Rikmana karjerā ir sastopamas daudz sarežģītākas lomas, taču te viņš lieliski iedzīvojas vienkārša cilvēka lomā. Visi mēs reizēm izdarām kļūdas, un aktieris lieliski parāda, cik vienkārši ir sagraut to, kas būvēts daudzus gadus.
9. Rasputins.
1996. gadā Rikmans tēlo Grigoriju Rasputinu kostīmdrāmā par Krievijas imperatora ģimenes pēdējiem gadiem. Filma nedod atbildi uz jautājumu, kas ir bijis Rasputins – Dieva vēstnesis, kurš dzirdējis jaunavas Marijas balsi, vai blēdis un talantīgs hipnotizētājs. Taču Rikmans papildināja šo tēlu ar dziļumu un daudzšķautnainību. Vispār, tas attiecas uz visiem viņa darbiem. Alans Rikmans ne reizi vien ir atkārtojis, ka nekad nav spēlējis viendimensijas personāžus un pat vislielākajos neliešos ir atradis piemērotus motīvus.
8. Svīnijs Tods, dēmons-frizieris no Flitstrītas.
Savas karjeras laikā Rikmans ir tēlojis daudzas ļaundaru lomas. Taču Brodvejas mūziklā „Svīnijs Tods” viņam nācās ne tikai spēlēt, bet arī dziedāt. Te Rikmans tēlo nelietīgo tiesnesi Torpinu. Kaut gan, tieši galvenais varonis šajā stāstā pakām sūtīja cilvēkus uz viņpasauli un cepa no viņiem pīrādziņus ar gaļu, tā kā ir grūti uzskatīt tiesnesi par galveno slepkavu.
7. Galaktikas meklējumos.
Šajā fantastiskajā komēdijā Rikmans pamēģina sevi jaunā ampluā. Viņa varonis, teātra aktieris Aleksandrs Deins ir iestrēdzis bezgalīgā, fantastiskā seriālā. Visa filma ir parodija par „Zvaigžņu ceļu”, bet doktors Lazaruss ir mistera Spoka analogs. Taču redzamas arī paralēles ar paša Rikmana karjeru, kuram pēc „Cietā rieksta” piedāvā spēlēt vienu nelieti pēc otra.
Taču Aleksandrs nav tik vienkāršs. Visas filmas laikā viņš ne reizi neiziet no Lazarusa tēla, kaut arī izrāda neapmierinātību ar lomu, kas viņam ir pielipusi. Taču, kad Deins saprot, ka doktors Lazaruss ir kļuvis par varoni citplanētiešu rasei un iedvesmojis to uz reāliem varoņdarbiem, viņš pilnībā pārvēršas savā personāžā un bez pretīguma atkārto viņam apnikušo frāzi: „Zvēru pie Graptora vesera!”
6. Pareizi, neprātīgi, dziļi.
Pēc Rikmana nāves viņa loma melodrāmā „Pareizi, neprātīgi, dziļi” iemirdzējās jaunās krāsās. Te Alans tēloja muzikanta lomu, kurš pēc nāves atgriežas kā spoks, lai palīdzētu mīļotajai samierināties ar zaudējumu. Rikmans parādīja, ka var tēlot ne tikai neliešus, taču arī labus, atsaucīgus cilvēkus, kuri spējīgi uz tādām spēcīgām jūtām, ka pat nāve viņiem nav šķērslis. Bet vēl viņš dzied un spēlē uz čella.
Starp citu, Alana Rikmana dzīvē gandrīz visu dzīvi viņam ir bijusi tikai viena sieviete. Ar Rimu Hortoni viņš iepazinās vēl sešdesmito gadu vidū, bet no septiņdesmito gadu vidus viņi bija nešķirami. Turklāt kāzas viņi nosvinēja tikai 2012. gadā slepeni no visiem!
5. Prāts un jūtas.
Tāda paša nosaukuma Džeinas Ostinas romāna ekranizācijā Alans Rikmans jau izskatījās kā zvaigzne ar stāžu. Arī loma viņam bija attiecīga – cēlais un godīgais pulkvedis Brendons, kurš no pirmā acu skata iemīlas par sevi jaunākā meitenē un aizkustinoši izrāda viņai uzmanību. Kā īsts džentlmenis Brendons tur sevi rokās, taču Rikmanam izdodas parādīt visu to jūtu dziļumu, kas varoni ir pārņēmušas.
4. Dogma.
1999. gadā Rikmans nospēlē uzreiz divas komēdiju lomas. Bez Aleksandra deina, viņš iemiesojas eņģelī Metatronā huligāniskā komēdijā ar reliģisku tēmu „Dogma”. Asprātīgs, cinisks un sarkastisks Metatrons kļūst par vienu no galvenajām filmas pērlēm. Bet Džeisons Mjūzs, kurš tēlo Džeja lomu, kad uzzina, ka lentē spēlēs Rikmans, izmācās no galvas visu scenāriju – lai, nedod Dievs, nesadusmotu lielo aktieri.
3. Zagļu princis Robins Huds.
Par režisora Kevina Reinoldsa „Robinu Hudu” parasti atceras tikai sakarā ar parodiju „Vīrieši triko”. Taču „Zagļu princi” ir vērts paskatīties tikai tāpēc, ka tajā tēlo Rikmans. Viņa Notingemas šerifs nozog skatītāju simpātiju balvu no galvenā varoņa un atsakās to atdot līdz pašiem beigu titriem. Iespējams, tas ir tāpēc, ka Rikmans ir vienīgais, kurš izturas pret savu lomu bez lieka patosa, pateicoties tam frāzes, līdzīgas „Lokslij, es izduršu tavu sirdi ar karoti” skan jautri un dabiski.
2. Cietais rieksts.
Vācu terorista Hansa Grubera loma kļūst par noteicošu Alanam Rikmanam. Viņš iegūst to divas dienas pēc atbraukšanas uz Holivudu un sākumā grib no tās atteikties, tāpēc ka nespēj iedomāties sevi grāvējos. Viņam piedāvā lomu tikai tāpēc, ka viņš ir jauniņais, kurš gatavs strādāt par grašiem. Taču Rikmans tik un tā pieiet lomai ar teatrālu pamatīgumu un parāda, ka ļaundaris var līdzināties varonim un par ar kaut ko būt pārāks par viņu. Pēc „Cietā rieksta” desmitiem britu teātra aktieru saņem uzaicinājumu uz Holivudu. Ju-hū, mister Rikman!
- Harijs Poters.
Rikmans vienmēr bija labs slikto puišu lomās. Taču kulta statusu un pielūdzēju miljonus Rikmanam dāvā profesors Strups [oriģinālā – Sneips – t.p.] no filmām par Hariju Poteru, kurš ļaundaris liekas tikai sākumā. Rikmana kandidatūru atbalsta pati Džoanna Roulinga. Rakstniece pat iepriekš paziņo aktierim detaļas par viņa personāžu ilgi pirms tam, kad tie kļūst zināmi publikai. Rezultātā rikmans rada uz ekrāna neviennozīmīgu un traģisku tēlu.
Ar katru filmu Rikmans arvien dziļāk iedzīvojas Strupa tēlā un pievieno tam jaunus vaibstus. No ļaunprātīga dziru gatavošanas meistara Strups pārvēršas par pašu drosmīgāko cilvēku, kādu jebkad ir pazinis Harijs. Par cilvēku, kura visu aptverošā mīlestība noved pie kraha Tumšo lordu.
***
Šī gada pavasarī iznāk fantāzija „Alise Aizspogulijā”, kurā Rikmans atkal ir ierunājis Kāpura lomu. Šis darbs kļuva par pēdējo lieliskā aktiera karjerā. Žilbinošs ļaundaris, traģisks varonis, komiķis – viņš prata būt dažāds, taču neizbēgami satriecošs. Mums trūks Alana Rikmana.