25.janvāris 2011
Kas tas ir
Es vēl tagad atceros, kā tas notika. Man ir gadi 13, zvans pie durvīm, es eju atvērt, ienāk mamma, un sākas: viņa-dod-man-somu-un-saka- „tur- iekšā-ir-kaut-kas-garšīgs”... Kā nedaudz palēninātā filmā. Es pat nespēju priecāties par to garšīgo, jo esmu pārāk pārsteigta par ko citu: es to visu jau zināju – gan to, ka viņa man pados somu, gan to, ka teiks par kārumiem.
Tā ir dīvaina sajūta – tu vienlaikus esi trijos laikos. Pagātnē – jo tu kaut ko atceries kā notikušu. Tagadnē – jo tu ne guli, ne esi bezsamaņā, tu visu redzi un saproti. Un nākotnē – jo šajā pašā mirklī skaidri zini, kas tūlīt notiks. Psihologi stāsta, ka šo fenomenu piedzīvo visi un vairumā gadījumu pēc gadiem cilvēki vairs neatceras, bet daži paliek atmiņā uz mūžu. Un nav pat teikts, ka atceramies ko ļoti būtisku – vismaz tā laika acīm un šīszemes izpratnei. Neparedzamības dēļ dežavu pētīt ir visai grūti, tomēr ir atklāts, ka šo stāvokli var izraisīt hipnoze un noteikti medikamenti, un tas ir ļāvis šo fenomenu iepazīt vairāk.
Funkhauzera tipoloģija
1. Déjà vécu – jau redzēts vai jau izdzīvots. To pirmo min, izdzirdot vārdu – dežavu.
2. Déjà senti – šis fenomens raksturo „jau sajusts” stāvokli. Atšķirībā no “dežaveku dežasenti” parasti nemēdz saglabāties cilvēka atmiņās, un ir tikai mirkļa sajūtas, kas nebalstās kaut kādās iepriekš gūtās zināšanās par savu vidi.
3. „Déjà visité” – tulkojumā tas nozīmē – jau apciemots, un šis ir visretākais variants. To cilvēki mēdz piedzīvot, nonākot svešā vietā, bet saprotot, ka pazīst to un pat zina sīkākās detaļas. Šajā gadījumā vajadzīgo pogu nospiež nevis zināma notikumu gaita, bet gan viena konkrēta vieta. Šī efekta saknes meklējamas pārdabiskās parādībās. Skaidrojot šo fenomenu, arī gudriem prātiem jāpiesauc gan reinkarnācija un ceļojums ārpus ķermeņa.
Kā liecina pētījumi, pavisam maziem bērniem šādas izjūtas nerodas, un visaktīvākais dežavu laiks ir posmā no 12 līdz 23 gadiem, un parasti tas ilgst vairākas sekundes (vidēji no 4 līdz 8). Turklāt tas var izpausties visās sajūtās: vizuālajos tēlos, smaržās, garšā, skaņās. Cilvēku pašu reakcija uz šo parādību ir dažāda. Tas ir ne tikai neizprotami, bet arī ir saistīts ar dīvainām izjūtām, tāpēc daļa, saskaroties ar ko tik neizprotamu, sāk uztraukties par savu veselību. Daļa jautri stāsta citiem kā aizraujošu piedzīvojumu: „Vou, tas bija kaut kas tāds!” Savukārt vēl daļa nodomā – ja jau es to zināju, tātad tā tam arī ir jābūt, tātad es visu dzīvē daru pareizi.
Tikai nejauc dežavu ar paramnēzi! Paramnēze jau ir slimība, kuras simptomi izpaužas kā iegaumēto faktu kropļošana un nepareizas atmiņas, respektīvi, cilvēks stāsta par to, kas tajā laikā nav noticis vai izklāstā deformē reālo notikumu gaitu.
Dežavu pazīmes:
- Sākas pēkšņi, un to nevar paredzēt.
- Ilgst sekundēs mērāmā laikā.
- Šajā īsajā mirklī iekšēji ir sajūta, ka laiks kļūst lēnāks, rodas palēnināts filmas efekts.
- Tu koncentrējies uz šo vienu lietu vai notikumu – tas ir tik pārsteidzoši, ka varētu teikt – tu vienkārši blenz.
- Starp tavu zināšanu un reālajiem notikumiem ir pārāk mazs brīdis, lai ko mainītu, kur nu vēl lai kādam to pateiktu.
- Šīs efekts nemēdz radīt milzīgus pārpratumus.
- Kādu laiku pēc tam atmiņas par to saglabājas un tad izgaist, taču var palikt arī visu mūžu.
Anti-dežavu
To sauc par žamevu („jamais vu”), arī tas cēlies no franču valodas un nozīmē – nekad neredzēts. Tas ir salīdzinoši reti sastopams stāvoklis, kad cilvēks atrodas sev pierastā vidē, taču jūt, ka šeit nekad nav bijis, nepazīst pilnīgi zināmus elementus. Domā – dīvaina sajūta? Izmēģini un uzzināsi! Minūti no vietas atkārto vienu vārdu, piemēram, zilonis, – pēc minūtes tavām ausīm tas būs skaņu mistrojums bez jebkādas jēgas. Taču arī žamevu nav amnēzija, arī šis stāvoklis pēkšņi sākas un drīz beidzas. Tomēr gadījumā, ja tas notiek bieži, vajadzētu konsultēties ar mediķiem, jo tas var liecināt par zināmu galvas smadzeņu darbības disfunkciju, un to būtu labāk novērst pēc iespējas ātrāk.
Fenomena vēsture
Pirmo reizi ar jēdzienu dežavu (franciski – déjà vu) plašāku publiku iepazīstināja francūzis Emils Boraks grāmatā „Psihes zinātnes nākotne”, kas nāca klajā 1917. gadā. Patiesībā tā bija tikai reālas lietas nosaukšana vārdā, jo šo fenomenu cilvēki pazina gan tajos, gan arī vēl agrākos laikos, par ko liecina literatūra un arī publikācijas psiholoģijas izdevumos. Tiesa, Boraks piedāvāja arī tādus terminus kā „deja entendu” jeb jau dzirdēts un „deja vecu” jeb jau piedzīvots, taču plašāka publika to nav pieņēmusi, un visu norāda ar īso deja vu, kas tulkojumā nozīmē – jau redzēts (tas, visticamāk, saistīts ar to, ka vizuālā uztvere ir svarīga arī citos paveidos).
Tā laika zinātniskās aprindas jauno vārdu nemaz neievēroja, jo uzskatīja, ka šis fenomens liekams psihisko traucējumu plauktā, un miers. Tomēr zinātne gāja uz priekšu, un ar laiku atklājās, ka šādi „psihiski nevesela” ir aizdomīgi liela daļa sabiedrības, kas atkal bija nepieņemami. Tā nu gudrajām galvām bija jāpiekrīt, ka dežavu pastāv un tā nav nekāda novirze. Jā, bet kas tas ir?!
Dežavu cēloņi
Kopš Boraka laikiem ir izteiktas daudzas un dažādas dežavu rašanās teorijas, un tām pamatā ir gan fizioloģija, gan cilvēka pašsajūta, gan smadzeņu darbības īpatnības, gan arī mistika. Kopā iznāk ļoti iespaidīgs cipars – vairāk par 30 versijām. Lūk, tikai dažas no tām.
Pašsajūtas teorija. Ir divi pretēji viedokļi. Pirmais – dežavu cilvēku piemeklē brīžos, kad viņš ir pārguris. Tādos mirkļos viņš apkārtni vienlaikus gan uztver, gan apjēdz. Otrais – fenomens parādās tad, kad cilvēks ir kārtīgi atpūties un jūtas mundrs. Daži zinātnieki uzskata, ka šādā stāvoklī smadzenes realitātes tēlus uztver un apstrādā tik ātri, ka rodas sajūtas – „šito” es jau esmu redzējis.
Sapņu teorija. Miegs, kā zināms, arī mūsdienu zinātnei lielā mērā ir krēslas zona, taču attiecībā uz dežavu tas vieš zināmu skaidrību. Daļa pētnieku uzskata, ka sapņos cilvēks ne tikai pārstrādā iepriekšējā dienā gūtos iespaidus, bet arī modelē nākotni, taču dara to ar sava veida matricu palīdzību. Savukārt brīdī, kad cilvēka reālajā dzīvē notikumi sakrīt ar sapņos izveidoto matricu, rodas sajūta, ka tas ir redzēts – jo tas arī IR redzēts. Šī ir diezgan ticama versija, jo nereti cilvēki atceras, ka dežavu momentu ir nosapņojuši.
Atmiņas īssavienojuma teorija. Vairāku teoriju pamatā ir mūsu atmiņas bloka īpatnības, tā sauktie „gļuki” un saikne ar citām smadzeņu funkcijām. Piemēram, tāda – lai piedzīvotu dežavu, kaut kam ir jāaizkavē uztvere un informācijai no ārienes vispirms jānonāk ilglaicīgajā atmiņā, un mums rodas sajūta, ka to jau esam redzējuši.
Pieredzes teorija. Šis princips ir līdzīgs kā uzdevumos bērnu grāmatās: uzzīmē zīmējumu līdz galam un pēc tam izkrāso. Dotajā bildē redzamas, piemēram, četras kājas, sēdeklis un no sēdekļa divi mazi stabiņi uz augšu. Bērns ierauga, izdomā, ka līdzīga bilde dzīvē ir krēsls ar atzveltni, piezīmē atzveltni un pēc tam izkrāso. Tā arī mūsu smadzenes nepārtraukti velk paralēles ar pazīstamo dzīvē un, dažādās situācijās meklējot jau zināmo, mēdz piezīmēt lietas pēc savas pieredzes. Līdzīgs arī ir redzēts, taču tad mēs vēl izkrāsojam pēc sava prāta, un iznāk pavisam tāds pats ar visu dežavu.
Hologrāfiskā teorija. Šī ir pavisam jauna versija, un to izvirzījis nīderlandietis Germans Sno. 1990. gadā viņš nāca klajā ar paziņojumu, ka cilvēka atmiņā lietas saglabājas hologrammu veidā, un katrā to fragmentā ir informācija, ar kuras palīdzību var restaurēt visu bildi. Taču, līdzīgi kā palielinot datorā fotogrāfijas, – jo mazāks fragments, jo izplūdušāka ir lielā bilde. Ja šāds mazs hologrāfisks pagātnes fragments sakrīt ar nelielu reālās dzīves brīdi – tas, pēc Sno domām, arī rada dežavu sajūtu.
Paralēlo dzīvju teorija. Šīs mistiskais variants dežavu skaidro ar to, ka cilvēks vienlaikus dzīvo daudzas dzīves, viņš sevi apzinās katrā no tām, bet neapjauš savu paralēlo eksistenci. Taču ir mirkļi, kad viņam tas tiek atgādināts, un tas notiek dežavu brīžos – šī sajūta cilvēkam rodas, kad paralēlo dzīvju notikumi pārklājas vienā laikā, dažādo dzīvju pavedieni uz dažām sekundēm it kā saķeras kopā.
Trīs vienā teorija. Viens no mistiskajiem dežavu skaidrojumiem balstās uz domu, ka pagātne, tagadne un nākotne – tas viss notiek vienlaikus, lai arī apzinātā līmenī mēs uztveram tikai tagadnes plānu. Taču reizēm šie paralēlie sižeti sakrustojas, un cilvēks piedzīvo dežavu.
Vienas dzīves teorija. Tās pamatā ir uzskats, ka cilvēks līdzīgi kā filmā „Murkšķa diena” riņķo tikai vienas dzīves spirālē – piedzīvo zināmas pārmaiņas, taču apstākļi principā visu laiku ir vieni un tie paši. Dažkārt šīs dažādās kopijas saskaras, un tas arī izraisa dežavu.
Pirmsdzimšanas teorija. Pirms nākšanas šajā pasaulē cilvēkam ir cits prāts, citas domas un citas iespējas izvērtēt dzīvi un sevi, un šajā laikā mums ir arī iespēja izvēlēties savus nākamās dzīves apstākļus un redzēt tos no dažādiem aspektiem. Šo vīziju fantomi tiek noglabāti noteiktā smadzeņu zonā, savukārt pēc piedzimšanas tie ik pa laikam izsūta spilgtus uzplaiksnījumus, un mēs redzam dežavu.
Pārdzimšanas teorija. Šī versija vairāk pamato „deja visite” fenomenu, respektīvi, te jau es esmu bijis. Kādā no iepriekšējām dzīvēm cilvēks tiešām ir dzīvojis vietā, kur šajā pārdzimšanā nokļuvis nejauši, taču pilnīgi noteikti zina – es šo vietu pazīstu!
Šī ir tikai neliela daļa versiju, taču jau no tā droši vien arī tev skaidrs, ka nevienam nekas nav skaidrs. Un tas arī ir labi – tas nozīmē, ka mūsos vēl ir ļoti daudz noslēpumu un mēs vēl ilgi nekļūsim viens otram un sev garlaicīgi.