Slepenie izmēģinājumi

Vēsturnieks uzskata, ka nacistiskā Vācija 1945.gadā ar nelielas zinātnieku grupas pūliņiem un ierobežotiem finanšu resursiem bija cieši pietuvojusies reālai atombumbas radīšanai. Vācu militāristi un fiziķi kara pēdējā periodā it kā īstenojuši trīs kodoliekārtu izmēģinājumus. Pirmo – 1944.gadā Rīgenas salā un divus 1945.gada martā Tīringenē. Ja tas atbilst patiesībai, tad skatu uz “fīrera slepenā ieroča” esamību, ko kara beigu posmā plaši reklamēja Gebelsa propaganda, ir jārevidē.

Tikmēr pēc karadarbības beigām sabiedroto nopratinātie slavenie vācu kodolzinātnieki Verners Geizenbergs un Karla Frīdrihs fon Veizekkers apgalvoja, Vācijas pētījumiem bija vēl tālu līdz reāliem atombumbas izmēģinājumiem. Tomēr Karls savā “Slepenajā vēsturē” mēģina pierādīt, ka ir pārliecinoši pierādījumi: valsts atradās pāris soļus no lietošanai derīga kodolieroča. Tiesa, grāmatā minēto pierādījumu bāze ir nepārliecinoša. Tajā minētās “aculiecinieku” liecības ir vai nu nepārliecinošas vai pamatotas uz citu personu liecībām. dažādi var traktēt arī dokumentus, uz kuriem autors atsaucas. Visbeidzot, augsnes paraugi no vietām, kur it kā tika veikti minētie izmēģinājumi, nedod iemeslu uzskatīt, ka tur būtu spridzinātas tieši kodolierīces.

Profesora Šūmana arhīvs

Tomēr Karlšs aizstāv savu viedokli. Viņš vairākus gadus strādāja dažādos arhīvos, atrada vairākus līdz šim nezināmus dokumentus par vācu zinātnisko pētījumu vēsturi, starp tiem – par nozaudētu uzskatīto Nobela prēmijas laureāta fiziķa Vernera Heizenberga darbu. Interesanti dati ietverti arī fizikas profesora Eriha Šūmana arhīvā, kurš līdz 1944.gadsm ģenerāļa rangā vadīja Vācijas Sauszemes bruņoto spēku resora Vispārējās pētniecības nodaļas biroju. Šīmans rakstīja, ka viņš jau 1944.gadā esot atradis ceļus kā sasniegt atomsprādzienam raksturīgās augstās temperatūras un jaudas, turklāt pielietojot parastās sprāgstvielas. Kara laikā Šūmans eksperimentēja ar divām, vienu pret otru vērstām spridzināmām iekārtām blīvos apvalkos. Savu ideju viņš izvērsa jauna veida ieroču sistēmas radīšanai veltītajā konferencē tajā pat 1944.gadā. Iespējams, ka grupa fiziķu SS uzdevumā centās šo Šūmana ideju īstenot dzīvē.

1960.-os gados Tīringenē paklīda baumas par 1945.gadā šeit veiktajiem atomieroču izmēģinājumiem. Toreizējās VDR valsts drošības orgāni ŠTAZI arestēja un nopratināja skārdniekmeistaru Gerhardu Rundnageli, kas strādāja SS padotajai fiziķa Kurts Dienbnera grupā. Saskaņā ar Rundnagela vārdiem kāds grupas dalībnieks viņam teicis: “Mums seifā atrodas divas atombumbas”. Skārdnieka sniegtās ziņas bija gluži anekdotiskas – arestētais piebildis, ka “vēlāk šīs divas bumbas tika nomestas uz Hirosimu un Nagasaki”, bet Karlšs tomēr nolēma Rundnagelu atstāt “lieciniekos”.

Pēdējais liecinieks

Maz ticami ir arī dati par to, ka vācu jūras spēki būtu īstenojuši kodolizmēģinājumus Rīgenas salā. Karlšs šajā gadījumā atsaucās uz itāļu laikraksta “Corriere della Sera” korespondentu Luidži Romersu. Vēl 2005.gadā Romā dzīvojošais 87 gadus vecais Romers stāstīja, ka viņš 1944.gada oktobrī ticies ar Hitleru, pēc kā viņam atļauts lidot uz salu (kuras nosaukumu Romers nezināja) Baltijas jūrā. Tur žurnālistu pavadīja uz patvertni, no kuras viņš vērojis sprādzienu, kam sekojis milzīgs uzliesmojums. No patversmes Romersu pēc tam pavadījuši cilvēki aizsargtērpos, kuri runājuši par “sairstošo bumbu”. Citas detaļas – kā par sprādzienu, tā arī par speciālistiem, kas to vadījuši, - žurnālists neatceras. Karlšs uzskata, ka itālis bijis Rīgenas salā. To, ka salas augsnes pētījumi neuzrāda nekādu radioaktīvo piesārņojumu, Karlšs noraksta uz daudziem pagājušiem gadiem, jo izmēģinājumi tur notika pirms pusgadsimta.

Sprādziens Ordrufē

Savas atmiņas par pārdzīvoto 1945.gada 4.martā Ordrufē, Tīringenē, atstājusi kāda sieviete vārdā Klēra Venēra. Viesojoties Vassenburgas pilī, kas atrodas pakalna virsotnē, tajā dienā viņa ieraudzījusi “simtiem zibeņu uzliesmojumu ar koši sarkanu serdi”. Pēc kā sākusies vētra. Klērai sākusies deguna asiņošana, bijušas spēcīgas galvassāpes un aizkritušas ausis. Slikti jutušies arī pārējie vietējie iedzīvotāji.

Nākamajā dienā būvniecības uzņēmuma darbiniekiem bijis jāpalīdz esesiešiem pienest degvielu milzu sārtiem, kuros dedzinātas eksperimentā iesaistīto Buhenvaldes koncentrācijas nometnes ieslodzīto atliekas. Daudziem ķermeņiem bijuši vērojami stipri termiskie bojājumi. Strādnieks Vaksmuts izteicās, ka sadedzināti vismaz 700 līķi. Augsta ranga SS virsnieks toreiz esot paziņojis, ka aprobēts jauns ierocis, “par kuru runās visa pasaule”. Karlša grāmatā minēts ar 1945.gada martu datēts padomju militārā izlūkdienesta dokuments. No tā izriet, ka saskaņā “ar uzticama avota” ziņām, Tīringenē veikti kodolizmēģinājumi. Uzspridzinātās bumbas, iespējams, saturējušas atomieroča elementu – urānu-235. novērots radioaktīvais efekts. Karagūstekņi, kuri atradušies detonācijas epicentrā, gāja bojā, daļa to izgaisa bez pēdām. Informators pieļāva, ka Vērmahts ar jauno ieroci varētu “aizkavēt mūsu uzbrukumu”. Par to, cik Maskavai šī informācija bija svarīga, liecina fakts, ka vienu no četrām dokumenta kopijām saņēma pats Staļins. Vai tie patiešām bija kodolsprādzieni? Ekspertu slēdzieni ir viennozīmīgi: nē! Nacistiem vajadzētu vairākus kilogramus augsti bagātināta urāna, kāda Vācijā nebija. Tomēr Braunšveigas fizikas-tehnikas centra kodolenerģijas fiziķis Uve Keizers šajā uzskatā ievieš savas korektīvas. Viņš uzskata, ka Ordufā varēja nodārdēt nevis atombumbas sprādzieni, bet “vienkāršas kodolierīces”. Poligonā konstatētais radioaktīvo vielu līmenis šo domu it kā apstiprina, lai gan radiācija tur varēja būt paaugstināta sakarā ar Černobiļas katastrofu, vai pasaulē veikto kodolizmēģinājumu rezultātā, visbeidzot varbūt arī tas bija no 1945. līdz 1991.gadam Ordmurfā dislocētā padomju karaspēka mantojums.

Vācijas ieguldījums padomju kodolprogrammā

Fakts, ka nacistiskā Vācija burtiski līdz pēdējām kara dienām strādāja pie masveida iznīcināšanas ieroču radīšanas, neizraisa šaubas – materiāls, ko Karlšs apkopojis savā grāmatā, to tikai apstiprina. Tomēr iegūt atombumbu Hitlers nepaspēja – līdz 1945.gadam Vācijas resursi un iespējas jau bija izsmeltas. Zināms, ka bruņojuma ministrs Špērs divreiz ziņoja Hitleram par darbu gaitu kodolenerģijas izmantošanai militāriem nolūkiem, tomēr fīrers uzskatīja, ka līdz reālai atombumbai tik drīz nenokļūt.

Antihitleriskās koalīcijas sabiedrotie izrādīja ļoti lielu interesi par vācu militāti-tehniskajiem noslēpumiem. Pēc karadarbības beigām, padomju un britu eksperti pētīja vācu reaktīvo ieroču poligonu Polijā. Amerikāņi Tīringenē, netālu no Nordhausenas, veica speciālu operāciju, lai līdz padomju karaspēka ienākšanai pārņemtu raķešu ražošanas rūpnīcu tīklu. Pāri okeānam aizveda ap 1600 zinātnieku un inženieru ar Reiha raķešu programmas vadītāju Verneru fon Braunu priekšgalā. Penemundes zinātnisko centru apsekoja grupa padomju kodolieroču speciālistu, S.Koroļova līdzgaitnieki.

PSRS militāri politiskā vadība pēc kara piešķīra lielu nozīmi sadarbībai ar Vācijas zinātniekiem kodolfizikas jomā. 1945.gada oktobrī Padomju Savienība uzaicināja speciālistu grupu no Vācijas, ko vadīja bijušais Fiziskās ķīmijas institūta direktors Peters Tisens. Vairākus gadus Tissens un citi fiziķi un inženieri piedalījās Pirmās galvenās pārvaldes Tautas komisāru padomes darbā, kas bija atbildīga par padomju kodolprogrammas realizāciju. Tissens atgriezās Austrumvācijā tikai 1956.gadā, apbalvots ar Ļeņina ordeni un pirmās pakāpes Staļina prēmiju. Tā bija atlīdzība par Vācijas ieguldījumu padomju kodolieroču radīšanā.