Vēlāk ilgu laiku uzskatīja, ka “kalnu varš” ir tikai mistisks metāls, kāds nekad nav eksistējis, un kā tāds tas vairāk interesēja tikai ezotēriķus, alķīmiķus un reliģiskās sektas. Mūsdienās mītiskā savienojuma eksistence netiek apšaubīta, taču līdz šim zinātnieku rīcībā bija tikai nedaudz orihalka rotājumu paraugu.

Rentgenfluorescences analīzes pierādījušas, ka orihalks ir metālu cementēšanas procesā iegūts sakausējums ar 75 – 80% vara, 15 – 20% cinka un nelielu niķeļa, svina un dzelzs piejaukumu.

Par nirēju ekspedīciju atbildīgā Sicīlijas amatpersona Sebastjano Tuza žurnālistiem pavēstīja, ka nirēji vēsturisko kuģa vraku ar 39 orihalka lietņiem uzgājusi pagājušajā gadā 3 m dziļumā, ap 300 metru attālumā no ieejas Dželas ostā Sicīlijas austrumu piekrastē. Vraks datēts ar 6. gadsimtu p.m.ē. Jādomā, kuģis ar dārgo kravu braucis no Grieķijas vai Mazāzijas, bet nogrimis vētrā pie pašas ostas. “Nekas tamlīdzīgs nekad nav ticis atrasts,” uzsvēra Tuza. Acīmredzot, Džela tolaik bija plaukstoša un turīga pilsēta, kur notika orihalka rotājumu izgatavošana.

Tikmēr Riodežaneiro federālās universitātes profesors Enriko Matjevičs ir pārliecināts, ka Sicīlijas tuvumā atrastais nav “īstais” orihalks. “Īsto” ieguvuši Čavinas kultūras pārstāvji Peru Andu kalnos. Minētā kultūra pastāvēja no 1200. līdz 200. gadam p.m.ē. Matjevičs pārstāv to zinātnieku grupu, kas atbalsta teorijas par sengrieķu jūrasbraucēju vizītēm Amerikā. Tieši tur grieķi esot iepazinušies ar vērtīgo metālu, kura sastāvā bijis 76% zelta.

Katrā gadījumā Tuzas grupa gatavojas turpināt Dželas vraka izpēti un meklēt smiltīs ieskaloto pārējo nogrimušā kuģa kravu.

http://www.la.lv/atrasts-kugis-ar-unikalu-kravu-atlantidas-metala-orihalka-lietniem/