņi mani izdzirdētu. Arī Balss ir teikusi, ka Dievi palīdz tiem kuri cenšas kaut ko darīt. Ja kāds no Dieviem domās, ka esmu izpelnījies atzinību, tad pats mani sameklēs.

- Orfej, ja tu neatgriezīsies…

- Nerunā tā!- viņš pielēca kājās- Ja es neko nedarīšu, tad nekad nesagaidīsim palīdzību. Es sameklēšu Dievus un lūgšu Dzīvības ūdeni. Atceries- par to stāstīja Balss. Tev tas ir nepieciešams. Tamdēļ man ir jāiet.

Pēdējais, ko Orfejs paturēja atmiņā noslēdzot mājas durvis, bija Ovīdijas lielās acis.

X X X

- Aiz trejdeviņām zemēm, aiz trejdeviņiem kalniem…- Orfejs ņurdēja. Kā lai zina, cik tas ir tālu, vai tuvu? Viņš zināja tikai to, ka ir nonācis vistālākajā vietā, kur vien cilvēka spēkos līdz šim ir bijis nokļūt. Noslēpies uz augsta, drupām klāta pakalna, ceļotājs noraudzījās uz priekšā esošo Pasaules Malu. Balss savos stāstos bija pieminējusi Pasaules Malu, bet vai nu nezināja, vai arī nepaguva izstāstīt, kāda tā varētu izskatīties. Un te nu tā bija- otrā pakalna pusē, kā plata josla stiepās aizaudzis, nekopts rožu dārzs. Šīm rozēm nebija ziedu un to adatainie kāti bija savijušies negantā mudžeklī. Orfejs nebrīnījās par ziedu trūkumu. Tādā aukstā gadalaikā ziedu nemēdz būt. Ziedonī rožu josla droši vien izskatījās ļoti skaisti, bet tas viņam nepalīdzētu izlauzties cauri dzeloņainajiem džungļiem. Vietām asajā mudžeklī rēgojās pārrāvumi un tur varēja iziet cauri. Taču to nekādā ziņā nedrīkstēja darīt. Orfejs reiz bija atradis šādu, mazāk aizaugušu vietu un, ar garu nūju uzmanīgi pašķirdams pie zemes nolīkušos durstīgos stublājus, izgāja gandrīz cauri. Tad negaidot atskanēja žēlabaina īdēšana un Orfejs ieraudzīja džungļos iepinušos spalvainu radījumu. Riskēdams pats ar savu ādu, viņš šo būtni atbrīvoja, bet velti centās. Izlauzusies no Orfeja rokām, radība aizskrēja līdzenumā, kas pletās aiz rožu dārza. Te pēkšņi ar baisu rēcienu no zemes dzīlēm atvērās gluži vai ugunspūķa rīkle. Tā vienā mirklī aprija nabaga bēgli un uz visām pusēm izspļāva  nožēlojamas spalvainā zvēra atliekas. Nezināmā pazemes briesmoņa ugunīgā elpa un apdullinošais rēciens atstāja neizdzēšamu iespaidu uz cilvēku. Orfejs atcerējās, kā toreiz bēga prom atpakaļ neskatīdamies un nozvērējās nekad vairs tur savu kāju nespert. Tomēr tagad viņš bija atgriezies. Visvairāk viņu šausmināja doma, kā zem zemes var paslēpties tik lieli un rijīgi nezvēri. Un ja tāds tagad izlien Orfejam zem kājām un… Viņš noskurinājās. Gan jau tā nebūs. Nekur citur šie pazemes briesmoņi nebija redzēti. Viņš atcerējās, kā Balss kādreiz stāstīja par pazemē mītošām šausmām. Liekas, ka apakš zemes ir viss ļaunais, bet tur augšā, kur Dievi mīt, tur ir viss labais.

Orfejs uzmanīgi pētīja Pasaules Malu.  Rožu dzīvžogs un pazemes nezvēru lauks nebija vienīgie šķēršļi robežas šķērsošanai. Tālumā atradās vēl kaut kas tāds, kam ceļotājs nezināja izskaidrojumu,- gaisā dažādā augstumā karājās…apdegušu putnu ķermeņi. Ciešāk ieskatoties, varēja redzēt, ka daudz vairāk bojāgājušo putnu guļ uz zemes garā strīpā. Tas bija dīvaini, jo vispār putni bija retums. Toties šeit,- Pasaules Malā to kritušo ķermeņu netrūka. Tāpēc jau tā bija Pasaules Mala,- tai netika pāri pat putni,- radījumi kuriem nebija bīstamas nedz ērkšķainās rozes, nedz arī neredzamie pazemes nezvēri.

Orfejs iztrūkās no pārdomām Viņa dzirdīgās ausis tālumā saklausīja gari stieptu, svelpjošu kaucienu, kāds raksturīgs pūķiem. Kavēties nedrīkstēja ne mirkli,- pūķi lido neticami ātri un kuru katru mirkli varēja būt klāt. Orfejs veikli, gluži kā ķirzaka aizrāpoja pa zemi un paslēpās drupu kaudzē. Viņš nebija maldījies,- pūķis, viens, vai vairāki strauji tuvojās pakalnam. Tā alkatīgā rēkšana nāca arvien tuvāk un tuvāk, bet brīdī, kad bija pavisam klāt, sastinga tieši virs galvas. Orfejam sirds pamira. Viņš ir atklāts! Kāda noslēpumaina maņa brīdināja pūķi par upura klātbūtni. Pūķis nebija pieveicams ne ar kādiem līdzekļiem  un ja tas bija nolūkojis laupījumu, tad izbēgt nebija iespējams. Orfejs agrāk bija redzējis, kā pūķa lunkanajos, bet dažkārt neredzamajos burvju taustekļos tiek sagūstīti visspēcīgākie un lielākie zvēri. Ja kāds mēģināja pūķim uzbrukt, tad gāja bojā šo lidojošo briesmoņu izspļautajās liesmās. Tomēr Balss tika stāstījusi, ka senos laikos dzīvojuši varoņi, kas ar zobeniem rokās stājušies pretī pūķiem un uzveikuši tos. Orfejs juta virs galvas pūķa vareno, smirdošo elpu. Viņš pabāza roku zem sava apmetņa un sataustīja to, kas tur bija apslēpts. Izvēle nebija liela,- vai nu cīņa ar pūķi, vai arī…  Kādu brīdi viņš šaubījās. Iztēlojās kā varētu uzveikt šo vareno pretinieku. Bet tad atmiņā uzausa Ovīdijas sāpju pilnās acis. Šis brīdis izšķīra tālāko rīcību. Orfejs sakoda zobus, no visa spēka atgrūdās ar kājām un lēca atmuguriski tumsā. Lidojumā apmetis kūleni, viņš krita lejup un paguva vēl izmisīgi nodomāt- Galvenais nesasisties. Pirms viņš apjēdza, cik viņa vēlme ir muļķīga nāca trieciens un viņa prāts apmiglojās.

X X X

Viņš pamodās tumsā. Bija ļoti neērti un kaut kas ass un līks dūrās sānos. Guļošais pakustējās un ievaidējās. Balss dobji aizskanēja tukšumā un  atbalsojās tālu tumsā. Viņš lēnām cēlās kājās un tas izrādījās diezgan grūti,- šķita viņš guļ kādā zaru kaudzē. Piecēlies, Orfejs sāka taustīties apkārt, uzmanīgi balansējot uz nestabilā pamata. “Kur īsti es atrodos?”- Orfejs berzēja sāpošo galvu. Pamazām atgriezās atmiņa. “Pūķis! Pūķis mani pamanīja! Vai es jau būtu miris? Nonācis aizkapa pasaulē?”- viņš izbailēs aplaida skatienu visapkārt tumsā. “Tas nevar būt. Es elpoju. Mirušie neelpo. Un kas man ir uz muguras?” Orfejs steigšus aptaustīja sevi. Rokas satvēra kaut ko garu un cietu zem apmetņa. Šis “kaut kas” vienā mirklī  apgaismoja ceļotāja aizplīvuroto atmiņu. Viņš atcerējās kā glābjoties no pūķa bija atmuguriski lēcis melnajā caurumā, kas veda dziļi zemes dzīlēs. Uz mirkli viņu sagrāba bailes. Tātad tā bija Pazeme- tikpat kā aizkapa valstība, kur mitinās visi tumšie uz dzīvībai naidīgie spēki. Pazeme bija pilna ar velniem, dēmoniem un citiem mošķiem. Iespējams, ka te arī mājoja briesmīgais, nezināmais nezvērs, kas aprija ceļotājus, kuri mēģināja šķērsot lauku aiz rožu dārza. Orfejs paskatījās uz augšu bet nekā nevarēja ieraudzīt. Acīmredzot viņš bija nogulējis diezgan ilgi un ārējā Pasaulē bija iestājusies nakts. “Vienalga”,- viņš nodomāja, ”Atpakaļceļa tāpat vairs nav. Jādodas uz priekšu, pretī briesmām.” Bija jūtams caurvējš un tas nozīmēja, ka jābūt vēl kādai izejai. Orfejs pabāza roku zem apmetņa. Pirksti apvijās ap meklēto auksto, rievoto virsmu.

- Nekas,- viņš nočukstēja. -Ja reiz cīņa, tad cīņa. Man tā nebaida jo man taču ir burvju zobens!- viņš skaļi iesaucās un strauji izvilka zem apmetņa paslēpto ieroci. Tagad Orfejs vairs nebūs vajāts bēglis, bet gan cīnītājs ar kuru jārēķinās ikvienam. Ceļotāja rokās atradās neapšaubāmi īsts burvju zobens. Orfejs par to bija pārliecināts. Viņš to izmantoja ārkārtīgi reti un arī Ovīdija nezināja, ka tāda brīnumaina lieta atrodama ne tikai Balss stāstos bet arī dzīvē. Tas tāpēc, ka burvju zobenus nedrīkst lietot bez nopietnas vajadzības. Tie jāizmanto tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Šī neapšaubāmi bija tāda reize. Vēlams, lai par burvju ieroča eksistenci zina tikai tā īpašnieks, tā kā Orfejs. Viņš sataustīja noteiktu punktu zobena rokturī un nospieda to. Tumsu pāršķēla gaismas stars. Pēc brīža Orfejs piesardzīgi pavēra savlaikus cieši aizspiestās acis un pagaidīja kamēr tās pierod ar gaismu. Šis rīks varēja kalpot arī kā lāpa, tikai gaisma bija daudz spožāka par parasto, šaudīgo liesmu mājas pavardā. Tā bija dīvaina, auksta uguns jo tā nesildīja un nededzināja.

- Gaismas nesējs tumsībā.- Orfejs bijīgi nomurmināja.- Tā tiešām būs svēta misija.

Gaismas stars lēnām slīdēja pār šīs dīvainās vietas sienām. Jā, visapkārt bija gludas cietas sienas. Tā bija slēgta telpa un tikai vienā pusē pavērās melna atvere, kas veda tālāk nezināmajā pazemes valstībā. Gaiss bija vēss, mitrs un nelabi oda. Gaisma novirzījās uz leju un Orfejs sarāvās. Zeme no vienas vietas bija noklāta ar dažādu dzīvnieku kauliem. Tātad viņš nebija pirmais, kas šeit iekritis. Ceļotājs pavērsa gaismu augšup un pārsteigumā noelsās. Caurums kurā viņš bija ielecis , izrādījās neiedomājami dziļš ar stāvām, gludām un apaļām sienām. No nāves viņu paglāba biezais kaulu slānis, ko viņš sākumā noturēja par žagaru kaudzi. Biezais, smalko kaulu slānis, acīmredzot izveidojās ilgā laika periodā, iekrītot neuzmanīgiem, sīkiem dzīvniekiem, kas pēc tam mira no bada, vai arī krita par upuri nezināmiem plēsoņām. Orfejs pašūpoja galvu. Viņš atcerējās, kā pats gandrīz iekrita šajā krūmiem aizaugušajā slazdā, kad pirmoreiz apmeklēja virszemē esošo pakalnu. Toreiz viņam nebija burvju zobena un viņš būtu pilnīgi bezpalīdzīgs tumsas spēku priekšā. Tagad situācija bija savādāka, jo viņš bija ielecis pats, pēc savas brīvas gribas. Orfejs palūkojās uz savu ieroci, kas patlaban vēl neizskatījās pēc draudīga zobena, bet gan pēc neliela cilindriska priekšmeta, kam no viena gala plūda gaisma. Viņš satvēra ar roku otru- tumšo ieroča daļu, pagrieza to un  “izvilka zobenu no maksts”. Tagad tas bija krietni garš un sniedzās no Orfeja jostasvietas līdz pat potītēm. Visdīvainākais bija tas, ka asmens garumu varēja mainīt. To pēc vajadzības varēja izvilkt vai nu garāku, vai īsāku. Tas it kā iebīdījās sevī. Tagad gaisma vairs neplūda vienā noteiktā virzienā, bet gan izlija pa visu zobenu, vienmērīgi apgaismojot apkārtni. Orfejs pagrozīja ieroča rokturi un gaismas spozme mazinājās. Lieka piesardzība nekad nenāca par ļaunu. Nebija vajadzības iespējamiem pretiniekiem pirms laika darīt zināmu Orfeja klātbūtni. Viņš neskaitāmas dienas bija pavadījis apgūstot zobena noslēpumus un burvības. Viņš, piemēram, zināja, ka arī pats nedrīkst pieskarties zobena asmenim Pat visliegākais pieskāriens nozīmēja briesmas. Orfejs pasmīnēja. Nekas. Bīstami tas būs viņa pretiniekiem, nevis pašam. Turēdams zobenu sev priekšā, ceļotājs drosmīgi devās iekšā nezināmajā alā.

Tunelis, kurā iegāja Orfejs līdzinājās stāvajai šahtai- tas bija ar ieliektām sienām un pietiekami augsts, lai varētu nostāties pilnā augumā, toties kājas gandrīz līdz ceļiem grima melnā ūdenī. Tunelis neveda taisni uz priekšu, tas bija manāmi izliekts, līdz ar to liedzot saskatīt kaut ko tālu priekšā. Uzsākot gājienu , atklājās, ka pamats ir izdrupis un grubuļains. Lai arī bija jūtams caurvējš, bija daudz siltāks nekā Virspusē, vai stāvajā šahtā. Itin drīz ceļotājs pārliecinājās par svešas dzīvības klātbūtni. Diemžēl neko ieraudzīt viņš nepaguva, jo nezināmās pazemes valstības būtnes paniski baidījās no gaismas.  Tiklīdz no zobena plūstošā gaisma šķēla tumsu, tā nozibēja ēnas un klusināti ūdens plunkšķi liecināja par steidzīgu atkāpšanos. Tas viesa drosmi un Orfejs, bezbailīgi šļakstinot ūdeni, raiti soļoja uz priekšu.

Gāja laiks un ceļotājs jau izjuta vieglu vilšanos, jo iedomāto briesmu vietā nekas nenotika. Un kā jau tādos gadījumos mēdz būt, liktenis nejauki soda par vieglprātību. Kādā brīdī tunelis strauji iztaisnojās un Orfejs paguva saskatīt, kā kaut kas liels un spēcīgs ar skaļu šļakstu zibenīgi iemetas ūdeni un pazūd. Nonācis tajā vietā viņš apstājās. Tas bija krustojums. Tāds pats tunelis šķērsoja to pa kuru gāja Orfejs. Krustojuma vieta veidoja palielu, četrstūrainu telpu gar kuras sienām stiepās paaugstinājumi, kas pacēlās virs ūdens. Tie bija pietiekami plati, lai uz tiem varētu nostāties cilvēks un Orfejs pēc ilgāka laika varēja izkāpt sausumā. Viņš pacēla zobenu augstāk, lai labāk apgaismotu telpu. Nebija šaubu, ka šī vieta kalpoja par kāda nezināma plēsoņa midzeni,- par to liecināja visapkārt izsvaidītie tīri apskrubinātie kauli. Spriežot pēc kaulu lieluma un formas, nezināmā zvēra ēdienu klāstā neietilpa tik lielas būtnes kā cilvēks. Ceļinieks bija mazliet apjucis,- jāizvēlas pa kuru ceļu doties tālāk – tagad bija veselas trīs iespējas. Viņu sagrāba ziņkāre- alas saimnieks, ko viņš iztraucēja, metās vienā no sānceļiem. Orfejs nolēma palūkoties, kur tas palicis. Viņš piegāja pie paaugstinājuma malas, nokāpa ar vienu kāju ūdenī un pagriezies pret nezināmo tuneli, lēnām samazināja ieroča gaismu  līdz vājai mirgošanai. Apkārtne iegrima tumsā. Kā jau Orfejs bija domājis, pēc īsa, gaidu pilna klusuma brīža viņa dzirdīgās ausis uztvēra klusu šalkoņu, kāda rodas pietiekami masīvam, ķermenim šķeļot ūdeni. Tā ātri tuvojās. Nezināmais radījums atgriezās savā mājoklī! Pēdējā brīdī Orfejs pamanīja ķīļveida ūdens vilni, kas neticamā ātrumā  traucās viņa virzienā. Daudz nedomādams, viņš cirta ar zobenu pašā ķīļa vidū. Nākamajā mirklī pazemes klusumu pāršķēla izmisīgs sāpju brēciens. Cīnītāja kāju sagrāba drausmīgs spēks un stindzinošas sāpes izskrēja caur visu augumu. Ar šausmām viņš apjauta, ka gandrīz nespēj pakustēties, svešais spēks turēja kāju kā spīlēs un visu ķermeni krata mežonīgi krampji. Turpat blakus ūdenī raustījās un locījās kaut kas liels un spēcīgs. Izmisīgā piepūlē Orfejs pārnesa ķermeņa svaru uz kreiso kāju, kas atradās uz pakāpiena un tad gāzās uz paaugstinājuma pusi. Orfejs nokrita uz kauliem un trūdiem nokaisītās virsas un atvieglojumu juta, ka izglābies no negantā tvēriena. Kādu brīdi viņš gulēja un smagi elpoja. Rokā joprojām bija sažņaugts zobens un no tā kūpēja ūdens tvaiki. Kā viņš varēja būt tik nepiesardzīgs!? Zobenu nedrīkstēja aiztikt ar slapjām rokām. Reiz jau bija atgadījusies līdzīga nelaime, bet ne uz pusi tik briesmīga,  kā šoreiz. Ceļotājs paslējās sēdus  uzmanīgi padarbojās ar zobena rokturi. Alā atkal atspīdēja gaisma un Orfejs beidzot varēja saskatīt midzeņa saimnieku. Tur jau tas bija. Ar gandarījumu viņš konstatēja, ka burvju zobena trieciens viņa pretiniekam nodarījis daudz lielāku ļaunumu nekā pašam. Svešais nezvērs gulēja ūdenī, neizrādot nekādas dzīvības pazīmes un ceļotājs to varēja labi aplūkot. Tas bija mazliet mazāks par spalvainajiem mošķiem virszemē, bet pietiekami liels, lai varētu apdraudēt  cilvēku. Virszemē dzīvoja līdzīgi radījumi, kas tāpat, kā šis bija ar kailu ādu, tikai nesalīdzināmi mazāki īpatņi. Tagad plēsoņa gulēja ūdenī pavērsis bālo vēderu uz augšu, kājas atmestas uz visām pusēm un to nagainie, ar peldplēvi savienotie pirksti, savilkti nāves krampjos. Acis tam klāja plēve, bet no pavērtajiem žokļiem nokarājās šķeltā mēle. Ūdenī bez nogalinātā alas saimnieka peldēja vēl kaut kas. Orfejs ieskatījās rūpīgāk, tad riebumā novērsās. Tur bija pilns ar polipiem- pretīgiem, recekļainiem radījumiem, kas piesūcās dzīvai miesai un sūca asinis. Viņš steigšus aplūkoja savas kājas atklāja nepārprotamas šo nejauceņu atstātās pēdas uz miesas. Tagad tie bija nokrituši nost un nedzīvi peldēja ūdenī. Briesmas bija garām un varēja doties tālāk. Sargādamies pieskārties ar zobena asmeni ūdenim, viņš devās tālāk pa to pašu tuneli pa kuru viņš bija nonācis līdz šai nelaimīgajai vietai.

X X X

Rūtotais šķērslis, kas nosedza visu tuneli no vienas malas līdz otrai savā ziņā atgādināja rožu krūmus Virspusē. Tam nebija ērkšķu, bet tā stublāji bija tāda paša veida  kā dzeloņainajām bezziedu rozēm, tikai daudz resnāki un tātad arī izturīgāki. Atstatums no kāta līdz kātam bija pārāk  šaurs, lai varētu izspraukties cauri un paraustot ar roku, tie nepadevās ne par mata tiesu. Aiz muguras Orfejam garš ceļš pa smirdošo tuneli, ko viņš stingrā pārliecībā veicis un te pēkšņi šis traucēklis.

Pienākusi kārta no jauna likt lietā zobenu.- ceļotājs sev teica. Tagad vajadzēja rīkoties savādāk. Viņš pacēla ieroci un pagrozīja tā rokturi. Orfejs zināja, ka rīkojas pareizi, ne velti dienām ilgi bija darbojies ap zobenu, pūloties atklāt tā noslēpumus. Zobena asmens sāka vibrēt, tas tikko dzirdami iekaucās un no tā sāka plūst neizturams karstums. Mirkli nogaidījis, Orfejs atvēzējās un cirta. Saltais šķēršļa kāts pāršķēlās kā nieks un gandrīz apšļāca cirtēju ar ugunīgām, sarkanām lāsēm. Pirmajam cirtienam sekoja nākamais, tad vēl un vēl. Cieši sakodis zobus, Orfejs visiem spēkiem turējās, lai izturētu neganto svelmi. Darbs prasīja arī lielu veiklību, jo bija jāuzmanās no verdošajām šļakatām. Beidzot ceļš bija brīvs. Ceļotājs atgrieza rokturi sākuma stāvoklī un atkāpās, lai nogaidītu kamēr atdziest karstās atliekas un izklīst ūdens tvaiki. Roka kļuvusi sarkana, apmetņa kažoka spalvas kūpēja, bet viņš bija izturējis un sirdi pildīja lepnums. Ja Ovīdija būtu to redzējusi! Bet nebija laika tīksmināties pašam par savu varoņdarbu- zobens atdzisa un bija jādodas tālāk. Tagad tunelis gandrīz nemanāmi veda augšup, ūdens tajā vairs neskalojās un soļi skanēja klusi.

Nepaguvis noiet kaut cik ievērojamu ceļa gabalu, Orfejs izdzirda troksni. Atbaidoši pazīstamu troksni un ceļotāju sagrāba bailes. Skaņa skanēja kaut kur priekšā,  tā kļuva arvien skaļāka, tomēr mulsinošā kārtā likās, ka tā nevis tuvojās no tuneļa pretējā gala, bet nāk it kā no sāniem. Tad tālumā parādījās trīsuļojoša gaisma. Ceļotājs sastinga, apdzēsa sava zobena lāpu un, sirdij pamirstot, gaidīja. Svešā gaisma pieņēmās spēkā līdz ar vareno rēkoņu un tad sekoja zibenīgs, spožs uzliesmojums un šajā īsajā mirklī Orfejs paguva saskatīt, kā pasakains, baiss radījums tālumā izlien no vienas tuneļa sienas un tūlīt pazūd otrā. Tas notika tik aši, ka Orfejs nepaguva ne acis pamirkšķināt. Troksnis pamazām attālinājās, gaisma apdzisa. un ceļotājs piesardzīgi devās tālāk. Pēc dažiem desmitiem soļu atklājās šīs dīvainās parādības cēlonis. Tas vienkārši bija jauns krustojums. Briesmonis izdrāzās no viena sānceļa un pazuda otrā. “Tas noteikti bija rada pūķiem.” Orfejs nodomāja. “Tikai pūķi var tik ātri traukties, tik baigi rēkt un raidīt pa priekšu gaismu.” Šī gaisma bija līdzīga burvju zobena gaismai, tikai daudz spēcīgāka. Šoreiz Orfejs nolēma sekot draudīgajam mošķim pa pēdām. Tā varbūt izdosies kaut kur nokļūt. Iespējams ka tas apsargā  izeju Virspusē, vai pat ceļu pie Dieviem. Bet varbūt tā var nokļūt pašā briesmoņu perēklī. Ceļotājs apzinājās briesmas.

- Vienalga,- viņš nomurmināja.- Ir jāiet. Man noteikti jānokļūst pie Dieviem un jādabū dzīvības ūdens, lai ko tas maksātu. -  Orfejs brīdi klusēja tad rūgti pasmaidīja.

- Tu Ovīdij bieži atkārtoji, ka Dievi uzklausa un pieņem tos, kas iet caur grūtībām un sāpēm. Tā stāstīja Balss. Ja tā, tad es esmu uz pareiza ceļa, - un  viņš devās uz priekšu.

Drīz Orfejs pārliecinājās, ka nojauta bijusi pareiza. Jaunais tunelis beidzās lielā, plašā zālē. No augšas plūda balta gaisma, kas pie krēslas pieradušā ceļotāja acīm lika sāpīgi samiegties. Spožā gaisma viņu pārsteidz negaidot, tiklīdz viņš iznāca no tuneļa. Kad Orfejs atkal pavēra acis, roka tūlīt ķēra pēc ieroča,- dažu soļu attālumā, ar savām milzīgajām, spīguļojošajām acīm viņā vērās trīs dēmoniski nezvēri. Sastindzis aizsardzības stājā, Orfejs gaidīja uzbrukumu. Taču nekas nemainījās. Briesmoņi tikai stāvēja un stingi skatījās uz viņu. Brīdi pagaidījis, viņš drosmīgi spēra paris soļus tuvāk. Zvēri pat nepakustējās, to elpa nebija dzirdama un arī riebīgā pēc dūmiem un deguma smirdošā smaka nebija jūtama. Tad Orfejs, brīnīdamies pats par savu drosmi, piegāja tiem pavisam klāt. Nekad mūžā viņš nebija atradies tik tuvu šīm pārdabiskajām būtnēm. Līdzīgus nezvērus Orfejs bija redzējis virszemē, joņojot lielā ātruma un sadragājot visu savā ceļā. Tad ceļotājs jutās laimīgs, ka nav pagadījies rēcošo nešķīsteņu tuvumā Tagad tos varēja aptaustīt ar rokām. Tas bija neticami! Orfejs centās sev iestāstīt, ka tā ir īstenība nevis sapnis. Briesmoņu āda bija auksta un cieta un Orfejs nemaz nejutās pārsteigts, ka tā atgādināja bezziedu ērkšķrozes, vai cietos stublājus tunelī, kurus vajadzēja sacirst ar zobenu. Tie neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes arī tad, kad  to sānus padauzīja ar dūri. Nezvēri gulēja un tas bija ļoti ciešs miegs. Kādu brīdi Orfejs cīnījās ar kārdinājumu sacirst tos gabalos, bet atteicās no šīs domas. Viņam likās, ka nav labi kādam uzbrukt miegā, turklāt cirtieni varēja nebūt nāvējoši. Briesmoņi noteikti pamodīsies un tad cīnītājam būs jāstājas pretī trim pretiniekiem uzreiz. Atstājis dusošos nezvērus mierā, Orfejs pārlūkoja lielo midzeni. Tā bija patiešām baisa un neparasta vieta. Gaisma plūda no augšas – no kāda nezināma avota un sienās vietām vīdēja četrstūraini caurumi, kuros svilpoja vējš. Kādā stūrī uz grīdas gulēja samudžināti, dzīvnieku iekšām līdzīgi veidojumi no kuriem plūda asa smaka, tādi paši nokareni saišķi līda ārā no sienām. Toties no grīdas slējās  augšup nedabiski izaugumi, par kuriem nevarēja saprast- vai tie ir dzīvi radījumi, vai nejūtīgi akmeņi. Taču tie vismaz neizskatījās bīstami. Orfejs turpināja lēnām virzīties gar sienu, cenšoties nekam nepieskarties un nesacelt lieku troksni. Negaidot viņš izdzirda sīcošu skaņu. Ceļotājs aši pagriezās un ieraudzīja, ka viņa priekšā atveras siena. Atguvies no pirmā pārsteiguma, Orfejs saprata, ka tas nav nekas neparasts. Viņš taču bija nonācis dēmonu un pūķu iekšējā valstībā un te, spriežot pēc Balss nostāstiem, tā ir ikdienišķa parādība. Šķiet kādā no Balss stāstiem līdzīgs gadījums pat tika aprakstīts. Tagad ceļotāja priekšā atradās neliela, apgaismota telpa, ne lielāka par Ovīdijas istabu. Tā it kā aicināt, aicināja iekšā. Balss stāstos visi varoņi devušies uz priekšu ne brīdi nešauboties par notiekošo. Acīmredzot tā jārīkojas arī Orfejam. Sažņaudzis ieroča spalu, viņš kāpa pār slieksni. Siena aiz muguras tūlīt aizvērās. Sirds ceļotāja krūtīs salēcās. Vai tās būtu lamatas? Nepaguvis vēl lāga aptvert notiekošo, ceļotājs izjuta jaunu, vēl satraucošāku pārmaiņu. Nekad agrāk nebaidītas izjūtas un dīvainas, nevaldāmas bailes viņu pārņēma. Daļa no paša Orfeja pēkšņi šķita palikusi kaut kur tālu lejā un augumam pārskrēja biedējoši drebuļi. Domas haotiski šaudījās galvā meklējot izskaidrojumu savādajām izjūtām. Tad Orfejs saprata. Viņš cēlās augšup! Kopā ar visu istabu strauji virzījās augšup. Tas bija visgrūtāk saprotamais piedzīvojums, kaut arī visādu citu brīnumu netrūka jau pirms tam. Pats galvenais- Orfejs ar sirdi un dvēseli juta, ka cēlie nodomi  beidzot sāk piepildīties. Ja līdz šim viņa gaitas veda tikai caur ērkšķu pilnām grūtībām melnā pazemē, tad tagad viņš, gaismas apspīdēts cēlās augšup. Orfejs vēl nodomāja cik tomēr dīvaina ir Dievu daba, - lai nokļūtu pie Dieviem tuvāk augstībā, vispirms jānolaižas visdziļākajā dzelmē. Taču ceļš vēl nebija galā. Jābūt gatavam jauniem pārsteigumiem. Kā apstiprinot šo atziņu, istaba apstājās, siena atvērās un pretī stāvēja divi melni, lieli ciklopi. Jādomā, viņi gribēja doties iekšā, bet, ieraugot Orfeju, abi sastinga. Augums tiem bija līdzīgs kā cilvēkiem, tikai tāds kā ķeburaināks un ar dīvainiem izaugumiem. To galvas saauga kopā ar vareniem pleciem, sudrabaini mirgojošie sejas panti nebija izšķirami un vienīgās acis pierēs spīdināja gaismu ceļotājam tieši sejā. Likās, ciklopi bija pārsteigti un nezināja, ko darīt. Orfejs neļāva tiem attapties. Pagriezis zobena rokturi, viņš cirta tuvāk stāvošajam tieši krūtīs. Nošķīda dzirksteles un ciklops tik vien paguva, kā ierēkties aizsmakušā, apslāpētā balsī un sabruka uz grīdas. Otrs pretinieks atguvās no sastinguma  un pacēla ķetnu. Bet bija jau par vēlu. Ugunīgais spļāviens aizšalca pāris sprīžus virs Orfeja galvas, bet burvju zobena asmens no visa spēka ietriecās ciklopa kājās. Ar to pietika, lai abi naidnieki nekustīgi gulētu uz grīdas. Ceļotājs atskatījās un bijīgi aplūkoja sienā izdedzināto kūpošo caurumu. Labi, ka viņš bija rīkojies tik veikli. Viens kavējuma mirklis un viņa gaitas būtu beigušās. Pārkāpis pāri kritušajiem  ciklopu ķermeņiem, Orfejs devās uz priekšu jaunā, nezināmā valstībā.

Un ātri atklāja, ka tā ir īsta ciklopu pasaule. Dažreiz Orfejs noslēpās un izvairījās no cīņas, ja priekšā stāvošo pretinieku grupa bija pārāk liela, kas varēja radīt šaubas par cīņas iznākumu. Citreiz viņš drosmīgi metās uz priekšu un vienmēr guva uzvaru, jo viņa priekšrocība bija negaidīta un ātra rīcība. Ciklopi bija tik ļoti pārsteigti par viņa parādīšanos, ka nekad laikā neatguvās. Šī pasaule bija daudz plašāka par pazemes tuneļiem, ceļi te šķērsoja viens otru dažādos virzienos un nekur netrūka gaismas. Vairākkārt ceļā gadījās arī durvis, kas paklausīgi atvērās tiklīdz ceļotājs tām tuvojās. Taču pārāk ilgi tā nevārēja turpināties. To, ka ciklopi beidzot apjēguši Orfeja klātbūtni un brīdinājuši viens otru, Orfejs saprata tieši tad, kad bija nonācis ciklopu valstības baigākajā un noslēpumainākajā vietā.

Viņš stāvēja šaurā ieliektā gaitenī, kam viena siena bija darināta no tāda paša materiāla, kā logs pie Ovīdijas mājās. Ceļotājs raudzījās cauri šai sienai un ar šausmām vēroja lejā esošo ainu. Tur bija pūķi. Gan izpletuši, gan kopā sakļāvuši varenos spārnus daudzi pūķi gulēja uz  milzīgā midzeņa grīdas. Orfejs nekad mūžā nebūtu iedomājies, ka iespējams izveidot tik neiedomājami lielu alu. Midzeņa griesti bija tikpat augstu, cik zemu lejā bija grīda uz kuras rindām vien bija izvietojušies pūķi. Tiem apkārt bariem tekalēja neskaitāmas ciklopu un citu neradījumu figūriņas. Tās glāstīja, mazgāja, baroja un apčubināja pūķus un tie mierīgi gulēja un ļāvās atpūtai, kamēr to kalpi gādāja par vareno nezvēru labsajūtu. Pūķu midzeņa kolosālie apmēri un dzīvā rosība tajā Orfejam lika skaudri apzināties savu niecību. Viņš jutās vientuļš un nožēlojams ne tik vien šajā pūķu, ciklopu un citu dēmonu midzenī, bet pasaulē vispār. Viņš un Ovīdija- vienīgie cilvēki pret šo briesmoņu valstību, kuriem viss cilvēciskais bija svešs un kuri, šaubu nav, darīja visu, lai iznīcinātu pēdējos cilvēkus  un sargātu ceļu pie Dieviem. skumjās pārdomās iegrimis Orfejs gāja pa ieliekto gaiteni un tad ar acs kaktiņu pamanīja aizdomīgu atspulgu caurspīdīgajā sienā. Pavēries atpakaļ, ceļotājs ieraudzīja trīs ciklopus, pavērsušus pret viņu nezināmus rīkus. Bet liktenis atkal bija cilvēk pusē. Pilnīgi negaidot, blakus atvērās kādas durvis un Orfejs, daudz nedomādams, metās iekšā. Durvis aiz muguras aizvērās un šaurā istaba, kurā viņš bija nokļuvis, strauji cēlās augšup. Kad durvis atkal atvērās, cīnītājs zibenīgi cirta ar zobenu pretī pagadījušamies stāvam. Tas nogāzās, kā satrunējis koks. Pie Orfeja kājām gulēja…cilvēks. Ceļotājs stāvēja, kā sasalis un nespēja atraut skatu no guļošā. Tas neapšaubāmi bija cilvēks. Kaut arī viņa augumu lielākoties klāja tāds pats ķeburains kažoks kā ciklopiem,  pakritušajam bija cilvēka plaukstas, cilvēka mati un cilvēka seja, nevis ciklopa stindzinošais, nedzīvais vieplis. Seja- savāda, gluda, kā Ovīdijai, nevis bārdaina kā Orfejam  un mati taisni un īsi nevis pinkaini gari. Viņš stāvēja un skatījās un juta, ka krūtīs briest milzīgs rūgtums. Kā caur miglu līdz viņa asīm atplūda gari, stiepti treļļi. Atbrīvojies no sastinguma, Orfejs pacēla galvu. Priekšā bija īss tunelis un aiz tā telpa bāztin, piebāzta ar dīvainiem. ņurrājošiem radījumiem, kas bez mitas mirkšķināja daudzās, dažādās krāsās mirgojošās ačeles. Pārkāpis pāri guļošajam, Orfejs iegāja telpā. Daudzacainās būtnes šķita pavisam miermīlīgas. Viena siena  bija caurspīdīga. Pavēries pa to ārā, ceļotājs sastinga otreiz. Aiz caurspīdīgās sienas bija Ārpuse. Viņš bija nokļuvis Augšā! Vēršot skatienu lejup, aizsitās elpa – zeme likās tik tālu, tālu lejā, bet pamale ar acīm vispār nebija aizsniedzama. Netālu slējās vareniem, stāviem kokiem līdzīgas mājas. Orfeja nojauta teica, ka tās ir mājas- pilnas ar to baisajiem iemītniekiem, kā skudru pūznis ar skudrām. Tās bija tik augstas, ka gandrīz skāra duļķainos, kustīgos Ārpasaules Griestus. Lejā kustējās dažāda izmēra figūras un ap lielajiem, augstajiem mitekļiem lidinājās pūķi un nezin vēl kādos vārdos nosaucami lidojoši radījumi. Daži no tiem pilnīgi droši uzlaidās līdz Griestiem un pazuda to gubainajās skavās. Toties citi lidoņi iznira no Griestiem un laidās lejup.

Orfejs stāvēja un vēroja šo ainu. Tātad viņš bija nonācis pie Dieviem Katrā ziņā ļoti tuvu pietuvojies Dievu mājokļiem. Viņš atskatījās uz guļošo, nezināmo cilvēku un viņā atkal uzbangoja rūgtums. Šis svešinieks dzīvoja kopā ar ciklopiem. Kā viņš te nokļuvis? Izskatās, ka ciklopi to sagūstījuši un tad lēnā, baismīgā kārtā sākuši to pārvērst par sev līdzīgu. “Un pārvērta to pēc sava ģīmja un līdzības.”- Orfejam atmiņā uzausa nezin kad no Balss dzirdēti vārdi. Tik tiešām tā būs, ka viņš šo cilvēku saticis pēdējā pārciklopošanās stadijā.

- Bet tas taču nav godīgi.- Orfejs nomurmināja.- Pūķi var tikt klāt visam, kam grib, var izlūgties Dievu labvēlību, bet cilvēki ne. Balss taču teica, ka cilvēks ir visaugstāk vērtējamā un cēlākā būtne.

- Atvainojiet lūdzu! Atkārtojiet skaidrāk, ko jūs teicāt.- pēkšņa balss no augšas nobira, kā pērkona dārds pār Orfeja galvu. Orfejs  sarāvās un pacēla skatu augšup. Neviens, tikai spilgtā gaisma žilbināja acis.

- Lūdzu runājiet! Es jūs klausos,- balss no augšas uzstājīgi atkārtoja.

Orfejs dziļi ievilka elpu un sāka savu stāstu.

X X X

- Kā tas ir iespējam!?- sektora komandora balss pauda bezgalīgu izbrīnu.- Kā kaut kas tāds vispār varēja notikt? Atbildiet, leitnant!

- Pats nesaprotu.- miera stājā stāvošais virsnieks krampjaini norija siekalas.- Ar jūsu atļauju mēs to tūlīt iznīcināsim.

- Nekas tamlīdzīgs nenotiks!- atbilde nodārdēja tik negaidīti bargi, ka leitnants sarāvās un gandrīz nometa uz grīdas padusē iežmiegto radioķiveri ar aizsargmasku.- Es jums neprasu viņu iznīcināt. Es prasu izskaidrot to apbrīnojamo faktu, kā Zonas būtne, kas izrādās saprātīgs cilvēks, varēja šeit nokļūt? Kā viņš spēja šķērsot dzeloņstiepļu nožogojumus, mīnu joslu un energobarjeru, kas sniedzas daudzu metru augstumā virs zemes? Kā to nepamanīja gaisa patruļas un apsardze?

- Mēs par to domājām un nācām pie pareiza secinājuma, kas tagad jau apstiprinājies, ka šī būtne…

- Cilvēks!

- Ēē… cilvēks, izmantojis, kādu līdz šim neapzinātu šahtu. Šis tunelis iesākts būvēt pirms kara un nav pabeigts, tamdēļ arī nekādos infrastruktūras plānos neparādās. Kā izrādījās tur ir plānots vesels tuneļu tīkls, acīmredzot, domāts kabeļu, siltumvadu un kanalizācijas ierīkošanai. Viens šā tīkla atzars ved tieši uz mūsu bāzes kompleksu. Mēs jau noskaidrojām caur kurieni šis Zonas iemītnieks nokļuvis pie mums.

- Cik zinu, pirmskara pazemes infrastruktūras applūdušas ar ūdeni.- Komandora balss skanēja domīgi.- Tur čum un mudž no žurkām, mutagēnām plēsējķirzakām un dažādiem parazītiem.

- Pilnīgi pareizi. Pie tam tuneļi gluži vaļēji tomēr nav. Tie daudzviet ir aizmetināti ar tērauda restēm. tūlīt paskarošu, kā viņš tām tika cauri. – virsnieks ieturēja pauzi.-  Lieta tāda, ka šis cilvēks kaut kur Zonā ir ticis pie universālā energoieroču bloka. Jūs zināt- pirms kara tādi bija ļoti populāri militārās policijas specvienībās.  Un iemācījies, vismaz daļēji, ar to rīkoties.

Telpā atskanēja pārsteiguma sauciens.

-Tas tik ir kaut kas! Brīnums, kā viņš pats ar to nav nosities.

-Tik tiešām brīnums,- leitnants piekrita.- Laime vēl, ka viņš nebija atklājis  šī ieroča strēlnieka programmu, kas ļauj šaut ar lielākiem un mazākiem energolādiņiem dažādās distancēs. Šis dīvainis to ir lietojis tikai kā elektrorīksti un termocērti, ar ko arī ir sagriezis restes tunelī. Labi, ka termoprogramma nebija ieslēgta tad, kad viņš dauzīja mūsu inženiertehnisko personālu.- Virsnieka balsī ieskanējās sašutums.- Patlaban no elektrošoka atgūstas piecpadsmit cilvēki, tai skaitā arī sakaru centra operators. No turienes arī mūsu viesis uzsāka sarunu ar jums. Vēl bojāta kravas lifta kabīnes siena. Šo šāvienu apjukumā raidīja kravas uzraugs.

- Jūs veicāt šā cilvēka psihoskopisko skanēšanu?- komandors jautāja.- Nē? Protams. Neuzskatījāt par vajadzīgu. Toties es to izdarīju. Informācija, ko ieguvu no viņa smadzenēm ir unikāla. Tagad klausieties uzmanīgi. Šis cilvēks tāds nav vienīgais. Zonā ir otrs, pareizāk sakot, otra,-viņa draudzene, kas gaida atgriežamies savu Orfeju. Viņiem nepieciešama palīdzība. Ir gandrīz simtprocentīgi skaidrs, ka viņa slimo ar neostaru slimību. Slimība pamazām progresē. Par laimi tas notiek daudz lēnāk nekā parasti šādos gadījumos mēdz būt. Tieši šis apstāklis piespiedis mūsu viesi, kā jūs teicāt, doties palīdzības meklējumos. Tas viņam prasījis ļoti daudz. Šie unikālie cilvēki ļoti sargās atklāt savu eksistenci.- Komandora balss apklusa uz brīdi. Virsnieks gaidīja.

-Jūs tūlīt vērsīsieties apgabala centrālajā hospitālī un iegūsiet attiecīgi uzlādētu preparātu.

Leitnants pārsteigumā iepleta acis.

- Vai jūs saprotat, ko runājat!- aizmirsis par subordināciju  viņš iesaucās pārvērstā balsī. -Ar šo kaiti kara laikā izmira ceturtā daļa cilvēces. Preparātu trūkums ir mūsu galvenā problēma. Padome tādu šķiešanos ar medicīniskajiem resursiem mums nepiedos. Ja mēs ko tādu darīsim, arī man par to būs jāatbild.

- Jūs to izdarīsit,- atbilde skanēja apvaldīti un mierīgi. -Jāatbild jums būs par to, lai uz viņu galvas ne matiņš nenokristu. Es parūpēšos par to lai hospitālī viss noritētu bez aizķeršanās un tā tad arī būs mana atbildība. Šie cilvēki ir dzimuši Zonā kara beigu posmā un izdzīvojuši automatizētajā zīdaiņu palātā. Viņi ir ūnikums, jo saviem spēkiem, bez citu- pieaugušo palīdzības izvilkuši dzīvību visus divdesmit pēckara gadus. Vienīgo informāciju par pasauli, kā arī spēju cilvēcīgi runāt un domāt, abi ieguvuši pateicoties palātu apkalpojošajam robotam, kas ietvēra sevī pasaku, teiku un leģendu programmu. Vēl, par laimi saglabājusies ābece, pirmās pakāpes valodas kurss un parastā, pirmsskolas vecuma bērnu sagatavošanas kursa pirmā daļa. Pārējie informatīvie bloki izgājuši no ierindas. Arī esošā programmas daļas ir traucētas. Viņiem, piemēram, nav sajēgas par dzimumatšķirībām. Tagad arī saprotama viņu pasaules uzskata veidošanās. Izskaidrojumu apkārt notiekošajam, viņi meklē bērnībā dzirdētajos pasaku stāstos. Tā ir viņu vienīgā skola, vienīgā informatīvā bāze! Līdz ar to, tāda ir arī viņu reālā pasaule. Vai saprotat?

Leitnants sakustējās.

-Saprotu viņu unikālo izcelsmi. Bet vai tas tomēr attaisnos…

-Tā saucamā Ovīdija slimo ar neostaru slimību, bet viņu nav skārušas ģenētiskas pārmaiņas.          - Komandors skaļi pārtrauca leitnantu.- Staru slimībai sekojošais gēnu mēris nonāvēja un izkropļoja tik pat daudz cilvēku, ja ne vēl vairāk. Orfejs neslimo ne ar vienu no šīm kaitēm. Vai tagad jūs saprotat! Viņi nav ģenētiski mainījušies. Vismaz uz negatīvo pusi, es domāju. Viņi vienīgie dabiskā ceļā kļuvuši imūni!- komandora balss saviļņojumā ietrīsējās.- Mēs varam pateikties Dievam par šādu negaidītu dāvanu, kas atkļuvusi līdz mums. Un jūs to gribējāt iznīcināt!

Leitnants atkal bija sastindzis un neiedrošinājās paskatīties acīs komandoram.

- Tātad skaidrs- tiklīdz būsiet atpakaļ ar šķidrumā atšķaidīto preparātu, ņemiet aerodinamisko gravitācijas platformu, uzsēdināsiet uz tā mūsu drosmīgo ceļotāju ar medikamentu šķīdumu un aizsarglauka aizsardzībā nogādāsiet to uz viņa mitekli. Skanējot viņa smadzenes, ieguvu arī precīzas dzīvesvietas koordinātes. Gaisa patruļas to nebija atklājušas. Dieva laime, ka viņam pašam izdevās atkļūt līdz mums. Tagad ejiet. Zināt, kas jādara. Atcerieties- ar savu galvu atbildēsiet par viņu drošību.

Leitnants stīvi salutēja, apcirtās uz papēžiem un izsoļoja ārā, aizvērdams aiz sevis durvis ar uzrakstu “Ziemeļu sektora komandors.”

Palicis telpā viens, viņš piecēlās un piegāja pie loga. Ataugušo matu garās šķipsnas krita pāri pierei un aizsedza acis. Viņš atglauda tos atpakaļ un  konstatēja, ka ilgāk vairs nevar vilcināties – pēdējais laiks tos apgriezt. Reglaments neļāva dienestā esošiem ļaudīm audzēt garus matus.  Dienests komandora rokās dod lielu varu, bet prasa tikpat dzelžainu un nepielūdzamu paklausību reglamentam, kā pret jebkuru citu dienestā esošu personu. Tā sauktais pēckara periods vilkās pārāk ilgi. Cīnoties ar cilvēci apdraudošām slimībām viņi brīžiem zaudēja cerību, par labākiem laikiem. Klausoties Orfeja stāstījumā, komandors apjauta cik daudz karā ir zaudēts, tieši cilvēciskajā jomā. Viņš strādāja, kā robots, tāpat strādāja viņa padotie un leitnanta šaurpierainā attieksme pēdējā incidentā tikai apstiprināja, ka Orfejs savos uzskatos par dēmonu valstību daudz nekļūdās. Viņi bija zaudējuši cilvēcību, vai arī to vienkārši nevarēja atļauties. Lai kļūtu par sektora komandoru, vajadzēja iziet cilvēcisko attiecību testu, bez kura tik augstu amatu padome bija noliegusi ieņemt. Daudz netrūka, lai ilgi gaidītais glābiņš tiktu samalts pašu radītās mašīnas zobratos. Tagad viņš negribēja par to domāt. Komandora amata cilvēciskais faktors bija nostrādājis, izglābjot šo cerību. Viņa acis sapņaini skumjas raudzījās ārā pa augstā kabineta logu uz pamali.

Pavisam drīz tur mirdzoša oreola apskauts, kā uzvarētājs uz burvju mākoņa stāvēdams, nolaidīsies lejā Orfejs. Viņš atgriezīsies pie Ovīdijas un atnesīs dzīvības eliksīru. Un pastāstīs, kā tur ir… augšā pie Dieviem.