I

Nesen Japānas varas iestādes piešķīrušas 160 miljonus ASV dolāru nolūkā veikt pētījumus saistībā ar tehnoloģijām, kas apkalpo tā devēto hibernāciju jeb ilgstošu mākslīgo miegu. Iecerēts, ka tas labvēlīgi ietekmēs gados vecāku cilvēku veselibu un paildzinās viņu mūžu. Tāpat lielas cerības pētniekiem ir arī saistībā ar anabiozi – cilvēka dzīvības procesu apturēšanu, saglabājot iespēju tos kaut kad nākotnē atkal atjaunot. Minēts, ka, piemēram, nāvējošas traumēšanas gadījumos ievešana anabiozes stāvoklī nozīmē strauju smadzeņu atdzesēšanu zemāk par 10⁰C, panākot to ar asins nomaiņu pret ledusaukstu fizioloģisko šķīdumu.

Ir arī kāds radikālāks veis, kā vienā paņēmienā izārstēt visas kaites un tostarp arī kaut kad tālā nākotnē aidzimt no jauna. Proti, kermeni vai pat tā galvu var sasaldēt (krionizēt) radikāli zemā temperatura (-196⁰C). Tiesa, neviens gan pat negrasās izsniegt drošu garantiju tam, ka vēlāk šo ķermeni patiešām izdosies atsaldēt dzīvu, sveiku un veselu...

Mūsdienās krionika vairāk vai mazāk attīstīta tikai dažās pasaules valstīs: ASV, Ķīnā, Krievijā. Zināms, ka patlaban ASV ir aptuveni 400 krionikas pacientu, no kuriem jau pilnībā sasaldēti vismaz 300. aptuveni trīskārt mazāki skaitļi pagaidām ir Ķīnā un Krievijā. Visi šie sasaldētie ķermeņi vai galvas glabājas trijās lielākajās krioglabātavās, no kurām divas atrodas ASV, bet viena – netālu no Krievijas galvaspilsētas Maskavas. Tostarp vispār pasaulē ir četri atzīti krionikas uzņēmumi: divi ASV un pa vienam Ķīnā un Krievijā. Avotos pausts, ka visa ķermeņa krionēšana Krievijā maksājot 36 000, bet galvas saglabāšana – 15 000 dolāru. ASV tas pats maksājot attiecīgi – 200 000 un 80 000 dolāru.

II

Taču būtisks ir jautājums: cik vispār lielas ir izredzes, ka sasaldētie patiešām spēs atdzimt? Pētnieki tādu gluži viennozīmīgu garantiju joprojām negrasās dot. Taču uzsver, ka tehnoloģija atstrādāta atbilstoši tam, uz ko vien cilvēce patlaban spējīga. Pēc īpašas sagatavošanas ķermeni vai tikai smadzenes iegremdē kriostatā jeb lielā termosā ar šķidru slāpekli, un tur tas viss bez jebkādām izmaiņām var glabāties faktiski bezgalīgi ilgi. Vēlāk, kad būs radušies attiecīgie apstākļi un nepieciešamība, audus un šūnas varēs atsaldēt un atjaunot. Vai arī tad, ja tās būs bijušas bojātas, apmainīt pret veselām vai atjaunot. Tā rezultātā kriopacients būtībā piedzīvos pilnu reanimāciju jeb atdzimšanu.

Pētnieki arī piebilduši, ka praktiski kaut ko līdzīgu jau tagad dara mākslīgās apaugļošanas klīnikas: embrijus uzglabā šķidrajā slāpeklī, un jau pietiekami daudz cilvēku nākuši pasaulē tieši no tādām iesaldētām un vēlāk atsaldētām olšūnām. Tieši tāpat jau tagad krionē atsevišķus ķermeņa audus, vēlāk izmantojot tos pārstādīšanai.

Jāpiebilst, ka mūsdienu pētnieki uzskata – robeža, kas atdala dzīvību no nāves, kļuvusi ļoti izplūdusi. Krionēšanai gan joprojām cenšas pakļaut cilvēkus nosacītajā “pelēkajā zonā”, proti, raugoties no likuma burta pozīcijas, jau mirušus. Taču ir tāda nianse, ka mediķi it kā var konstatēt smadzeņu nāvi, lai gan organisms vēl daļēji turpina funkcionēt – šūnas nav sākušas sadalīties, vēl nav notikušas neatgriezeniskas izmaiņas. Taču vienalga: kriopacientu sāk sasaldet tikai pēc tā, kad gluži juridiski fiksēts viņa nāves fakts. Noformējot atbilstošu medicīnisko izziņu, ārst noņem no sevis jebkādu atbildību par visu turpmāk sekojošo, sak, šim cilvēkam vairs ne ar ko nevar palīdzēt – viņš ir nomiris. Un tad acumirklī savu darbiņu sāk krionēšanas speciālisti.

Tostarp var minēt, ka ASV jau esot eksperimentālā kārtā sākta neglābjami slimu vai traumētu pacientu krionēšana pirms juridiskas viņu nāves fakta konstatēšanas. Pagaidām gan tas notiekot uz ļoti neilgu laiku – līdz divām stundām. Šajā laikā pacientiem ar sāls šķīdumu, kas atdzesēts līdz -10⁰C, pilnībā nomaina asinis. To dara nolūkā iegūt maksimāli daudz laika cīņai par dzīvības saglabāšanu, piemēram, lai varētu smagi cietušo nogādāt līdz slimnīcai. Šajā procesā apstājas gan elpošana, gan smadzeņu darbība, taču pašas šūnas turpina darboties, tikai tagad ļoti palēninātā rezīmā. Pēc iepriekšminētā termiņa asinis iesūknē atpakaļ organismā un pacients atdzimst. Un tā vairs nav tikai pasaka – tāda veida sasaldēšanu jau izmanto arī ķirurģiskajās operācijās, kuru veikšanai nepieciešama sirds darbības apturēšana.

Turklāt mediķi vairs tik ļoti pārliecināti nerunā par to, ka acumirklī iestājas arī neatgriezeniska smadzeņu bioloģiskā nave. Fiksēti gadījumi, kad cilvēki, kurus mediķi jau oficiāli atzinuši par mirušiem, vēlāk sekmīgi reanimēti. Proti, tagad krionikas speciālistiem pilnībā miris cilvēks skaitās tikai tad, kad viņam pilnībā sagrauta smadzeņu nervu saišu struktūra jeb tātad iestājusies viņa informatīvā nāve. Bet tāda iestājas tikai pēc smadzeņu bioloģiskās nāves, proti, pēc... 1-3 dienām (!). un, kamēr šī informatīvā sistēma nav sagrauta, potenciāli ir iespējams atdzīvināt jebkuru cilvēku. Toties pēc tā, kad tas tomēr noticis, vair nu gan nekādu cerību nav.

III

Ir arī virkne skeptiķu. Piemēram, viņi apgalvo, ka, īstenojot sasaldēšanu līdz -196⁰C, ledus kristāli saplēšot asins un nervu sistēmu, kā rezultātā iestājas neatgriezeniskas fizikālķīmiskās izmaiņas, pēc kurām organisms vairs nespējot funkcionēt nekādā variantā. Daži izteikušies vēl skarbāk: krionētie ķermeņi patiesībā esot tikai ledus mūmijas, kuras nav nekādu izredžu atdzīvināt. Un tamlīdzīgi.

Tostarp krionikas speciālisti pauž, ka viņi spēšot pretdarboties audu bojāšanai, visus šķidrumus pacienta ķermenī aizstājot ar speciālu vielu šķīdumiem jeb tā dēvētajiem krioprotektoriem, kas pietiekami efektīvi bloķē kristālu veidošanos. Vēstīts, ka nervu audu pētījumi ar elektronisko mikroskopu apliecinājuši – šūnu matrica pēc krionēšanas saglabājoties pilnībā nemainīga. Respektīvi, šajā aspektā tomēr pastāv gluži reāla iespēja atjaunot arī pilnībā visu organismu.

Speciālisti pauduši arī to, ka pirmo savulaik jau sasaldēto cilvēku varētu pilnībā atgriezt fiziskajā dzīvē pēc vismaz 100, varbūt arī jau pēc 50 gadiem. Lieki piebilst, ka viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā attistīsies nepieciešamās tehnoloģijas. Tostarp uzsvērts, ka mūsdienās sasaldētie pacienti atbilstošā kondīcijā spētu uzglabāties daudzus desmitus gadu, tādējādi “sagaidot” vispiemērotāko tehnoloģisko izrāvienu. Vienlaikus var arī piebilst, ka attiecīgie darījumi jeb līgumi, ar atsevišķiem izņēmumiem, praktiski neparedz konkrētu atdzīvināšanas termiņu. Lielā mērā arī tāpēc, ka tie vēl ilgi būs ārkārtīgi dārgi. Pirmie tādi projekti katrā ziņā izmaksāšot vairākus miljardus dolāru, līdz ar to patlaban pat grūti prognozēt, kad vispār kaut kas tāds kādam būs iespējams.

Turklāt neviens nenoliedz, ka iespējami arī ne pārāk veiksmīgi krionēšanas gadījumi gluži tehniskā izpildījuma aspektā. Neviens arī pagaidām nevar paredzēt to, tieši kā konkrētā cilvēka ķermenis pārcietīs šo visu procesu. Tostarp kopumā saglabājas mērens optimisms. Piemēram, tā paša insulta gadījumā smadzeņu šūnas atmirst un gūst nopietnus bojājumus, tomēr tas rezultātā neizraisa personības zaudēšanu. Proti, arī pēc tā, kad smadzenes kopumā pārstāj darboties, daļa to šūnu vēl kādu laiku paliek dzīvas. Pēc nervu šūnas nāves tās struktūra pilnībā saglabājas vēl vismaz diennakti, ja ne pat ilgāk! Līdz ar to pastāv iespēja cerēt, ka tik pat ilgi turpina eksistēt arī informācija, kas saglabā cilvēku kā personību. Lūk, un tieši tāda ir jau pietiekami lielā mērogā uzsāktās krionēšanas būtība.